Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ar Dziesmu svētkiem Apšuciema kāpās. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 25.07.2003., Nr. 108 https://www.vestnesis.lv/ta/id/77587

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ar opermūzikas spārniem kārtējo reizi Siguldā

Vēl šajā numurā

25.07.2003., Nr. 108

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ar Dziesmu svētkiem Apšuciema kāpās

Savus Mazos dziesmu svētkus svinēja 20. Lāčupītes mūzikas festivāls

JERMAKS03.JPG (17063 bytes) JERMAKS06.JPG (17960 bytes)

Melleņu klājiens pie kājām un priedes līdz pašām debesīm, aizmirstas sadzīves rūpes, un jūra tepat aiz sliekšņa — tāda ir vide, kurā nu jau divdesmit gadus muzikoloģes Ilmas Grauzdiņas un komponista Romualda Jermaka vasarnīcā notiek mūzikas festivāls. Šai svētdienā tātad jubilejas sarīkojums. Ar pusdienlaika un pēcpusdienas koncertiem. Skanēja Alfrēda Kalniņa, Jāņa Ivanova, Emiļa Melngaiļa, Jāņa Mediņa un Jāzepa Mediņa, Ādolfa Skultes un Bruno Skultes, Leonīda Vīgnera, Aldoņa Kalniņa un Romualda Jermaka dziesmas un instrumentālā mūzika, Frederika Šopēna noktirnes, Edvarda Grīga un Riharda Vāgnera solodziesmas, Džuzepes Verdi, Gustava Forē un Volfganga Amadeja Mocarta garīgā mūzika, Franča Šūberta, Antonio Vivaldi un Ludviga van Bēthovena skaņdarbi.

Dziedāja Solveiga Raja, Pēteris Lielzuika, Kārlis Miesnieks un Uldis Leiškalns, Mārītes Puriņas vadītais vokālais ansamblis “Anima Solla” (latviski būtu: dvēseles sol — la), Ingas Dziļumas vadītais kamerkoris “Amadeus” un Dobeles Kultūras nama sieviešu koris “Vizma” ar savu diriģenti Vizmu Zandersoni. Muzicēja stīgu ansamblis “Amazeo” (vadītājs un solists Andris Baumanis), klavieru duets Antra un Normunds Vīksnes, čellisti Laima Kunkule un Māris Villerušs, pianisti Māris Švinka, Juris Kalnciems, Vilnis Salaks un Renē Salaks. Kā vienmēr vārds tika dots arī topošajiem mūziķiem. Uzstājās profesora Māra Švinkas skolnieces māsas Guna un Laila Plakanes, studente Inguna Upīte un duetā ar savu skolotāju Solveigu Raju dziedāja Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas

JERMAKS04.JPG (18879 bytes)
Pirmo festivālu 1984.gadā ar ērģeļu mūziku atklāj Romualds Jermaks; savu vokālo debiju Auriga Jermaka dzied kopā ar savu skolotāju operdziedātāju Solveigu Raju, pie klavierēm — tētis un dziesmas autors Romualds Jermaks (augšējos attēlos); Kārlis Miesnieks un Pēteris Lielzuika kopā ar koncertmeistari Aleksandru Kopilkinu; dziedātāja Brigita Saiva, solists Uldis Leiškalns, mācītājs Kārlis Zuika un komponists Romualds Jermaks
Foto: no Jermaku dzimtas albuma
JERMAKS09.JPG (40124 bytes)

audzēkne Auriga Jermaka. Bet Lāčupītes festivāla galvenā pazīšanas zīme un krāšņākā rota ir ērģeles ar saviem 15 reģistriem, diviem manuāļiem, skaisto prospektu un daudzajām un skanošajām, gan dekoratīvajām stabulēm. Kā solisti un arī kā pavadītāji koncertā muzicēja Lilita Ozola un Romualds Jermaks.

Ilma Grauzdiņa un Romualds Jermaks ir Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas docētāji, jauno mūziķu un mūzikas zinātnieku audzinātāji. Sabiedrībā pazīstami kultūras cilvēki. Tikko aizvadītajos Dziesmu svētkos Romualds Jermaks ar savām kompozīcijām kuplināja kokļu dienu repertuāru un vadīja koklētāju skates žūriju, bet lielais kopkoris dziedāja veselas trīs viņa tautasdziesmu apdares. Viņu šūpulis kārts muzikālās ģimenēs, un tādā garā viņi audzina arī savus bērnus. Kad Romualds 1971. gadā Komponistu savienības kooperatīvā “Lāčupīte” ķērās pie mājas būvēšanas, dzīvošanai tika paredzēti tikai pāris sīku kambarīšu, viss pārējais — ērģelēm un mūzikai. Tapa plaša koncertzāle ar koka apdari, gaišiem logiem pa visu sienu, balkonu, kur gana vietas koriem, ansambļiem un solistiem, un zāli ar vairāk nekā simt sēdvietām. Ar tām gan reti kad pietiek, tāpēc prāva daļa klausītāju allaž paliek brīvā dabā aiz plaši atvērtajiem logiem.

Ne mākslinieki saņem kādu honorāru, ne klausītājiem kas jāmaksā. Te valda radīšanas prieks un devēja prieks, ģimeniski sirsnīgas attiecības. Svētki arī notiek lielā ģimenē. Ilmai un Romualdam ir piecas atvases — Eridana, Džemina, Rana, Ariels un Auriga. Visi vārdi nāk no zvaigžņotās debess, jo astronomija ir vēl viena Romualda aizraušanās. Visiem aiz muguras bērnu mūzikas skola. Auriga pašlaik mācās Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, Eridana jau pabeigusi mūzikas studijas Vācijas augstskolās un pašlaik papildinās meistarklasē Altenburgā. Džemina un Rana studē Latvijas Universitātē, Arielu interesē mašīnas un tehniskas lietas. Festivāls viņiem un vēl daudziem citiem bērniem bijis un ir arī muzikālās audzināšanas un koncerdzīves skola. Te viņi stājušies publikas priekšā bērnu un jauniešu koncertos, mācījušies klausīties mūziku. Viņi ir arī māksliniekiem pasniedzamo ziedu pušķu gādātāji un kārtotāji. Un svētku neoficiālajai daļai paredzēto sviestmaizīšu gatavotāji.

Kā jau jubilejas reizē, šoreiz gan oficiālā, gan neoficiālā daļa bija sevišķi koša. Ar dziesmu festivāla saimniekus godināja viešņa no Austrālijas Brigita Saiva. Ārpuslatvijas luteriskās baznīcas mācītājs Kārlis Zuika namatēvam dāvināja savu kompozīciju vijolei, ko duetā ar Andri Baumani pats arī atskaņoja. Romualda Jermaka “Serenādi Kandavai” dziedāja Pēteris Lielzuika un Kārlis Miesnieks — Latvijā labi pazīstamais duets, kura patriotisko dziesmu audiokasetei ceļavārdus teikuši Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga, dzejnieks Andrejs Eglītis un citi sabiedrībā pazīstami cilvēki, un garīgo dziesmu kasetēm — arhibīskaps Jānis Vanags un mācītājs Kārlis Zuika. Cits no Vācijas, cits no Amerikas — vasaru Latvijā vada visi trīs brāļi Zuikas. Roberts Zuika bija viens no Dziesmu svētku goda virsdiriģentiem, bet Pēteris kā jau celtniecības lietpratējs seko līdzi paša organizēto, pārraudzīto un sponsorēto Liezēres baznīcas būvdarbu gaitai. Lāčupītes festivālu bez viņu klātbūtnes grūti iedomāties.

Kas ir tas, kas šajos mūzikas svētkos piesaista tik daudzus māksliniekus un tik kuplu klausītāju saimi? Skolotāja Glorija Kreišmane: “Mēs te esam vesels pulks — Rūta, Silvija, Imants un vēl citi. Jau ilgus gadus kopā ceļojam — krustu šķērsu pa Latviju, tagad arī pa citām zemēm. Leonards Homka palīdzēja pie ērģeļu būves un ieinteresēja arī mūs par neparasto koncertzāli pašā jūras malā. Kā pirmo reizi atbraucām, tā esam kļuvuši par pastāvīgiem klausītājiem. Te vienmēr var dzirdēt ļoti labu mūziku, satikties ar labiem, nesavtīgiem cilvēkiem.”

Čellists Māris Villerušs: “Piesaista lielā saskaņa dabā un cilvēkos. Upīte, jūra, priedes. Un ārkārtīgi labestīga gaisotne. Es mūzikā ļoti iespaidojos no dabas un apkārtējiem cilvēkiem. Te katrs dod savu labāko, neviens nedomā par kādu samaksu. Visi ir nākuši, visi piedalās no brīvas gribas. Ir tik labi vasaras laikā, kad visi mākslinieki izklīduši, satikt kolēģus, pārmīt kādu vārdu. To var tiešām apbrīnot, kā viena ģimene spējusi savā privātmājā uzbūvēt tik varenas ērģeles un tik ilgus gadus ik vasaru sarīkot īstus mazos Dziesmu svētkus.”

Operdziedonis Kārlis Miesnieks: “Man kā vecam talsiniekam šīs vietas ir labi pazīstamas, kļuvušas tuvas. Festivālā piedalos tikai trešo reizi, bet jūtos te piederīgs. Apbrīnoju to lielo uzņēmību, spēju sasaukt mūs kopā vasaras vidū, sagādāt prieku tik daudziem cilvēkiem. Te ielikta liela dvēseles enerģija. Man te viss patīk.”

Pianists Juris Kalnciems: “Viss šis festivāls ir kā liels brīnums. Te notiek kaut kas ļoti būtisks, ļoti skaists. Šī vasara ir atnākusi ar lielu piepildījumu un pienesumu mūsu tautas kultūras bagātību apzināšanā. Ir aizskanējuši Dziesmu svētki, skan starptautiskie folkloras svētki un drīz būs klāt senās mūzikas festivāls. Un pa vidu — Lāčupīte. Man visspilgtāko iespaidu Dziesmu svētkos atstāja Romualda Jermaka tautasdziesmu apdares. Tāpēc man ir jo lielāks prieks būt te kopā ar viņu un dzirdēt viņa mūziku.”

Latgaliski draisko tautasdziesmu “Ar savu bērīti” un himniski pacilājošo “Pie Dieviņa gari galdi” Lāčupītes festivāla izskaņā sieviešu koris “Vizma” dziedāja kopā ar ansambli “Anima Solla”. Šajā festivālā daudz kas notiek neparasti. Kā šajā koncertā — lielie klasiķi publiku izsmīdināja (cienījamais pedagogs Māris Švinka savu audzēkņu klātbūtnē nespēlēja vis kādu nopietnu Bēthovena opusu, bet gan viņa amizantās “Ekosēzes” un “Anima Solla” cēla priekšā jautru parafrāzi par Mocarta “Mazās nakts mūzikas” tēmu), bet savu tautasdziesmu “Pie Dieviņa gari galdi” zāle klausījās, stāvot kājās. Sajūta bija gluži kā Dziesmu svētkos.

Kā festivāla ilgmūžību skaidro paši saimnieki? Profesore Ilma Grauzdiņa teica tā: “Svētki ir Romualda lolojums, un to pastāvēšanas un noturības pamatā ir trīs lietas. Pirmā — Romualda Jermaka lielā neatlaidība, mērķtiecība, stūrgalvība, ietiepība un citas līdzīgas īpašības. Otra — dziedātāju, koristu, muzikantu, visu mākslinieku nesavtīgā pretimnākšana. Trešā — klausītāju sirsnība un atsaucība.”

Rakstiskas un fotogrāfiskas liecības par festivāla pirmajiem gadiem Ilma rūpīgi sakārtojusi divos biezos lielformāta albumos. Viņa atceras, ka sākumā organizēšana nemaz tik viegli nevedusies: “Bijām sev izvirzījuši ļoti augstus mērķus. Pirmos piecus gadus festivāla koncerti notika pa četrām reizēm vasarā no jūnija līdz augusta beigām, līdz pat desmit koncertiem sezonā. Mājās mums tālruņa nebija — visa sarunāšana un saskaņošana notika no telefona būdiņas ielas galā.”

Pa šiem gadiem ir izaudzināti bērni (Kad Imants Kokars ar savu “Ave Sol” 1983. gada rudenī iedziedāja koncertzāles un ērģeļu pirmās kārtas atklāšanu, Auriga vēl nebija dzimusi), un festivāla gars un vēriens pieņēmies spēkā un plašumā. Te dziedājuši kori un visdažadākie ansambļi no visiem Latvijas novadiem, spēlējuši vairāki pūtēju orķestri, dziedājuši Bruno Egle, Luīza Andrušēviča, Jānis Sproģis, Egils Siliņš un daudzi citi solisti, muzicējuši Oļģerts Cintiņš, Larisa Bulava, Tālivaldis Deksnis, Vita Kalnciema (īsāk sakot — visi Latvijas ērģelnieki), pianisti Jautrīte Putniņa, Ventis Zilberts, Gunta Sproģe un daudzi citi, Latvijas ievērojamākie vijolnieki, flautisti, čellisti, koklētāji, sitaminstrumentu virtuozi. Te skanējusi arī tuba un ģitāra, blokflauta un akordeons, klavesīns, klavihords, marimba un vēl daudzi citi instrumenti.

Ar runāto vārdu svētkus bagātinājuši aktrise Elvīra Baldiņa un tādi dzejnieki kā Vitauts Ļūdēns, Pēteris Jurciņš un Rita Bebre. Un zālē allaž ir kāda mākslas izstāde. Atmiņā palikušas Bonifacijas Kaspares, Maijas Eliases un Jāzepa Pīgožņa gleznas, Leontīnes Pīgoznes gobelēni, Valijas Brences grafika un Helgas Melbārdes—Krisbergas keramika. Šoreiz te skatāmas dižās Vīgneru dzimtas atvases Malvīnes Vīgneres gleznas — dziļi tautiskas un savā vienkāršībā spēcīgas, īsti iederīgas Dziesmu svētku vasarā.

Cauri gadiem festivālā valda īsta māksla un jaunrades gars, cieņa pret savas tautas vērtībām un pasaules klasiku. Goddevība un mīlestība pret mūziķiem un pret klausītājiem — lieliem un maziem, muzikāli izglītotiem un mazāk izglītotiem. 1988. gada vasarā 5. festivāla noslēgumā kori un visa zāle kopā dziedāja “Dievs, svētī Latviju!”. Mūsu tautas lūgšanas autors Baumaņu Kārlis izteicis arī atziņu, ko varētu rakstīt Lāčupītes festivāla karogā: “Kas sevim vien dzīvo,/ Tas dzīvo tik pusei,/ Kas visiem dzīvo —/ Tas dzīvo pilnīgi.”

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!