Latvijas valsts vadības stūresvīri

Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti (1918–1940)

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums. Sākums — “LV” Nr.74, 20.05.2003.;

“LV” Nr.75, 21.05.2003.; “LV” Nr.82, 3.06.2003.

Trešais ministru kabinets

Nams Liepājā, kurā 1919.gadā uzturējās Latvijas Pagaidu valdība

Otrā Pagaidu valdība tūliņ pēc militāro operāciju pabeigšanas Kurzemē nolika savas pilnvaras. Tā bija sevi dēvējusi par darba kabinetu, uzsverot nepieciešamību iztīrīt valsti galīgi no ienaidniekiem. Patiesībā kabinets nolēma aiziet tāpēc, ka latviešu sabiedriskā doma nebija mierā ar pārāk lielo minoritāšu pārstāvniecību valdībā. Latvijas politiskā stāvokļa uzlabošanās 1919. gada beigās ļāva līdzšinējo tā dēvētā kompromisa kabinetu nedaudz pārkārtot.

Tautas padomes sestās sesijas devītajā sēdē 1919. gada 5. decembrī K.Ulmanis iesniedza priekšparlamenta priekšsēdētājam J.Čakstem demisijas lūgumu, kurā bija sacīts:

“Tagadējo darba kabinetu, kas iesāka savu darbību šā gada 14. jūlijā, Tautas padome nodibināja īsam laikam, pie kam viņa galvenais uzdevums bija – stipras armijas nodibināšana, lai iztīrītu zemi no ienaidniekiem. Tagad šis darbs pa lielākai daļai sekmīgi veikts. Tādēļ, pamatodamies uz kabineta vienbalsīgu lēmumu, pagodinos paziņot Jums godāta priekšnieka (tā tekstā – R.T.) kungs, ka tagadējais ministru kabinets noliek savas pilnvaras.

Līdz jauna kabineta sastādīšanai visi līdzšinējie kabineta locekļi paliek savos amatos.”

O.Nonācs Zemnieku savienības vārdā izvirzīja atkal K.Ulmani par Ministru prezidenta kandidātu, vairāk pretendentu nebija, un K.Ulmanis saņēma 52 balsu. 30 priekšparlamentārieši atturējās.

Premjers informēja Tautas padomes locekļus par jaunā kabineta sastāvu 8. decembrī. Valdībā iegāja Ministru prezidents un apsardzības ministrs K.Ulmanis, ārlietu ministrs Z.Meierovics, iekšlietu ministrs A.Bergs, finanšu ministrs Dr. R.Erhards, satiksmes un darba ministrs T.Hermanovskis, izglītības ministrs Dr. K.Kasparsons, tieslietu ministrs K.Pauļuks, tirdzniecības un rūpniecības ministrs K.Bušs, zemkopības ministrs A.Kalniņš, apgādības ministrs J.Blumbergs un valsts kontrolieris P.Mincs.

Šajā pašā sēdē K.Ulmanis nolasīja valdības deklarāciju, kura bija krietni apjomīgāka nekā iepriekšējās un pārskatāmības labad pat sadalīta apakšnodaļās. Viņš sāka ar to, ka pagājušais laiks bija aizņemts galvenokārt ar kara darbiem un sagatavošanos tiem. Tagad ir pienākums visiem ķerties pie radoša darba, pie ražošanas spēku atjaunošanas un attīstīšanas. Jāgādā, lai katram būtu darbs, peļņa un maize, vienlaikus esot gataviem jebkurā brīdī stāties pretim jauniem pret Latviju vērstiem ienaidnieku mēģinājumiem. Apsardzības ministrija veltīs vēl lielāku uzmanību armijas nostiprināšanai.

Ārpolitikā, deklarēja premjers, dominēs viena pamatdoma, proti: “Latvijas patstāvība, neatkarība un viņas starptautiskā stāvokļa nostiprināšana. Šos mērķus sasniegt mums iespējams vienīgi ar Sabiedroto lielvalstu palīdzību (..). Par vienu no tuvākajiem uzdevumiem ārējā politikā valdība uzskata Latvijas de iure atzīšanas panākšanu.”

Programmā lakoniski, bet konkrēti bija formulēti kabineta uzdevumi attiecībās ar katru jauno nacionālo kaimiņvalsti. Kas attiecas uz Vāciju, tad ar to atjaunos normālus sakarus, tiklīdz tās karaspēks būs atgājis savas valsts robežās, nodrošinājusi Latvijai pienācīgu gandarījumu par vācu armijas nodarītajiem zaudējumiem, un devusi reālas garantijas neatkārtot uzbrukumus Latvijai un Lietuvai. Latgales atbrīvošana ir svarīgs un neatliekams uzdevums, bet valdībai tajā pašā laikā nav nekādu prasību pēc Krievijas teritorijas, nedz vēlēšanās iejaukties tās iekšējās darīšanās.

K.Ulmanis atzīmēja, ka pagastu pašvaldības iestādes gandrīz visur ir nodibinātas. Arī apriņķu padomes un valdes lielākoties jau ir izveidotas. Tādēļ drīz varēs likvidēt komandantūras. Pilsētās notiek domnieku vēlēšanas. Iekšlietu ministrijā nodibinās Latgales lietu departamentu, kas apspriedīs un kārtos šā novada speciālos jautājumus. Departamentu vadīs ministra biedrs latgalietis (par to iecēla Franci Trasunu – R.T.).

Sociālajā laukā kabinets par savu pirmo galveno uzdevumu uzskatīja: “Apgādāt kara invalīdus, karā kritušo piederīgos, daudzos nespējniekus, kādus karš mums ir atstājis.” Likumprojekts par pensijām karā kritušo piederīgajiem jau ir iesniegts Tautas padomē. Vajadzēs konstatēt zaudējumus, kuri cēlušies sakarā ar vācu karaspēka darbību Kurzemē un Rīgā.

Finanšu sfērā valdība solīja izstrādāt valsts budžetu un ieviest progresīvu ienākumu nodokli. Jau bija izstrādāts likumprojekts par akcīzes nodokli reibinošiem dzērieniem, kas paredzēja ieviest arī degvīna lieltirdzniecības monopolu. Latvijā bija realizēts tikai viens iekšējais aizņēmums. Tā kā valsts vēl nav atzīta de iure, apgrūtināta ir lielāku aizņēmumu saņemšana ārzemēs.

Kabinets rūpējies, lai atdzīvotos tirdznieciskie sakari ar citvalstīm. Tas nedomā noteikt importa monopolu. Vienlaikus rūpējoties, lai ievestās preces nonāktu pircēju rokās nevis par spekulatīvām, bet pieņemamām cenām. Eksporta lietās valdība paturēs sev kontroles tiesības, dažu preču, piemēram, linu, izvedumu pilnīgi koncentrēdama savās rokās.

Agrārlietās daļēji ir veikta to bezzemnieku reģistrācija, kuri vēlas zemi. Jau sadalītas visas Vidzemes valsts muižas un daļa Kurzemes muižu, zeme iemērīta 1200 jaunsaimniecībām. Nākamajā gadā, sadalot arī bruņniecības muižas, projektē piešķirt zemi no valsts fonda apmēram 10 tūkstoš saimniecībām. Tiek izstrādāts agrārlikuma projekts iesniegšanai Satversmes sapulcē.

K. Ulmanis solīja, ka valdība rūpēsies, lai visā drīzumā iesāktu darbu jaunu dzelzceļu, šoseju, zemes un ūdens ceļu izbūvē. Dzelzceļu tīklu plaši attīstīs Lejaskurzemē, lai varētu pilnīgāk izmantot Liepājas ostu un šajā novadā esošās mežu un citas bagātības. Satiksmes un darba ministrija īpašu vērību veltīs bezdarba apkarošanai, kas stāv ciešā sakarā ar rūpniecības un visas saimnieciskās dzīves atjaunošanu.

Runājot par valsts kontroles uzdevumiem, premjers gluži mūsdienīgi akcentēja domu, ka “visās valsts nozarēs jāpieturas pie visstingrākā taupības principa, it īpaši pārvaldes izdevumos”. Taču ierēdņiem algām jābūt tādām, lai tās nepavedinātu viņus uz blakusienākumu meklēšanu. Jāskatās stingri, lai katrā iestādē strādātu tikai vajadzīgais ierēdņu skaits un katrs no viņiem pilnā mērā pildītu savus pienākumus.

Savas runas nobeigumā Ministru prezidents deklarēja, ka valdības cieša apņemšanās ir – “darīt visu, kas no viņas atkarājas, lai Satversmes sapulce, šī pilntiesīgā Latvijas valdniece, varētu tikt sasaukta pēc iespējas jo drīzi”. Taču tas, protams, nebūs iespējams pirms Latgales atbrīvošanas. “Tādēļ lai ir mūsu taisnais ceļš caur Latgales atbrīvošanu uz Satversmes sapulci!”

Debates par K.Ulmaņa ziņojumu uzsāka Demokrātu savienības biedrs rakstnieks Kārlis Skalbe. Viņš galvenokārt iebilda pret vācbaltieša R. Erharda iekļaušanu valdībā finanšu ministra amatā, uzskatot, ka šis cilvēks nebūs spējīgs vadīt Latvijas ekonomiskās dzīves izbūvi. Runātājs bija kategorisks: “Vāciešiem nevar atstāt finanšu ministra portfeli.” Dzīve parādīja, ka K.Skalbe kļūdījās.

Uzmanību vairāk saista rakstnieka runā dotais K.Ulmaņa personības un darbības raksturojums. Citēsim: “Bez šaubām, Ulmaņa kungs mūsu kabinetā ir liels ieguvums. Šinīs grūtās dienās ar savu lielo enerģiju un neizsīkstošu optimismu viņš ir gājis mums pa priekšu. Viņš ir bijis vienmēr visur ar savu dzīvo aktīvo sirsnību un jāsaka – arī ar savu paviršību. Mums ir bijis Ulmaņa kungs rītos, pusdienās un vakarā. Ulmaņa kungs visādos veidos. Varbūt jūs nu teiksiet, ka tas ir bijis par daudz. Man par nožēlošanu jāsaka, ka dažos gadījumos tas bija par maz. Pie visām labām īpašībām Ulmaņa kungam trūkst dažos jautājumos politiskās tālredzības (..). Es negribu Ulmaņa kungam to pārmest, tā nav viņa vaina, bet mēs varētu vēlēties, lai šādos gadījumos Ulmaņa kungs ņem sev palīgā citas acis. Bet, par nožēlošanu, pie viņa šo vēlēšanos neredzam. Ulmaņa kungs turējās kabineta sastādīšanā pie tādas tendences – atstāt vairāk vietas uz ministru sēdekļiem galda priekšniekiem (augsti ierēdņi cariskajā Krievijā – R.T.) un kanceleju direktoriem. Mēs, kungi, turamies pie tā principa, ka uz ministru sēdekļiem vajaga atrasties nopietniem politiskiem un sabiedriskiem darbiniekiem ar drošu un svabadu prātu. Kancelejās un ministrijās vajag atrasties labiem kanceleju direktoriem, kas ministru valsts uzbūves plānu var ar drošu, tehnisku gatavību izvest dzīvē. Dažā ziņā šinī kabinetā ir kaut kas grozījies: uz ministru sēdekļiem mēs redzam plaši pazīstamus sabiedriskus darbiniekus – Berga kungu, Pauļuka kungu. Katrā ziņā simpātiskas personas. Nopietni politiski darbinieki, kuri padara mūsu kabineta garīgo seju dzīvāku un gaišāku. Tas, bez šaubām, ir ieguvums.”

Bez K.Skalbes par valdības deklarāciju izteicās vēl 12 Tautas padomes locekļi ar LSDSP runasvīru F. Cielēnu priekšgalā, kam kabineta programmā gandrīz nekas nešķita pieņemams. Tomēr Zemnieku savienības ierosināto pārejas formulu – “Tautas padome, noklausījusies valdības deklarāciju, pāriet uz dienas kārtību” – priekšparlaments pieņēma 10. decembrī ar 55 balsīm, 21 loceklim balsojot pret un 2 atturoties.

K.Ulmaņa labā roka Zemnieku savienībā Ā.Klīve savos memuāros “Brīvā Latvija” (Bruklina, 1969) raksturojis trešo kabinetu kā vienu no labākajiem, ko valsts piedzīvojusi, un gandrīz vai par politikas meistardarbu. To, ka K.Ulmanis pats paturējis aizsardzības resoru un par iekšlietu ministra biedru uzaicinājis latgalieti F.Trasunu, pēc Ā.Klīves domām, varēja uzskatīt par garantiju, ka Latgali atbrīvos. Vācietis R.Erhards palicis kabinetā kā lietpratējs, bet otrs vācbaltietis E.Magnuss vairs valdībā neiegāja. Viņš vairs neesot bijis vajadzīgs kreisā latvieša M.Valtera līdzsvarošanai, jo pēdējā vairs kabinetā nebija. Zemkopības ministra amatā aicinātais A.Kalniņš bija tuvs Latviešu lauksaimniecības ekonomiskajai sabiedrībai, bet apgādības ministrs J.Blumbergs bija strādājis Rīgas lauksaimniecības centrālbiedrībā. Līdz ar to valdībā bija pārstāvētas abu lielo latviešu zemnieku organizāciju intereses. Rīgas pilsētu iesaistīja izpildvarā, aicinot par ministru A. Bergu, bet K. Pauļuks nāca no Jelgavas, un viņam bija tikpat liels prestižs kā jelgavniekam J.Čakstem ar kuru, kā zināms, K.Ulmanis nevarēja satikt.

Pēc bermontiādes likvidēšanas bija pienākusi kārta latvju zemes trešās zvaigznes – Latgales — atbrīvošanai no padomju Krievijas un P. Stučkas valdības jūga. Tā kā Latvijas armija bija sīvajās kaujās ar bermontiešiem krietni vien novājināta, tā nespēja viena pati tikt galā ar savu pēdējo ienaidnieku. Tāpēc K.Ulmaņa valdības skati vērsās uz Poliju – agrāk tāpat apspiesto nāciju cariskās impērijas sastāvā, bet 1919. gadā jau pietiekami spēcīgu valsti ar labu armiju.

Decembra beigās notika konfidenciālas sarunas starp K.Ulmani, Z. Meierovicu, Latvijas armijas komandieri pulkvedi J.Balodi, virspavēlnieka štāba priekšnieku pulkv. P.Radziņu un Polijas militāro pārstāvi kapt. A.Miškovski. Līgums starp Latvijas un Polijas armiju virspavēlniecībām par kopīgu kaujas darbību tika parakstīts 30. decembrī. Operācijā bija paredzēts vispirms ieņemt Daugavpili un nostiprināties līnijā Krāslava-Višķi-Dubna, iesaistot tajā 30 tūkstoš poļu un 10 tūkstoš Latvijas karavīru. Viņu kopējās varonīgās cīņas gaitā viena mēneša laikā Latgale tika atbrīvota. 1920. gada februāra sākumā abu valstu karaspēks sasniedza Latvijas etnogrāfisko robežu.

Kad visa Austrumlatvija bija kļuvusi brīva, K.Ulmanis un iekšlietu ministrs A.Bergs 1920. gada 30. aprīlī parakstīja Latgales pagastu satversmes pagaidu noteikumus. To pirmajos pantos bija paredzēts, ka “visos šā novada pagastos tūdaļ uzsākama jaunu pašvaldības iestāžu organizēšana (..). Kur pa okupācijas vai lielinieku laiku agrākās pagastu robežas tikušas grozītas, tās atkal atjaunojamas”. Tālāk noteikumi bija gandrīz identiski 1918. gada 4. decembrī apstiprinātajam Latvijas pagastu satversmes pagaidu likumam.

Latgales atbrīvošana pavēra ceļu attiecību noregulēšanai ar padomju Krieviju. Pamiera sarunas, kuras 1920. gada sākumā noritēja Maskavā, beidzās ar līguma parakstīšanu 30. janvārī. Latvijas ministru kabinets 16. februārī nolēma uzsākt ar padomju valdību miera sarunas, apstiprinot par savas delegācijas vadītāju ārlietu ministra biedru Aurēliju Zēbergu. Komplicēto sarunu pirmais posms sākās Maskavā 16. aprīlī (par to rezultātiem nedaudz vēlāk).

Pēc Latgales atsvabināšanas vairs nekas nekavēja Satversmes sapulces sasaukšanu. Parlamenta vēlēšanas bija svarīgākais iekšpolitiskais notikums K.Ulmaņa trešā kabineta laikā. Tās notika 1920. gada 17. un 18. aprīlī pēc politisko partiju sarakstiem. Saskaņā ar Tautas padomes 1919. gada 19. augusta likumu Latvija bija sadalīta piecos vēlēšanu apgabalos un noteikts, cik deputātu jāievēlē katrā apgabalā: Rīgā 22, Vidzemē 39, Zemgalē 26, Kurzemē 26, Latgalē 39, kopā 150. Rudenī no vēlāk atbrīvotajiem pagastiem ievēlēja vēl divus tautas pārstāvjus.

Vēlēšanās tika pielaistas 25 partijas un grupas, kuras nebija skubināmas uz aģitāciju par saviem kandidātiem balsotāju sapulcēs un mītiņos, presē un plakātos. Cielēns savos memuāros (“Laikmetu maiņā”, 2. sēj., Stokholma, 1963) raksta: “Lauku sapulču apkalpošanas ziņā rekordu sita ministru prezidents Ulmanis, runājot dienā pat 3 sapulcēs. Otrā vietā sekoja mūsu partijas varenākais runātājs Andrejs Veckalns, kas arī uzstājās divi vai pat trīs reizes dienā.”

Balsošana noritēja visnotaļ aktīvi. Tajā piedalījās 84,9% Latvijas pilsoņu, kuriem bija šādas tiesības. Neatzīdami Latvijas brīvvalsti, komunisti boikotēja vēlēšanas.

Lielākos panākumus vēlēšanās – 38,7% balsu un 57 mandātus – ieguva LSDSP. Otrā vietā palika Zemnieku savienība ar 17,8% balsu un 26 vietām. Latgales Zemnieku partijai bija 17 deputāti. Pa 6 deputātiem bija Demokrātu savienībai, Latvijas Darba partijai (bij. radikāldemokrāti), Latgales Kristīgo zemnieku savienībai, bezpartejisko pilsoņu grupai un vācu partiju blokam. Līdz ar parlamenta ievēlēšanu Pagaidu valdības pilnvaru laiks beidzās.

Pirmās konstitucionālās Latvijas valdības priekšgalā

Satversmes sapulce sāka darbu 1920. gada 1. maijā bij. Bruņniecības namā. F.Cielēns minētajās atmiņās ir raksturojis vairāku pazīstamāko deputātu noskaņojumu šajā dienā. Par ekspremjeru viņš raksta: “Otrās lielākās frakcijas Zemnieku savienības darbinieku sejās ne visās bija manāma svinīga pacilātība. Šīs partijas galvenais līderis ministru prezidents Kārlis Ulmanis šajā lielajā vēsturiskajā brīdī izskatījās nevis iepriecināts, bet drīzāk sarūgtināts. Viņš gan varēja lepni atskatīties uz savu 17 mēnešus ilgo ministru prezidenta darbību, kas notika tik grūtos apstākļos, kad bija jāpārvar visādu ienaidnieku pretvaras.

Kā valdības galva viņš bija godam novedis jauno valsti līdz brīvi vēlētai Satversmes sapulcei. Katrs cits viņa vietā būtu jutis lielu apmierinājumu par veikto vēstures uzdevumu un justos laimīgs līdz ar visu tautu un tās vietniekiem. Un tomēr viņš bija manāmi sadrūvis, jo nesa kabatā demisijas rakstu, ko iesniegt jaunievēlētajam Satversmes sapulces priekšsēdim. Vai tautas vietnieki viņu izraudzīs arī turpmāk par valdības galvu? Šī neziņa kremta Ulmani. Pusotra gada laikā viņš tā bija pieradis pie šā amata, ka nu sajuta neapslēpjamas bažas, tikai iedomājoties vien, ka Satversmes sapulces vairākums varētu izraudzīt citu vīru viņa vietā. Tur ir 58 sociāldemokrāti, kas viņu apkaroja, tur vēl laba daļa visādu pilsonisku demokrātu, kas pret viņu noskaņoti.”

K.Ulmanis tomēr uzvarēja. Par Satversmes sapulces prezidentu ievēlētais J.Čakste 3. jūnijā griezās pie K.Ulmaņa ar aicinājumu sastādīt ministru kabinetu. Satversmes sapulces 1. sesijas devītajā sēdē 1920. gada 11. jūnijā J.Čakste saņēma piekrītošu atbildi un paziņojumu par valdības sastāvu. K.Ulmaņa kabinetā bez viņa paša ietilpa ārlietu ministrs Z.Meierovics, iekšlietu ministrs A.Bergs, finanšu ministrs K.Puriņš, tieslietu ministrs R.Bónuss, apsardzības ministrs Ē.Feldmanis, tirdzniecības un rūpniecības ministrs F.Zommers, satiksmes ministrs A.Kur™inskis, apgādības ministrs A.Kalniņš, zemkopības ministrs H.Celmiņš, izglītības ministrs J.Plāķis, darba ministrs F.Ozoliņš, valsts kontrolieris P.Mincs un iekšlietu ministra biedrs [Latgales lietās] ar balsstiesībām kabinetā J.Kindzulis. Kā redzams, minoritātes pārstāvēja vairs tikai P.Mincs. Tā bija koalīcijas valdība Zemnieku savienības vadībā.

Turpmāk vēl