Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Šajā 2000. gadā lai ieejam ar uzticību sev un ticību savai valstij. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 7.01.2000., Nr. 4/5 https://www.vestnesis.lv/ta/id/76

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Tā arvien vairāk tuvojamies normālas demokrātiskas valsts standartiem

Vēl šajā numurā

07.01.2000., Nr. 4/5

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Šajā 2000. gadā lai ieejam ar uzticību sev un ticību savai valstij

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga — Latvijas sabiedrībai:

TV tiešraidē 6.janvāra raidījumā "Ceturtā studija" pl.19.00 ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu sarunājas žurnāliste Sandra Eihmane

— Labvakar, televīzijas skatītāji! Arī jaunajā gadā divas reizes mēnesī televīzijā būs skatāma intervija ar Valsts prezidenti, un es gribētu piebilst, ka šogad raidījums sāksies desmit minūtes agrāk nekā pagājušajā gadā, tātad tieši pulksten septiņos vakarā. Izmantojot izdevību, es gribētu pateikties visiem skatītājiem, kas mūs ir apsveikuši Jaunajā gadā. Un tātad šovakar mūsu studijā ir Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga. Ļoti īsi raksturojot jūsu pagājušā gada darbības prioritātes, varētu teikt, ka tās ir bijušas divas — Latvija un Eiropa. Tiesiska un droša valsts un vienotiem mērķiem integrēta sabiedrība. Iesākot jaunu gadu, cilvēki sev nosaka jaunus mērķus un virzienus. Kas būs būtiskais Latvijas iekšpolitikā un ārpolitikā, kam jūs šogad pievērsīsit īpašu vērību?

V.Vīķe–Freiberga:

— Es domāju, ka mēs nevaram atļauties mainīt kursu. Tieši otrādi — Latvija turpinās uzsākto kursu. Mūsu uzdevums ir pēc iespējas ātri un veiksmīgi darīt visu tā, lai mēs būtu veiksmīgi partneri Eiropas un transatlantiskajās struktūrās. Te tas viss sadodas rokās. Mums ir jānostiprina savas valsts demokrātiskās struktūras, jāuzbūvē tiesiska valsts, tāpat, protams, ir arī jāpārliecina NATO alianse par Latviju kā vēlamu partneri.

— Jaunajā gadā kā pirmais ārvalstu politiķis Latviju ir apmeklējis ASV kongresmenis Toms Lantoss. No preses mēs jau zinām, ka šī vizīte ir noritējusi ļoti veiksmīgi. Bet varbūt pastāstiet par tām lietām, kas skatītājiem vēl nav zināmas.

V.Vīķe–Freiberga:

— Lantosa kunga vizīte ir uzskatāma par ASV atbalstu visām trim Baltijas valstīm, kurās viņš viesojās. Viņa labvēlīgā attieksme un deklarētā gatavība atbalstīt Latviju gan virzībā uz Eiropas Savienību, gan NATO ir ļoti svarīga, jo Lantosa kungs ir seniors starp ASV kongresmeņiem, kuram ir ārkārtīgi liela ietekme Amerikas politikā. It īpaši tajā, kas attiecas uz Austrumeiropas valstīm, tajos jautājumos, kas skar Austrumeiropas valstis, Lantosa kungs ir autoritāte.

— Tiekoties ar Latvijas vēsturniekiem Kongresu namā, Lantosa kungs ir ierosinājis Latvijas skolās mācīt holokausta vēsturi un solījis šim mērķim iegūt līdzekļus no Amerikas. Vakar jūs skatījāties Stīvena Spīlberga filmu par holokaustu. 26.janvārī jūs dosities uz Zviedriju, kur piedalīsities šim jautājumam veltītā konferencē.

V.Vīķe–Freiberga:

— Tie ir ļoti svarīgi un būtiski jautājumi. Es pilnībā atbalstu domu, ka mums ir ļoti svarīgi apgūt visus savas vēstures aspektus, arī negatīvos. Mums skolās ir jāmāca par visu, kas notika Otrā pasaules kara laikā. Gan par tiem noziegumiem, ko pastrādāja komunisti, gan par tiem, ko izdarīja naciķu vara. Arī mūsu pašu ļaudis ir bijuši kolaboranti, tas mums ir jākonstatē un jāizvērtē. Manuprāt, galvenais, kas tiek sagaidīts no mūsu skolām un mācību programmām, ir tas, lai mēs norobežotos no kara noziegumiem, kas izdarīti pret cilvēci.

— Pēdējā laikā Latvijas vārds tiek minēts sakarā ar 86 gadus veco tagad Austrālijas pilsoni Konrādu Kalēju, kurš tiek turēts aizdomās par noziegumu pret cilvēci izdarīšanu kara laikā. Kā zināms, ja būtu pietiekami pierādījumu, Austrālija Kalēju varētu izdot Latvijai, taču līdz šim nedz Latvijas, nedz Amerikas, Kanādas un Austrālijas tiesībsargājošajām iestādēm šādu pierādījumu nav. Mēs zinām, ka Latvijas Ģenerālprokuratūra ir ierosinājusi lietu pret Kalēju. Vai, jūsuprāt, varētu parādīties kādi jauni fakti šai lietā?

V.Vīķe–Freiberga:

— Es jau Lantosa kungam minēju, ka Latvija var pieprasīt Kalēja kunga izdošanu tikai tad, ja mums ir pietiekami pierādījumi. ASV kongresmenis teica, ka viņš painteresēšoties Vīzentāla centrā, vai šādi pierādījumi ir. Es Lantosa kungam paskaidroju, ka Latvijas prokuratūra jau agrāk bija griezusies Vīzentāla centrā, lai noskaidrotu, vai viņiem ir kādu liecinieku liecības. Līdz šim mēs no viņiem nekādu atbildi neesam saņēmuši. Es domāju, būtu labi, ja Latvijā notiktu kāda šāda veida prāva un nevis tādēļ, lai notiesātu vienu vai otru cilvēku, bet lai visiem parādītu, ka Latvija pilnībā norobežojas no kara noziegumiem neatkarīgi no tā, kādā sistēmā tie ir pastrādāti un kādas tautības ir bijuši noziedznieki. Ja kādam ir aizdomas, kas varētu šādu prāvu izraisīt, tad tādai būtu jānotiek, lai mēs varētu deklarēt, ka norobežojamies no kara noziegumiem. Konkrētajā gadījumā runa ir par citas valsts pilsoni, un mums ir jālūdz viņu izraidīt no Austrālijas, lai šāda prāva varētu notikt.

— Vēsturnieks Andrievs Ezergailis savā publikācijā uzsver, ka vajadzētu sasaukt tieslietu līmeņa komisiju, kas izanalizētu vācu laika visādu pakāpju noziegumus Latvijā. Tas nozīmē, ka juristiem būtu jāizanalizē arī padomju tiesiskā prakse par noziegumiem vācu laikā. Taču, tā kā Temīdas nams, es citēju: "ir piebāzts ar vecā režīma juristiem, tad viņi izvairīsies skatīt savus vaibstus demokrātiskās tieslietu prakses spogulī". Vēsturnieks prognozē, ka šis laiks Latvijas vēsturē turpinās klibot no vienas krīzes uz otru. Kā atrisināt šo krīzi?

V.Vīķe–Freiberga:

— Te ir runa par juridiskiem jautājumiem. Par pierādījumiem un viņu ticamību, jo pierādīt kaut ko 50 gadus pēc notikuma ir ļoti sarežģīti. Bet tas arī ir ļoti smags morāls jautājums, kas ir aktuāls ne tikai postpadomju sistēmā. Tas ir nozīmīgs arī citur pasaulē. Te ir runa par atbildību — cik atbildīgs ir tas, kas izpilda pavēles, un cik atbildīgs ir tas, kas izsaka pavēles. Kā arī cik atbildīgs ir blakusstāvētājs, kas neko nedarīja, neaizstāvēja to, kam tika nepatiesi uzbrukts. Tajā pašā laikā ko var prasīt no blakusstāvētāja, ja iejaukdamies viņš varbūt riskē pats ar savu dzīvību? Tie ir morāli ļoti smagi jautājumi. To mēs redzējām arī Lantosa kunga vakar atvestajā filmā — ka šāda veida morālās dilemmas tika skartas arī pašu ebreju apcietināto vidū. Tas ir smags filozofisks jautājums. Arī filozofijā mūžam aktuāls ir atbildības jautājums, un it īpaši Latvijā, ņemot vērā mūsu pagātnes mantojumu. Es domāju, mums nemaz nenāktu par ļaunu plašākas debates par morālās atbildības jautājumu, par to, kas ir tiesiskā atbildība, kā novērtēt vainu un tamlīdzīgi.

— Viena no šībrīža Latvijas aktualitātēm ir ģenerālprokurora demisija. Tiek izteiktas visdažādākās versijas par tiešiem un netiešiem spiedieniem uz ģenerālprokuroru. Starp citu, presē ir parādījušies viedokļi, ka arī augstu amatpersonu izteikumi ir veicinājuši šo atkāpšanos. Šajā gadījumā kā augsta amatpersona tiekat minēta arī jūs. Kā jūs to komentētu?

V.Vīķe–Freiberga:

— Pēc mūsu Satversmes un Prokuratūras likuma vienīgā instance, kas var kontrolēt Ģenerālprokuratūru, ir Augstākā tiesa vai nu pēc savas iniciatīvas, vai nu pēc Saeimas deputātu pieprasījuma, savācot 54 parakstus. Ir ļoti interesanta situācija, mums ir neatkarīga tiesu sistēma, neatkarīga prokuratūra, tik neatkarīga, ka, ja ģenerālprokurors kaut ko izlemj, nav nekādu iespēju to pārsūdzēt. Viņš atbild tikai Dievam. Prezidentu var atlaist Saeima, Saeimu var atlaist prezidents. Kam atbild ģenerālprokurors? Savā ziņā viņam ir ļoti īpatnēja situācija, var teikt, ka nevienam. Lai kontrolētu ģenerālprokuroru, ir jāiziet ļoti sarežģīta procedūra. Pirms ģenerālprokurora atcelšanas ir jāveic izmeklēšana. Vienīgais veids, kā šo kontroli veikt, ir veikt šo mehānismu, kuru, starp citu, pieņēma Saeima 1998.gada 22.oktobrī. Un to izstrādāja pati prokuratūra sadarbībā ar Augstāko tiesu. Tātad nevar teikt, ka te notiek politiskās varas jeb tautas deputātu iejaukšanās tieslietu sistēmā. Viņi darbojas pilnīgi likumīgi pēc tā likuma, ko izstrādājuši profesionāli juristi, tātad prokurors sadarbībā ar Augstākās tiesas tiesnešiem. Saeimas deputātu iesniegums ir pilnīgi likumīgs un atbilst gan Satversmei, gan Prokuratūras likumam. Tā ka te nevar runāt par kādu neadekvātu rīcību no Saeimas deputātu puses.

— Vairumā Eiropas valstu ir divas pieejas prokuratūras statusam — tā ir vai nu tiesu varas, vai izpildvaras pārziņā. Procesuālās lietas pat tad, ja prokuratūra būtu izpildvaras pārziņā, nedrīkstētu tikt ietekmētas no politiķu puses. Eiropas Padomes rekomendāciju projektā arī teikts, ka prokuratūra var būt gan tiesu varas, gan izpildvaras sastāvdaļa. Tātad, ja ir šī pasaules prakse, kā jūs komentētu šo vēlēšanos vai nevēlēšanos mainīt pašreizējo situāciju? Jo likumīgi taču ir abi varianti.

V.Vīķe–Freiberga:

— Es domāju, ka izskanējušais viedoklis, ka pašreizējais Prokuratūras likums ir vienīgais labākais un ka labāka nevar būt, ir pārspīlējums. Šai situācijai ir dažādi risinājumi dažādās valstīs. Un kāpēc arī mums tas nevarētu tikt uzlabots vai mainīts? Es nedomāju, ka to vajadzētu uzņemt tik traģiski, ka uzreiz sabruktu mūsu tiesu vara.

— Neraugoties uz personāliju nomaiņu, tomēr vajadzētu turpināt izmeklēšanu par pedofilijas skandālu. Kā zināms, komisija galaziņojumu Saeimai gatavojas iesniegt 15.janvārī. Vai jums ir kāda jauna informācija no prokuratūras vai Saeimas izmeklēšanas komisijas?

V.Vīķe–Freiberga:

— Pēdējā laikā nē, nekā tāda īpaša nav.

— Tuvākajā laikā Augstākās tiesas priekšsēdētājs nosauks jauno ģenerālprokuroru, iespējams, tas notiks rīt, vēlākais, 11.janvārī. Sabiedrībā jau ir izskanējušas dažādas neoficiālas versijas — gan tiesneses Ināra Šteinerte, Valda Eilande, gan virsprokurors Ēriks Zvejnieks, gan prezidentes Apžēlošanas dienesta vadītāja Rita Aksenoka. Kādam, jūsuprāt, jābūt ģenerālprokuroram?

V.Vīķe–Freiberga:

— Šīs prasības jau ir skaidri formulētas Prokuratūras likumā. Un, es domāju, tas lielais satraukums, vai būs jauns Prokuratūras likums, ir par to, ka eventuāli tas varētu nepieprasīt šo piecu gadu darba pieredzi prokuratūrā vai Augstākajā tiesā. Ja tas tiktu tādā veidā mainīts, tad kandidātu loks paplašinātos. Piemēram, Šteinertes kundze varētu kļūt par kandidāti, pēc pašreizējā likuma viņa tāda nevar būt. Ir izskanējušas politiķu bažas, ka notiks kaut kas traģisks, ja tiks mainīts Prokuratūras likums. Taču es domāju, ka būtisks ir jautājums, vai varētu tikt mainīti kritēriji ģenerālprokurora izvēlē, lai paplašinātu eventuālo kandidātu loku. Tas ir debatējams jautājums. Es esmu dzirdējusi izskanam domas, it kā demisionējošais prokurors būtu neaizvietojams. Ar visu cieņu pret Skrastiņa kungu, kuru es augstu vērtēju kā juristu, es nedomāju, ka kāds mirstīgs cilvēks būtu neatvietojams. Valstī ir 600 prokuroru, un es domāju, ka starp viņiem ir vairāki kvalificēti speciālisti, kas varētu šo amatu pārņemt. Jautājums ir, kā pēc juridiskām un profesionālām mērauklām viņus vērtēt un vai pašreizējais Prokuratūras likums pieļauj visplašāko kandidātu loku. Varbūt, mainot šo likumu, tas varētu tikt paplašināts. Tas ir pats būtiskākais speciālistiem diskutējamais jautājums.

— Jebkurā gadījumā ir normāli, ka notiek diskusijas, vai Latvija ir tiesiska valsts un kas ir jādara, lai tā tāda būtu.

V.Vīķe–Freiberga:

— Es domāju, ka mēs vēl neesam sasnieguši to līmeni, lai visā pilnībā varētu teikt, ka esam tiesiska valsts. Diemžēl mūsu prokuratūras darbība nevar tikt atzīta par nevainojamu. Pēdējo divu mēnešu laikā mēs Valsts prezidenta kancelejā esam saņēmuši apmēram 40 sūdzības par Ģenerālprokuratūras darbību. Tātad sūdzības ir. Cik tās ir pamatotas, tas ir cits jautājums. Taču tas, ka viss nav ideāli, ir vairāk nekā skaidrs.

— Mums ir pienākuši arī pirmie skatītāju telefona zvani. Un mums tiek jautāts, kā jūs vērtējat Ādamsona kunga aktivitātes tiesu jautājumos, kā arī jautājumus par Kalēja kungu, vai to nevajadzētu izspriest starptautiskajai tiesai.

V.Vīķe–Freiberga:

— Acīmredzot runa ir par Hāgas starptautisko tiesu. Tiešām, līdz šim dīvainā kārtā neviens to nav proklamējis. Es šaubos, vai Kalējam varētu inkriminēt 30 000 cilvēku vienrocīgu nošaušanu.

— Jauna aktivitāte ir tā, ka no Jaunā gada darbu gatavojas pārtraukt 300 pedagogi. Tas patiešām varētu radīt ļoti nopietnas sekas mūsu izglītības sistēmā. Tas apstiprina to, ka, ekonomējot līdzekļus šādā veidā, faktiski sabiedrība zaudē. Piemēram, no Bauskas vidusskolas aiziet 18 skolotāji, kas traucē skolēniem apgūt konkrētos priekšmetus un iegūt pilnvērtīgu dokumentu par vidējās izglītības iegūšanu. Kā jūs to vērtējat?

V.Vīķe–Freiberga:

— Es to vērtēju ļoti negatīvi. Tā ir ļoti smaga problēma. Nedrīkstētu tādus lēmumus pieņemt skolas gada vidū. Šādām izmaiņām vajadzētu notikt starp skolas gada beigām un sākumu. Šādas būtiskas pārmaiņas nedrīkstētu notikt skolas gada pašā vidū. Tas nopietni apdraud gan skolēnu tiesības, gan visu izglītības procesu.

— Kā otrs greizās spoguļu karaļvalsts attēls tiek minēta krimināli ieslodzītā Kaļvas atbrīvošana no cietuma, kā arī tas, ka šajā laikā viņš jau paspējis izraisīt autoavāriju. Apzinoties to, ka mūsu cietuma sistēma mēģina tuvoties Rietumu standartiem, vai mūsu kriminālā sabiedrība ir gatava novērtēt šādu pretimnākšanu, ka tiek dotas svētku brīvdienas?

V.Vīķe–Freiberga:

— Šajā gadījumā man šāds lēmums liekas pārsteidzīgs. Mani ļoti pārsteidz šī cilvēka dēvēšana par kriminālo autoritāti. Man kādreiz jautāja par dīvainiem vārdiem, terminoloģiju, kas man liekas dīvaina šeit, Latvijā. Šis ir viens no tiem gadījumiem. Kas viņš par autoritāti? Drūms recidīvists, burlaks, kas nav īpaši veiksmīgs, jo viņš tiek atkārtoti noķerts un tiesāts, cilvēks, kas pat nemāk kārtīgi vadīt auto, neiebraukdams kādā stabā vai nesabraukdams kādu cilvēku. Kā te var lietot vārdu "autoritāte"! Tas man liekas absurds. Tas ir noziegums pret valodu.

— 26.martā Krievijā notiks prezidenta vēlēšanas. Pēc Jeļcina atkāpšanās, kā arī pēc jaunā parlamenta ievēlēšanas Krievijā mūsu politiķi Latvijā savās prognozēs ir bijuši ļoti piesardzīgi. Vai jūs jūtat kādas zīmes vai signālus par pozitīvām vai negatīvām tendencēm.

V.Vīķe–Freiberga:

— Nu, jāsaka tā, ka jau Jeļcina kunga pēdējā laika izteikumus varētu traktēt kā slīdēšanu atpakaļ aukstā kara laika retorikā, kad viņš sāka žvadzināt atomieročus un tamlīdzīgi. Ir jācer, ka viņa pēctecis, lai kurš tas arī būtu, orientēsies uz nākotni un pavisam nepārprotami atmetīs šo aukstā kara retoriku, domās par labvēlīgām attiecībām gan ar Eiropas Savienību, gan ar Latviju.

— Kas jums ir plānots tuvākā mēnešā laikā ārpolitikā, kā arī tepat Latvijā?

V.Vīķe–Freiberga:

— Nākamnedēļ es došos uz Poliju. Šī vizīte ir ieplānota jau labu laiku iepriekš, un, kā jau tas parasts, man būs tikšanās ar visām augstākajām valsts smatpersonām. Polija mums ir svarīga kā tuvs kaimiņš, kā valsts, kas, tāpat kā mēs, virzās uz Eiropas un transatlantiskajām struktūrām. Kā jauna NATO dalībvalsts, tā ir izteikusi gatavību mums palīdzēt ar savu pieredzi. Polija šajā ziņā mums ir ļoti svarīgs sabiedrotais.

— Runājot par iekšpolitiku, vai jūs gatavojaties juristu konferencei?

V.Vīķe–Freiberga:

— Neapšaubāmi, tā būs ļoti svarīga, notiks tuvākajā laikā, un tajā būs sapulcēti visi Latvijas juristi.

— Jautājums no skatītājiem. Eiropas avīzes publicē karikatūras par vājo valstu pievienošanu Eiropas Savienībai. Vai mūs neizsmej?

V.Vīķe–Freiberga:

— Lai smejas. Kāds bija arī vaicājis, vai mēs nevarētu apvainoties. Es domāju, ka mums nevajag apvainoties, bet gan atriebties. Un atriebība būtu tā, ka mēs pierādītu, ka nekādi vārguļi neesam, paldies, bet mēs virzāmies uz priekšu ļoti normāli. Mums viss rit labi, un mēs būsim līdzvērtīgi visiem citiem. Tad nebūs nevienam ne ko smieties, ne mums ko apvainoties.

— Rozes kundze no Sabiles jautā: vai prezidentes kundze tiek informēta par to, ka mazpilsētās ir ļoti liels darbavietu trūkums?

V.Vīķe–Freiberga:

— Jā. Es domāju, ka reģionālās nevienlīdzības problēma ir ļoti smaga. Te mums ļoti palīdzēs iesaistīšanās Eiropas Savienībā, jo tur ir paredzēti līdzekļi vienmērīgai reģionu attīstībai.

— Ir lūgums nepieļaut "Latvijas kuģniecības" izsaimniekošanu un jums kā prezidentei izsekot līdzi privatizācijas procesiem.

V.Vīķe–Freiberga:

— Es esmu sākusi tam sekot līdzi, bet, protams, manā varā nav to ne apturēt, ne kā citādi īpaši ietekmēt. Bet es patiešām esmu sākusi interesēties par šīs norises sīkākajām detaļām.

— Mēs esam saņēmuši pavisam svaigu informāciju, ka Bauskas vidusskolā situācija ir mainījusies un atlūgumus ir uzrakstījuši tikai divi skolotāji. Tā ir tāda cerīga vēsts.

V.Vīķe–Freiberga:

— Es tā saprotu, ka skolotāji tomēr domā par bērniem. Tā, protams, ir liela uzupurēšanās no viņu puses.

— Šodien ir Zvaigznes diena, Ziemassvētku cikla noslēgums. Ar eglītes iznešanu no mājas cilvēki tā pa īstam sāk apzināties savus mērķus. Mūsu raidījumam izskanot, kāds būtu jūsu vēlējums, ar kādām domām mums rīt būtu jāceļas?

V.Vīķe–Freiberga:

— Zvaigznes diena ir arī Trejkungu diena — trīs austrumu gudrie ar savām dāvanām ir atnākuši pie Kristus bērna. Es domāju, mēs varētu sev uzdāvināt uzticību pašiem sev, ticību savai valstij un tam, ka mēs nonāksim pie mērķa un savu valsti izveidosim labāku nekā šodien.

— Paldies jums par sarunu, paldies visiem televīzijas skatītājiem, kas mūs skatījās. Tiksimies pēc divām nedēļām.

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

.

 

 

 

 

 

 

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!