• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ne pieraksts, bet dzīvesvietas deklarācija. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 1.07.2003., Nr. 97 https://www.vestnesis.lv/ta/id/76781

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par Briseles respektu pret suverenitāti

Vēl šajā numurā

01.07.2003., Nr. 97

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ne pieraksts, bet dzīvesvietas deklarācija

Šodien, 1.jūlijā, stājas spēkā Dzīvesvietas deklarēšanas likums

Šodien, 1.jūlijā, stājas spēkā Dzīvesvietas deklarēšanas likums, kas būtiski maina pastāvošo pierakstīšanās un izrakstīšanās kārtību. Kā vairākkārt uzsvērušas atbildīgas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes amatpersonas un kā tika atgādināts arī piektdien, 27.jūnijā, rīkotajā preses konferencē, jaunā likuma spēkā stāšanās neatceļ ne pieraksta sistēmu, ne ar to saistītās administratīvās procedūras — ienākuma nodokļu pārskaitījumus pašvaldībai, kurā pierakstīts strādājošais, sociālo un cita veida pabalstu izmaksu pēc dzīvesvietas, medicīnas un izglītības pakalpojumu saistību ar pieraksta vietu. Jaunais likums atvieglo pierakstīšanās un izrakstīšanās procedūru, padarot to demokrātiskāku, balstītu uz valsts un personas savstarpēju uzticēšanos. Galvenais jaunās kārtības mērķis — padarīt personas sasniedzamas.

 

Dzīvesvietas deklarācija joprojām obligāta

Jau pats jaunā likuma nosaukums — Dzīvesvietas deklarēšanas likums — norāda, ka turpmāk persona nevis tiks pierakstīta konkrētā adresē, bet savu dzīvesvietu deklarēs, proti, uzrādīs valstij, pati, balstoties uz savām tiesībām brīvi izvēlēties dzīvesvietu, kā arī uzņemoties pilnu atbildību par deklarācijā sniegto ziņu patiesumu. Pienākums deklarēt savu dzīvesvietu ir obligāts — tāpat kā līdz šim bija obligāta prasība pierakstīties. Taču dzīvesvietas deklarācijas fakts vairs nerada nekādas civiltiesiskas saistības. Deklarējot savu dzīvesvietu, personai gan jānorāda tiesiskais pamats dzīvošanai konkrētā adresē, bet vairs nav jāuzrāda dokumenti, kas to apliecinātu. Tādējādi dzīvesvietas deklarēšanas sistēma tiek balstīta uz pašas personas iniciatīvu un atbildību.

Tām personām, kas jau šobrīd dzīvo pieraksta vietā, sava dzīvesvieta nav īpaši jādeklarē. Dzīvesvietas deklarēšanas likuma pārejas noteikumi norāda — atzīme par personas dzīvesvietu, kas līdz šā gada 1.jūlijam izdarīta Latvijā derīgā personību apliecinošā dokumentā (pilsoņa vai nepilsoņa pasē, bēgļa personu apliecinošā dokumentā) un reģistrēta Iedzīvotāju reģistrā, ir uzskatāma par dzīvesvietas pirmreizējo deklarāciju līdz laikam, kad persona deklarē citu dzīvesvietu likumā noteiktajā kārtībā. Likumā noteikts, ka tām personām, kuru faktiskā dzīvesvieta šī gada 1.jūlijā nesakrīt ar līdzšinējo pieraksta vietu, ir pienākums deklarēt savu patieso dzīvesvietu. Sešu mēnešu laikā — tātad līdz gada beigām — to iespējams izdarīt, nemaksājot valsts nodevu.

Tāpat sava dzīvesvieta jādeklarē tām personām, kas līdz likuma spēkā stāšanās dienai nekur nebija pierakstītas. Cilvēkiem, kuri maina dzīvesvietu pēc likuma stāšanās spēkā, sava jaunā dzīvesvieta jādeklarē mēneša laikā pēc tās maiņas.

 

Dzīvesvietas deklarēšanas tiesiskais pamats

Kā jau teikts iepriekš, deklarējot dzīvesvietu, vairs nav jāuzrāda dokumenti, kas apliecina tiesisko pamatu šo dzīvesvietu saukt par savu. Tas gan nenozīmē, ka dzīvošana kādā konkrētā īpašumā iespējama bez šī tiesiskā pamata — tam tāpat ir jābūt, tikai tas vairs nav jāpierāda ar dokumentiem, bet pats deklarētājs uzņemas atbildību par sniegto ziņu patiesumu. Par tiesisku pamatu apmesties uz dzīvi noteiktā nekustamā īpašumā (ar adresi) tiek uzskatītas īpašumtiesības, īres vai nomas līgums, kā arī uz laulības, radniecības vai svainības pamata iegūtas īpašuma lietošanas tiesības, kā arī cits likumisks vai līgumisks pamats, kam ne vienmēr ir jābūt noformētam rakstveidā. Par tiesisku pamatu tiek uzskatīta arī īpašnieka piekrišana tam, ka cita persona īpašniekam piederošo īpašumu deklarē kā savu dzīvesvietu. Piemēram, ja personas dzīvo nereģistrētā laulībā īpašumā, kas pieder vienai no tām, otrs drīkst kā šīs dzīvesvietas deklarēšanas tiesisko pamatu norādīt īpašnieka piekrišanu. Nepilngadīga bērna dzīvesvieta ir vecāku vai aizbildņu dzīvesvieta, ja vien vecāki vai aizbildņi nav deklarējuši bērna dzīvesvietu citur. Piemēram, ja nepilngadīgs bērns mācās vienā pilsētā, bet vecāki dzīvo citur, vecāki drīkst deklarēt bērna faktisko dzīvesvietu, bet to var izdarīt tikai vecāki vai personas, kas viņus likumīgi pārstāv, nevis bērni paši. Jaundzimuša bērna dzīvesvieta arī ir jādeklarē vecākiem, šī procedūra nenotiek automātiski līdz ar bērna dzimšanas reģistrācijas faktu.

 

Dzīvesvietas deklarēšanas prakse

Lai deklarētu dzīvesvietu, personai ar pasi jādodas uz pašvaldību, kuras teritorijā atrodas dzīvesvieta. Pašvaldībā jāaizpilda dzīvesvietas deklarācija, kurā jānorāda personas dati, deklarējamās dzīvesvietas adrese, dzīvesvietas deklarēšanas tiesiskais pamats un arī iepriekšējās dzīvesvietas adrese, ja vien persona savu dzīvesvietu nedeklarē pirmoreiz. Nekādi dokumenti par izrakstīšanos no iepriekšējās dzīvesvietas nav jāuzrāda, jo jaunā dzīvesvietas deklarēšanas kārtība vispār atceļ izrakstīšanās procedūru.

Pēc deklarācijas aizpildīšanas pašvaldības darbinieks pārbauda tajā sniegtās ziņas, proti, salīdzina tās ar Iedzīvotāju reģistrā pieejamo informāciju, pārliecinās, vai deklarējamā adrese vispār eksistē. To, vai personai patiešām ir, piemēram, īres līgums ar mājas īpašnieku, pašvaldības darbinieks nepārbaudīs, persona pati uzņemas atbildību par šīs informācijas patiesumu. Pēc ziņu pārbaudes pašvaldības darbinieks izsniegs personai izziņu par dzīvesvietas reģistrācijas faktu un veiks izmaiņas Iedzīvotāju reģistra datos.

Personai ir tiesības deklarēt ne tikai vienu, bet arī vairākas dzīvesvietas, norādot, kurā laika periodā un kurā adresē viņš ir sasniedzams. Piemēram, ja persona pastāvīgi dzīvo Rīgā, bet vasaras mēnešus pavada laukos, tai ir tiesības norādīt lauku mājas adresi kā savu papildu dzīvesvietu.

Par dzīvesvietas deklarāciju jāmaksā valsts nodeva, kuras apmēru apstiprina Ministru kabinets. Taču Ministru kabineta Komiteja vakardienas sēdē lēma, ka par dzīvesvietas deklarēšanu nebūs jāmaksā vispār, bet galīgais lēmums vēl jāpieņem valdībai.

 

Par dzīvesvietas nedeklarēšanu — sods

Par nepatiesu ziņu sniegšanu un dzīvesvietas nedeklarēšanu likums paredz administratīvo atbildību, kas var būt naudas sods līdz 250 latiem. Gadījumos, kad sniegtas nepatiesas ziņas par dzīvesvietas deklarēšanas pamatu, šīs ziņas var tikt anulētas.

Personas sniegto ziņu patiesumu var pārbaudīt attiecīgā pašvaldības iestāde pēc savas iniciatīvas. Obligāti šāda pārbaude tiek veikta, ja pašvaldība ir saņēmusi rakstisku iesniegumu ar lūgumu pārbaudi veikt.

Piemēram, lai pārbaudītu, vai personai tiešām ir tiesisks pamats deklarēt dzīvesvietu noteiktā īpašumā, var tikt lūgts uzrādīt dokumentus vai pieprasītas ziņas no nekustamā īpašuma īpašnieka vai turētāja.

Nekustamā īpašuma īpašniekam savukārt ir tiesības saņemt no Iedzīvotāju reģistra ziņas par personām, kas kā dzīvesvietu deklarējušas viņa īpašumu. Ja kāda persona kā savu dzīvesvietu ir deklarējusi kādu īpašumu bez tā īpašnieka piekrišanas vai cita tiesiska pamata, īpašnieks var pieprasīt ziņu anulēšanu.

 

Zīmoga vietā — izziņa

Atzīme par personas dzīvesvietu vairs netiek izdarīta personu apliecinošā dokumentā, piemēram, pasē. Zīmoga vietā pēc dzīvesvietas deklarēšanas fakta personai tiek izsniegta izziņa. Izziņu iespējams saņemt personīgi vai pa pastu gan pašvaldībās, gan Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes teritoriālajās nodaļās. Izziņu var pasūtīt arī internetā, aizpildot attiecīgu veidlapu, kas atrodama Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes mājaslapā.

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!