Nāk Latvija kā labas literatūras zeme

Parīzē franču valodā laista klajā Erika Ādamsona noveļu izlase Intas Geiles-Sīpolnieces un Nikolā Ozano tulkojumā

Grāmatu laidis klajā apgāds “Noir sur blanc” (“Melns uz balta”), kura grāmatas izplata trešā lielākā Francijas izdevniecība “Seuil” (“Slieksnis”). Franču apgāds, kura interešu lokā ir Austrumeiropas literatūra, ar Erika Ādamsona novelēm varēja iepazīties bilingvālajā (latviešu un franču valodā) krājumā “Abakuka krišana”, ko ar Zigmunda Skujiņa ievadu 2000. gadā izdeva Intas Geiles-Sīpolnieces apgāds “Omnia mea”. Tas bija pirmais mēģinājums tuvoties franču lasītājiem, jo apgāds specializējas lielākoties franču autoru darbu izdošanā latviešu valodā.

Lai veidotos pilnīga franču literatūras aina

Tas Intai bija galvenais mērķis, kad viņa izšķīrās par sava apgāda dibināšanu. No labākajiem daiļliteratūras paraugiem izdots Leklēzio noveļu krājums “Aplis”, Jana Kefeleka jaunatnes romāns “Tumsā pazudusī”, tā sauktajā kabatas grāmatas sērijā — Emanuela Bernema “Viņa sieva” un Aleksandra Žardēna “Zebra”, detektīvliteratūras “melnajā sērijā” — Didjē Denēnksa “Melnā gaisma”, literatūrkritikā — Daniela Penaka gudrā un asprātīgā grāmata “Kā romāns”, Sorosa fonda iedibinātajā sērijā “Cilvēks un sabiedrība” — filozofa Mišela Fuko pētnieciskais darbs “Uzraudzīt un sodīt” un Žana Bodrijāra “Simulakri un simulācija”. Izdota arī ievērojamā mūsdienu sociologa Edgara Morēna grāmata “Domājot par Eiropu”, kas pēc kritiķu atzinuma ir spoža eseja par Eiropas kultūru un vēsturi. Dažus simtus eksemplāru iegādājies Eiropas Padomes informācijas birojs, dažus simtus saņēmusi Eiropas kustība Latvijā, dažus desmitus — bibliotēkas, skolas, pašvaldības. Pēc tulkotājas un izdevējas Intas Geiles-Sīpolnieces domām, šai grāmatai vajadzētu raisīt sabiedrībā krietni lielāku interesi, jo Edgars Morēns ar savām plašajām zināšanām pasaules kultūru, reliģiju un sociālās dzīves vēsturē var būt ļoti labs sarunu biedrs diskusijās par Eiropas Savienības plusiem un mīnusiem. “Šajā grāmatā nav klišeju. Morēns pats sākumā ir bijis pret vienotas Eiropas ideju. Viņš gājis cauri šaubu un meklējumu labirintiem, daudz domājis un analizējis, līdz varējis pieņemt šo ideju. Mūsu vēsture ir neapstrīdami pierādījusi, ka vieni palikt mēs nedrīkstam. Bet parasti sarunas diemžēl risinās ārkārtīgi merkantilā gultnē — kas mums būs no Eiropas Savienības? Neviens nedomā par to, kas no mums būs, ko mēs tai dosim. Edgars Morēns mudina skatīties tālāk, domāt lielākās kategorijās.”

Līdz gada beigām apgāds laidīs klajā divu spilgtu franču jaunā romāna pārstāvju — Natālijas Sarotes un Alēna Roba-Grijē -- darbus. Ulda Krastiņa tulkojumā iznāks ievērojamā prozaiķa, kādreizējā Francijas kultūras ministra Andrē Malro romāns “Cerība”. Šo grāmatu, kas stāsta par pilsoņu karu Spānijā un parāda visu kara bezjēdzību, mēdz salīdzināt ar Ernesta Hemingveja darbiem par šo tēmu.

Ar Franču liceja ceļamaizi

Franču literatūras okeānā Inta Geile-Sīpolniece jūtas kā zivs ūdenī. Interese par to dzimusi jau skolā, un ar gadiem tā tikai vairojusies, gājusi plašumā un dziļumā. “Mācījos Anrī Barbisa 11. vidusskolā, ko tagad atkal sauc par Franču liceju, un mana franču valodas un literatūras skolotāja visu mācību laiku bija Zigrīda Zvaigzne. Spilgta personība, īsts kultūras cilvēks. Šarmanta un reizē vienkārša, stingra, bet ne barga. Tieši tāda, lai spētu mūs “piespiest iemīlēt” visus 18 franču valodas saliktos laikus un iemācīties no galvas gubām dzejoļu. Bet tas, ka man patīk tulkot, katrā ziņā ir arī latviešu literatūras skolotājas Gaidas Cakules nopelns. Viņa mācīja mūs apzināties vārda spēku, izjust valodas plūdumu. Kad ķēros pie Erika Ādamsona noveļu tulkošanas, es atcerējos, kā viņa iededzināja sveces un lasīja viņa dzeju, par ko tai laikā nepavisam nebija paredzēts skolā mācīties.”

Pirmie tulkojumi

Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātes Franču valodas un literatūras nodaļu Inta beidza ar diplomdarbu par tulkošanas problēmām. Lai to izstrādātu, viņa vispirms pārtulkoja Fransuāzas Sagānas garo stāstu “Esiet sveicinātas, skumjas!”. Tas ieinteresēja toreizējo Rakstnieku savienības konsultanti Lūciju Rambeku. Pēc viņas ierosinājuma tika iztulkots vēl viens stāsts (“Vai jūs mīlat Brāmsu?”), un astoņdesmito gadu sākumā Intas pirmie tulkojumi iznāca grāmatā.

Kad viņas tulkojumā dienas gaismu ieraudzīja Franču akadēmijas locekļa, Gonkūru prēmijas laureāta Anrī Truajā triju romānu cikls “Egletjēru ģimene”, Inta Geile-Sīpolniece iestājās Rakstnieku savienībā, taču līdz pat 1992. gadam viņa strādāja lielākoties par redaktori, tulkošanai varēdama atvēlēt tikai vakara stundas, svētdienas un atvaļinājuma laiku. Tiesa, valodas zināšanas noderējušas katrā darbā, īpaši Dokumentālo filmu studijā, kur Intas ziņā bija kontakti ar Franciju. Kopā ar Latvijas kinodokumentālistiem viņa brauca uz da?ādiem festivāliem un filmu tirgu Marseļā, darbojās pat Palezo zinātnisko filmu festivāla žūrijā.

Skolo pati Francija

Bez jebkādiem pienākumiem un uzdevumiem Inta uz Parīzi devās tikai pašu pirmo reizi -- par “Egletjēru ģimenes” honorāru. “Es kā dzēšlapa sūcu sevī iekšā Parīzes atmosfēru, kā apreibusi klausījos visapkārt pulsējošās valodas skaņās. Tad es tā īsti apjautu, cik daudz mums tika nolaupīts, spiežot dzīvot aiz dzelzs priekškara.” Bija laiks, kad Intai uz Franciju iznāca braukt kādas trīs reizes gadā (pavisam bijis ap divdesmit braucienu), un vienmēr kādā saistībā ar darbu. Francijas Kultūras ministrijas piešķirtā stipendija 1993. gadā ļāva tur pavadīt trīs raženus mēnešus. Ar starptautiskā rakstnieku un tulkotāju nama labvēlību 2000. gadā viņa pusotru mēnesi dzīvoja Sennazērā pie Luāras ietekas okeānā. “Manā rīcībā bija skaists četristabu dzīvoklis, un es šai laikā pārtulkoju Leklēzio noveles, kas tagad iznākušas grāmatā “Aplis”. Uzaicināju ciemos beļģu dzejnieci Rozmariju Fransuā, un mēs strādājām pie Latviešu dzejas antoloģijas. Tā lasītājus iepazīstina ar dažādu paaudžu trīsdesmit latviešu dzejniekiem. Es biju sagatavojusi atlasīto dzejoļu parindeņus un vairākus autorus arī atdzejojusi. Antoloģija izdota Beļģijā franču un latviešu valodā.”

Latviešu literatūras antoloģija franču valodā

Pēc Rakstnieku savienības ierosinājuma Inta Geile-Sīpolniece sastādīja franču lasītājiem paredzētu antoloģiju “Latviešu literatūra 20. gadsimtā”, ko 1997. gadā laida klajā apgāds “Nordik”. Grāmatā pārstāvēts viss spektrs — dzeja, proza, dramaturģija. No senākajiem tulkojumiem tika izmantoti tikai Edvarta Virzas darbi Elzas Stērstes atdzejojumā, pārējos tulkoja pati sastādītāja kopā ar Astru Skrābāni un Intu Šmiti. “Krājumu kārtoju ļoti rūpīgi, lai franču lasītājiem ar Latviju saistītos priekšstats par labu literatūru. Centos parādīt mūsu rakstnieku un dzejnieku radošās izpausmes daudzveidību, raudzījos, lai tēmas neatkārtotos un kopumā tas būtu arī mūsu tautas likteņstāsts. Grāmatas apjoms neatļāva pievērsties Erika Ādamsona daiļradei, tāpēc jau toreiz radās doma veidot kādu atsevišķu izdevumu.”

Erika Ādamsona noveles izdod paši franči

Francijā iznākušās grāmatas saturs ir tāds pats kā apgāda “Omnia mea” bilingvālajam izdevumam -- līdz ar titulnoveli “Abakuka krišana” vēl sešas noveles un Zigmunda Skujiņa ievads. Rakstniekam izdevies ļoti kodolīgi pateikt būtiskāko par Eriku Ādamsonu un viņa prozu, un Inta mēdz citēt rindkopu, kur viņa noveles salīdzinātas ar “dīvaini skaistajām namu fasādēm, ar kādām 19. gadsimta nogalē un 20. gadsimta sākumā pasauli pārsteidza jūgendstils. Arī tajā kopā saderas šķietami nesavienojamais -- milzīgas sejas un pāvu astes, rāpuļi, zīdītāji, insekti un augi. Tomēr nekā dzīvē nesastopama jūgendstila dekorējumos nav, ikviens elements ir atpazīstams un meistarīgi ielikts savā īstajā vietā.” Inta ļoti priecājas, ka Nikolā Ozano, slīpēdams franču tekstu, ir spējis panākt grūti panākamo -- tā ir spoža franču valoda, un tas ir īsts Ādamsons. Sadarbība sākusies jau tad, kad viņš vēl dzīvoja Francijā un manuskriptus vajadzēja sūtīt turp. Tagad Nikolā strādā Francijas vēstniecībā Latvijā, un viņa tiešo darba uzdevumu lokā ir arī rūpes par to, lai kultūras aprite starp abām mūsu valstīm kļūtu aizvien intensīvāka. Svarīga vieta te ir arī kontaktiem grāmatniecības un literatūras jomā.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore