Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ar Ziemeļu Palmīras svētību un garu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 20.06.2003., Nr. 93 https://www.vestnesis.lv/ta/id/76477

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Mutvārdu vēsturē: ar jaunu pieredzi, pašu mājās un pasaulē

Vēl šajā numurā

20.06.2003., Nr. 93

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ar Ziemeļu Palmīras svētību un garu

Apzinoties latviešu nacionālās kultūrvēstures avotus Sanktpēterburgā

Par Latvijas un Pēterburgas kultūras sakariem 20. gadsimtā

Mag. art. Irēna Bužinska:

Latvijas un Pēterburgas kultūras sakaru vēsture 19. gs. otrajā pusē un 19.–20. gs. mijā ir guvusi plašu atspoguļojumu dažādos avotos un publikācijās, jo šajā laika posmā Pēterburgai bija milzīga loma latviešu nacionālās mākslas skolas tapšanā un attīstībā. Tomēr būtu lietderīgi apzināt kultūras sakaru vēsturi arī 20. gs. gaitā. Ziņojums atspoguļo pētījuma sākuma stadiju un ieskicē tikai dažas nozīmīgas epizodes – mākslinieku aktivitātes un izstāžu norises Rīgā un Pēterburgā.

Pēterburgas mākslas izstāde Rīgā 1910. gadā

Voldemārs Matvejs 1905. gada septembrī iestājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā, un šī pilsēta kļuva par viņa pastāvīgo dzīvesvietu līdz pat mākslinieka pāragrajai nāvei 1914. gada maijā. Šie deviņi gadi bija ļoti būtisks mākslinieka radošās darbības posms. 1909. gada beigās Pēterburgā tika izveidota mākslinieku apvienība “Cj/p Vjkjlt;b” (“Jaunatnes savienība”), un Matvejs kļuva par vienu no tās līderiem. Tieši pēc viņa iniciatīvas 1910. gada vasarā – no 13. jūnija līdz 8. augustam – tika sarīkota apvienības biedru Levkija Ževeržejeva, Konstantīna Didiško, Aleksandra Gauša, Josifa Škoļņika, Kuzmas Petrova-Vodkina u.c. mākslinieku gleznu izstāde Rīgā, Ata Ķeniņa ģimnāzijas telpās (Tērbatas ielā 15/17). Ekspozīcijā kopumā bija iekļauti 34 autoru 222 darbi, kā arī itāļu agrīnās renesanses un franču mākslinieku Pola Sezana, Vinsenta van Goga, Anrī Matisa un Pola Gogēna gleznu fotogrāfijas. Izstādē tika uzaicināti piedalīties arī topošie krievu avangarda mākslas līderi no Maskavas – Mihails Larionovs, Natālija Gončarova un Iļja Maškovs, kuru audekli radikālā mākslinieciskā rakstura dēļ tad arī izpelnījās vislielāko latviešu preses uzmanību. Piemēram, Jūlijs Madernieks pat veltīja atsevišķu (pozitīvu) recenziju Natālijas Gončarovas gleznai “Kartupeļu dēstīšana”. Vecāko kolēģu komentārus izpelnījās ne vien izstāde, bet arī Voldemāra Matveja saistībā ar šo izstādi sarakstītais manifests “Krievu secesija”, kas Rīgas presē tika publicēts vienlaikus vācu, latviešu un krievu valodā. Tas atklāja ne tikai autora, bet arī visas apvienības estētisko koncepciju, tālab ir uzskatāms par grupas “Sojuz Molodjoži” pirmo manifestu.

Polemika ap Matveja rakstu parādīja dažādu paaudžu mākslinieku uzskatu atšķirību. Reizē tā izvērtās arī par pirmo tik liela mēroga diskusiju par mākslas, sabiedrības un kritikas attiecībām.

Pēc grupas izstādes Rīgā Voldemārs Matvejs turpināja aktīvu pētniecisku un teorētisku darbību. Viņš sastādīja grupas krājumu, un 1912. gada aprīlī un jūnijā Pēterburgā iznāca “Sojuz Molodjoži” 1. un 2. numurs, kuros Voldemārs Matvejs ar pseidonīmu “Vladimirs Markovs” publicēja savu rakstu “Jaunās mākslas principi”. Pateicoties grupas finansiālajam atbalstam, Pēterburgā 1914. gadā iznāca Voldemāra Matveja (Vladimira Markova) nozīmīgie teorētiskie sacerējumi ”Daiļrades principi plastiskajās mākslās. Faktūra” un “Lieldienu salas māksla”. Ar V. Matveja ievadu tika izdots ķīniešu dzejas krājums “Ķīnas stabule”. Piecus gadus pēc Matveja nāves – 1919. gadā – Petrogradā tika publicēta viņa sarakstītā grāmata “Nēģeru māksla” – viens no pasaulē pirmajiem darbiem, kurā nēģeru tēlniecība analizēta arī no mākslinieciskā viedokļa. Grāmatas “Nēģeru māksla” vāku veidoja mākslinieks Natans Altmans.

 

Latviešu mākslinieki 20.gs. sākuma Petrogradā

Latviešu mākslas uzplaukumu, kas bija vērojams 20. gs. sākumā, jau 1914. gadā pārtrauca Pirmais pasaules karš. 1915. gada vasarā līdz ar citiem bēgļiem Latviju atstāja arī vairums latviešu mākslinieku. 1915. gada septembrī Petrogradā tika sarīkota plaša izstāde, kurā 27 latviešu mākslinieki piedalījās ar 155 darbiem. Vēlāk to parādīja arī Maskavā, Lemersjē galerijā.

Pēc Oktobra apvērsuma latviešu mākslinieki izcēlās ar aktīvu līdzdalību daudzos padomju varas organizētos mākslas pasākumos. Tādēļ pirmām kārtām jārunā par viņu darbību Petrogradā, Maskavā, Harkovā, Vitebskā un citās Krievijas pilsētās, kur kopš 1918. gada marta tika īstenots V. I. Ļeņina monumentālās propagandas plāns.

Visaktīvāk pieminekļu veidošanā iesaistījās Teodors Zaļkalns. Īsā laikā mākslinieks paguva izveidot piecus krūšutēlus: krievu revolucionārajam demokrātam Nikolajam Černiševskim, franču revolucionārajam utopistam Ogistam Blankī, 1905. gada revolūcijas varonim leitnantam Pēterim Šmitam un krievu komponistiem Aleksandram Skrjabinam un Modestam Musorgskim. Vairāki Teodora Zaļkalna veidotie pieminekļi tika arī uzstādīti. Piemēram, N. Černiševska krūšutēlu novietoja Senāta laukumā netālu no Pētera I pieminekļa.

Par vienu no labākajiem monumentālās propagandas pieminekļiem savā laikā tika uzskatīts mūsu gleznotāja Jāņa Roberta Tillberga veidotais ukraiņu revolucionārā rakstnieka un mākslinieka Tarasa Ševčenko krūšutēls, kas atradās bijušajā Kamenoostrovas prospektā.

Kārlis Zāle, kas šai laikā vēl tikai mācījās Brīvajās mākslas darbnīcās Petrogradā, izveidoja divus pieminekļus, kuri tika arī uzstādīti: krievu revolucionārā demokrāta Nikolaja Dobroļubova krūšutēls atradās pie Tučkova tilta, itāliešu brīvības cīnītāja Džuzepes Garibaldi krūšutēlu novietoja Maskavas prospektā pie Triumfa vārtiem.

Pēc 1920. gada T. Zaļkalns, K. Zāle un J.R.Tillbergs atgriezās Latvijā.

 

Mūsdienu mākslas festivāls “Artkontakts”

Rīgā 1987. un 1988. gadā tika sarīkots mūsdienu mākslas festivāls “Artkontakts”. Šis festivāls dod iespēju aplūkot abu pilsētu kultūras sakarus pavisam citos sociāli politiskos un vēsturiskos apstākļos.

Jāatceras, ka Padomju Savienībā kopš septiņdesmito gadu vidus bija izvedojusies unikāla kultūras dzīves situācija: pastāvēja oficiālā un neoficiālā māksla, kas radās ideoloģiskā spiediena un mākslinieku ierobežoto izstādīšanās iespēju rezultātā, turklāt katrā plašās lielvalsts reģionā veidojās cits neoficiālās un oficiālās mākslas attiecību modelis.

Ļeņingradā, līdzīgi kā Maskavā, Mākslinieku savienības paspārnē bija organizēta un kontrolēta mākslas dzīve. Daudziem māksliniekiem vispār bija liegtas iespējas parādīt savus darbus publikai. Protestējot pret šo nedabisko situāciju, 1974. gada decembrī Izmailovas kultūras parkā Maskavā tika sarīkota pirmā varas iestāžu nesankcionētā mākslas izstāde. Tās dalībniekus izklīdināja ar buldozeriem. Kopš tā laika Maskavā un Ļeņingradā sākās divu kultūru attīstība. “Brīvie” mākslinieki kā vienu no protesta formām ieviesa vienas dienas izstādes privātos dzīvokļos, bet visai drīz neoficiālo mākslinieku jeb nonkonformistu izstāžu norisei tika atvēlētas attālu kultūras namu vai klubu telpas. Protams, ka arī šādu izstāžu norise tāpat bija jāsaskaņo ar oficiālām varas iestādēm. Lai aizstāvētu savas tiesības, mākslinieki sāka apvienoties nelielās grupās.

Latvijā 1970. – 1980. gadā bija salīdzinoši labvēlīgāks politiskais klimats un arī labvēlīgāka radošā atmosfēra. Protams, arī Rīgā bija gadījumi, kad mākslinieku darbus pieņemšanas komisija noraidīja vispār vai neiekļāva ekspozīcijā. Bija mākslinieki, kuri paši reti izstādījās un dzīvoja, ja tā var teikt, iekšējā emigrācijā. Māksliniekiem nācās samierināties ar ierobežotām iespējām, taču tā nebija totāla kāda mākslinieka vai mākslinieku grupas ignorance un varas spiediens, kādu māksliniekiem nācās sajust Maskavā un Ļeņingradā.

Tomēr būtu minami atsevišķi oficiālo un neoficiālo mākslinieku sadarbības piemēri. Rīdzinieks – Mākslinieku savienības biedrs kopš 1985. gada, gleznotājs Vladimirs Pavlovs, kuram, lai arī dažkārt ierobežotas, tomēr te bija iespējas piedalīties mākslas izstādēs, jau 1983. gadā kļuva par Eksperimentālās tēlotājas mākslas biedrības individuālo biedru, jo kopš 1978. gada viņš regulāri piedalījās neoficiālās mākslas izstādēs Ļeņingradā. V.Pavlovs zināmā mērā kļuva par kultūras kurjeru starp Rīgu un Ļeņingradu un sekmēja abu pilsētu mākslinieku kontaktu veidošanos. Ļeņingradā gūtā pieredze viņam vēlāk noderēja ārpus Mākslinieku savienības esošo mākslinieku darbu izstāžu organizēšanā Rīgā laikā no 1987. līdz 1991. gadam. 1988. gada martā notika pirmā brīvo mākslinieku darbu izstāde kombināta “Rīgas modes” foajē telpās, kurā piedalījās vairāk nekā divdesmit autoru, galvenokārt krievu tautības mākslinieki. Vladimirs Pavlovs bija arī Rīgas Brīvo mākslinieku grupas izveidošanas iniciators un 1989.gadā uzrakstīja arī šīs grupas manifestu.

Mūsdienu mākslas festivāls “Artkontakts“ tika iecerēts kā oficiālo un neoficiālo mākslinieku sadarbības forma, ko tieši vai netieši sekmēja radikālās sociāli politiskās pārmaiņas. Mihaila Gorbačova 1985. gadā pasludinātā valsts un sabiedrības dzīves pārkārtošana – “perestroika” – gandrīz vai katrā sabiedrības loceklī bija pamodinājusi vēlmi “radīt valsti ar cilvēcīgu seju”. Arī festivāls bija “perestroikas” bērns – tas mēģināja apvienot zem viena ”Lielās Mākslas” karoga visus māksliniekus neatkarīgi no izglītības un profesionālās sagatavotības, tautības un piederības kādai radošai organizācijai. Par festivāla organizatoriem kļuva Rīgas pilsētas komjaunatnes komiteja un tās paspārnē esošais Eksperimentālās jaunrades centrs. Darba grupu veidoja Grigorijs Levins, Aleksandrs Fedorovskis un Viktors Serebrjakovs (tagad Avotiņš), kuri vēlējās rīdziniekus iepazīstināt ar Ļeņingradas un Maskavas jaunākajām aktualitātēm un pirmām kārtām ar to neoficiālās kultūras slāni, kas ilgu laiku bija pazīstams vienīgi pēc nostāstiem un publikācijām lielākoties ārzemju presē, bet arī kultūras žurnālā “Avots”.

Maza atkāpe. Tieši “Avotā” daudzi pirmoreiz lasīja gan par padomju valsts politiskās dzīves “melnajiem plankumiem”, gan par 20. gs. modernisma attīstības vēsturi, gan par izcilu 20. – 80. gadu krievu rakstnieku un mākslinieku daiļradi. 1987. gada jūlija numurā ievietota igauņu mākslinieka Leonharda Lapina lieliskā eseja par krievu avangarda mākslas klasiķi Kazimiru Maļēviču. 1989. gada augusta numurā lasāma pirmpublikācija: Ženijas Sūnas–Peņģerotes viencēliens “Skaistuma meklētājs” – luga par Voldemāru Matveju un viņa 1910. gadā sarīkoto izstādi Rīgā. 1990. gada augusta numurā pirmo reizi latviešu valodā tika publicēti V. Matveja “Jaunās mākslas principi” un krievu valodā – Valsts Krievu muzeja zinātnisko līdzstrādnieču Irinas Arskas un Tatjanas Ļuboslavskas pētījumi par Voldemāra Matveja darbību Pēterburgā. “Avots” lielā mērā radīja labvēlīgu latviešu inteliģences un sabiedrības attieksmi pret krievu kultūras klasiku un mūsdienu aktualitātēm.

 

“Sanktpēterburgas neokadēmiskās fotogrāfijas” izstāde Rīgā

Jauna epizode atkal citā politiskā situācijā bija “Sanktpēterburgas neoakadēmiskā fotogrāfija” Ārzemju mākslas muzeja Velvju zālē 1998. gada augustā – pirmā krievu mākslinieku darbu izstāde atjaunotajā, neatkarīgajā Latvijā. Izstādē bija iekļauti 15 mākslinieki, to vidū Olgas Tobrelutas, Timura Novikova, Oļega Maslova un Viktora Kuzņecova dažādās, arī senās, tehnikās radīti darbi.

Šī izstāde daudzus pārsteidza. Tā parādīja, ka jaunais krievu klasicisms uzskatāms par īpašu Pēterburgas mākslinieku fenomenu, jo tieši tas raksturo viņu radošo koncepciju savdabību. Jāatceras, ka interese par pagātni, klasisko mākslu un tās ideāliem jau izsenis ir atbildusi pilsētā valdošajai noskaņai.

 

Kontakti turpinās…

Šis ir tikai “reportāžas tipa” ieskats Latvijas un Pēterburgas 20. gadsimta kultūras sakaru vēsturē. Tās tālāka pētniecība varētu radīt daudz plašāku un dziļāku priekšstatu par kopainu un ļautu izdarīt objektīvākus secinājumus.

Kontakti turpinās. 2002. gada vasarā Pēterburgā notika tēlnieku Gļeba Panteļejeva un Olgas Šilovas skulptūru izstādes. Olga Šilova tika uzaicināta piedalīties arī Pēterburgas 300. jubilejai veltītajā starptautiskajā mākslas izstādē.

Referāts ZA konferencē “Pēterburga un Latvija kultūrvēsturisku sakaru skatījumā” 2003. gada 4. aprīlī

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!