Par valodu kvotu cittautiešu skolās

Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis:

Krievi tiek maldināti. Būdams laikraksta “Čas” redakcijā, jūs sakāt: “Ja pašlaik krievu valodā notiek 40 procenti stundu, tad būs 48 procenti.” Vai valsts valoda no mācību stundām tiks izspiesta arvien vairāk? Uzkarsētā situācija jāvērtē no pedagoģiskā un politiskā aspekta.

Tā nav tiesa. Šobrīd 48 procenti mācību stundu nedēļā ir mazākumtautību valodās. Būs mazāk, nevis vairāk.

Izglītības likums paredz valsts izglītību iegūt valsts valodā. Bet “Čas” uzzinu, ka Šadurska kungs grasās likumu revidēt! Kā tās lietas ir?

Es pastāstīšu par to, kā būs, nevis par to, kā vajadzētu būt pēc “Čas” domām. Ministrija ir izstrādājusi grozījumu projektu noteikumos par vispārējās izglītības standartu. Ierosināti trīs grozījumi: pirmais - neskaitot latviešu valodu un literatūru, latviski būs jāmācās vismaz pieci priekšmeti, nevis trīs kā līdz šim; otrkārt - procentuālā stundu skaita attiecība nedēļā - 60% valsts valodā un 40% mazākumtautību valodā; trešais - valsts eksāmeni, sākot ar 2007. gadu, būs jākārto valsts valodā.

Likuma burts ir paredzējis mācīt visus mācību priekšmetus valsts valodā, bet standartā, atkāpjoties no likuma burta, ir noteiktas zemākas proporcijas...

Izglītības likumam nav ne vainas. Uzmanības degpunktā ir nokļuvuši šā likuma pārejas noteikumi, kuros norādīts, ka, sākot ar 2004. gadu, arī mazākumtautību vidusskolu 10. klasēs un tālāk mācības notiks tikai valsts valodā. Vārdiņš “tikai” faktiski ir aplams, tā ir tehniska kļūda, jo tad arī tāds mācību priekšmets kā svešvaloda būtu jāmāca valsts valodā.

Kāda ir pedagoģiskā loģika jūsu rīcībai? Kāpēc jūs izvēlējāties, atkāpāties uz proporciju 60% un 40% no 100 procentiem valsts valodā?

Izglītības reforma noris pakāpeniski, soli pa solim. Bet tā varētu noritēt ātrāk, ja, pirmkārt, nebūtu nelabvēlīga politiskā fona un, otrkārt, nebūtu tādu pedagogu, kuriem ir daudz grūtāk celt savu kvalifikāciju valsts valodā nekā bērniem to iemācīties. Tādēļ arvien vairāk krievu sūta savus bērnus latviešu skolās. Ļoti patīkami, taču, ja tā notiek uz lēnas reformas fona, tas vairs nav labi. Ja latviešu valodas bērnudārzos un skolās mazākumtautību bērnu ir gandrīz puse no kopskaita, tad skolotājam ir grūti strādāt.

Es nedomāju, ka patlaban reformu būtu iespējams paātrināt. Tai jānotiek dabiskā tempā. Skolu beidzot, ir jānodrošina audzēkņiem pietiekami labas latviešu valodas zināšanas, jo daudzi mazākumtautību skolu absolventi vēlēsies iestāties Latvijas augstskolās.

Latvijas valdība ir ļoti labvēlīga pret mazākumtautībām un atšķirībā no Rietumeiropas izglītības standartiem paplašina iespējas mācīties arī dzimtajā valodā. Nevis draudu vai spiediena rezultātā, iespējamu nekārtību dēļ, bet mēs esam pretimnākoši un uzklausām vecāku lūgumus.

Es gribu uzsvērt, ka īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Nils Muižnieks, kas kopā ar jums bija “Čas” redakcijā, beidzot ir pateicis skaidri un gaiši: “Eiropas valstu prakse neparedz iespēju iegūt par valsts naudu izglītību mazākumtautību valodās. Tāpēc veltīgi cerēt, ka Eiropa piespiedīs Latviju šajā jomā kaut ko mainīt.” Tas ir, nenotiks, kā cer visi šie plinerieši.

Latvija ir parakstījusi pievienošanās līgumu ES, tātad, citastarp, ir saņemts Eiropas akcepts izglītības politikas stāvoklim Latvijā. Pēdējais līdz šim iztrūkstošais vidusskolas reformas posms ir dabisks un nepieciešams.

Kā pārliecināmies, jūsu vadītā ministrija mācību stundu sistēmā vēlas ieviest valodas proporcijas, ir pretimnākoša, bet nekā: izrādās, ka nemiera cēlājiem vajag nevis mācību valodas proporcijas, bet gan demonstrācijas... Trokšņot - lai vai kā un par ko. Vai tā ir?

Jā, tiem vajag troksni. Manuprāt, ir divas reformas oponentu grupas. Vienā grupā ir ždanokieši, rubikieši un jurkānieši, ar kuriem nav jēgas runāt, jo rezultāta tik un tā nebūs. Viņiem ir vajadzīgs tikai troksnis un politiskā nestabilitāte, ja iespējams to izraisīt.

Otru oponentu grupu, manuprāt, veido Krievu skolu atbalsta asociācija, kuru vada Igors Pimenovs. Tajā ir saglabājusies kaut kāda interese par izglītības jautājumiem. No Pimenova esmu dzirdējis arī konstruktīvus ierosinājumus.

Piemēram?

Pimenovs ir pārmetis ministrijai, ka tur nav mazākumtautību izglītības departamenta. Iespējams, ka ir par maz ierēdņu, kas ar to nodarbojas. Piemēram, integrācijas nodaļā strādā tikai trīs darbinieki.

No opozīcijas izdalās tāda organizācija kā Rietumu krievi, kas ir ļoti savdabīgi eiropeiska, vienprātīgi atbalsta ministrijas centienus izglītības reformas jomā. Tā kā Saeimas deputāts Pliners nevar runāt visu krievu vārdā!

Cik ilgi saglabāsies ierosinātā valodas proporcija 60 un 40% mazākumtautību izglītībā?

Es nezinu. Bet esmu pārliecināts, ka divas kopienas Latvijā neveidosies. Kādu laiku mūsu humānā valdība, vērodama notikumus un uzklausīdama mazākumtautību skolu vecāku bažas, koriģēs valsts izglītības valodas proporciju sistēmu tā, lai atvieglotu izglītošanos. Kādu laiku, jo izglītības reforma soli pa solim novedis pie tā, ka Latvijā izglītību varēs iegūt vienīgi valsts valodā. Bet es šobrīd nevaru pateikt, kurā dienā tas notiks. To noteiks pati dzīve, bet valdības uzdevums būs pieņemt dzīves prasībām atbilstošus likumus. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka mazākumtautību skolas Rīgā nepastāvēs mūžīgi, ka tajās pakāpeniski samazināsies skolēnu skaits, piemēram, Rīgā paliks viena vai divas krievu skolas. Tāpat kā tagad ir divas ebreju skolas. Tas ir laika jautājums.

Valdība iet humāni pretim mazākumtautībām, lai pārejas process notiktu pēc iespējas nesāpīgāk. Bet izglītības reformas pretinieku nolūks ir mākslīgi sašķelt Latvijas sabiedrību un mākslīgi konservēt šo sašķeltību ar sašķeltas izglītības palīdzību.

“LAUKU AVĪZE”; pēc V. Krustiņa, M. Libekas un V. Serdāna intervijas “Kāpēc valodas kvotas mācību stundās?”