Par ražošanas radītajām grūtībām

Saeimas priekšsēdētāja ekonomiste Ingrīda Ūdre:

Foto: A.F.I.

Vai tiešām budžeta situācija ir tik slikta, ka premjers spiests ķerties pie Labklājības ministrijas līdzekļiem un apdraudēt sociālās programmas?

Patiesībā pagaidām nekas traģisks vēl nav noticis. Vēl vairāk, nav nekāda pamata apgalvot, ka šodien rīt tiks samazinātas pensijas, pabalsti utt. Gribu atgādināt, ka šobrīd viss troksnis sacēlies sakarā ar premjera priekšlikumu visām ministrijām samazināt “pārliekos” izdevumus. Tā ir parasta prakse budžeta veidošanas pirmajā posmā. Katra ministrija iesākumā prasa maksimālo. Tā ir zināmā veidā taktiska viltība – jāprasa vairāk, jo tik vai tā iedos mazāk. Un pēc tam jau ministri cenšas iekļauties tajos finansējuma rāmjos, ko noteicis premjers. Esmu pārliecināta, ka tad, kad budžeta projektu pieņems valdība, izrādīsies, ka visi saņēmuši nepieciešamo minimumu. Nedomāju, ka premjers atbalstīs sociālo programmu samazināšanu. Viņš taču nav politiskais pašnāvnieks.

Turklāt – nav nekādas nepieciešamības samazināt sociālos tēriņus. Valstī nav krīzes, gluži otrādi, turpinās ekonomikas pieaugums. Tādēļ gribu nomierināt lasītājus: Latviju negaida sals, bads un revolūcija.

Kā jūs varat sastrādāties ar Repši?

Repše ir atvērts cilvēks. Viņš ir tikpat uzņēmīgs kā Šķēle. Viņiem pat domu gaita ir līdzīga. Es īpaši augstu viņā vērtēju prasmi atzīt savas kļūdas un labot tās. Un tas nemaz nav tik vienkārši cilvēkam, kas ieņem tik augstu amatu. Turklāt Repše vienmēr ieklausās citu viedokļos.

Vispār es uzskatu, ka Latvijas vislielākā problēma ir pārāk biežā valdību maiņa. Ja mainās valdība, tad mainās arī mērķi, mainās vērtības, ierēdņi sēd uz čemodāniem... Piemēram, līdz pat šim brīdim nav skaidrs, kā palīdzēt mazajam un vidējam biznesam. Tās taču ir valsts asinis! Jo vairāk cilvēks pats nopelnīs, jo mazāk problēmu būs valstij.

Kādēļ, jūsuprāt, pēdējā mēnesī Latvijā samazinājies eirointegrācijas piekritēju skaits?

Galvenais iemesls – tā ir nenoteiktība, kas biedē vairākumu iedzīvotāju. Tie, kas atbild par eiropropagandu, runā par visu, tikai ne par to, ko Eiropas Savienība dos katram iedzīvotājam. Mani kā cilvēku neinteresē, ka kāds tur saņems kādas tur subsīdijas, ka būs kaut kādi fondi dažādu projektu finansēšanai, mani vispirms interesē, kas notiks ar manu zemnieku saimniecību, kādas būs cenas (palielināsies, samazināsies, paliks tādas pat), kas notiks ar algām, nodokļiem... Mūsu ierēdņi pat nav spējīgi paskaidrot ļaudīm, kādam nolūkam paredzēti Eiropas Savioenībai iedalītie budžeta līdzekļi. Cilvēki domā, ka tagad visus līdzekļus tērēsim Eiropai, un uzdod loģisku jautājumu: vai tas mums ir vajadzīgs? Bet patiesībā runa ir par ES programmu līdzfinansējumu pašā Latvijā. Tas nozīmē, ka katriem 100 latiem, ko Eiropa ieguldīs mūsu ekonomikā, Latvija pievienos vienu latu. Jūs piekritīsiet, ka tas ir ļoti izdevīgi.

Kas attiecas uz cenām, tad ticiet man kā ekonomistei: nākamajā rītā pēc mūsu iestāšanās Eiropas Savienībā cenas nepieaugs. Tās palielināsies vienīgi tad, kad iestāsimies eiro zonā. Skaidrs, ka pārtikas un pakalpojumu cenas pieaugs, taču tās pieaugs nevis atkarībā no mūsu iestāšanās vai neiestāšanās ES, bet gan enerģijas tarifu palielināšanās dēļ.

Ja cilvēkiem visu to izskaidrotu, tad viņi pavisam citādām acīm raudzītos uz ES. Protams, eiroskeptiķu skaita palielināšanos, īpaši laukos, veicina dīvainā reģionālā reforma. Visi šie bezgalīgie reformas modeļi tikai jauc cilvēkiem galvas un provincē izraisa haosu... Vispār cilvēkiem nav kur lūgt palīdzību. Kā jūs domājat, vai tas palielinās cilvēku vēlmi balsot par ES? Taču ES nav vainojama, tie ir mūsu ierēdņi, kas radījuši šādu situāciju. ES, gluži otrādi, palīdzēs mums ieviest kārtību, tostarp arī administratīvi teritoriālajā sistēmā.

ES ne vien pavērs durvis investīciju pieplūdumam, bet dos arī iespēju Latvijai ietekmēt ekonomiskos (un ne tikai tos) procesus kontinentā. Atrodoties ES, mēs varēsim aizstāvēt savas ekonomiskās intereses – kaut vai tajā pašā dialogā ar Krieviju. ES pozīcija būs arī Latvijas pozīcija. Es uzskatu, ka tas ir daudz labāk, nekā atrasties Eiropas aizdurvē un būt “neatkarīgiem” no visa.

Cita lieta, ka Eiropa viena pati nepacels mūsu ekonomiku. Mūsu varasvīriem pašiem jāpadomā par to, kā atbalstīt savu ražotāju, kā nostiprināt savu iekšējo tirgu. Mums ir vajadzīgas ne vien ārējās, bet arī iekšējās investīcijas. Nesen tikos ar vietējiem uzņēmējiem un sarunas laikā noskaidrojās, ka valstij savu uzņēmēju atbalstam nemaz nav jātērē lieli līdzekļi. Nepieciešama vienīgi politiskā griba, vēlme ieviest kārtību. Nepieciešams stingri pārbaudīt tirgus, nepieciešams beidzot ieviest kārtību uz robežas, stingri kontrolēt ceļazīmes, panākt ciešu robežsargu un muitnieku sadarbību, lai novērstu kontrabandu. Visbeidzot – valstij vajag vienkārši pagriezties ar seju pret savu uzņēmēju. Ja biznesmenis grib sākt perspektīvu projektu, ieguldīt solīdus līdzekļus, valdībai viņam visādi jāpalīdz – tāpat kā to dara citās Eiropas valstīs – ierādīt zemi rūpnīcas celtniecībai, sākumposmā pat atbrīvot no nodokļiem utt. Bez šī valsts atbalsta mēs savu ražošanu nepacelsim. Un bez ražošanas sfēras mums vienmēr būs problēmas ar budžeta izstrādi.

“VESTI SEGODNJA”; pēc A. Elkina intervijas  “Ingrīda Ūdre: “Vai patiešām valstī notiek revolūcija?””  “TEĻEGRAF”; pēc S. Bartules un A. Novickas intervijas “Ingrīda Ūdre ir gatava kļūt par premjerministri”