Latvijas valsts vadības stūresvīri

Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti (1918–1940)

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums. Sākums — “LV” Nr.74, 20.05.2003.;

“LV” Nr.75, 21.05.2003.; “LV” Nr.82, 3.06.2003.;

LV” Nr.86, 10.06.2003.

K.Ulmanis nolasīja valdības deklarāciju parlamenta 16. jūnija sēdē. Viņš kā parasti sāka ar ārpolitisko iedaļu, norādot, ka pirmais un svarīgākais uzdevums šajā laukā ir miera noslēgšana ar padomju Krieviju un Vāciju. Kabinets turpinās līdzšinējās draudzīgās attiecības ar Vakareiropas valstīm un ASV, noteikti pieslienoties šo zemju demokrātiskajai politikai. Tas arī turpmāk visu savu uzmanību veltīs Latvijas valsts de iure atzīšanas jautājumam. Valdība centīsies noslēgt līgumus ar Igauniju un Lietuvu politiskos, ekonomiskos un militāros jautājumos.

Liela vieta kabineta programmā bija ierādīta ļoti aktuālajai agrārproblēmai, resp., steidzīgai zemes reformai. Agronoms un valstsvīrs K.Ulmanis solīja, ka kabineta uzmanības lokā būs:

— agrārlikuma projekta izstrādāšana;

— zemes fonda izveidošana piespiedu atsavināšanas ceļā no muižnieku bruņniecības, baznīcu un klosteru zemes;

— vispirms tās zemes sadalīšana, kuru to īpašnieki pienācīgi neapstrādā;

— nekavējoša bezzemnieku, pirmām kārtām, karavīru, apgādāšana ar zemi;

— jaunsaimniecību zemes ierīcības veicināšana ar pabalstiem ēkām un inventāram, ar plašu instruktoru speciālistu palīdzību;

— valsts pārziņā pārņemto muižu un mežu pārvaldes nokārtošana;

— ražas pacelšana visā valstī, izvirzot par pirmo mērķi iedzīvotāju apgādāšanu ar pašu zemē ražotu pārtiku;

— lauksaimniecības izglītības veicināšana, atverot pēc iespējas vairāk šīs nozares skolu un plaši atbalstot zemnieku kopdarbības biedrību un kooperatīvu veidošanu.

Lai izpildītu to lomu, kuru Latvijai uzliek tās ģeogrāfiskais stāvoklis kā starpniecei tirdzniecībā starp Vakareiropu un Krieviju, sakārtos ostas un izstrādās tranzīta noteikumus. Jāveic arī muitas reforma un jāapkaro spekulācija. Atbalstāma Latvijas tirdzniecības flotes palielināšana.

Premjers norādīja, ka Tirdzniecības un rūpniecības ministrija vispirms veicinās to industrijas nozaru attīstību, kurām ir izejvielas pašu zemē. Tā pirmām kārtām ir kokrūpniecība un lauksaimniecības produkcijas pārstrāde.

Jaunizveidotajai Darba ministrijai vajadzēs neatliekami nokārtot strādnieku jautājumu. Šis resors apvienos visu valdības darbību sociālās likumdošanas, darba aizsardzības un sociālās apgādības sfērā. Tas veltīs lielu uzmanību fabriku likumdošanai, kura noteiktu darbu un atpūtas laika ilgumu, sieviešu darbu, aizsardzību pret nelaimes gadījumiem utt. Panāks darba biržu racionālu funkcionēšanu.

Valdība savā darbā visur balstīsies uz pašvaldībām, kurām bija jāsāk strādāt gandrīz no nulles, sevišķi Latgalē, un uz kurām lielā mērā gulstas valsts dzīves organizēšana. Kabinets palīdzēs pašvaldībām ar līdzekļiem aizdevumu veidā. Tas pārstrādās Krievijas pašvaldības likumus, piemērojot tos Latvijas vajadzībām.

K. Ulmanis ziņoja deputātiem, ka valdība rūpēsies par tiesnešu skaita palielināšanu, lai tiesas varētu izspriest lietas ātri un taisnīgi. Nodibinās zvērināto tiesu. Gādās par to, lai pret apcietinātiem tiktu pilnā mērā ievērota likumība un taisnīgums. Premjers uzsvēra: “Visiem pilsoņiem jābūt vienādi atbildīgiem tiesas un likuma priekšā.”

Debates par valdības deklarāciju notika 17. jūnijā. Opozīcijā atkal bija sociāldemokrāti. Viņu galvenais, tā teikt, štata debatētājs F. Menders norādīja, ka kabinets nav jauns, bet gan vecs kā pēc sastāva, tā programmas. Viņa partijai esot sava programma, kas pilnīgi atšķiras no kabineta programmas. Nākamajā dienā par valdības deklarāciju balsoja 72 tautas vietnieki, pret 47 un atturējās viens (J.Čakste).

Jaunās valdības pirmais ārpolitiskais uzdevums bija turpināt un pabeigt miera sarunas ar padomju Krieviju. Tās sāktas Maskavā, bet pēc Latvijas valdības lūguma turpinājās Rīgā 1920. gada 12. jūlijā.

Lai gan dialogs nebija viegls, tas tomēr beidzās ar miera līguma parakstīšanu 1920. gada 11. augustā.

Līgumam bija 23 panti. Pirmajā no tiem tika nosacīts, ka no “miera līguma spēkā nākšanas dienas kara stāvoklis starp līdzējām pusēm top izbeigts”. Šo pantu precizēja īpaša vienošanās, kas noteica, ka ar 13. augusta pulksten 24 jebkura kara darbība uz robežas starp abām valstīm tiek pārtraukta.

Konceptuāla nozīme bija 2.pantam, uz kuru vēl mūsdienās atsaucas (un pamatoti!) latviešu politiķi, diplomāti un vēsturnieki. Tāpēc citēsim to pilnīgi: “Izejot no Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas pasludinātām visu tautu tiesībām uz brīvu pašnoteikšanos, neizņemot pat pilnīgu atdalīšanos no valsts, kuras sastāvā viņas ietilpst, un ievērojot Latvijas tautas noteikti izsacīto gribu uz patstāvīgu valsts dzīvi, Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamatu, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošiem laikiem. No agrākās piederības pie Krievijas Latvijas tautai un zemei neizceļas nekādas saistības attiecībā uz Krieviju.”

3.pants noteica robežas starp abām valstīm. Tas bija kompromiss, kas visumā atbilda etnogrāfiskajam principam, izņemot nelielo Pitalovas iecirkni, kur latvieši jau sen bija mazākumā, bet par kuru Latvija iestājās ekonomisku (dzelzceļa mezgls) un stratēģisku (robežu iztaisnošana) motīvu dēļ.

4.pants paredzēja, ka abas puses nepieļaus otrai pusei naidīgu organizāciju vai grupu atrašanos savā teritorijā, kā arī aizliedza atbalstīt trešo valsti, kura atrastos kara stāvoklī ar vienu no līgumslēdzējpusēm.

7.pants paredzēja karagūstekņu atgriešanos dzimtenē visīsākajā laikā. 8.pants noteica, ka personas, kas pašas vai kuru vecāki līdz 1914. gada 1. augustam bija dzīvojušas Latvijas teritorijā, tiek atzītas par Latvijas pilsoņiem.

10.—16. panti, kuri formulēja Latvijas tiesības saņemt atpakaļ no Krievijas evakuēto īpašumu, bija ļoti ierobežoti. 19. pants paplašināja bēgļu tiesības uz savas mantas izvešanu no Krievijas.

Latvijas Satversmes sapulce ratificēja miera līgumu necerēti ātri – jau 2. septembrī –un neparasti vienprātīgi – nevienam nebalsojot pret. Tikpat ātri to izdarīja padomju Krievija, un 3. oktobrī Maskavā tika apmainīti ratifikācijas dokumenti. K. Ulmaņa parakstītajā valdības paziņojumā vēlreiz bija fiksēts, “ka starp Latviju un Krieviju iestājies miers.” Taču izpildīt līgumu, īpaši kas attiecas uz Latvijas pilsoņu un vērtību reevakuāciju, padomju puse visādi vilcināja.

Latvijas valdība noslēdza pagaidu līgumu par sakaru atjaunošanu ar Vāciju Berlīnē 1920. gada 15. jūlijā. Vienošanās sastāvēja no 11 pantiem. Pirmajā no tiem bija sacīts: “Latvija un Vācija visā drīzumā uzsāk savstarpējas attiecības, nosūtot pienācīgā kārtā pilnvarotus priekšstāvjus” 2.pantā bija fiksēta Latvijas atzīšana de iure . Nozīmīga bija 3.pantā formulētā saistība: “Abas līguma slēdzējas puses apņemas nepabalstīt un savās robežās nepielaist nekādus centienus, kuri būtu vērsti pret otras valsts likumīgo valdību. It sevišķi abas līguma slēdzējas puses nepielaidīs , ka viņu zemē organizējas vai iet cauri otrai valstij naidīgs karaspēks.” Tikpat svarīgs bija 5.pants, kas noteica, ka abas valstis visā drīzumā stāsies pie savstarpējo atlīdzības prasību noteikšanas un šim nolūkam iecels sevišķu komisiju. Vācija apņēmās atlīdzināt Latvijai zaudējumus, kurus tai bija nodarījušas vācu vai zem vācu pavēlniecības stāvošas karaspēka daļas. No otras puses, komisija noteiks, “to iebūvējumu vērtību, kas vispārības nolūkiem (? — R.T.) izdarīti Latvijas robežās ar Vācijas līdzekļiem un par kuriem Vācijai pienākas atlīdzība.”

Kā mazās Latvijas delegācijas neattaisnojama piekāpšanās dižvalstij vērtējams 6.panta sākums: “Vācijas valdība, kura vēlreiz atsakās no katras atbildības par Bermonta uzņēmumu (kāds formulējums! – R.T.). “Sava veida kompromiss bija tālākajā rindās lasāmais: Vācija “ piekrīt (cik augstsirdīgi! – R.T.) tam, ka Bermonta pulku kara materiāls un karaspēka manta arīdzan izlietojami to zaudējumu atmaksai, kurus nodarījis šis karaspēks, un apsolās visiem spēkiem palīdzēt Latvijas valdībai, sadabūt kara materiālu līdz ar karaspēka mantu.”

Līguma 7., 8. un 9. pants bija veltīti abu valstu saimnieciskajai sadarbībai. Vācija solīja Latvijai dot preču kredītu, bet otrā puse piekrita neaplikt kontrahenta tranzīta preces ar “ārkārtējām nastām un ārkārtējām nodevām”.

Pēc pagaidu līguma parakstīšanas sarunas ar Vāciju turpinājās vēl sešus gadus, tomēr nepanākot nekādu galīgu vienošanos, tā kā 15. jūlija akts faktiski palika arī vienīgais miera līgums.

Latvija no Vācijas saņēma tikai tās Pirmā pasaules kara laikā Kurzemē un Vidzemē uzbūvētos dzelzceļus 4 milj. zelta rubļu vērtībā, daļu aizvesto kuģu un citas mantas, bet nesaņēma atlīdzību par okupācijas karaspēka nodarītajiem zaudējumiem viena miljarda rubļu apmērā.

Bez iepriekš minētajiem miera līgumiem otrs lielākais panākums K. Ulmaņa valdības ārpolitiskajā un diplomātiskajā darbībā bija Latvijas atzīšana de iure un uzņemšana Tautu savienībā. Pateicoties Z. Meierovica un citu latviešu diplomātu aktivitātēm, Sabiedroto Augstākā padome (Lielbritānija, Francija, Itālija, Japāna, Beļģija) 1921. gada 26. janvārī atzina Latvijas neatkarību de iure. Valsti pārņēma prieka vilnis. 27. janvārī Rīgā notika spontānas līksmes demonstrācijas, E.Dunsdorfs raksta, ka tā bija vienīgā reize, kad notika šādas neparedzētas akcijas. “Vēlākās bija rūpīgu režisoru organizētas un vadītas.”

Pirms Latvijas atzīšanas Tautu savienība atteicās to uzņemt savā pulkā. Kad de iure bija saņemts jau no 22 valstīm , Latvija 1921. gada 15. septembrī kļuva par šīs pirmās globālās politiskās organizācijas locekli un varēja brīvi darboties pasaules tautu saimē.

Ciets rieksts starptautisko attiecību laukā izrādījās arī robežu jautājumu nokārtošana ar Latvijas ziemeļu un dienvidu kaimiņu. Abos gadījumos šī problēma bija jānodod šķīrējtiesai. Ar jau iepriekš minētā S. Talenta palīdzību Latvijai un Igaunijai 1920. gada jūlija sākumā izdevās panākt kompromisu, vienojoties par strīdīgajām vietām Ziemeļlatvijā, Roņu salas un citu mazāk svarīgu jautājumu atrisināšanu atliekot uz vēlāku laiku.

Lielbritānijas Ārlietu ministrijas darbinieka prof. Dž. Simpsona arbitrāžas komisija sāka darboties 1920. gada septembrī, nospraužot robežas starp Latviju un Lietuvu. Tā sekmīgi beidza darbu 1921. gada martā. Latvija nodeva kaimiņvalstij Palangu, daļu Rucavas pagasta un Mažeiķu dzelzceļa mezglu, sev paturot Ilūkstes apriņķi, Aknīstes pagastu un nelielu teritoriju uz dienvidiem no Bauskas.

Iekšpolitikā Ulmaņa kabinets visvairāk izdarīja agrārreformas lietā. Tas kā pirmo iesniedza Satversmes sapulcei likumprojektu par muižnieku korporāciju slēgšanu. To pieņēma 1920.gada 29.jūnija sēdē. Tādējādi muižnieku virsslānis izbeidza savu eksistenci un nevarēja vairs atsaukties uz vēsturiskajām privilēģijām.

Zemkopības resors ministra agronoma H.Celmiņa vadībā, lauksaimniecības lietpratējam K.Ulmanim rosmīgi piedaloties, izstrādāja agrārreformas likumu. Tā pirmo daļu “Valsts zemes fonds” parlaments pieņēma jau 1920.gada 16.septembrī. Nākamajā dienā tas steidzamības kārtībā akceptēja likuma ceturto daļu “Zemes ierīcības komitejas”. (Likuma otro daļu Satversmes sapulce apstiprināja 1921.gada decembrī, trešo – 1922.gada maijā.)

Līdz 1920.gada 1.augustam Kurzemē un Vidzemē bija sadalītas 208 muižas, izveidojot 3697 jaunsaimniecības. Šo darbu veica 130 mērnieki. 1921. gada sākumā viņu skaits pieauga jau līdz 200.

Lai nostiprinātu latviešu tautas nacionālo identitāti, Ministru kabinets 1920.gada 12.novembrī apstiprināja Kultūras fonda noteikumus, kurus parakstīja K.Ulmanis un izglītības ministrs J.Plāķis. Fondam bija paredzēti divi ienākumu avoti: ziedojumi un testamentu novēlējumi un 3% piemaksas pie pastāvošā tarifa par preču, bagāžas un pasažieru pārvadāšanu pa Latvijas dzelzceļiem. Līdzekļus paredzēja izlietot zinātnes, mākslas, vispārējās, speciālās un ārpusskolas izglītības veicināšanai, pabalstiem kultūras darbiniekiem un iestādēm, prēmijām, stipendijām un citiem līdzīgiem kultūru veicinošiem nolūkiem.

K.Ulmaņa un viņa vadītās valdības uzņēmīgā darbība kā ārējā, tā iekšējā politikā bija kā dadzis acīs tās ienaidniekiem. Pēdējie, iespējams, komunisti vai viņu inspirētie ļaundari nepilna gada laikā organizēja divus terora aktus pret premjeru. 1920.gada vasarā K.Ulmanim braucot automobilī no tautas sapulces Jaungulbenē uz sapulci Lubānā, bija priekšā nolaista priede, pēc kam, spēkratam apstājoties, uzbrucēji, šķiet, bija domājuši braucējus apšaudīt vai apmētāt ar rokas granātām. Premjera apsardze izjauca šo nodomu.

Teroristi 1921.gada 27.aprīlī izdarīja jaunu atentāta mēģinājumu pret K.Ulmani. Šoreiz Rīgā. Anglijas konsuls Laudons par to ziņoja britu Ārlietu ministrijai: “Uz viņa auto sviestas divas bumbas, viņam dodoties uz mītiņu kādā pilsētiņā apmēram 40 jūdžu no Rīgas. Abas bumbas sprāga, bet, kaut auto nedaudz sabojāja un vienu no pavadoņiem ievainoja, Ulmaņa kungs palika neievainots. Uzbrucēji aizbēga, un nav zināms, kādi bija atentāta iemesli. Sabiedriskā doma vainu uzveļ vietējiem boļševiku aģentiem. Īpatnējā kārtā padomju pārstāvis Latvijā Gaņecka kungs bija pirmais, kas rakstīja Ulmaņa kungam, apsveicot viņu ar izglābšanos.”

Šie terora akti skāra tikai premjeru personīgi, taču daudz lielākas galvassāpes valdībai kopumā sagādāja korupcijas sērga, kura sāka izplatīties arī Latvijā, acīmredzot mantota no cariskās Krievijas un atnesta arī, ko tur slēpt, no demokrātiskajiem Rietumiem.

Anglijas pārstāvis S.Talents 1920.gada 9.oktobrī ziņoja britu ārlietu ministram Dž.Kērzonam: “Nesen atklājās smagi korupcijas gadījumi dažās valdības ministrijās, sevišķi Apgādības un Finanšu ministrijā. Abās šais ministrijās tādēļ apcietināti daži galvenie ierēdņi.” Par jauno nelaimi neklusēja arī latviešu prese, un Satversmes sapulcei neatlika nekas cits kā ievēlēt īpašu lūgumu un sūdzību komisiju deputāta jurista Voldemāra Zāmuēla vadībā, lai pārbaudītu valdības darbību un ziņotu parlamentā.

Satversmes sapulces 1920.gada 9.novembra sēdē Zāmuēls informēja deputātus par izdarītajām revīzijām. Viskliedzošākie bija trīs gadījumi. Darījumos ar angļu firmām, galvenokārt pārdodot linus, bija zaudēti 135,9 milj. Latvijas rubļu (3,3 milj.latu). Veikli izmantojot līguma nepilnības, amerikāņu firma “U.S.A. International Corporation” dabūja no Latvijas 450 tūkstošus dolāru, nevienu lokomotīvi un vagonu tā arī nepiegādājot. K.Ulmaņa kabinets par vācu karaspēka atstātajām mantām samaksāja tās sagrābušajiem diviem Vecauces šeftmaņiem 626,5 milj.rubļu (12,8 milj.latu), lai gan šo bezsaimnieka īpašumu vajadzēja pārņemt valstij.

Premjers plaši atbildēja par minētajiem, bet pavisam 19 līgumiem parlamentā 1920.gada 23.novembrī (arī par iepriekšējās, bet tāpat viņa vadītās valdības noslēgtajiem). Tūlīt pēc paskaidrojuma sniegšanas K.Ulmanis atstāja sēdi, saprotams, ar šo aroganto rīcību aizskarot referentu V.Zāmuēlu un sakaitinot opozīciju. Un apvainojumi bira kā no pārpilnības raga. Tāpēc tīri vai jābrīnās, ka valdības 2.decembrī iesniegto pārejas formulu – atzīt tās paskaidrojumus par apmierinošiem – Satversmes sapulce pieņēma ar 74 pret 64 balsīm.

Deputāts sociāldemokrāts Voldemārs Bastjānis savā 1966.gadā Stokholmā izdotajā vērojumu un vērtējumu grāmatā “Demokrātiskā Latvija” ir kritisks: “Ar minētām balsošanām un lēmumiem (vēl uzdeva lūgumu un sūdzību komisijai izstrādāt savas darbības instrukciju – R.T.) valdības darbības revīziju izbeidza, un politiķi nosedza arī visus valdības un vadošo ierēdņu grēkus un korupciju.”

E.Dunsdorfs atzīst, ka “valdības nesaimnieciskajā rīcībā Ulmanis nebija bez vainas”, taču “ne aiz ļaunprātības, bet aiz nemākulības. Viņa vaina bija, ka viņš savā lielajā pašpārliecībā savu nemākulību neapzinājās, kaut personiskās neveiksmes viņa Amerikas dzīves posmā ar pienotavu Teksasā (uzņēmums 1911.gadā bankrotēja – R.T.) citu personu būtu pamudinājušas vērtēt savu rīcību ar lielāku paškritiku”. Varbūt taisnība ir E.Dunsdorfam, bet fakts paliek fakts, ka kopš šī laika K.Ulmani sāka dēvēt, īpaši kreisās aprindas un prese, par korupcijas tēvu.

K.Ulmaņa kabinetu sašķobīja ne tikai korupcijas liga, bet arī vairāku ministru – Ē.Feldmaņa, Fr.Zommera, K.Puriņa un J.Plāķa — pirmslaika izstāšanās no valdības personisku un citu motīvu dēļ. Viņu vietā nāca Jānis Goldmanis, Andrejs Bērziņš, Ringolds Kalnings un Izglītības ministrijas pārvaldnieks Longins Ausējs. Ar Apgādības ministrijas likvidāciju posteni atstāja A.Kalniņš.

Valdības krīze sākās 1921.gada pavasarī, kad Latgales zemnieku partija 20.maijā iesniedza Satversmes sapulcei interpelāciju, kurā jautāja, vai valdībai ir zināms: 1) ka Latgalē bijušajiem muižu īpašniekiem pretēji likumam kā neatsavināmo daļu ierāda muižu centrus; 2) ka tiek atstāta muižniekiem kā neatsavināma daļa nevis 50, bet 100 ha; 3) ka bijušie muižu īpašnieki izpārdod valsts fondā ieskaitīto zemi; 4) ka Daugavpils un Rēzeknes apriņķa mežziņi pilda savus pienākumus nolaidīgi un pielaiž noziedzīgu rīcību, ņemot kukuļus.

Valdības vārdā parlamentāriešiem 31. maijā atbildēja zemkopības ministrs H.Celmiņš, norādot, ka par šīm nebūšanām ir atbildīgi paši Latgales deputāti. Viņš pat atļāvās teikt: “Beidzot es gribētu sacīt, ka Latgales iedzīvotāji tomēr ir tumšāki nekā pārējie latvieši un caur to ceļas daudz nekārtību.” Tas vēl vairāk aizskāra latgaliešus.

Debates par interpelāciju vilkās ilgi. Satversmes sapulce 1.jūnijā atzina valdības atbildi uz Latgales deputātu iesniegumu par neapmierinošu, un kabinetam neatlika nekas cits kā 1921.gada 2.jūnijā pieņemt lēmumu demisionēt.

Anglijas sūtnis Baltijas valstīs ar sēdekli Rīgā E.Viltons tā komentēja K.Ulmaņa valdības krišanu: “Valdība zaudēja uzticību, bet tai jau vienmēr bija bijis tikai neliels vairākums (Satversmes sapulcē – R.T.). Uzticības zaudējumu izskaidro ar nespēju iedzīvināt agrārlikumu Latgalē un diskrimināciju par labu poļu lielgruntniekiem. Starp Latgales zemniekiem notika diezgan plaša pretpoļu propaganda no balto krievu puses. Man gan liekas, ka valdību drīzāk būtu vērts apvainot, ka tā atbalsta dažus latviešu lauksaimniekus Latgalē. Apvainojumi par [latgaliešu] diskrimināciju ir tikai (..) viens no daudzajiem iemesliem: tauta ir nemierā ar dzīves dārdzību un saimniecisko krīzi, tāpat politisko policiju, kas nelietīgi izlieto savu varu un izdara masu arestus, apvainojot par labvēlību boļševismam.” Dažas nedēļas vēlāk, vēlreiz atgriežoties pie ceturtā kabineta neveiksmes iemesliem, H.Viltons rakstīja: “Ulmaņa kunga un Berga kunga pazušanu vispār nožēlo. Tomēr esmu šur tur novērojis, ka nožēlai piejaukta mazliet atvieglojuma sajūta. Nevar noliegt, ka jaunā Latvijas valsts ir dziļu pateicību parādā abiem šiem enerģiskajiem un bezbailīgajiem vīriem, kas lielā mērā bijuši atbildīgi par likumu un kārtības uzturēšanu, un boļševiku intrigu sakāvi. Tai pašā laikā Ulmaņa kungam ir nosliece uz nesaticību ar viņa paša ļaudīm. Ir atklāts noslēpums, ka viņam ir sliktas attiecības ar Čakstes kungu – viņa paša partijas locekli (Čakste izstājās no Zemnieku savienības pirms 1.Saeimas vēlēšanām 1922.gadā – R.T.) (..). Cīņa starp viņiem abiem ir neatlaidīga.”

Tā beidzās K.Ulmaņa kabineta valdīšana. Tikai 1925.gada decembrī viņš atkal kļuva Ministru prezidents, uzņemoties Latvijas jau desmitās valdības vadību. E.Dunsdorfs ir kritisks, šķiet, pat pārāk kritisks. Viņš raksta: “Pēc tam, kad Ulmanis bija aizgājis no aktīvās līdzdalības valdībā, Latvija saimnieciski un politiski stabilizējās. Sekojošo piecu kabinetu (Z.Meierovica divu, J.Pauļuka, V.Zāmuēla un H.Celmiņa – R.T.) laikā Latvija piedzīvoja vislielāko saimniecisko uzplaukumu.”

Turpmāk — vēl