Piedāvājot apstiprināšanai valdībā iepriekšminētos minimālās algas apmēra noteikšanas principus, Labklājības ministrija uzsver, ka to ievērošana ļautu cilvēkiem, kuri saņem valsts noteikto minimālo darba samaksu, nodrošināt sev minimālu, Latvijas apstākļiem atbilstošu un ekonomiskajai situācijai piemērotu dzīves līmeni. Statistika liecina, ka minimālo darba samaksu valstī saņem aptuveni 90 tūkstoši cilvēku.

Lielākā daļa no tiem strādā privātajā sektorā – aptuveni 80 tūkstoši cilvēku (Centrālās statistikas pārvaldes apkopotā informācija par 2002.gadu).

Neveicot minimālās darba algas regulāru pārskatīšanu, palielināsies inflācijas ietekme uz iedzīvotāju dzīves līmeni un pirktspēju. Pieaugs nabadzības līmenis, palielināsies trūcīgo iedzīvotāju skaits ar zemiem darba ienākumiem, kas būs sociāli atkarīgi no citiem, prognozē Labklājības ministrija. Strādājošiem un viņu ģimenēm netiks nodrošināti pienācīgi dzīves apstākļi, līdz ar ko arvien pieaugoša nespēja nomaksāt dzīvokļu un komunālos maksājumus (siltums, elektrība, kanalizācija) radīs parādus un liks ģimenēm atteikties no pakalpojumiem, kuri ir svarīgi ģimenes labklājības saglabāšanai, teikts Labklājības ministrijas sagatavotajā koncepcijā. Tāpat ministrija ir nobažījusies, ka, nerisinot problēmu par minimālās algas palielināšanu un piesaisti iztikas minimumam, pieaugs arī iedzīvotāju veselības problēmas un pasliktināsies indivīdu veselības stāvoklis, samazināsies arī izglītošanās iespējas, pasliktināsies bērnu stāvoklis sabiedrībā, īpaši ja viņi dzīvo mazattīstītos lauku apvidos. Tā kā lielākā daļa nodokļu tiek maksāti no minimālās darba algas, Labklājības ministrija paredz, ka, regulāri nepaaugstinot minimālo darba algu, nepieaugs iekasēto nodokļu apmērs un līdz ar to nepaaugstināsies darbiniekiem izmaksājamās sociālās garantijas nākotnē. Tāpat minimālās darba algas regulāra nepaaugstināšana pasliktinās konkurētspēju tiem uzņēmumiem, kuri maksā nodokļus no visas darba algas, salīdzinot ar tiem, kuri maksā nodokļus no minimālās darba algas, bet pārējo atalgojumu izsniedz aploksnēs. Kā liecina statistika, Latvijā nelegālo maksājumu līmenis ir visaugstākais Baltijas valstīs.

Labklājības ministrijas izstrādātā koncepcija par minimālās algas palielināšanu, piesaistot to vidējai algai valstī, nesakrīt ar Finanšu ministrijas viedokli par minimālās algas palielinājuma principiem. Finanšu ministrijas iebildumi bija arī galvenais iemesls, kāpēc šā gada 28.aprīļa Ministru kabineta Komitejas sēdē koncepcija par minimālo darba algu netika akceptēta un virzīta tālāk izskatīšanai valdībā. Finanšu ministrijas piedāvātais minimālās algas palielināšanas variants ir minimālās algas pakāpeniska palielināšana līdz pašreiz noteiktā iztikas minimuma līmenim – no 2004.gada 1.jūlija Finanšu ministrija piedāvā palielināt minimālo algu par desmit latiem, bet līdz 2006.gada 1.janvārim pakāpeniski to palielināt vēl par desmit latiem, līdz ar ko minimālā alga sasniegtu aptuvenu pašreizējā iztikas minimuma līmeni – 90 latus. Par tālāku iztikas minimuma un līdz ar to minimālās algas palielināšanu tiktu lemts atbilstoši budžeta iespējām.

Valdības konsekventu izšķiršanos par minimālās algas noteikšanas principiem un algas apmēru visvairāk gaida darba devēji. Kā Labklājības ministrijas rīkotajā preses konferencē atzina Latvijas Darba devēju asociācijas ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme, darba devēji gaida skaidrus noteikumus, nevis katru gadu arvien jaunus pārsteigumus, sasteigtus politiskus lēmumus par minimālās algas palielināšanu. I.Jaunzeme nenoliedza, ka lielākoties darba devēji nav sajūsmā par minimālās algas palielināšanas plāniem, jo tas palielina izmaksas, taču arī viņa norādīja, ka tādā gadījumā, ja valdība lemj regulāri pārskatīt minimālās darba algas apmēru, noteikumiem, kā tas tiek darīts, ir jābūt skaidriem, tādiem, kurus nav iespējams ietekmēt ar pēkšņiem politiskiem lēmumiem, piemēram, tuvojoties vēlēšanām.