Par jaunu skatījumu radio un televīzijas problēmās

Vakar, 15.maijā, Saeima atbalstīja likumprojekta “Grozījumi Radio un televīzijas likumā” nodošanu Saeimas apspriešanai

Saeimas plenārsēdē likumprojekta nodošanu aizstāvēja Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Ina Druviete, kuras vadītā komisija arī bija likumprojekta iesniedzējs:

Kādēļ šis likums ir nepieciešams?

Radio un televīzijas joma ir izaugusi no tās tiesību bāzes, kura bija piemērota apstākļiem deviņdesmito gadu sākumā. Ir daudzas šī likuma normas, kas neatbilst laikmetīgai izpratnei par plašsaziņas līdzekļu neatkarību, piemēram, “pasūtījums”, Nacionālās radio un televīzijas padomes duālā – īpašnieka un uzrauga – loma Latvijas Televīzijā un Latvijas Radio, kā arī ne viena vien cita.

Likumprojekts risina trīs būtiskas jautājumu jomas:

1) tas novērš faktisko likumā šobrīd esošo interešu konfliktu Nacionālās radio un televīzijas padomes darbībā, tai vienlaikus esot īpašnieka pārstāvja lomā Latvijas Radio un Latvijas Televīzijā (esot kapitāla daļu turētājam) un lemjot par abu nozares grupu – kā komerciālo, tā sabiedrisko – raidorganizāciju grupu darbības atbilstību likumam, piešķirot apraides atļaujas un tamlīdzīgi. Tādēļ nepieciešams nošķirt šīs divas – valsts kā īpašnieka un uzraudzītāja un valsts kā likumu izpildes kontrolētāja – funkcijas. Stājoties spēkā Komerclikumam un ņemot vērā Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas saimnieciskās darbības apjomu, kas sniedzas miljonos latu, un ģenerāldirektoru lielās pilnvaras, nepieciešama būtu divu uzņēmumu padomju izveide katrā no uzņēmumiem, līdzīgi kā tas ir “Latvenergo”, “Latvijas pastā” un citur. Salīdzinājumam var minēt piemēru, ka “Latvenergo” padome veic uzraudzības funkcijas pār šīs akciju sabiedrības finansiālo un saimniecisko darbību, bet Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija kontrolē tarifus, darbības atbilstību likumam un tamlīdzīgi. Likumsakarīgi, ka divas uzraudzības padomes (atsevišķi radio un atsevišķi televīzijai) būtu papildu slogs valsts budžetam, taču cienījamajiem deputātiem iesniegtais likumprojekts paredz, ka valsts mantas turētājs un sabiedrisko raidorganizāciju saimnieciskās darbības uzraudzības veicējs būs tikai Sabiedrisko raidorganizāciju uzraudzības padome, kura abām organizācijām ir viena, šādi ekonomējot valsts budžeta līdzekļus. Paredzēts, ka šo padomi, kura nav juridiska persona, apstiprina Saeima, bet pārstāvjus tajā izvirza arī Valsts prezidente, Ministru kabinets un Nacionālā radio un televīzijas padome. Sabiedrisko raidorganizāciju uzraudzības padome nav juridiskā persona. Tās finansējums piešķirams atsevišķi valsts budžetā, taču, lai samazinātu birokrātiskos šķēršļus un neradītu nevajadzīgus sarežģījumus, tas formāli iekļaujams Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio budžeta ailē. Lai novērstu iespējamās spekulācijas par Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio budžeta samazinājumu uz šīs saimnieciskās uzraudzības institūcijas nodrošināšanas rēķina, mums likumā (tā pārejas noteikumos) būs jāparedz, ka papildu līdzekļu piešķiršana nekādi neietekmē Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio pamatbudžeta summu, kas atbilstoši likumam nav mazāka kā iepriekšējā gadā. Ar šiem likuma grozījumiem mēs vēlamies palielināt sabiedrisko raidorganizāciju redakcionālo neatkarību no sava īpašnieka – valsts – un tās pārstāvjiem – valdības un parlamenta. Sabiedrībai ir jārada pārliecība, ka viena uzraudzības padome vajadzīgo divu vietā nesamazinās naudu, kas nepieciešama iemīļotajiem raidījumiem, bet – gluži otrādi – būs līdzeklis, lai novērstu izšķērdēšanu un veicinātu ekonomisku saimniekošanu. Īpaši jāuzsver, ka likumprojektā paredzētais princips, ka Sabiedrisko raidorganizāciju uzraudzības padomes locekļus, kurus var izvirzīt ne mazāk kā divdesmit Saeimas deputāti, un viens deputāts var atbalstīt tikai viena kandidāta izvirzīšanu, rada principiāli jaunu pieeju Latvijas politikā. Šādi mēs panāksim, ka Sabiedrisko raidorganizāciju uzraudzības padome tiešām pārstāvēs visas sabiedrības, ne tikai valdības, intereses, jo par padomes locekļu kandidātiem būs neizbēgami jāvienojas arī ar opozīcijas politiskajiem spēkiem.

2) Pašreiz jēdziens “nacionālais pasūtījums” un attiecīgā likuma sadaļa neatbilst mūsu laika garam, kā arī eiropeiskām mūsdienu tendencēm. Līdzšinējā Nacionālā pasūtījuma vietā likumā paredzēti divi jauni jēdzieni – nacionālās sabiedriskās apraides mērķis un uzdevums. Ja līdz šim pasūtījuma mērķis bija tikai veicināt brīvu un informētu viedokļa veidošanās procesu, tad jaunais likumprojekts nosaka arī nepieciešamību sekmēt indivīdu personību izglītošanu – “sekmēt humānu, kulturāli daudzpusīgu, harmonisku, izglītotu, demokrātisku, iecietīgu, patriotisku un ar augstu tiesiskās apziņas līmeni apveltītu personību izaugsmi”. Likumprojekts piedāvā skaidru un plaši noteiktu sabiedrisko raidorganizāciju misiju, kā arī nosaka nepieciešamību Nacionālajai radio un televīzijas padomei un sabiedriskajām raidorganizācijām vienoties par tā izpildi. Pieņemot šos grozījumus, nodokļu maksātāji vairs nemaksās par konkrētiem raidījumiem vai to grupām, pārējo programmu atstājot komercializācijai un reklāmdevēju interešu īstenošanai, bet gan par to, lai visa sabiedrisko raidorganizāciju programma atbilstu brīvas, taisnīgas, cilvēcīgas un zinātkāras sabiedrības interesēm. Par šo likumā nostiprināto interešu ievērošanu būs atbildīgi organizāciju ģenerāldirektori un valdes, nevis kā šobrīd – par raidījumu apjomiem.

3) Latvijas Televīzija un Latvijas Radio, stājoties spēkā Komerclikumam, nedrīkst kļūt par iestādēm, kuru galvenais mērķis atbilstoši šim likumam ir peļņa. Tās nevar būt arī valsts aģentūras, jo tad saskaņā ar likumu to vadību ieceltu kādas vienas ministrijas augstākais ierēdnis (piemēram, Kultūras ministrijas valsts sekretārs). Neapšaubot Kultūras ministrijas valsts sekretāra profesionalitāti un godprātību, tomēr jānorāda, ka sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu tieša atkarība no izpildvaras viena ierēdņa ir grūti savienojama ar izpratni par sabiedrisko misiju un preses brīvību. Arī šo jautājumu atrisina likumprojekts. Atbilstoši izstrādātajam likumprojektam Latvijas Radio un Latvijas Televīzija iegūst jaunu, īpašu tiesisko statusu – sabiedriskās raidorganizācijas. To darbības mērķis vairs nav peļņa, bet gan Nacionālās sabiedriskās apraides uzdevuma īstenošana. Sabiedriskās raidorganizācijas darbosies atbilstoši šim likumam un Sabiedrisko raidorganizāciju padomes apstiprinātiem statūtiem. Precizētas ģenerāldirektoru pilnvaras un valžu iecelšanas kārtība, kā arī finansiālās darbības principi, noteikumi par arhīvu sistēmu.

Kā tapa likumprojekts? Ar ko ir notikušas konsultācijas?

Likumprojekta izstrādāšanu, pamatojoties uz esošo pieredzi un citu valstu darbu, ierosināja Nacionālā radio un televīzijas padome. Janvārī Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija vienbalsīgi izveidoja darba grupu, tajā strādāja visu Saeimā pārstāvēto frakciju deputāti, kā arī NRTVP atbildīgais par televīziju Ilmārs Šlāpins un politikas maģistrs Didzis Šēnbergs, piedalījās arī Latvijas Radio juristi un citi eksperti. Šī darba grupa izveidoja likuma grozījumu pamatstruktūru un galvenos principus.

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija pēc iepriekš izveidotās darba grupas iniciatīvas šā gada 19.februārī ievēlēja Radio un televīzijas apakškomisiju, kura turpināja darba grupas iesākto likumprojekta izstrādē. Pēc priekšsēdētājas Inas Druvietes (“Jaunais laiks”) ierosinājuma, lai apakškomisijas darbs būtu konstruktīvs, komisija šajā gadījumā apstiprināja principiāli jaunu līdzdalības veidu apakškomisijā, pamatojoties paritātes principā – apakškomisijā komisija ievēlē vienādu deputātu skaitu no katras frakcijas. Par apakškomisijas priekšsēdētāju tika ievēlēts deputāts un Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Edgars Jaunups, kuram ir liela pieredze Radio un televīzijas normatīvo aktu jomā, tās sekretārs bija agrākais “Līdztiesības”, tagad Tautas saskaņas pārstāvis, deputāts un televīzijas TEM TV jurists Vjačeslavs Stepaņenko. Tajā strādāja reklāmas jomas lietpratējs deputāts Aldis Kušķis no “Jaunā laika”, Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis, Izglītības, zinātnes un kultūras komisijas priekšsēdētājs Jānis Strazdiņš, no Latvijas Pirmās partijas frakcijas priekšsēdētājs Oskars Kastēns, kā arī deputāts, politologs un Ekonomikas ministrijas parlamentārais sekretārs Krišjānis Peters, no Tautas partijas Dzintars Ābiķis un Radio un televīzijas likuma veidošanā pieredzējusī deputāte Antra Rugāte un tāpat šī likuma veidošanas dalībnieks Pēteris Tabūns, no TB/LNNK un šīs partijas frakcijas vadītājs Māris Grīnblats, kā arī Tautas saskaņas partijas deputāts Boriss Cilēvičs. Apakškomisijas darbā piedalījās arī Nacionālās radio un televīzijas padomes priekšsēdētājs Ojārs Rubenis, juriste Dace Buciniece, televīzijas jautājumu kurators Ilmārs Šlāpins, Latvijas Radio ģenerāldirektors Dzintris Kolāts, Latvijas Televīzijas juristi Imants Smirnovs un Ingrīda Veikša, Latvijas Raidorganizāciju asociācijas pārstāve Gunta Līdaka, kā arī Valsts cilvēktiesību biroja pārstāvis, sabiedrisko organizāciju pārstāvji. Pēc divu mēnešu darba apakškomisija vienbalsīgi nodeva grozījumus Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai iesniegšanai Saeimā. Uzaicināts piedalīties bija arī Latvijas Televīzijas ģenerāldirektors Uldis Grava, kas acīmredzot sakarā ar aizņemtību Eirovīzijas dēļ darbā piedalījās tikai jau komisijā, kur atbalstīja likumprojekta virzīšanu iesniegšanai Saeimā. Par nodošanu Saeimai komisijā balsoja visu frakciju – gan “Jaunā laika”, gan Zaļo un Zemnieku savienības, gan Tautas partijas, gan “Par cilvēka tiesības vienotā Latvijā” pārstāvji, pret balsojot tikai deputātam Jānim Estam. Tiem, kuri uzskata, ka ne viss likumā ir ideāls, jāatgādina, ka pagaidām Latvijā galvenais likumdevējs un izstrādātājs tomēr ir Saeima un tieši Saeimas struktūrās ir jāstrādā pie papildinājumiem un ierosinājumiem, nevis jāgaida, ka darbs būs pabeigts jau pirms tā uzsākšanas un kāds pienesīs klāt gatavu likumu, par ko tikai jānobalso.

Tātad man ir pilnīgs pamats uzskatīt, ka šim likumprojektam ir plašs politiskais un profesionāļu atbalsts, tādēļ aicinu vienbalsīgi nodot šo likumprojektu izskatīšanai Saeimas komisijām un noteikt Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju par atbildīgo komisiju.