Jau senči nenesa istabā gaismu ar maisu

Zinātnieki domu apmaiņā par mazajām hidroelektrostacijām

Pārmēru sausā pērnā vasara Latvijā īpaši saasināja sabiedrības domu krustugunis par un ap mazajam hidroelektrostacijām. Jo pilnā sparā turpinājās to būvniecība, steidzot visu pabeigt līdz gada beigām — tas bija pēdējais brīdis, lai varētu pieprasīt valstij par mazo spēkstaciju saražoto enerģiju dubultu samaksu. Bet, ja lietus nelīst mēnešiem, ja izžūst arī akas, tad apgrēcīgas šķiet pat runas par gandrīz izsusējušo upīšu izmantošanu elektrības ražošanai. Kaut gan, protams, nelielo gaismas nesēju darbībai nekad nav trūcis ne piekritēju, ne noliedzēju. Turklāt līdz ar plašsaziņas līdzekļos izvērstu kaislību nemitīgu uzkurināšanu mazo upju spēkstaciju pretinieku pulks kļūst aizvien kuplāks.

Lai mazās hidroenerģētikas nozarē radušās problēmas iztirzātu ar vēsu galvu un bez politiskām nosliecēm, aprīļa nogalē Smiltenē, kur savulaik uzcelta pirmā hidroelektrostacija Baltijā, pulcējās Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas (LLMZA) un Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) vadošie zinātnieki.

Vai ūdens mums aizstās naftu?

Izbraukuma sēdi “Mazās hidroelektrostacijas Latvijā — enerģētika, vide, īpašumi” atklāja LLMZA prezidente Baiba Rivža. Viņa uzsvēra, ka sanāksmes dienaskārtība ir tuva akadēmijas, kuras pamatvirzienos ietilpst pētījumu veicināšana un veikšana, pašai būtībai, jo aplūkojamais problēmu loks ietver gan tautsaimniecību, gan vides aizsardzību, gan enerģētiku. Akadēmiķe aicināja problēmu izvērtējumā palūkoties, kā tiek saskaņotas sabiedrības un uzņēmēju intereses. Jo mazās hidroelektrostacijas jau nav vajadzīgas tikai tālab, lai no tām gūtu ekonomisku labumu, bet arī tālab, lai mēs sakoptu skaistu savu Latviju, lai tā arī turpmāk attīstītos ilgtspējīga, lai mēs visi tajā justos labi.

Smiltenes domes priekšsēdis Ainārs Mežulis, sveicot zinātniekus, teica, ka arī pats mazo elektroražotņu atjaunošanu uztver divējādi. Ikvienas spēkstacijas izbūve ir pamatīgs un grūts darbs. Daudzi domā, ka īpašnieki gūst lielu peļņu un kļūst stāvus bagāti, taču tā nav. No otras puses, katrs uzplūdinājums maina vidi, upes tecējumu. Viena elektrostacija darbojas arī tieši Smiltenē, to apsaimnieko ģimene, kas atjaunojusi būvi no nekā, tagad tur ir jauna, skaista ēka. Tomēr, cik zināms, īpašniekiem nemaz tik viegli neklājas.

LLMZA viceprezidents Pēteris Bušmanis atzina — jautājumi, kas saistīti ar mazajām hidroelektrostacijām, nonākuši sabiedrības uzmanības degpunktā ne tikai tāpēc, ka skar enerģijas tirgu un elektrības iepirkšanas dubulto tarifu, bet arī tāpēc, ka atsevišķos gadījumos hidroelektrospēkstaciju (HES) izbūvē praksē bijušas novirzes no likumos ļoti skaidri un pareizi noteiktajām prasībām.

Liela daļa mazo HES ir ūdensdzirnavu pēcteces, pirmskara Latvijā darbojās vairāk nekā 600 maltuves, kuras darbināja ūdens spēks. Un ūdens ir tā Latvijas bagātība, kas mums jāapsaimnieko. Ideālā risinājumā mūsu zinātniekiem vajadzētu būt tik gudriem, lai ūdens Latvijā ar laiku kļūtu par tikpat bagātīgu peļņas āderi, kāda Norvēģijā ir nafta. Šobrīd tas liekas nereāli, bet, ja Latvijas zinātnieki spēs tikt galā ar šo uzdevumu. Nobela prēmija viņiem ir nodrošināta. Katrā ziņā ūdens ir mūsu bagātība, kuras reizēm ir pat pārpārēm. Bet pasaulē daudzviet tā pietrūkst. Valgmes pārpilnība mums dod iespēju saimniekot ja ne gluži paradīzes apstākļos, tad tomēr sekmē saimniecisko labklājību.

P. Bušmanis rosināja saasināt uzmanību, lai tirgus attiecības enerģijas ražošanā nekļūtu par vienīgo un galveno dzinuli. Jo ūdens Latvijā tomēr ir kopmanta, tas nevar būt un nekad nav bijis atsevišķas personas īpašums. Līdzko kāda darbība ietekmē vidi, noteikti tiek skartas sabiedrības intereses. Ja ir ietekme uz zemes platībām augšpus un lejpus aizsprosta, šajos jautājumos jābūt ļoti stingrām valsts prasībām un noteikumiem. Šie regulēšanas principi Latvijā ir skaidri, mums pietiek zinātnisko spēku, lai prasības būtu stingras un sakārtotas.

Runājot par dažbrīd plašsaziņas līdzekļos izvērsto kņadu ap mazajām spēkstacijām, LLMZA viceprezidents uzsvēra — žurnālistu paaugstinātā interese par mazajām HES arī ir saistīta ar tirgus attiecībām:

“Nav taču noslēpums, ka sakārtota lieta presē parasti nav pārdodama vai arī ir grūtāk pārdodama. Bet cilvēka pastāvēšana, tā saimnieciskā darbība neglābjami ir ciešā kopsakarā ar noteiktu ietekmi uz vidi. Jau sperot soli zaļajā pasaulē, nonākam saskarsmē ar dabu, ietekmējam to. Tomēr ir jāatrod optimālais risinājums. Tā nav nekāda kaitniecība, bet vides sakārtošana turpmākai saimnieciskajai darbībai. Turklāt Latvijas lauku attīstības vārdā ūdeņu un mežu apsaimniekošana ir jāaplūko un jāvērtē no sabiedrības vajadzību viedokļa.”

Kad upītei pirmoreiz uzlika laužņus?

Cilvēks jau tūkstošiem gadu prot ņemt palīgos ūdensspēku. Iespējams, Latvijā šī māka likta lietā vēl pirms krusta karotāju ierašanās, bet par to trūkst ticamu ziņu. Toties pavisam neapšaubāmi ar 1226. gadu datētos rakstos izlasāms, ka uz Dūņupītes, kas savienoja Ķīšezeru ar Daugavu, darbojās cisterciešu ordenim piederošā Daugavgrīvas klostera ūdensdzirnavas. Tā kā klosteris uzbūvēts 1211. gadā, jādomā, ka vienlaikus iekārtota arī ar ūdeni darbināma malšanas ietaise. Ja tā, tad pirmoreiz upītei sprosta laužņi uzlikti gandrīz pirms astoņiem gadsimtiem jeb vismaz pirms 792 gadiem.

Pirmoreiz elektrība, izmantojot ūdensspēku, Latvijas teritorijā ražota 1876. gadā Billes voiloka fabrikā pie Amatas, strāva galvenokārt tērēta apgaismošanai. Bet pirmā ūdens spēkstacija Baltijā tikai elektrības ražošanai uzcelta uz Abula upes 1901. gadā pēc Smiltenes muižas īpašnieka firsta Paula Līvena ierosmes. Par to lasāms tālaika politiskajā un literārajā laikrakstā “Mājas Viesis”:

“No Smiltenes. Svētdien, 28. oktobrī š. g., vietējā mūzikas un dziedāšanas biedrība izrādīja Dubura tulkoto joku lugu “Sieviešu ienaidnieks”. Izrāde bija apmeklēta pietiekoši. Smiltenes miestiņš jau no ārpuses pušķots ar jauko elektrisko apgaismošanu, bet kņazs Līvens, kas to ierīko un uztur, apsolījis arī māju īpašniekiem miestiņā par vislētāko maksu dot elektrisku spēku. Tas nu gan laikam vēl šogad netiks izvests, jo kņazs pa priekšu gribot pārliecināties, cik liels viņam būs ūdens spēks elektrisko mašīnu dzīšanai, un gadījumā, ja tas izrādītos par mazu visas Smiltenes apgaismošanai, viņš nodomājis caur kādas upes pievienošanu ūdens spēku pavairot.”

Šos un vēl daudzus citus interesantus faktus izbraukuma sēdes dalībniekiem cēla priekšā pētnieki Kārlis Siļķe un Juris Strūbergs.

Drīz pēc pirmās spēkstacijas Pēterburgas Politehniskā institūta absolvents Pauls Līvens uzbūvēja tālaika modernāko hidroelektrostaciju Baltijā ar derivācijas kanālu. Deviņi poļu strādnieki 420 metru garo pievadkanālu izrakuši vienā vasarā, nav tikai zināms, cik stundu gara bijusi racēju darbadiena. Šo kanālu rokot, zemi sadzina valnī, kas deva iespēju paaugstināt Tepera ezeru par pusotru metru, iegūstot maksimālo līmeņa starpību — 14 metru. Rīgā izgatavotajai turbīnai ūdeni pievadīja pa 75 cm resnu tērauda cauruli, kas bija izveidota no lokšņu dzelzs, to kniedējot. Spēkstacija sāka ražot strāvu 1913. gada beigās.

Kā jau rakstīts, tolaik Paulam Līvenam bija gluži pareiza doma: ja būs vairāk ūdens, būs arī vairāk elektrības. Seno ieceri mēģināts īstenot 1952. gadā, rokot kanālu, kas savienotu Abula augšteci pie Silaporu mājām ar Rauzas upi. Tomēr darbs palicis pusratā it kā līdzekļu trūkuma dēļ. Bet 1961. gada pavasarī Smiltenes HES tika slēgta.

Mazo spēkstaciju atdzimšana Latvijā sākās pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Tolaik daudzviet pasaulē izvērsās mazas jaudas hidroelektrostaciju celtniecība, liekot lietā jaunākās tehniskās atziņas. 1992. gadā tika atjaunota Brutuļu HES uz Abula, pēc tam arī citas. Bijušo ūdensdzirnavu un mazo spēkstaciju būve īpaši izvērsās pēc Ministru kabineta 1995. gada 14. marta noteikumu “Par Latvijas Republikā ražotās enerģijas iepirkuma cenām” pieņemšanas. Saskaņā ar šiem noteikumiem “Latvenergo” garantē visa elektroenerģijas pārpalikuma iepirkšanu no mazajām HES, kuru jauda nepārsniedz 2 MW, par divkāršu realizācijas tarifu 8 gadus pēc HES nodošanas ekspluatācijā. Šī norma nostiprināta 1998. gadā pieņemtajā Enerģētikas likumā. Šā likuma grozījumi paredz, ka iepirkums par divkāršo tarifu attieksies uz tām mazajām HES, kas nodotas ekspluatācijā līdz 2003. gada 1. janvārim.

Jaunā Smiltenes HES ēka uzbūvēta 1997. gadā, tajā uzstādīta viena Valmierā un otra Čehijā ražota turbīna, ūdens tiek pievadīts pa seno 420 metrus garo kanālu. Spēkstacija nodota ekspluatācijā 1999. gada jūlijā, pērn saražoti 139 tūkstoši kWh.

Tomēr pirms gadsimta radusies iecere par Rauzas ūdeņu ievadīšanu Abulā pavisam neesot atmesta. Tikai tagad to grūti īstenot tāpēc, ka tā būtu starpbaseinu ūdens pārdale, kam nepieciešams ļoti stingrs ekoloģiskais pamatojums.

Vai to var saukt par vides sakārtošanu?

Dienas vidū kopsēdes dalībniekiem bija iespēja arī pašiem iepazīt dažu mazo hidrobūvju darbību. Smiltenes HES īpašnieks Dailonis Ikerts atzinās — esot nojautis, ka spēkstacijas uzturēšana sagādās grūtības, bet neesot domājis, ka tās būs tik lielas. Esot rēķinājis — pat ar visu dubulto tarifu, kas būs spēkā astoņus gadus, aizdevuma atmaksa HES īpašniekiem var ievilkties patālā nākotnē — līdz 24 gadiem.

Aplūkojot datus par elektroenerģijas izstrādi, nevar nepamanīt, ka pērn saražots vairāk elektrības nekā divos iepriekšējos gados. Kā tas bijis iespējams, ja vasaras otrajā puse un rudenī daudzviet Latvijā lietu gaidīja kā brīnumu? Atbilde vienkārša — lauvas tiesa enerģijas iegūta 2002. gada pirmajos četros mēnešos, kad gandrīz ik dienu bagātīgi snidzis un kusis, dažviet pat radot palus ziemas vidū.

Ja kopumā par Smiltenes HES darbību nekādu sūdzību nav, tad citādi ir ar dažām mazajām spēkstacijām, kas atdzimušas Gaujas augštecē. Arī par Lācīšu HES, kas atjaunota 1998. gadā. Zinātāji stāsta, ka agrāk pie Lācītēm Gauja bijusi sekla, ar oļainām straujtecēm, kas vijušās līkumu līkumiem. Pirms veco dzirnavu vietā ierīkota spēkstacija, upe padziļināta, uzstumjot krastos smilšu un māla vaļņus. Šo patvarību sakarā pērn bijis pat tiesas spriedums: krasti jāizlīdzina un upes agrākā gultne jāatjauno.

Tomēr aprīļa nogalē redzētais vedināja domāt, ka viss palicis tāpat kā pēc spēkstacijas izbūves. Pārveidoti upes krasti sagaidīja arī Gaujas HES apkaimē, seno dzirnavu vietā spēkstacija atjaunota 2000. gadā. Tur kāds vīrs nemitīgi rosījās ap straumi šķērsojošo režģi, zvejojot no duļķainajiem ūdeņiem peldošus zarus un pat paprāvu koku stumbrus. Arī svētīgs un vajadzīgs darbs. Upe būs tīra no peldošām drazām. Taču tai tomēr pietrūks savdabīgās pirmatnības.

Jau vēlāk, atgriežoties Smiltenē, Latvijas Zivsaimniecības pētniecības institūta direktora vietnieks Andis Mitāns, komentējot citu runāto, atgādināja, ka Eiropas Savienības dokumentos netiek lietots jēdziens vides sakārtošana. Tur rakstīts tikai par vides aizsardzību.

Tiesa, Rietumeiropā gandrīz ik stūrītis zemes izkopts gadsimtiem. Un šo valstu iedzīvotāji nevar pat iedomāties sociālisma sistēmas pusgadsimta saimniekošanas kroplības ar aizaugušiem tīrumiem, piedraņķētiem ūdeņiem, čūsklājos iegrimušām gravām.

Kā liecina fotogrāfa Māra Loca izstāde, pirms gadiem septiņdesmit Latvijas ainava ir bijusi daudz mazāk aizaugusi ar krūmiem nekā mūsdienās. Un arī 666 ūdensdzirnavas, kas griezušas savus ratus Latvijā 1939. gadā, liecina — toreiz vide daudz vairāk kalpoja cilvēkam. Nav taču nekāds noslēpums, ka astoņas no deviņām Gaujas augšgala mazajām spēkstacijām ir uzceltas kādreizējo ūdensdzirnavu vietā. Turklāt veco aizsprostu un citu hidrobūvju paliekas daudzviet bija palikušas upes straumē līdz mazo spēkstaciju atjaunošanai.

Kādu vidi tad aizsargāsim un uzskatīsim par dabisku?

To, kāda tā bija vakar?

Vai varbūt to, kāda tā bija mūsu tēvutēvu laikos pirmskara Latvijā?

Reizēm visgrūtāk rast atbildi uz visvienkāršākajiem jautājumiem.

Kaut turpmākā apspriedes gaita pierādīja, ka dažiem jau sen viss ir skaidrs un nepārprotams. Ja precīzāk — gandrīz viss.

Kā mazo upju spēkstacijas redz dabas sargi?

Bija paredzēts, ka divu zinātņu akadēmiju kopsanāksmē ar savu pētījumu “Bioloģiskie procesi ūdenskrātuvēs, to optimizācija” piedalīsies arī Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta direktora vietnieks Andris Urtāns, taču runātājs Smiltenē nebija varējis ierasties.

Toties sanākušie tika iepazīstināti ar A. Urtāna sagatavoto ziņojumu. Pats autors par to rakstījis, ka “pievienotās atziņas var šķist ļoti krasas, taču šobrīd pēc masu medijos paustās idejas “Nē jebkurai HES!” ir jācenšas saglabāt HES institūcija tajās situācijās un vietās, kur tās patiesi kalpos cilvēkiem un vides daudzveidības saglabāšanai”.

Būtiska ir tā ziņojuma daļa, kur apkopotas mazo spēkstaciju darbības radītās ekoloģiska rakstura problēmas (izmantoti arī R. Lebusa pētījumi) un autora secinājumi.

Ziņojumā sagrupēti vairāk nekā 20 faktori, kas negatīvi ietekmē ūdeņu un krastu ekosistēmu, ja tiek būvēta mazā hidroelektrostacija:

“* Ūdenskrātuvju teritoriju appludināšanā tiek iznīcinātas no bioloģiskās daudzveidības viedokļa nozīmīgās palieņu pļavas, iznīcināta upes piekrastes josla kā dzīvnieku migrācijas koridors;

* pieaugot ūdens temperatūrai un samazinoties skābekļa šķīšanas spējai ūdenī, uzpludinātajos upes posmos samazinās skābekļa daudzums ūdenī. Tas izraisa sugu kompleksa nomaiņu – izzūd augu un dzīvnieku sugas, kuru eksistencei nepieciešams tīrs un ar skābekli bagāts ūdens, tās nomaina mazprasīgas un plaši izplatītas sugas;

* uzpludinātajos posmos karstās vasarās bieži novērojama zilaļģu masveida savairošanās, t.s. ūdens ziedēšana, kā rezultātā ūdenī nokļūst zilaļģu izdalītie toksīni, kas ir inde gan dzīvniekiem, gan cilvēkam;

* ziemās ūdenskrātuvēs pastiprināti slāpst zivis, ko izraisa uzkrājušos dūņu un atmirušo ūdensaugu atlieku pūšana un skābekļa deficīts;

* uzpludinājumos neatgriezeniski iet bojā biotopi, dažādu augu un dzīvo organismu dzīvesvietas un zivju nārsta vietas – applūst sēkļi, ar nogulām tiek aizskalotas oļainas (smiltīm un dūņām) un smilšainas (dūņām) gultnes, degradējas upju biotopu daudzveidība;

* uzpludinājums daudzos gadījumos būtiski izmaina upes ieleju – mainās dabīgā upes ainava, kas pati par sevi ir unikāla un neatkārtojama vērtība;

* bieži lejpus aizsprosta upe tiek padziļināta (bagarēta). Izbagarētais posms kļūst dziļāks, izzūd starpība starp piekrastes zonu un upes vidusdaļu, tiek iznīcināti ūdensaugi, fauna un biotops kā tāds. Upju krastos lielākā vai mazākā mēra tiek iznīcināta arī krūmu josla. Upe kļūst līdzīga lielam grāvim. Gultnes bagarēšanas rezultātā parasti cieš seklie un krāčainie oļainie posmi (īpaši aizsargājami biotopi – 05.12.2000. Ministru kabineta (MK) noteikumi Nr.421. “Noteikumi par īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstu”). Šādu upes posmu restaurācija ir ārkārtīgi dārga, un to pilnīga atjaunošana nav iespējama;

* upes krasti regulāri tiek pastiprināti izskaloti un izskalotais materiāls, pamatā smiltis, nosēžas uz gultnes, noklājot oļainos un grants upes posmus ar biezu smilšu slāni, kā arī pieskalojot bedres, kas kalpo par slēptuvi zivīm, kā arī patvērumu no spēcīgās straumes citiem dzīvniekiem. Savukārt, aizskalojoties oļainajiem posmiem, ar nogulām izzūd daudzas augu un dzīvnieku sugas, kas raksturīgas tikai šādiem biotopiem. Aizskalojoties oļiem ar nogulām, zūd nārsta substrāts zivīm un nēģiem un dzīvesvietas daudziem sīkiem dzīvniekiem, kas nespēj pretoties straumei un bez paslēptuvēm, kas rodamas starp oļiem, tiek aiznesti ar straumi pa upi lejup;

* ūdens caurplūde upē periodiski samazinās, pasliktinās upes sanitārais stāvoklis, sevišķi ūdenskrātuves pusē;

* HES darbības ietekmē neizbēgamas ir ūdens līmeņa diennakts un sezonas svārstības vairāku kilometru garā upes posmā gan augšpus, gan lejpus aizsprosta, kā rezultātā:

— upes krasta līnija ir nepastāvīga, gar krastmalu veidojas melna, dubļaina līnija, kas nespēj apaugt un stabilizēties, jo ūdensaugi atmirst un pūst;

— krastmala kļūst par slazdu zivju ikriem un mazuļiem, kā arī sīkiem dzīvniekiem, kas, nespējot izsekot ūdens līmeņa svārstībām, iet bojā un sanitāri noslogo upi, sevišķi ūdenskrātuvi;

* straujas ūdens plūsmas no HES aizskalo zivju mazuļus uz vietām, kur tiem ir nepiemēroti dzīves apstākļi;

* ūdens līmeņa svārstības izraisa krasta eroziju un nogruvumus;

* negatīva ietekme uz upēm ir vērojama to mazo HES gadījumos, kur ūdens turbīnās nonāk pa derivācijas kanāliem. Latvijas mazo HES gadījumā daudzas spēkstacijas darbojas tieši pēc šādas shēmas. Upes posma garums no aizsprosta līdz savienojumam ar derivācijas kanālu Latvijas situācijā var būt no dažiem desmitiem metru līdz dažiem simtiem metru garš posms. Parasti aizsprosta slūžas ir gandrīz vai pilnīgi aizvērtas, lielākā daļa vai viss upes ūdens tiek novadīts uz turbīnām pa derivācijas kanālu. Upes pirmgultne līdz savienojumam ar kanālu izžūst un labākajā gadījumā saglabājas kā stāvoša upes atteka. Šajā posmā upe un līdz ar to arī viss tekošam ūdenim raksturīgais floras un faunas komplekss HES darbības rezultātā tiek iznīcināts. Savukārt kanāli nav piemēroti to eksistencei, jo tie tiek veidoti mākslīgi un ir īpaši pakļauti HES darbības negatīvajai ietekmei. Tas īpaši attiecināms uz mazajām upēm ar nelielu ūdens caurplūdumu;

* aizsprosts apgrūtina ledus iešanu upē, kas:

— var izraisīt neprognozējamu ūdens līmeņa celšanos uzpludinājumā,

— rada mikroklimata izmaiņas ap ūdenskrātuvi – ilgu ledus kušanu, pavasara aizkavēšanos, gaisa mitruma izmaiņas,

* tiek izjaukta gadu simtos un tūkstošos izveidojusies ūdens kustība ūdensteces baseinā, kā rezultātā:

— ceļas gruntsūdens līmenis, kas izraisa pret ūdens režīma izmaiņām jutīgu koku nīkuļošanu un bojāeju,

— dzeramais ūdens akās var zaudēt kvalitāti vai pazust pavisam;

— zūd meliorācijas sistēmas efektivitāte (meliorācija var pārvērsties par irigāciju);

* HES aizsprosts kļūst par nepārvaramu šķērsli zivju nārsta migrācijās, tas izraisa saimnieciski vērtīgāko zivju sugu izzušanu;

* tiek pārtraukta arī citu upes zivju sugu migrācija, kas notiek visā upes garumā un pietekās (vietējās zivju sugas veic nārsta migrācijas, mazuļu dzīves vietas parasti ir upju augštecēs, bet pieaugušie īpatņi dzīvo lejtecē);

* upe tiek sadalīta fragmentos, veidojas ģenētiski atdalītas, izolētas populācijas, pazeminās populācijas kvalitāte;

* zivju ceļi ir mazefektīvi. Teorētiski pa zivju ceļu aizsprostu pārvar ne vairāk kā 15% no ceļotājzivju kopuma, parasti – līdz 5%. Turklāt visi zivju ceļi ir selektīvi, t.i., pa lašveidīgo zivju ceļu neiet karpveidīgās zivis un nēģi;

* HES turbīnās tiek traumētas migrējošās zivis. Aizsargsieti un novirzītājžalūzijas ir mazefektīvas un grūti ekspluatējamas. Liela daļa zivju mazuļu (pat līdz 45%) iet bojā, pārvarot aizsprostus.

Par atsevišķām nostādnēm ir iespējams diskutēt, taču tās kopumā precīzi raksturo konvencionālo HES būvniecības un ekspluatācijas laika situāciju.

Līdz ar to būtisks kļūst jautājums, vai mazajām HES vispār ir kāda pozitīva nozīme, vai, pakļaujoties masu medijos paustajiem viedokļiem, pilnībā atteikties no tām.

Uzskatu, ka ir iespējami risinājumi, jo atbilstoši mazo HES dubulttarifa iniciatoru sākotnējai (ideālistiskajai) iecerei, šādi objekti varētu veicināt vides sakārtošanu un lauku vides nodarbinātības dažādošanu. Atceļot dubulttarifus, mazo HES būvniecība būtu pieļaujama šādos gadījumos:

1. HES atjaunošana vai izbūve ir pieļaujama tikai atbilstoši MK 2002.g. noteikumiem Nr.27.

2. Risinājums var būt horizontālo turbīnu izmantošana pastāvīgas dabīgas caurteces apstākļos (bez uzkrāšanas).

3. Gadījumos, ja ūdens turbīnu darbināšanai tiek uzkrāts, šādās HES ir jānodrošina ūdens ekoloģiskā caurtece (un nevis sanitārā, kā tas tiek aprēķināts līdz šim). Atbilstoši Dānijas zinātnieku datiem, ekoloģiskās caurplūdes lielumam ir jābūt līdz 30% no sekojošu triju mēnešu vidējās caurplūdes. Tas nozīmē, ka vasaras mazūdens periodā šādas HES vispār nevar tikt ekspluatētas un visumā HES rentabilitāte ir zema.

4. Vienlaikus tikai šādos gadījumos ir iespējams saglabāt upēm raksturīgo bioloģisko daudzveidību un tādējādi sabalansēt vides aizsardzības un ūdeņu fizikālo resursu izmantošanas intereses.”

Vai varētu audzēt labību kurtuvēm?

LZA viceprezidents, Fizikālās enerģētikas institūta direktors Juris Ekmanis vienlaikus ir gan zinātnieks, gan valsts akciju sabiedrības “Latvenergo” padomes loceklis, tātad var mazo spēkstaciju jautājumus aplūkot plašākā kopsakarā.

Akadēmiķis iepazīstināja ar kādu socioloģisko pētījumu, kas veikts divus gadus pēc kārtas. Tūkstoš cilvēkiem, kas izraudzīti, ievērojot visus šādiem pētījumiem nepieciešamos kritērijus, bija jāatbild uz jautājumu “Vai jūs piekristu izmantot mazo hidroelektrostaciju, citu videi draudzīgu enerģiju veidus, ja par šādu zaļo enerģiju jums būtu jāmaksā vairāk nekā par esošo enerģijas veidu?”. 2001. gadā gatavi maksāt vairāk bija 20% aptaujāto, gadu vēlāk — jau 25%. Savukārt to skaits, kas nebūtu ar mieru izdot vairāk savas naudas par alternatīvo enerģiju, gada laikā bija sarucis no 71 līdz 64 procentiem.

Tas liecina, ka sabiedrībā aizvien vairāk cilvēku dod priekšroku zaļajai enerģijai, secināja Juris Ekmanis. Un turpināja:

“Gribu atklāt, kāpēc rodas pretrunas starp lielo un mazo enerģētiku. Manuprāt, to nosaka divi faktori.

1. Lielā enerģētika operē ar gigavatiem, mazā — ar kilovatiem. No vienas puses — par ko tur daudz uztraukties? Kāpēc lielveikals neuztraucas, ka es divās dobēs sev audzēju dārzeņus? Neesmu taču konkurents. Drīzāk tā ir psiholoģiska barjera uztverē — enerģētika ir kas liels un varens. Turklāt tā vienlaikus ir arī paaudžu barjera, tagad energosistēmā ienāk jauni cilvēki ar daudz dziļāku domāšanu.

2. Ar mazo enerģētiku sistēmā ir izveidojies zināms absurds — šis dubultais tarifs. Turklāt nevis tarifs kā tāds, bet tas, ka šo dubulto tarifu ir uzdots apkalpot “Latvenergo”, uzņēmumam, kam, stingri ņemot, gar to nebūtu īpašas daļas. Jo dubulttarifs — tā ir dotācija. Ja šī dotācija nāktu no kāda neitrāla avota, no kāda fonda, tad pretrunas nebūtu.

Manuprāt, Ministru kabineta 1995. gada noteikumi par elektroenerģijas iepirkuma cenām tika pieņemti ar ļoti vieglu roku: lai tikai “Latvenergo” maksā... Protams, tas rada “Latvenergo” gluži objektīvas grūtības, to nevar noliegt. 19 miljoni latu it kā nāk nost no uzņēmuma peļņas vai arī tie ir jāiekasē papildus tarifam. Katrā ziņā šo noteikumu dēļ lielajā enerģētikā ir nepatikšanas, ir vajadzīga lieka nauda.

Kā tie miljoni, ko mums liek priekšā maksāt, izskatās no lielās enerģētikas viedokļa?

Kad sāku šos tabulās redzamos skaitļus nedaudz papētīt, radās pārdomas.

Mazo elektrostaciju skaits gadu no gada ir audzis, ir palielinājusies arī summa, kas par to ražoto enerģiju jāizdod no “Latvenergo” līdzekļiem, šogad šī iepirkuma summa jau pārsniedz 19 miljonus latu, tie jāsamaksā par 176 spēkstacijās saražoto enerģiju. Bet kas tas ir par skaitli? Tās visas taču nav mazās hidroelektrostacijas!

Izrādās, šis skaitlis sadalās — ir koģenerācijas stacijas, ir vēja stacijas un ir mazās hidroelektrostacijas. Tas viss tiek summēts. Enerģijas iepirkumam no mazajām HES šogad plānots iztērēt nepilnus piecus miljonus latu.

Ir vēl kāds apstāklis, ko, šķiet, “Latvenergo” sāk apjaust tikai šogad — daļai mazo spēkstaciju astoņu gadu periods nupat beidzas, tām dubultā tarifa vairs nav, tātad uzņēmumam par enerģijas iepirkumu tērējamā summa turpmāk samazināsies.

Pēdējais — tie ir izdevumi, ko samaksā iepērkot. Tā nav realizācijas nauda. Un šo realizācijas naudu neviens grāmatvedis nost neskaita. Līdz ar to uzskatāmi tiek parādīts: redziet, cik jūs esat dārgi!

Tātad, pat ja runā par visiem maziem ražotājiem kopā, tie ir 6,2% no enerģētikas bilances, kas enerģētikas izmaksās ir 23%, turklāt mazie HES no tām aizņem tikai piekto daļu. Domāju, ka tā nav liela slodze lielajai enerģētikai. Uzskatu, ka šī vairāk ir psiholoģiska barjera. Nevar noliegt, sava loma šo problēmu saasināšanā ir bijusi arī presei, atsevišķos gadījumos meklējot vielu, ko var interesanti pasniegt.

Un visbeidzot — ja klasē ir viens skolēns huligāns, vai tāpēc visa klase ir jāsauc par huligāniem? Ja ar kādu mazo hidroelektrostaciju kaut kas nav kārtībā, tāpēc nav jāgrauj visa sistēma, apgalvojot, ka tā nekur neder. Jo mazo upju spēkstacijām ir sava vieta. Cienīsim savu vēsturi! Ja reiz Latvijā ir bijušas tās vairāk nekā 660 ūdensdzirnavas, tad šī sistēma acīmredzot sen ir aprobēta. Tāpēc strādāsim un būsim optimisti.”

Jau vēlāk radās iespēja pajautāt Jurim Ekmanim vēl par kādu iespēju, kas pirmajā mirklī šķiet pavisam dīvaina, bet zinātnieku vidē jau tiek apsvērta.

Arvien vairāk pasaulē kā kurināmo izmanto šķeldu — tehnoloģiskām vajadzībām sasmalcinātu koksni. Pamazām šķeldas cena aug, pašlaik tonna sasmalcinātas koksnes maksā aptuveni desmit ASV dolāru mazāk nekā tonna vislētāko graudu. Ja šķeldas cena kāps vēl mazliet vai arī labība kļūs nedaudz lētāka, varēs sākt domāt par graudu izmantošanu siltuma ieguvei.

Akadēmiķis atzina, ka ideja ir patiesi traka, ņemot vērā, ka daudzviet pasaulē cilvēki mirst badā. Bet, ja jau pavisam nopietni ir prātots, kā labību pārvērst degvielā autotransportam, tad var uzskatīt, ka psiholoģiskā barjera sabiedrības apziņā ir pārvarēta. Un ceļa galā jau saskatāma zaļā gaisma.

Visu noteiks tirgus un cena.

Varbūt labības audzēšana Latvijā atkal kļūs par ienesīgu peļņas āderi, dodot mūsu zemturiem bagātīgu iztikšanu, bet pārējiem — gaismu un siltumu.

Andris Sproģis, “LV” nozaru virsredaktors

VAS “Latvenergo” iepirktās elektroenerģijas apjoms no neatkarīgiem ražotājiem

Galvenie faktori, kas ietekmē izmaksu pieaugumu 2003. gadā:

— SIA “Latelektro — Gulbene” ar pilnu jaudu atsāka darbību tikai 2002.g. 2.pusgadā.

— Saskaņā ar pieteikumu 2003.g. paredzēts strādāt ar pilnu jaudu.

— SIA “Getliņi” un SIA “Cēsu būvnieks” uzsāka darbību tikai 2002.g. beigās.

— Vēja stacijas uzsāka darbību 2002.g. beigās un 2003.g. darbosies ar pilnu jaudu.

— 2002.g. beigās uzsāka darbību jaunas hidroelektrostacijas (Cirīšu HES, SIA “Ogres HES”, Korna dz. HES, Kārļu aizsprostu HES, Vizlas HES u.c.

Neatkarīgo ražotāju īpatsvara novērtējums enerģijas bilancē un kopējās ražošanas izmaksās

Latvijas mazās HES,

pēc stāvokļa 01.01.2003.