Par mazpieminētu pasaules izcilnieku

Arvīds Upesleja-Grants ir vienīgais inženieris ASV, kas no prezidenta rokām divas reizes ir saņēmis prestižo Prezidenta balvu par inženiertehnisku darbu. 1989. gadā ASV valdība Arvīda Granta uzņēmumam uztic organizēt un vadīt Kalifornijas štatā notikušās zemestrīces seku likvidēšanas darbus transporta būvēs, tas tika paveikts divarpus mēnešos.

Šodien A. Upesleja-Grants ir pensionārs un dzīvo ASV Rietumu krastā. Nekas neliecina, ka šovasar viņš svinēs jau savu 83. dzimšanas dienu. Inženiera balss ir mundra, domas asas un skaidras un arī latviešu valoda tīra, jauneklīga un pārsteidzoši mūsdienīga. Viņš katru dienu internetā lasa “Dienu” un citus elektroniski pieejamos informācijas avotus Latvijā, cītīgi seko līdzi jaunajām Daugavas šķērsošanas iecerēm. Jau no paša sākuma A. Upesleja-Grants bijis Ziemeļu tuneļa būves pretinieks. Vēlāk telefonsarunā viņš teiks: “Es esmu inženieris un rīkojos tikai ar faktiem. Es analizēju tuneļa dokumentus un izvērtēju faktus. Tunelis vienmēr maksās divreiz dārgāk nekā tilts, taču arī tilts jāuztaisa labi un pareizi. Mani skolas biedri Latvijā iztiek ar 40-50 latu lielu pensiju, tāpēc man sāp sirds, ka Rīgas kungi rīkojas ar naudu kā ar kūtsmēsliem.”

“Kā tas nākas, ka Latvijā par jums neko nezina?” vēlāk vaicāšu Arvīdam. “Es jau neesmu braucis uz Latviju tauri pūst,” viņš atjokos. Pazīstamajam ceļu būves inženierim, tagad Latvijas Ceļu muzeja vadītājam Hamilkāram Sviķim, kurš mani aizvizina uz Šlokenbekas muižu, lai līdzās plašajai Latvijas ceļu vēstures ekspozīcijai parādītu arī savākto materiālu par A. Upesleju-Grantu, ir savs viedoklis: “Ceļu un tiltu būve padomju laikos bija aizliegta tēma. Tiltus nedrīkstēja fotografēt un citiem rādīt, tāpat par tiem neko daudz nebija pieņemts runāt. Tā nu mūs - šoseju bosikus - neviens nezina. Tikai tagad, kad sabiedrībā parādījusies interese par tiltiem, arī mēs varam par sevi atgādināt. A. Upesleja-Grants patiešām ir pelnījis, lai viņu uzklausa. Viņa nopelni nav mazāk nozīmīgi kā arhitekta Gunara Birkerta paveiktais, taču Granta vārdu atšķirībā no Birkerta neviens nezina.”

H. Sviķa teiktais ir pamatots, jo, piemēram, pēc A. Upeslejas-Granta celtais tilts pār Kolumbijas upi, kas saņēma ASV Prezidenta balvu, bija pirmais lielais slīpsaišu (vanšu) tilts ASV un pirmais iekārtas konstrukcijas spriegbetona tilts pasaulē. “Tāds tilts vēl nekur pasaulē nebija redzēts,” stāsta inženieris. “Vācijā izmantoja tēraudu, bet ASV Rietumu krastā tērauda nav, turklāt bija krīze un es nevarēju atļauties lietot tēraudu. Es ierosināju tiltu būvēt no betona. Man bija laba reputācija, taču, izdzirdot šo ideju, cilvēki domāja, ka aiz vecuma esmu kļuvis traks. Vēlāk, kad tiltu uzcēla, es dabūju godalgas un gada labākā inženiera titulu.” Tagad pēc Kolumbijas tilta parauga tiltus būvē visā pasaulē. Ar “vienkāršo un prasto lietu” betonu A. Upesleja-Grants ir strādājis daudz. Tieši viņš bija pirmais, kas tiltu būvēs sāka izmantot augstas stiprības betonu.

Savu inženierzinātņu projektēšanas biroju “Arvid Grant Associates” (AGA) latviešu inženieris nodibināja 1962. gadā. AGA ir saņēmis daudzas atzinības un godalgas - par labāko spriegbetona demonstrējumu, par jaunām konstruēšanas metodēm un nacionāli nozīmīgiem tehniskiem sasniegumiem. AGA birojs bija slavens ar lieliskiem speciālistiem, galvenokārt ārzemniekiem. A. Upesleja-Grants neslēpj, ka darbinieku izvēle bijusi apzināta, jo vairumā gadījumu paši amerikāņi negribot domāt, bet gribot būt priekšnieki: “Ārzemnieki ir labi matemātiķi, viņi visi studē Amerikā doktorantūrās. Es viņus apzināju. Estētika inženierbūvēs ir ļoti svarīga, taču tā nav ornamentēšana un skulptūra,” uzskata inženieris. Viņa profesionālās atziņas ir tikpat spēcīgas kā aktīvajos karjeras gados. A. Upesleja-Grants ir daudz domājis par Daugavas šķērsošanas problēmu atrisinājumu. Viņš norāda, ka gremdētu betona tuneļu pieredze pasaulē ir maza, tāpēc Rīgai ieteicams izšķirties par tiltu, nevis tuneļu būvniecību. Rostokas tuneļa piemērs ir ļāvis viņam aprēķināt paredzamā Rīgas tuneļa būves maksu - 305 miljoni latu. Mūsdienīgs tilts, viņaprāt, maksātu 120 miljonus latu.

“DIENAS” pielikums “SESTDIENA”;  pēc I. Zībārtes raksta “Viņš zina, kāds tilts vajadzīgs Daugavai”