Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Kas sevim vien dzīvo, tas dzīvo tik pusei, Kas visiem dzīvo - tas dzīvo pilnīgi". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 15.08.2003., Nr. 114 https://www.vestnesis.lv/ta/id/78101

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Trešdiena, 20.08.2003.

Laidiena Nr. 115, OP 2003/115

Vēl šajā numurā

15.08.2003., Nr. 114

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

“Kas sevim vien dzīvo, tas dzīvo tik pusei, Kas visiem dzīvo — tas dzīvo pilnīgi”

— Baumaņu Kārlis

Sestdien Limbažos notiks 5.salidojums “Triju Zvaigžņu ordeņa gaismā”

Lielvārdē 1999. gadā iedibinātā tradīcija izrādījusies dzīvotspējīga — ar vietējo pašvaldību atsaucību un gādību Triju Zvaigžņu ordeņa brālības rīkotie salidojumi pēc tam notikuši Cēsīs, Rīgā un Kuldīgā. Tagad — Baumaņu Kārļa dzimtajā pilsētā Limbažos. Tālab arī Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieru sanākšanai šoreiz tematiska ievirze: ir sarīkota izstāde par Baumaņu Kārli, un salidojums tiks atklāts pie viņa pieminekļa Baznīcas laukumā. Šīsvasaras Dziesmu svētkos tika daudzināta 130. gadskārta kopš pirmajiem Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem, kuros pirmo reizi izskanēja Baumaņu Kārļa sacerētā tautas lūgsna, kas vēlāk kļuva par jaunās Latvijas valsts himnu. Svētku ieskaņā Viesturdārzā izveidotajā Dziesmu svētku parkā atklāja Baumaņu Kārļa bareljefu, kam padomju laikos tur nebija atradusies vieta. Tā salidojuma tēma sasauksies arī ar Dziesmu svētkiem.

Triju Zvaigžņu ordeņa brālības idejas izauklētājs un pirmais priekšsēdētājs profesors Jānis Graudonis nākamnedēļ Turaidā tiks sumināts 90 gadu jubilejā un cienījamās gadu nastas dēļ brālības vadību atstājis jaunāko kolēģu ziņā. Brālības priekšsēdētājs ir profesors Pēteris Laķis un brālības valdes priekšsēdētājs — pazīstamais horeogrāfs Osvalds Štrauss, ko Dziesmu svētku gājienā redzējām vizināmies Deju svētku goda virsvadītāju karietē.

Limbažos salidojuma dalībniekus sagaida kupla un krāsaina svētku programma.

Tās sagatavošanā piedalījusies Limbažu rajona padome un pilsētas dome, kultūras nams un pilsētas muzejs, laikraksts “Auseklis” un visā valstī pazīstamie Limbažu dziedātāji, dejotāji un muzikanti.

Salidojumu ievadīs svētbrīdis Limbažu ev. lut. baznīcā. Tiks nolikti ziedi Baumaņu Kārļa un Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmes kavaliera Jāņa Ozola atdusas vietās pilsētas kapos. Atceroties brīnišķīgās ekskursijas Lielvārdē, Cēsīs un jo sevišķi Kuldīgā, ir prieks par salidojuma norises plānā paredzēto iepazīšanos ar Limbažiem. Cik maz mēs pazīstam savas pilsētas, cik maz zinām par to vēsturi, namiem un dabas jaukumiem! Katra tāda gudra ekskursija ir zelta vērta.

Nezinu, vai paliks laika iepazīties arī ar pašiem limbažniekiem. Tāpēc šoreiz daži vārdi vismaz par tiem, kas apbalvoti ar pagaidām vienīgo mūsu valsts ordeni.

Ar juristi Daci Konopacku šoreiz neizdevās satikties un varu vien atkārtot no pašiem limbažniekiem dzirdēto apgalvojumu, ka viņa ir ļoti ļoti laba izmeklētāja. Salidojuma dalībniekiem sirsnīgus sveicienus lūdz nodot Limbažos, Skultē un visā Latvijā labi pazīstamā mūziķe Māra Skride, kas ar vīru vokālo ansambli “Arājs” pašlaik viesojas Ungārijā. Pirms došanās ceļā diriģente dalījās domās par dzīvi un dziedāšanu, kas viņas izpratnē ir gandrīz vai viens un tas pats. Lēdurgas dārznieks Arvīds Janitens šoruden svinēs 80. dzimšanas dienu un sūrojas, ka atmiņa sākusi klibot. Neesot vairs tik raits stāstītājs kā agrākos gadus, kad pa paša izloloto un iekopto dendrāriju vadājis skolēnus, dakterus un dzejniekus. Tomēr savus smuidri staltos, neierasti kuplos un neredzēti žuburotos dzīvības kokus, daždažādās egles, duglāzijas, magnolijas un zīda kokus viņš pazīst katru vaigā un ciemiņus nekļūdīgi ved no viena apbrīnas cienīga skaistuļa pie otra. Tas pirkts, tas dāvināts, tas kaut kur nejauši atrasts — par katru kociņu savs stāsts. Par dažiem gan viņš saka: “Neprasiet, kā to sauc un kur to dabūju!” Viņš vācis kopā visu, kas šķitis neparasts un citāds, ne vienmēr pētīdams, kas tas īsti ir un cik tas vērtīgs. Protams, lielum lielā daļa ir rūpīgi apzināta un zinātniski novērtēta. Nepaļaudamies uz savu atmiņu, Arvīds Janitens mums uztic Nacionālā botāniskā dārza speciālistu atzinumu par Lēdurgas dendrāriju un paša kādreiz rakstītās rindas par savu dzimtu.

Kādreiz ļoti aktīvais un bieži vien atskabargainais politiķis Jānis Lucāns tagad ir uzņēmējs. Par viņu saka — sarežģīts raksturs. Un tā droši vien ir. Katrā ziņā — ne jau vienā īsā tikšanās reizē iepazīstams. Priecīgs par dēla labi nostādīto uzņēmējdarbību un bēdīgs par ražošanas interesēm upurēto dīķīti, priecīgs par saldo brīvības sajūtu un bēdīgs par tīši garām palaistām lauksaimniecības attīstības iespējām. Pie Arvīda Janitena savulaik esot braucis ābolus pirkt, bet viņš gribētu piedalīties sarunā ar sirmo dārznieku: “Mani tirda jautājums — kas viņam liek to darīt? Kā cilvēks bez kādas jūtamas atlīdzības var ielikt visu mūžu tādā gandrīz vai sabiedriskā darbā? Es to laikam nevarētu.” Bet varbūt viņš pats sevi nemaz tik labi nepazīst? Varbūt viņš meklē arī ceļu uz sevi, vairākkārt pārlasot Edgara Siliņa grāmatu par lielajām patiesībām, kuras moto ir sensenā gudrība, ka liela patiesība ir tāda, kuras pretmets arī ir liela patiesība? “Par visu jāmaksā,” viņš teica pie dižbērza savā pagalmā, kas ar ziediem un lapām piekaisot visu zālāju. Dižojas, ka ir “imūns pret dārzkopību”, bet skaistuma vārdā pacietīgi sakopj gan bērza, gan vēl “netīrīgākā” plūškoka “nedarbus”. Un, būtu viņš paskatījies spogulī, kad staigājām pa Janitentēva valstību, viņš būtu ieraudzījis biklu sapņotāju, pilnu dziļas goddevības pret dabas apbrīnojamo daudzveidību un cilvēka darbu.

Kā irbīte visu salidojuma sagatavošanas laiku ir tecējusi ordeņa brālības valdes locekle Marga Eglīte, ko limbažnieki pazīst gan kā talantīgu grāmatvedi, gan represēto kluba dvēseli. Marga neparko negribēja, ka par viņu tiktu rakstīts avīzē, un vienojāmies kādu citu reizi tā dziļāk parunāt par dzīvi un dzīvošanu. Šoreiz viņa vairāk runāja par savu uzticamo kolēģi Jāni Ozolu.

Tāpēc arī notiek salidojumi, lai mēs viens otru labāk iepazītu.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmes kavalieris Arvīds Janitens

JANITENS6.JPG (14816 bytes)Dzimis 1923. gada 20. septembrī Lēdurgas pagasta Jaunmelsalās. Pabeidzis Lēdurgas sešgadīgo skolu un Umurgas divgadīgo lauksaimniecības skolu, strādā tēva mājās. Vācu okupācijas laikā iesaukts latviešu leģionā. Kad vācu armija 1944. gadā atkāpās uz Kurzemi, viņš dezertē un līdz sarkanās armijas ienākšanai slēpjas tēva mājās. Taču jau pēc pāris mēnešiem atkal tiek iesaukts armijā — šoreiz pretējā pusē. Vācu armijas kapitulāciju sagaida Kurzemē, taču demobilizēts tiek tikai 1947. gadā. 1948.gada rudenī sāk strādāt par dārznieku kolhozā “Lēdurga”, kur nostrādā līdz pat pensijai, kad pāriet uz pusslodzi darbā paša izveidotajā dendrārijā.

Dendrāriju Arvīds Janitens sāka veidot 1973. gada pavasarī Lēdurgas dienvidaustrumu malā neapstrādātā aizlaistā platībā. Gan legāli, gan nelegāli viņš apguva un pievienoja dendrārijam ar lauksaimniecības kultūrām neaizņemtās platības un novārtā pamestos tīrumus, to pakāpeniski paplašinot. Vēlāk ar pagasta pašvaldības lēmumu dendrārijam pievienoja arī Ķipkalnu un Mudurgas mežu nogabalus, kam nākotnē jākļūst par mežaparkiem.

1993. gada vasarā ar Lēdurgas dendroloģisko parku iepazinās Nacionālā botāniskā dārza Dendrofloras laboratorijas speciālistu grupa Raimonda Cinovska vadībā.

Inventarizācijas aktā atzīmēts, ka dendrārija kopējā platība ir 35,9 ha. Ar sugu, varietāšu un dekoratīvo formu daudzveidību tas ieņem vienu no pirmajām vietām Latvijā, atpaliekot tikai no Nacionālā botāniskā dārza un Mežu pētīšanas stacijas “Kalsnava”. Stādījumi izvietoti ar labu gaumes izjūtu, ievērojot koku un krūmu ekoloģiskās prasības. Dendrārijā konstatētas 939 sugas, pasugas, varietātes un formas. No tām Latvijā savvaļā augošās — 60 (4 skujkoku un 56 lapkoku sugas), bet introducētās — 879 (131 skujkoks un 748 lapkoki un krūmi). Taksonu skaits īstenībā ir lielāks, jo sarakstā nevarēja ietvert visus tos jaunos stādījumus, kas vēl nebija lāgā iesakņojušies un tādēļ nebija droši nosakāma to piederība, kā arī daudzās hibridogēnās izcelsmes formas un šķirņu sēklaudži, it īpaši pie bārbelēm, sausseržiem, ābelēm. Vairums introducēto sugu dendrārijā aug ļoti labi. Sugu skaitā vairākas ir unikālas, jo nekur citur Latvijā tādu nav. Te zied un augļus ražo Lavaljē krustābele, vairāki neredzēti baltegļu hibrīdi. Labi jūtas Tālo Austrumu kļavas, dažādas dienvidu ošu sugas, interesanti

JANITENS1.JPG (17299 bytes)
Arvīdos ar atturības biedrības “Ziemeļblāzma” dāvanu vārdadienā. “Atturībnieks esmu bijis visu mūžu. Man tāpat ir labi.”

ābeļu sēklaudži ar nokareniem zariem, riekstkoki un magnolijas. Stādāmais materiāls saņemts no Nacionālā botāniskā dārza, Inčukalna un Baltezera kokaudzētavām, Laidu Jaunbrēdiķiem, Jaunjelgavas virsmežniecības kokaudzētavas, Mežu pētīšanas stacijas “Kalsnava” un citām kokaudzētavām. Sēklas saņemtas arī no dažādiem botāniskajiem dārziem. Čakli vācis, sējis un potējis arī pats A.Janitens. Par prieku un gandarījumu sev un pārsteigumu un apbrīnu citiem.

 

No Arvīda Janitena pierakstiem

Esmu mēģinājis izsekot savu sentēvu gaitām un pārdomājis, kā tas viss ietekmējis manu dzīvi. Kā stāsta vēstures avoti, Janiteni esot cēlušies Straupes apkārtnē. Notikusi seno lībiešu un latviešu sajaukšanās. Varbūt vēl kas cits. Janitenu vārdu esot ienesis kāds brāļu draudzes sludinātājs no Čehijas.

Klīzdams apkārt pa muižām, mans tēvatēvs kā rentnieks nonācis muižas mājā Lēdurgas pagasta Melnsalās, un viņam šī nomaļā Laugas (Akaču) purva sala iepatikusies. Vēlāk viņš to atpircis no Bīriņu muižas par dzimtas māju. Tā vēl līdz šai dienai kāds no Janiteniem tur kaut kā saimnieko.

Pirmā pasaules kara laikā māja un saimniecības ēkas tika daļēji nopostītas. To atjaunošanai un jaunās mājas celtniecībai ulmaņlaika valdība piešķīra 1000 latu lielu neatmaksājamu pabalstu. Rakām grāvjus un cīnījāmies ar Laugas purva uzmākšanos. Tā arvien tālāk uz priekšu. Visu to pazaudējām, kad sākās pārmaiņas mūsu valsts un tautas dzīvē.

 

No sarunas pie Lēdurgas dižakmens

— Man kā bērnam patika skatīties, kā tēvs stāda kokus. Es arī sāku mēģināt — kā ieraudzīju kādu krūmos ieaugušu jāņogu krūmu vai kādu skaistu kociņu, kašņāju ārā un stiepu mājā. Tikai man nekas neauga. Saprašana nāca vēlāk. Kad pabeidzu sešklasīgo skolu, man likās, ka mācīties pietiek un jāsāk strādāt zemi. Tēvs atkal stipri gribēja, lai es eju tālāk. Man nekas cits neatlika, iestājos Umurgas divgadīgajā lauksaimniecības skolā. Un labi vien bija. Tomēr daudz ko iemācījos, sāku labāk saprast. Toreiz mūsu skolotājs bija arī Paula Putniņa tēvs. Tā bija laba skola. Nekādas speciālas dārzkopja izglītības man nav, ar to ir pieticis, ko tur iemācījos. Dārznieks Mārtiņš Bērziņš ierādīja rijolēšanu. Tā ir zemes dziļa pārrakšana, kas pie stādīšanas vienmēr vajadzīga, jo notiek dziļa augsnes ielabošana, uzirdināšana un aerācija.

Kad te bija kolhozs, sākumā stādīju kokus gar ceļmalām. Visu Lēdurgu esmu piestādījis. Bet ceļmalā kociņus lopi nobradā, mašīnas nobrauc. Biju pa Latviju pabraukājis un arī tālāk — uz Kaukāzu, Krimu. Radās interese par dendroloģiskajiem parkiem. Sāku domāt, ka mums Lēdurgā arī kaut ko tādu vajadzētu. Kad man ierādīja to zemesgabalu, braucu uz Rīgas un Salaspils botāniskajiem dārziem, apspriedos ar speciālistiem. Sāku vākt stādus no visām malām, arī paši ierīkojām kokaudzētavu. Iemācījos potēšanu, acošanu un citādas gudrības. Viktors Vārna no universitātes botāniskā dārza bija tā kā uz nažiem ar Pēteri Upīti un mudināja mani sākt audzēt aprikozes un persikus. lai “tam dobelniekam” parādītu, ka viņš nav vienīgais brīnumdārznieks. Izcīnījos vareni. Dažu gadu bija kāda raža, bet atkušņi tos kociņus beidz nost, tikai nedaudzi palikuši.

Te ir visādi retumi: ābeles ar nokareniem zariem, sarkanlapu ieva un baltlapu ozols, platlapu liepa, klājeniskā egle un diegveidīgā egle. Daudzi koki esot unikāli, citur Latvijā tādu neesot. Bet es priecājos par visiem. Kā tēvam — visi bērni mīļi. Vienmēr ir paticis kaut ko darīt, veidot savu apkārtni. Mans dzinējspēks visu mūžu bijusi dabas daudzveidība un katra dzīvības asniņa skaistums.

Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris Jānis Lucāns

LUCANS9.JPG (21564 bytes)Par sevi, par dzīvi

Esmu dārznieka dēls, bet tai laikā, kad tēvs man bija visvairāk vajadzīgs, viņa nebija. Mūsu ģimenei Daugavpilī piederēja dārzniecība, un 1945. gadā viņu arestēja. Astoņi gadi Sibīrijā. Māte ar mums, trim bērniem, bija paguvusi aizbēgt. Manas skolas gaitas sākās Asarē, turpinājās Gārsenē. Kad tēvu aizveda, man bija septiņi gadi. Atceros fotogrāfiju, kur tēvs ir starp kallām. Viņš audzēja puķes. Un vēl atceros, ka viņš nopirka man trīsriteni. Braucot nokrita priekšējais ritenis, un man bija lieli pārdzīvojumi. Man tika dāvinātas dažādas rotaļlietas, un es tās parasti izmontēju, tas man patika. Esmu dzirdējis nostāstus, kā vectēvs ticis pie tās dārzniecības. Viņš to nopircis no čigāna. Samaksājis, cik prasīts, bet ar to lieta nav beigusies. Kad čigāns saņemto naudu notērējis, nācis aizņemties. Pēc kāda laika vectēvs redzējis, ka tas vīrs jautri dzīvo. Acīmredzot nauda parādījusies. Varētu tā kā atdot parādu. Bet čigāns teicis: “Nauda jau tā kā būtu, bet varbūt, ka pašam vajadzēs.” Sava loģika jau viņam būs bijusi.

Tādas mazas atmiņu saliņas man palikušas no bērnības. Pret dārzkopību esmu pilnīgi imūns, tā mani neinteresē. Citādi ir ar māsu un sevišķi jau ar brāli. Viņš izmācījies par agronomu un meties uz dārziem. Man no laika gala paticis krāmēties ar mašīnām un dažādiem mehānismiem, pašam kaut ko izgudrot.

Mana pirmā sabiedriskā akcija bija saistīta ar Maskavu. Gatavojos beigt Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, kā to toreiz sauca, un diplomdarba pabeigšanai man piedāvāja braucienu uz Maskavu. Dzīvoju viesnīcā, kur no visām Krievzemes malām bija sabraukuši komunistiskā darba trieciennieki. Laikam uz kādu lielu pasākumu. Runājāmies par visu ko. Es stāstīju, kā mums Latvijā tiek uzspiesta krievu valoda, kā neļauj svinēt Jāņus, kas mums ir tautas svētki. Un vēl visu ko tādā garā. Tie bija dedzīgi vīri, viņi sāka man teikt, ka kaut kas jādara, kaut kur jāsūdzas. Es ķēros pie spalvas un rakstīju vēstuli Ņikitam Hruščovam. Tā un tā, Ļeņins mums atstājis tādus cildenus nacionālās politikas principus, bet Latvijā tie netiek ievēroti. Toreiz tieši bija iznākusi viena tāda ļeņiniska brošūra. Uzrakstīju savu vēstuli, iemetu pastkastītē un gaidīju, kas notiks. Nekas nenotika. Bet pēc kāda laika mani Rīgā izsauca uz komjaunatnes centrālkomiteju un pamatīgi nokaunināja par tādu nepareizu domāšanu un rakstīšanu. Bet es pa to laiku biju savu diplomdarbu pabeidzis un jau gatavojos aizstāvēt. Tad mani izsauca uz partijas centrālkomiteju un atkal kaunināja. Bet nekas vairāk nenotika. Augstskolu pabeidzu ar izcilību. Vēl tagad nesaprotu, kā tik viegli tiku cauri. Vai nu viņi tur saprata, ka patiesībā jau es nevienam nevaru ar savu rakstīšanu kaitēt, vai varbūt tajā partijas birokrātijā viens nezināja, ko otrs dara.

LUCANS2.JPG (19945 bytes)Triju Zvaigžņu ordenis man piešķirts par 1990. gada 4. maija balsojumu. Vai tā bija liela varonība? Nezinu. Varonību vajadzēja Maskavā, kad Boriss Jeļcins stāvēja uz tanka un pretim bija bruņumašīnas un tanki.

Ka toreiz, kad notika balsošana par Neatkarības deklarāciju, Latvija vēl bija pilna ar krievu armiju un neviens nevarēja zināt, kā viss attīstīsies, - tas gan. Un 1991. gada janvārī bija tieši draudi. Mans dēls tajā naktī sargāja parlamenta namu. To ir grūti izteikt vārdos, kā es toreiz jutos. Bet balsošana... Toreiz citādi nemaz nevarēja. Brīvības gars jau bija jūtams gaisā. Tas rejošais bars pie Augstākās padomes vairs neko nespēja padarīt. Balsošana kā jau balsošana. Tur nekādu šaubu nebija, un balsojot es neko īpašu neizjutu. Bet kad mēs nācām ārā no tā nama un mums visapkārt viļņojās cilvēku jūra, un tik daudzās acīs bija prieka asaras, man elpa aizrāvās. Es vēl tagad nevaru par to mierīgi runāt. Tas pārdzīvojums, tās sajūtas nav vārdos izsakāmas. Visi vārdi te liekas formāli un tukši, jebkurš salīdzinājums nobāl. Kaut ko tādu cilvēks var piedzīvot tikai reizi mūžā.

Pēc tam? — Augstākajā padomē mani ievēlēja Lauksaimniecības komisijā, kādu mēnesi biju pat priekšsēdētājs. Piedāvāju stingri pamatotu lauksaimniecības privatizācijas modeli, jo uzskatīju, un joprojām esmu par to pārliecināts, ka sadalīt kapitālu nedrīkst. Sadalīt bez prāta nozīmē kapitālu iznīcināt. Es biju izstrādājis savu modeli, kā lauksaimniecību pakāpeniski ievadīt privātas atbildības gultnē. Jā, tas neparedzēja zemes atdošanu īpašumā tiem, kas neprot vai negrib ar to strādāt. Bija jārada vienādi konkurences noteikumi visiem, bet tā nenotika. Mēs ar domubiedriem izveidojām tautsaimnieku politisko apvienību “Saskaņa Latvijai — atdzimšana tautsaimniecībai”. No tās tiku ievēlēts arī 5. Saeimā. Runāt es varēju, bet dzirdams nebiju. Daudzas nelietības notika, es pa punktiem varēju pierādīt, kas tiek darīts greizi, bet atbalss nebija. Manas runas varēja izlasīt tikai stenogrammās. Presē ne vārda, radio un televīzijā — ne skaņas. Kopā ar dēlu Pēteri bijām izveidojuši SIA “Rūķis”, un 1995. gadā es no politikas aizgāju.

Vai darbs man sagādā gandarījumu? Jā, esmu lepns, ka mums izdevies izkulties un noturēties tai ekonomiskajā haosā, kam ir iets cauri. Es tiešām neko neesmu nozadzis, neko neesmu sagrābis. Šo māju, kur dzīvojam kopš 1990. gada, esmu privatizējis par tiem sertifikātiem, ko dabūju par mantoto māju Daugavpilī. Mēs sākām no nulles, un viss, kas mums pieder, ir pašu pelnīts. Sākām ar ecēšām. Pieprasījums bija liels, cilvēki pierakstījās rindā pusgadu uz priekšu. Viss šķīrās brīnišķīgi. Līdz tam brīdim, kad tika ieviests lats un pazuda nauda apgrozībā. Zemniekiem naudas nebija, un mūsu bizness apstājās. Izglāba dēla atjautība. Es būtu nogrimis ar visām ecēšām. Esmu par vecu, neprotu savlaicīgi pārorientēties. Dēls prata. Sākām izgatavot blīva auduma pārsegus jeb tentus lielajām automašīnām. Tagad izgatavojam un arī izīrējam lielas teltis un nojumes. Ziemā saņēmām pasūtījumu uzstādīt vairāk nekā tūkstoš kvadrātmetru lielu nojumi. Tā ir konstrukcija, kas nopietni jāaprēķina, un man kā inženierim tur bija ko padomāt. Katrā ziņā interesanti.

Kādu laiku formāli skaitījos mūsu uzņēmuma vadītājs, bet tagad to pilnīgi pārņēmis dēls. Viņam piemīt īpašība, kuras daudziem jauniem cilvēkiem nav. Viņš prot rīkoties ar naudu. Uzņēmējam ļoti jāprot sadalīt naudu. Ir brīži, kad liekas, ka tev ir daudz naudas. Un tad tu savu naudu vienā mirklī notrallini — un naudas tev vairs nav. Pēterim tā nekad nav bijis. “Rūķis” ir viņa uzņēmums, es esmu paņēmis savā ziņā tikai to dzelzs daļu, kas saistās ar konstrukcijām.

Kāda ir mana attieksme pret Eiropas Savienību? — Vislabākā. Tikai mēs vēl neesam tai gatavi. Mēs strādājam ar maziem kapitāliem, izmantojam šausmīgi daudz roku darba. Te visapkārt ir kokapstrādes uzņēmumi, kas izdzīvot spēj tikai tāpēc, ka saviem strādniekiem ārkārtīgi maz maksā. Ja iestāsimies Eiropas Savienībā, kur pastāv brīvais darbaspēka tirgus, stipri celsies darbaspēka cena, jo spējīgākie aizies. Mūsu nodokļu sistēma ir formāla. Salīdzina ar ES un nosaka tādu pašu procentu. Bet, piemēram, kronšteinu var izgatavot ar vienu štances spiedienu un var viens atslēdznieks un viens metinātājs nostrādāt pie tā pusi dienas. Cena tā pati, jo dārgāk pārdot to nevar. Bet — cik daudz darbaspēka ir ielikts vienā un cik otrā produktā! Pastāvot noteiktajam procentam, iznāk, ka nesalīdzināmi mazāks nodoklis jāmaksā tam, kas strādā ar lielāku kapitālu un attiecīgi var mazāk izmantot roku darbu. Tā radušās arī tās stulbās aplokšņu algas, jo kurš uzņēmējs to var izturēt: uz katru algas latu maksāt 60 - 70 santīmus nodokļos. Uzņēmējdarbības vide nav sakārtota, un katrs sitas, kā māk.

LUCANS3.JPG (12860 bytes)
Kadri no Jāņa Lucāna trauksmainās jaunības ar strādāšanu Kazahijas jaunajās zemēs (vidējā attēlā) un Maskavas iedvesmoto vēstuli Ņikitam Hruščovam

Ko es pašlaik daru Latvijas labā? Neko. Tajos ekonomiskajos nosacījumos, kādi pašlaik pastāv, kopā ar dēlu esam ar godīgu darbu izveidojuši savu uzņēmumu, un man ir labi. Bet garīgu komfortu es nejūtu. Redzu, ka daudz ko varētu darīt labāk, mērķtiecīgāk, bet manas gudrības nevienam nav vajadzīgas. Visvairāk nepatīk tas, ka jaunatne pa vakariem un arī gaišā dienas laikā bezdarbīgi klimst apkārt. Tad gribas jautāt: “Kur radīsies tie cilvēki, kas mācēs strādāt?” Kā var savus labākos gadus pavadīt bezdarbībā! Kādreiz uzrakstu šo to avīzē, bet atsaucības nekādas nav. Ar vārdiem jau nekā nevar panākt. Vislabākais skolotājs ir darbs. Un tā arī ir tiesa, ka laukos trūkst darba vietu. Es gaidu kādu konkrētu rīcību no valdības puses. Repše pagaidām vēl tikai karo, un tas ir jādara. Bet būtu jāsāk kaut ko darīt uz priekšdienām, attīstībai.

Mani skaistākie gadi? — Tie ir tie, ko dzīvoju pašlaik. Neesmu sajūsmā par to, kas notiek apkārt. Te, ap Limbažiem, jau vēl kaut kas notiek, cilvēki sēj un pļauj, bet, kad pabraukā pa Latviju, atklājas skumjas ainas. Biju iedomājies, ka Latvija ar laiku būs atkal tāda, kādu to atcerējos no bērnības. Protams, citos mērogos un citā attīstības līmenī. Atcerējos mūsu Asares pagastu Sēlijā, sakoptās saimnieku mājas, pamatīgumu visās lietās, cilvēku noskaņojumu. Domāju, ka tas viss varētu atgriezties. Bet tas, ko tagad var redzēt Asarē, tā ir postaža. Tā nav tā Latvija, kādu to iztēlojos, kad kļuvām brīvi un varējām kļūt par īstiem savas zemes saimniekiem. Bet tas, kas sasniegts, nav vairs interesants. Mums viss vēl priekšā.

 

Tikšanās

Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere kordiriģente Māra Skride:

— Kā nu Jānis Lucāns var teikt, ka viņš nekā nedara Latvijas labā! Ne vien viņš, bet visa Lucānu dzimta ir ordeni pelnījusi. Tā ir sena zemnieku dzimta, ļoti latviska dzimta. Jāņa māsa Aina ir rakstniece, viņai iznākušas vairākas grāmatas, brālis Andrejs kopā ar dēliem izveidojis savu zemnieku saimniecību pie Burtnieku ezera. Kad Jānis savā laikā bija Krimuldas zinātniskās pētniecības saimniecības direktors, viņš tik perfekti nostādīja visu saimniecību, iedibināja tik skaistas tradīcijas. Tur tika līgots arī vistumšākajos laikos, kad nekur citur neuzdrošinājās Jāņus svinēt. Un cik varena skola viņa laikā tur tika uzcelta. Arī Lādezerā, kur Jānis vēlāk pārgāja darbā, uzcēla skaistu skolu. Mums tur nesen bija kora nometne. Visur, kur viņš gājis pāri, ir kaut kas pamatīgs, fundamentāls izdarīts.

Jānis ir darījis un dara ļoti daudz. Tikai viņam bieži ir tāds nolieguma tonis, tāds paskarbs asums. Varbūt arī zināms rūgtums — kā daudziem, kas pamatīgi strādājuši, ielikuši darbā savu spēku un enerģiju, bet pēc tam tikuši noniecināti, apsaukāti par sarkanajiem baroniem un tamlīdzīgi. Tie, ko es pazīstu, tie nav neko zaguši, sev sarausuši. Protams, kad sākās lielās pārmaiņas un izvērsās tā sauktā prihvatizācija, bija ļaudis, kas, augstos amatos būdami, domāja vispirms par sevi un daudz ko sagrāba. Bet Jānis, tāpat kā mani “Arāja” vīri, starp kuriem ir daudzi bijušie saimniecību vadītāji, nepieder pie tiem cilvēkiem.

Jānis ir paskarbs, bet ļoti labs cilvēks. Būtu mums vairāk tādu bijis!

Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmes kavalieris Jānis Ozols (1921–1999)

OZOLS1.JPG (16616 bytes)
OZOLS2.JPG (17770 bytes)
Jānis Ozols bija darbīgs vīrs gan sabiedriskajā dzīvē, gan savā dārzā. Viņu rīt pieminēsim Limbažu kapsētā

Viņš bija īsts limbažnieks. Te dzimis, skolojies un aizvadījis raženus darba gadus. Pabeidzis Limbažu ģimnāziju, viņš gatavojās filoloģijas studijām, loloja lielas nākotnes ieceres. Tam visam pārvilka svītru okupācija un Otrais pasaules karš. Par šo traģisko savas dzīves posmu Jānis Ozols atstājis ziņas Latvijas Politiski represēto apvienības dalībnieka uzskaites anketā. Filoloģijas fakultātes studenta Jāņa Millera mudināts, viņš vācu okupācijas laikā iesaistījies pretošanās kustībā. Apcietināts un nonācis koncentrācijas nometnē. Leģiona komisija 1943. gadā sirds nepietiekamības dēļ norīkojusi par ārštatnieku Rīgas 6.policijas iecirknī. Tam sekojis dienests policijas pulkā Rīgā un Dundagā. Viņš dezertējis un atradis ceļu pie kureliešiem. Kurzemes cietoksnī cīnījies pret krievu izpletņu lēcējiem un “Sarkano bultu”. Kad kaujas pierimušas, viņš piesedzis bēgļu laivas, kas devās uz Gotlandi. 1945. gada oktobrī Jāni Ozolu apcietināja un piesprieda bargu sodu: 20 gadi Vorkutas ogļu raktuvēs. Mājās viņš atgriezās 1955. gada novembrī un sāka strādāt Limbažu sanitāri epidemioloģiskajā stacijā. Ar laiku izdevās atrast sirdij tuvāku nodarbošanos. Viņš kļūst par dārznieku kolhozā “Ausma” un vēlāk — rajona “Lauktehnikas” apvienībā.

Tuvojoties Atmodai, Jānis Ozols rosīgi iekļāvās sabiedriskajā dzīvē un piedalījās politiski represēto kluba izveidošanā. Jau kluba dibināšanas sēdē 1989. gada 19. jūnijā viņu ievēlēja par tā līdzpriekšsēdētāju, bet 1994. gadā — par priekšsēdētāju.

Lielā mērā pateicoties tieši Jāņa Ozola personības starojumam, patriotiskajai stājai un organizatora talantam Limbažu rajona politiski represēto klubs iemantojis sabiedrības atsaucību un guvis atzinību valsts mērogā.

Žurnāliste Skaidrīte Baldiņa:

— Staltu stāju, augstu paceltu galvu — tādu viņu arvien redzēja limbažnieki. Tādu viņu atceramies arī mēs, rajona laikraksta “Auseklis” žurnālisti. Viņš nāca pie mums ar saviem rakstiem, kas bija spilgti tēlaini, ar dziļu, izsāpētu domu. Ienāca arī tāpat aprunāties. Ozoltēvs juta mūsu nevaļu, atvainojās par traucējumu, bet mēs allaž domājām — būs taču kāds brīvāks brīdis garākai, nopietnākai sarunai. Lai gan ir bijušas arī tādas, kad gatavojām plašākus rakstus par viņa karavīra gaitām Kurzemē.

No Jāņa Ozola mēs esam mācījušies patriotismu, cilvēcību, patiesu iejūtību. Politiski represēto tradicionālie pasākumi vienmēr bijuši īpaši, un klubs viņa vadībā kļuvis par vienu no labākajiem Latvijā.

Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere Marga Eglīte:

— Es ar Jāni Ozolu sastapos “Lauktehnikā”, kur viņš bija dārznieks, es — grāmatvede. Abi bijām atgriezušies no Sibīrijas. Apbrīnoju viņa čaklumu un apbrīnojamo labestību. Visa lielā apvienības teritorija bija apstādīta, skaista. Jānis iekopa divus akmensdārzus, visur stādīja puķes un kokus. Priecājās par katru ziediņu, bet visvairāk viņam patika rozes. Īpaši sarkanīgi violetā “Gauja”. Pie dīķa Limbažu pievārtē vēl tagad zaļo Jāņa stādītie bērzi. Viņam bija teiciens: “Nabadzības dēļ neiesim lepnumu zaudēt! Tīrīsim vecos uzvalkus!”

Kopš pirmās dienas kopā strādājām arī Politiski represēto klubā, kas tagad kļuvis par nodaļu. Cēlām augšā arhīvus, aptaujājām cilvēkus. Jau pašā sākumā izvirzījām sev mērķi apzināt visus represētos — dzīvos un mirušos. Noskaidrojām, ka no Limbažu rajona tikuši izsūtīti 2432 cilvēki. Ar Jāņa Ozola neatlaidību Limbažos tika uzstādīts politiski represēto piemiņas akmens. Tagad šādas piemiņas zīmes ir arī Ainažos, Salacgrīvā, Alojā, Staicelē, Katvaros, Pālē un Lēdurgā. Pašlaik Limbažu rajonā dzīvo ap 700 represēto. Pagastu sociālās aprūpes dienesti tur viņus savā redzeslokā, atceras Ziemassvētkos un valsts svētkos, iespēju robežās arī palīdz. Jāņa Ozola pamatīgi iesāktais darbs turpinās. Sadarbībā ar Okupācijas muzeju videofilmās tiek iemūžināti komunistiskā genocīda upuru dzīvesstāsti, jo, kā Jānis arvien atgādināja, mēs nedrīkstam viņus pazaudēt.

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!