Par sabiedrībai doto iespēju vērtēt sevi

Dzejniece Māra Zālīte:

Latviešu oriģinālliteratūra tiek lasīta mazāk nekā padomju laikos. Kā jūs to vērtējat?

Literatūra padomju laikā bija vienīgais alternatīvais medijs. Tagad tā nav. Mediju funkcija, politiskā funkcija, zināmā mērā garīgā, Baznīcas funkcija, jo Dieva vārdu varēja pieminēt tikai dzejā, kaut arī ar mazo burtu, – visas šīs funkcijas tagad literatūrai atkrīt vai vismaz mazinās. Arī nāciju konsolidējošā funkcija, jo ir citas institūcijas, kas to veic. Dzeja stadionos skan tikai totalitārās valstīs. Demokrātiskās valstīs tas nedz vajadzīgs, nedz iespējams.

Jūs neapraudat tos laikus, kad dzeju lasīja stadionos?

Nekādā ziņā, bet tajā pašā laikā esmu spiesta teikt, ka latviešu rakstniekiem tieši kā profesionāļiem ir ļoti grūti izdzīvot ar radošu darbu. Praktiski tas nav iespējams, un tas noved pie situācijas, kad radošais darbs tiek kvalificēts kā hobijs. Pa dienu strādā, vakarā, ja atliek laiks, uzraksti ludziņu vai romāniņu. Nav sakārtota radošo cilvēku sociālā dzīve. Ja notiek kaut kāda apraudāšana, tad tikai tāpēc, ka cilvēkiem šodien ir daudz mazākas iespējas publicēt savus darbus un mazākas izpausmes iespējas. Paradoksāli? Vai ne? It kā lielāka brīvība, raksti, ko gribi, drukā, ko gribi. Bet publicēšanās iespējas ir nelielas, jo ir tikai daži periodiskie izdevumi, arī grāmatu tirāžas ir nelielas. Taču literatūra jau nav vajadzīga pašiem rakstniekiem. Tā ir vajadzīga sabiedrībai. Jo caur literatūru sabiedrība apjēdz sevi, saprot, kas ar to notiek. Literatūra balstās uz valodu, tāpēc es to izceļu pāri citiem mākslas žanriem. Tā akumulē visas valodas bagātības un arī pārmaiņas. Tā dod iespēju sabiedrībai novērtēt sevi.

Jūs tomēr atgriežaties pie tās pašas literatūras sociālās funkcijas? Vai tomēr literatūrai ir jāspēlē lielāka sociāla loma nekā tagad?

Jā, es domāju, jā. Problēma ir arī tā, ka tagad mēs esam kļuvuši seklāki un paviršāki. Informācijas daudzums vēl nenozīmē dziļumu. Informācijas daudzums ir neierobežots. Ir internets un satelītu televīzija. Taču aka ir šaura, bet dziļa, bet dīķis ir plats, bet sekls.

Varbūt mēs esam kļuvuši šaurāki un seklāki, jo mums vienkārši ir mazāk laika nekā sociālismā?

Arī tas. Protams, ir vaiga sviedros jāstrādā, lai pelnītu iztikai. Taču ne tikai tas. Padomju laikos, ja lasīja, tad daudz pirka grāmatas. It kā vairāk pieslēdzās šai garīgajai apritei. Tagad kā jau juku laikos vēl nav nogrupējušās sabiedrības daļas. Nekad nebūs tā, ka vispār nebūs cilvēku, kurus neinteresē dzeja. Taču šie cilvēki parasti nodalās no masu kultūras un bauda elitāru dzeju. Citus interesē ērģeļmūzika. Mūsu sabiedrībai šādu elitāru grupu vēl nav. Taču būs.

Mūsu nelaime laikam ir tā, ka esam skaitliski maza nācija. Ja Vācijā tikai, piemēram, vienu procentu iedzīvotāju interesē dzeja, tad lirikai ir 800 000 cilvēku auditorija, jo Vācijā ir 80 miljoni iedzīvotāju. Iespējams, elitāra literatūra Vācijā var izdzīvot arī uz komerciāliem pamatiem. Latvijā, šķiet, tas ir daudz mazāk iespējams. Taču tas neattiecas tikai uz literatūru, pat masu mediji savu ierobežoto auditoriju dēļ ir daudz bēdīgākā situācijā nekā lielajās nācijās.

Mazais tirgus bez šaubām nosaka to, ka ir vajadzīgs valsts protekcionisms nacionālajai kultūrai.

Vai šodien vispār var runāt par valsts protekcionismu latviešu kultūrai?

Nebūtu taisnīgi, ja es teiktu, ka nav nekāda valsts atbalsta. Kultūrkapitāla fonds sniedz nopietnu atbalstu kultūrai. Līdzekļi, ko valsts atvēl dziesmu svētku rīkošanai, ir ievērojami. Kaut vienmēr būs viedoklis, ka par maz. Es jau ilgus gadus esmu centusies proponēt viedokli, ka kultūra nav tikai valsts atbildība. Par to ir atbildīga sabiedrība, ja tā ir pietiekami izglītota, agri vai vēlu sāk producēt kultūras mecenātus. Jābūt vairāk cilvēkiem, kas atbalstītu ekskluzīvas lietas. Vienmēr būs, kas atbalsta rokkoncertus. Bet tas jau nav mecenātisms, tie jau ir sponsori, kuri gūst labumu ar atpazīstamību. Latvijā ir ļoti maz kultūru atbalstošu fondu. Ir Kultūrkapitāla fonds, kaut ko dara Latvijas Kultūras fonds, ārzemēs tādu fondu ir simtiem, mecenātu ir tūkstošiem. Latvijas rakstnieki tagad ir iemācījušies izmantot tās iespējas, ko dod ārzemju fondi, ārzemju stipendijas.

“NEATKARĪGĀ RĪTA AVĪZE”; pēc S. Toča intervijas “Aka ir dziļa, dīķis ir sekls”