Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Aspazijas drāma - dejā un mūzikā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 2.06.2000., Nr. 201/204 https://www.vestnesis.lv/ta/id/7622

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Likuma teksts un valoda. Izdalīt, iedalīt vai piešķirt?

Vēl šajā numurā

02.06.2000., Nr. 201/204

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Aspazijas drāma — dejā un mūzikā

Nacionālajā operā — Jura Karlsona balets "Sidraba šķidrauts"

Ar oriģinālbaletiem baltais nams mūs nelutina. Ar Jura Karlsona svētību rampas ugunīs nu ienāk Aspazija. "Sidraba šķidrautu" viņa gan esot nolūkojusi igauņu teikās, taču tas netraucēja Aspazijas simbolu drāmai kļūt par leģendāru un īsti latvisku notikumu ne tikai kultūras dzīvē vien.

Padomju laikā luga skaitījās t.s.obligātā literatūra, mana paaudze bieži vien to laida "gar ausīm". Gan atmiņā atliekot divas joprojām dzīvas un kontrastējošas dzejas — "Mūža gaisma tam tik mirdz,/Kam no dzīves šķirta sirds", kā arī "Vij rozes ap galvu,/Lai valda prieks". Galvenās varones Gunas un viņas iemīlētā pagļēvā prinča Normunda tēmas. Tās arī palikušas kā galvenās libretā, kuru veidojis pats komponists sadarbībā ar nelaiķi režisori Arnoldu Liniņu un baletmeistaru Kšištofu Pastoru.

Savā laikā literatūras kritiķis Edgars Damburs sūkstījās tieši par šīs lugas nepelnītu aizmiršanu. Nu izrādījies, viņš pats kā caur sidraba šķidrautu raudzījies — i pēc 100 gadiem Aspazijas simbolu drāma nav novecojusi. Ne tās mūžīgajās mīlas un nodevības tēmās, ne sociālajā (bagātie–nabagie, baudītāji–cietēji) un politiskajā (maza valsts lielai kaimiņos) aspektos. Pie tam joprojām suģestē viņas melodiskā un krāšņā valoda. Dejiska valoda un dejiski varoņi — kā to neviens līdz Karlsonam nebija pamanījis!?

Baleta pirmie skatītāji tad arī sēž kā mazliet noburti. Visas iepriekšējās pēdējo gadu baleta premjeras ("Romeo un Džuljeta", "Čaikovskis", Fokina vakars) bija atpazīstamas, pat pēdējie latviešu oriģinālbaleti "Edīte" un "Kam skanēs zvans" stāstīja par laikmetīgām, zināmām lietām, bet še ik ar jaunu takti nāk jauni simboli, jaunas mīklas un milzīga atminējumu dažādība.

Dejas valoda

Polijā dzimušajam holandietim (pasaules pilsonim, kādi XX gadsimtā ir jo daudzi baletnieki) Kšištofam Pastoram piemīt ļoti dabiska dejas izjūta, viņš neko "neštuko". Viņa varoņi ne tikai atrāda emocionālos stāvokļus (kas tik raksturīgi akadēmiskajam baletam), bet dejā sarunājas, strīdas, kliedz, cīnās, sapņo, nojauš... Viņa plastika nekļūst stūraina un sausa, pat netīkamos tipāžus raksturojot. Viņš lieliski izjūt dejotāju spējas un neliek skatītājam raudzīties uz cilvēku, kas mokās ar savu dejas tekstu. Kordebalets dejo t.s. brīvās dejas manierē, kur klasiskā baleta kontūras tikai iezibas. Solistu ansamblī deja kļūst stingrāka, rezolūtāka, jo to arvien spēcīgāk piesātina klasiskā deja. Un tikai abas gaišās, "uguns" varones Guna un Dzirkstīte drīkst dejot uz puantēm. Atjautīgs apliecinājums tam, ka nevis no klasikas uz avangardu, bet — no avangarda atpakaļ uz klasiku. Pie tam gluži kā faķīrs, Pastors norauj mūsu tik bieži vienaldzīgajiem "dejotājiem–stabiņiem" kādu slinkuma pārklāju, un redzam izteiksmīgas rokas, brīvu jušanos negaidītos rakursos un pozās, izmaņu dejot dažādos līmeņos, no partera sākot un ar deju uz nūjām? šķēpiem? beidzot. Deja plūst kā straume, kā vēstījums, tas nav numuru balets.

Skatuves telpa un tērpi

Skops un reizē ietilpīgs atkal ir Andris Freibergs. Skatuve kā milzīga, dzīva, balta Laika upe, kas savieno zemzemi (orķestra bedri) ar debesīm, un kurai ceļā parādās un nozūd sidraba sienas un vējaini aizkari kā varas, iedomu, sapņu, nāves simboli. Bet tie Gunas šķidrauti... Aiz taupības, draugs Horācij? Tādi noputējuši šleijerīši, un kad sarkano šķidrautu sāk lietot dievišķai atriebei, notiekošais atgādina sīku sadzīves slepkavību...

Izpildītāji

Egle Špokaite — Guna reiz nu ir Dieva dota balerīna, kurā viss dzied un viss dejo. Viss sievišķīģo krāsu košums, maiga plastika, kas acumirklī un dabiski iegailas lepnumā un skarbumā. Dramatiskās potences droši kopj tālāk Inese Dumpe Kargas tēlā. Andreja Rumjanceva karalis Targals nav nekāds brutāls varmāka, bet glodenīgs, viltus pilns diplomāts. Baironiski vējains Alekseja Avečkina princis Normunds. Biedīga Dzelzs jaunava — Viktorija Izotova. Kā antīko mītu harita pa skatuvi spurdz Viktorijas Jansones Dzirkstīte, atgādinot par antīkās mākslas iespaidiem Aspazijas daiļradē. Reljefi zīmē savus eņģeļu tēlus brāļi Ritenbergi, un arī Ringolda Žiga Nāve parādās ar dievišķu cildenumu.

Īpašu uzslavu pelna kordebalets ar tā tehnisko un emocionālo piepaceltību. Dejotāji kā dzīvas balsis, kas reizēm savijas unisonā, reizēm izšķīst kā šļakatas, reizēm dejo ideāli sinhroni un reizēm ļaujas smalkai polifonijai. Rīgas kordebalets, izrādās, spēj sajūsmināt ne tikai kanoniskajos gulbju vai vilu skatos.

Mūzika

Kopš Jura Karlsona pirmā baleta "Purva bridējs" premjeras pagājis 21 gads. Mūzikas zinātniekiem, karlsonologiem visvairāk redzams, kā audzis komponists. "Ak mūžs, kas vadmotīvu: gluži kā Vāgnera operās!" izsaucas muzikoloģe Inese Lūsiņa, taču turpina piesardzīgāk: "Viss 1.cēliens — nepārtraukta tematismu ekspozīcija... Tematiskās informācijas blīvums tik liels, ka pārsniedz uztveramības robežas..." Dejiskajā aspektā nav nekas briesmīgs, ka Karlsona mūzika nav dansanta tradicionālajā izpratnē. Tradicionāls baletmeistars tajā noteikti sapītos, vajadzīga Pastora atjauta un modernismā rutinētā roka, lai liktu aizmirst, ka mūzika bieži vien nu nekādi neataino libretā solīto. Prieks nav prieks, bet filozofēšana par prieku, nāve nav dzīves daļa, bet sekcijas mirklis anatomikumā, un simbolu drāmas kulmināciju iespējams panākt vien ar mežonīgu timpānu rību...

Lai nu kā, bet jauns latviešu oriģinālbalets ir tapis. Vai tas spēs nostāties blakus iepriekšējo gadu desmitu virsotnei — Alfrēda Kalniņa "Staburagam" — rādīs laiks.

Eriks Tivums — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!