Par citu Latvijas ceļu, kura nav

Rakstnieks Zigmunds Skujiņš:

Latvijas brīvvalsts tika nodibināta. Un Krievija ar to nācās samierināties. Eiropa notikušo faktu respektēja. Lietišķi, kā apstākļu uzspiestu darījumu. Uz īsāku vai garāku laiku, skatoties, kā pavērsīsies notikumi.

Mums tas bija apžilbinošs laimests. Vēsture liecina, ka tādas iespējas paveras reti. Cīnītāju gars un upuru hekatomba (grieķu val. - liela cilvēku skaita vienlaicīga bojāeja - “LV”) te neko neizskaidro. Citi cīnās gadu desmitiem un pat simtiem, nes vēl lielākus upurus, bet pie neatkarības netiek. Mēs tikām.

Latvija uzplauka acīm redzami. Vai tie, kam bija pienākums rūpēties par ceļu būvēšanu uz mūsu jaunās valsts nākotni, darīja visu, lai lielo laimestu pārvērstu iespējami laimīgākā liktenī uz paaudžu paaudzēm? Lai mēs Eiropai atklātos kā nopietni ņemami partneri un Latvija no staigājošas Krievijas nieres pārtaptu par suverēnu, Eiropai nozīmīgu placdarmu?

Spriežot pēc rezultātiem, jāsaka godīgi: nedarīja tikpat kā neko. Ja par darīšanu neuzskata ņezgošanu ap mazsvarīgiem sīkumiem, mētāšanos pa labi un kreisi bez noteikta mērķa un pārliecības vai muļķīgas ķildas brīžiem ar igauņiem, brīžiem ar lietuviešiem, brīžiem ar poļiem. Neviens drošības līgums ar īstajiem eiropiešiem tā arī netika noslēgts, nekādas drošības garantijas netika iegūtas.

Tā vietā valstsvīru runas, avīzes un skolu mācību grāmatas popularizēja mītu par “mūsu draugiem Anglijā”, par “mums labvēlīgo Franciju”, par “brīvības cīņu laikā nostiprinātajām saitēm ar mūsu Rietumu sabiedrotajiem”. Tāda draudzība un tādas saites, bez šaubām, būtu ļoti skaistas un vērtīgas, ja vien nebūtu izdomātas.

Tā sapņodami, pieņemdami vēlamo par īstenību, mēs palikām vieni. Arī tad, kad PSRS paņēma mūs pavadā, pa tatāru modei uzmetot kaklā cilpu. Apstulbušus, nespējīgus izšķirties ne par kādu rīcību, bez vīrišķīgas stājas.

Otrais pasaules karš jau bija sācies, fronte iezīmēta. Vienā pusē atradās mūsu tik bieži piesauktie draugi, otrā - hitleriskā Vācija un Padomju Savienība. (Jā, tieši tā: Vācija un Padomju Savienība Poliju okupēja katra no savas puses un satiekoties rīkoja kopīgu parādi.) Vai varēja būt kādas šaubas, kurā pusē mums jāstāv? Ak, apstākļi bija tādi, ka mēs neko nevarējām darīt? Nu, atvainojiet, lai parādītu nostāju, nemaz nav vajadzīgs daudz. Mums, piemēram, bija divas, tiem laikiem modernas Francijā pirktas zemūdenes. Kas liedza kaut vai pēdējā brīdī, kad krievi jau bruka Latvijā iekšā, tās kā atbalstu aizsūtīt, teiksim, uz Angliju? Kaut vai tikai mēģināt aizsūtīt.

Jūs sakāt: Jaltā un Potsdamā mēs tikām nodoti? Labi, es neiebilstu. Ja teiktajam seko turpinājums: mēs arī nodevām. Paši sevi. Stāvēdami ar nodurtu galvu kā aitas lietū un cerēdami, ka izkļūsim sausā. Neizkļuvām. Turklāt ar aitām neviens nerēķinās. Tās ir skumjas atmiņas, un par tām varētu nerunāt, ja būtu pārliecība, ka vēstures pieredze kalpojusi par labu mācību, ka sapņotājs Antiņš tagad prot redzēt tālāk par to, ko iedomājas savā sirdsnaivumā.

Pirmo reizi latviešiem radusies iespēja nevis pīt sapņu vainadziņus par piepulcēšanos īstajiem eiropiešiem, bet par tiem kļūt. Tautas, kas, gadsimtu pieredzes vadītas, neapšaubāmi savu dzīvi izkārtojušas veiksmīgāk, sekmīgāk un iespējām bagātāk, nekā līdz šim tas izdevies mums, nevis augstprātīgi novēršas, bet parakstījušas stingru lēmumu ņemt mūs savā vidū, dzīvot ar mums apvienotā kārtībā, pakļaujoties kopīgiem likumiem, Eiropas austrumu robežas juridiski, militāri un psiholoģiski pārceļot aiz mums.

Un te nu notiek visbrīnišķīgākā un visneloģiskākā metamorfoze! Kopā ar holandiešiem? Kopā ar beļģiem un dāņiem? Kopā ar angļiem, frančiem, somiem un īriem? Nekādā gadījumā! Tas mums neder, mēs pazaudēsim savu identitāti, iekļūsim nabadzībā un beztiesībā, nāksies rēķināties ar citiem. Vai tā vairs būs brīva Latvija?

Par ekonomiku negribu runāt. Piebildīšu tikai, ka nav saprotams, kāpēc tas, kas der holandiešiem, beļģiem, dāņiem, pēkšņi var izrādīties tik slikts latviešiem? Un kas liecina, ka, apvienojušās Eiropas Savienībā, Holande, Beļģija, Dānija un citas valstis šajā statusā būtu pazaudējušas savu identitāti un brīvību, iekūlušās nabadzībā un beztiesībā?

Atliek secināt, ka, atsakoties no Eiropas Savienības, savu brīvību un neatkarību kopā ar ekonomisko izdevību un latvisko identitāti mums atliks sargāt, biedrojoties ar visnotaļ jau pazīstamu kompāniju - Krieviju, Baltkrieviju un Ukrainu. Vēl varētu būt Kipras turki un, iespējams, mongoļi bārtera darījumos, izdevīgi mainot sviestu pret kamieļvilnu.

Nebūsim tuvredzīgi un neskaldīsim matus, kad izšķiras Latvijas būt vai nebūt! Priekšā ir tikai viens ceļš, cita nav. Atsakoties no kopības ar Eiropu, mēs kārtējo reizi paliksim vieni un gribot negribot atkal nonāksim Krievijas kaulainajā klēpī. Ar visām no tā izrietošajām sekām. Krievija no mērķa atgūt Latviju neatteiksies nekad. Un lai tas notiktu, netiek taupītas nekādas pūles. Spēle ir profesionāla, viltīga. Par derīgiem tiek atzīti jebkādi līdzekļi. Ne jau velti Pētera vara zirgs kopā ar jātnieku jau kuro gadu jādelē pa Rīgu, meklēdams vietu, kur atkal uzlēkt uz pjedestāla.

Arī pašreizējā cīņa par valodu prioritāti nav tikai nejauša nesaprašanās lingvistikas līmenī. Tā ir cīņa par vietu telpā. Dabā to sauc par teritorijas iezīmēšanu. Valoda veido placdarmu. Gan aizstāvībai, gan uzbrukumam. Laušanās iekšā notiek caur fondiem, festivāliem, nedēļām, konkursiem, piemiņas dienām. Visur: Doma baznīcā, Operā, mūsu nedaudzajos teātros, klubos, valsts televīzijā, Melngalvju namā, Kongresu namā, Rīgā, Jelgavā, Siguldā, Ventspilī...

Savā garajā mūžā un jo īpaši pēdējos gados laukos, dabas vidū cieši saskaroties ar eksistences pamatlikumībām, arī man radušies secinājumi. Pats galvenais no tiem ir: vadīt dzīvi pretrunu nekūdītā mierā, miegainā saskaņā ar visu un visiem bez saasinātas modrības, satraukumiem un cīniņiem labprāt vēlētos visi. Tā būtu paradīze. Taču pasaule iekārtota tā, ka šāda iespēja nevienam un nekad zem saules nav tikusi dota un, jādomā, netiks dota arī turpmāk. Savas intereses ir jāaizstāv aktīvi, nepiekāpīgi, nemitīgi un visos līmeņos. Tie, kas to aizmirst vai nespēj, tiek pakļauti un nostumti malā.

“DIENA”; pēc Z. Skujiņa raksta “Atbilde eiroskeptiķei ar mirdzošajām acīm”