Par dzelzsrūdu un dimantiem zemē

Vai nākotnē Latvijā iespējama arī citu, pagaidām vēl neapgūtu derīgo izrakteņu ieguve? Kā pirmā perspektīvo izrakteņu sarakstā ir jau daudzkārt pieminētā nafta, ap kuru patlaban nerimstas politiskas un arī ekonomiskas kaislības. Taču ir vēl citi perspektīvi resursi.

“Latvijā padomju gados tika veikti ļoti daudzi urbumi ar mērķi izpētīt zemes dzīles. Veikto urbumu skaits patiesībā ir tik milzīgs, ka brīnās pat ārzemnieki no attīstītajām rietumvalstīm,” komentē Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas katedras docente un arī Ģeoloģijas muzeja vadītāja ģeoloģijas doktore Vija Hodireva. “Tomēr joprojām nevaram apgalvot, ka viss būtu izpētīts simtprocentīgi. Pirmkārt, urbumu tīklam būtu jābūt blīvākam – ar pārsimt metru, nevis kilometru intervāliem, kā tas ir tagad. Otrkārt, vairākums urbumu ir veikti līdz 50 metru dziļumam, kas padomju laikos acīmredzami bija pieņemta par tādu kā robežu, līdz kurai vispār ir ekonomiski izdevīgi kaut ko iegūt. Par dziļākiem slāņiem informācijas ir krietni mazāk, tā vairāk iegūta, izmantojot citas izpētes metodes. Bet uz milzīgi lieliem jauniem atklājumiem cerību ir maz.”

“Daudzi zemes īpašnieki nemaz nezina, ka viņu zemē atrodas vērtīgas derīgo izrakteņu atradnes, jo no tā, kas vēl padomju laikos tika atrasts, tikai daļu sāka izstrādāt. Tāpēc īpašniekiem būtu ieteicams interesēties,” komentē A. Lācis no Ģeoloģijas dienesta.

V. Hodireva pie Latvijas potenciālajiem izrakteņiem min arī tā sauktās krāsu zemes – purva rūdas, dzelzs hidroksīdu sakopojumus, ko var izmantot īpaši noturīgu minerālkrāsu izgatavošanā. Šī retā izrakteņa izmantošana Latvijā uzplauka pagājušā gadsimta 30. gados, kad ķīmiskā fabrika “Nitra” ieguva krāsu zemes gan vietējam patēriņam, gan eksportam uz Zviedriju. Vēlākajos gados ieguve tika pārtraukta, taču, pēc speciālistu aplēsēm, krāsu zemes atradņu potenciāls Latvijas vajadzībām joprojām būtu pietiekams vairākām desmitgadēm.

“Nepelnīti ir aizmirsts tāds izraktenis kā sapropelis – ezeru nogulumi ar augstu organisko daļiņu saturu, ko var izmantot ļoti plaši – no medicīnas līdz lauksaimniecībai,” tā A. Lācis. “Savulaik to ieguva diezgan daudz, tagad vairs tikai pāris vietās Latgalē. Turklāt sapropeļa ieguve vienlaikus arī attīra ezerus, palielinot to vērtību, raugoties no atpūtas biznesa viedokļa. Jāuzsver gan, ka Rietumeiropā tādu sapropeli īpaši nepazīst, jo pie viņiem ezeri ir krietni piesārņoti un sapropelis nekad nav bijis aktuāls.”

“Dzelzsrūdas ir viens no nākotnes lielajiem jautājumiem, jo Latvijā to ir tiešām daudz,” stāsta V. Hodireva. “Vienīgā problēma – tās ir dziļi , sākot no 700 metriem uz leju. Šodien tās varētu iegūt tikai ar šahtu metodi, bet tas ir ārkārtīgi dārgi. Cena būtu nekonkurētspējīga tirgū, jo tepat netālu – Kurskā (Krievija) – dzelzsrūdu rok ar ekskavatoriem atklātos karjeros. Jācer, ka nākotnē tiks izgudrotas metodes, kā iegūt rūdu, izmantojot urbumus.”

Lielākās dzelzsrūdu iegulas Latvijā ir Limbažu rajonā pie Staiceles un Jēkabpils rajonā pie Gārsenes. Tie ir desmitiem miljardiem tonnu augstvērtīgu rūdu. Starp citu, dzelzsrūda Latvijā ir sastopama arī virszemē, taču, tā ir nelielos apjomos un nekvalitatīva, tā sauktā purva rūda. Tiesa, hercoga Jēkaba laikos no tās lēja pat lielgabalus.

Viens no pašmāju ģeologu eksotiskākajiem sapņiem ir par dimantu atrašanu Latvijas teritorijā. Latvija atrodas uz Austrumeiropas platformas, kas tiek uzskatīta par perspektīvu jaunu dimanta atradņu provinci. Vairākās vietās uz tās – Somijā un Krievijā (Arhangeļskā) – jau notiek dimantu ieguve. “Dimantus neviens Latvijā nav redzējis, taču ir atrasti minerāli pavadoņi,” stāsta V. Hodireva. “Perspektīvākie rajoni, kur varētu atrast tā sauktās kimberlītu piltuves – dimantu koncentrācijas vietas – ir starp Ventas un Abavas upi Dienvidkurzemē. Pagaidām meklējumi bijuši neveiksmīgi, bet jācer, ka nākotnē, attīstoties meklēšanas metodēm, mums tas tiešām izdosies”.

Dimantu pavadoņminerāli tikuši atrasti Ketleru atsegumā pie Ventas, pie Paksītes un Cieceres upes, kā arī Abavas ielejas smilšakmeņu atsegumos Imulas un Amulas grīvas rajonā.

“Toties varu ar lepnumu pastāstīt, ka esam atraduši piecus zelta gabaliņus!” turpina V. Hodireva. “Tie gan ir niecīgi – smilšu graudiņu lielumā. Un tā kā tie atrasti sanesumu iežos – morēnās –, visticamāk tie atnesti no kaut kurienes Skandināvijā. Tāpēc arī nav ilūziju, ka Latvijā varētu būt zelta atradnes.”

Ģeoloģijas paradokss: dimantus, ko Latvijā neviens nav redzējis, speciālisti uzskata par perspektīviem, bet zeltu, kas tiešām atrasts, – par neperspektīvu! Taču tās visas ir nākotnes ilūzijas. Šodien mēs iegūstam krietni vairāk piezemētas lietas: mālus, smilti, granti. Un iegūsim vēl ilgi, jo tās ir visa pamatā.

“KAPITĀLS”; pēc N. Lisovska raksta “Vajag tikai rakt!”