Imanta Ziedoņa personā mēs sveicam mūsu kultūras retumu, dārgumu, bagātību

Foto: Juris Krūmiņš Piektdien, 2.maijā, Rīgas Latviešu biedrības namā: jubilārs dzejnieks Imants Ziedonis (centrā) kopā ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu un Rakstnieku savienības priekšsēdētāju Valdi Rūmnieku

Piektdien, 2.maijā, Imants Ziedonis atzīmēja savu 70.gadskārtu

Svētku norisi Rīgas Latviešu biedrības namā dzejnieka īstajā dzimšanas dienā 3. maijā pie televizoru ekrāniem varēja vērot visi Latvijas ļaudis, jo Māmuļas pati lielākā zāle bija daudz par mazu, lai spētu uzņemt tos simtus un tūkstošus, kas vēlējās sveikt Imantu Ziedoni. Zālē bija viss inteliģences zieds, dzejnieka caļabiedri un domubiedri, bija valstsvīri, diplomāti un uzņēmēji. Ziedu pušķi bija atstāti jau ceļā uz zāli, un smaržoja viss biedrības nams. Uz lielā ekrāna skatuves dziļumā savu dzīvi dzīvoja gluži kā no “Poēmas par pienu” izkāpusi brūnaļa. Ar Jāņa Mitrēvica Digitālās darbnīcas sagatavotajām videointerpretācijām brīnišķīgi tika aizstāti jubilejas reizēs ierastie referāti “par dzejnieka dzīvi un daiļradi”.

Kopā ar sevi un saviem cilvēkiem

Fotoattēlu virkne un pavisam īsi Imanta Ziedoņa komentāri, lielākoties ar humora piedevu. “Te es kopā ar māsu. Var redzēt, ka man gan tas fotogrāfs interesējis vairāk par māsu.” “Jauno autoru seminārā. Es toreiz Viktoru Līvzemnieku noturēju par Čaku. Nekā daudz no dzejas es nezināju.” “Tas ir mans motocikls. Man Pēteri Pētersonu uz viņa jubilejas vakaru vajadzēja atvest ar motociklu. Un man tas izdevās. Aizvedu līdz pašai skatuvei.” “Tas ir bibliotēkā. Tai mazajā bildītē –– mana labā literatūras skolotāja. Skolotāja Murele.” Dižkoku atbrīvotāju grupa –– dageri: “Te mūsu divdesmit gadu darbības svinēšana. Skaists laiks. Vēl skaistāka kompānija.” Kopā ar akadēmiķi Andri Buiķi (“Toreiz mums modē bija skaļā lasīšana. Redz, kā Ausma Kantāne lasa mums priekšā.”), ar stila meistaru Zigmundu Skujiņu (“Viņu es vienmēr stipri respektēju.”), ar Raimondu Paulu (“Viņš Murjāņos kādreiz bieži iegriezās un vienmēr prasīja kaut ko garšīgu.”), ar Ojāru Vācieti (“Viņš vienmēr bija uz īsu brīdi.”) un klavesīnisti Ainu Kalnciemu (“Viņa spēlē, un es lasu epifānijas,” saka dzejnieks, un daudzi atceras viņu neaizmirstamos Zvaigznes dienas sarīkojumus ar epifānijām un lappusītēm no dienasgrāmatas “No patikšanas uz patikšanu”.) Kultūras fonda laiki un Tautas frontes laiki. 4. Maijs: “Te komentāri nav vajadzīgi. Ziedi. Ne jau man vienam. Bija klēpjiem ziedu. Visiem.” Trīs lauku pētnieki: “Man te arī ir propelers. Es no Ērika Hānberga un Aivara Berķa mācos smalku uzvešanos.” (Un visi zina, cik nopietnu darbu šī trijotne daudzu gadu garumā darījusi visā Latvijā, rosinot lauku ļaudis kopt savu sētu un pavardu, karoga vietu un ceļu. “Kopotu rakstu dāmas.” (Un visiem prieks, ka dzejnieka jubilejas dienās esam ne vien saņēmuši viņa mīlestības dzejoļu izlasi “Gaismas parāds”, “Trioletus” un pasaules priecīgas ieraudzīšanas mācību grāmatu “No patikšanas uz patikšanu”, bet mums ir arī viņa Raksti divpadsmit sējumos, pamatīgi kā tie laukakmeņi uz latviski pelēko sējumu vākiem. To sastādītāja Andra Konste vada arī Imanta Ziedoņa jubilejas komisiju.) Visiem šiem tuvākas un tālākas dzīvošanas zibšņiem ir liels dziļuma asums, jo zāle ir pilna ar tiem, kas līdzās bijuši, kopā darījuši, tālāk nesuši.

“Man tikai ziedēšana prātā, Un graudi, ko es sevī jaužu” –– dziedāja un spēlēja “Iļģi”, un Ilga Reizniece teica Imantam Ziedonim paldies par viņa dzeju: “Sajūta, kā tautasdziesmu dziedot. Sena, pamatīga, stipra dzeja.” Imanta Ziedoņa dzejas labirintos klausītājus ieveda Imants Skrastiņš, Jānis Paukštello, Vilis Daudziņš un Kaspars Znotiņš. Valsts akadēmiskā kora “Latvija” vīri Māra Sirmā vadībā dziedāja Marģera Zariņa, Pētera Plakida un Imanta Kalniņa komponētās dziesmas, un sarīkojuma māksliniecisko daļu vainagoja Imanta Kalniņa oratorija “Dzejnieks un nāra” — koris “Latvija” un Nacionālais simfoniskais orķestris Normunda Vaiča vadībā kopā ar solistiem Kristīni Gailīti un Viesturu Jansonu. Par svētku gaitu un veidolu bija rūpējušies režisors Uģis Brikmanis un scenogrāfs Aigars Ozoliņš.

Svētku ceremoniālo daļu ar laba namatēva sirsnību vadīja Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Valdis Rūmnieks. Jubilāru sirsnīgi sveica Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga –– ne tikai no sava “amata oficiālajiem augstumiem”, bet arī kā zinātniece, kas apbrīno viņa dzejas maģisko spēku, un kādreizējā kolēģe Latvijas institūtā. (Apsveikuma runas tekstu skat. 1. lappusē.)

Kultūras ministre Inguna Rībena īsam apsveikumam deva vārdu Rīgas torņu mūzikai, jo viņai bijusi laime režisēt šo skaisto un pārgalvīgo Imanta Ziedoņa ieceri, kas rīdziniekus un daudzus jo daudzus mūsu galvaspilsētas viesus iepriecināja 1999., 2000. un 2001. gadā. Kad bija izskanējis skaistās torņu mūzikas fragments, ministre turpināja: “Un kas tad cits ir Imants Ziedonis pats? – Viens tornis, antena, vertikāle, pāri sava laika horizontālei.” Konkrēti bija ministres laimes vēlējumi –– lai jubilāru pavada veiksme un piepildās viņa jaunā iecere: kopā ar režisoru Rolandu Kalniņu un operatoru Uldi Braunu top dokumentāla pilnmetrāžas filma “Ardievu, 20. gadsimt!” — par Latviju no 1905. gada līdz Neatkarības laikam. To paredzēts pabeigt līdz šā gada 18. novembrim, kad mūsu valsts svinēs savu 85.dzimšanas dienu.

“Šī dzejas forma ļoti reta. Mums laimējies, jo mums tā ir. Tu, Imant, esi trioleta (..) Vai nopietnāk? –– Man neiznāk. Tad jārunā vēl latviskāk.” –– Imanta Ziedoņa audzinātās jaunās autores un dižkoku atbrīvotājas Māras Zālītes apsveikums bija īss un kodolīgs kā triolets.

Foto: Juris Krūmiņš TZO lielvirsnieku dzejnieku Imantu Ziedoni jubilejā sveic Ministru prezidents Einars Repše (augšējā attēlā); Aivars Berķis un Imants Ziedonis

Rīgas domnieks Dainis Īvāns sauca atmiņā tālos septiņdesmitos gadus, kad cenzūra ar sarkanu zīmuli apvilka tādus aizdomīgus vārdus kā “piens” un “gaļa”, jo piens un gaļa toreiz bija deficīts, par ko neklājās vis daudz runāt. Bet sabiedrībai Imanta Ziedoņa epifānijas “bija kulta teksti, varbūt līdzīgi reliģijai”. Un viena epifānija bija par apkārtējā dzīvē diemžēl tik izplatīto vardulību. Tā sākās tā: “Lēksim bedrē, lēksim bedrē!... Dziedāja vardes bedres malā. Dziedāja droši, ieklausījās cita citā un, lielu vardulību visapkārt juzdamas, dziedāja atkal.” Un vardes lēca bedrē veselām ģimenēm, veseliem kolektīviem, atstājot bedres malā simtiem moskviču un žiguļu. Uz vakara pusi, kad visi bija bedrē salēkuši, parādījās divi vardulēni un konstatēja, ka lēcēji aizmirsuši dziesmas otro rindiņu, jo dziesma skan tā: “Lēksim bedrē, lēksim bedrē, Redzēs, kas mūs ārā vilks.” Un Dainis Īvāns turpināja: “Man liekas, ka dzejnieka lielākā sūtība ir ieraudzīt to, ko mēs bieži vien nesaredzam, brīdināt no briesmām un, ja nelaime notikusi, palīdzēt tikt no bedres laukā. Imants Ziedonis, redzot mūs bedrē, sauca uz Atmodu. Viņš izveidoja Kultūras fondu, kas bija pirmais solis mūsu tautas pašapziņas celšanā. Un es gribētu novēlēt un cerēt, ka Imants mūžu mūžos mums palīdzēs ieraudzīt bedri, varbūt pados roku vai brīdinās nelēkt, kur nevajag.”

Ministru prezidents Einārs Repše izteica pārliecību, ka īstā vieta, kur svinēt Imanta Ziedoņa jubileju, būtu Mežaparka Lielā estrāde, jo: “Šie jau fakstiski ir visas tautas svētki. Šajā saspringtajā, nervozajā laikā, kad visi dzenas pēc kādiem tehnoloģiskiem brīnumiem un sasniegumiem, te šajā vakarā tiek runāts un domāts par garīgām vērtībām. Un pateicoties jums, dzejniek, šī jubileja var kļūt par garīgās atmodas sastāvdaļu mūsu latviešu tautai. Par to mēs esam bezgala pateicīgi!”

Imants Ziedonis teica sirsnīgu paldies vakara rīkotājiem un veidotājiem, visiem, kas uz to atnākuši, visiem, kas gribējuši, bet nav varējuši atnākt, un arī tiem, kas nav gribējuši nākt. Un, kā allaž, deva līdzi arī kādu tālāk domājamu domu:

— Es gribu pateikt trīs vārdus, kuri te jau tika piesaukti un kuri ir dainās un mūsu kultūrā, ir no gudriem vīriem piesaukti, no pašas tautas piesaukti. Tie ir Dievs, Daba, Darbs. Tā nav gudra runa, bet tie ir gudri vārdi. Šo visu dzīves gadu laikā es esmu pūlējies mācīties šos trīs vārdus. Un es nevaru galvot, ka es esmu viņus iemācījies. Šie trīs vārdi ir efektīvi, ir rezultatīvi un darbojas jaudīgi un ar lielu spēku tikai visi trīs kopā. Protams, tie darbojas arī katrs atsevišķi, to mēs zinām. Mēs esam strādīga tauta. Sākot ar tautasdziesmām un beidzot ar fraskolām. Mēs esam ļoti strādīgi. Bet šie vārdi vispareizāk un visrezultatīvāk darbojas visi kopā. Un vēl –– šoreiz summa ir atkarīga no saskaitāmo kārtības. Matemātikā mums mācīja, ka summa nav atkarīga no saskaitāmo kārtības, bet šie trīs vārdi ir tādi, ka to summa ir atkarīga no saskaitāmo kārtības. Un ko tas nozīmē, tas pašiem jādomā.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Apsveikuma runa dzejnieka Imanta Ziedoņa 70. gadskārtā Rīgas Latviešu biedrības namā 2003. gada 2. maijā

Augsti godātais jubilār! Mīļā Ausma! Augsti godātais Ministru prezident! Godātie ministri! Izcilā publika, dāmas un kungi! Imanta draugi, radi un cienītāji!

Man patiesi ir ārkārtīgi liels prieks, ka Imanta Ziedoņa jubileja ir laimīgi sakritusi ar manas prezidentūras laiku. Man ir tā privilēģija viņu sveikt kā Valsts prezidentei un pateikt pavisam oficiāli no šī amata augstumiem, ka Imanta Ziedoņa personā mēs visi latvieši, visi Latvijas iedzīvotāji sveicam mūsu kultūras retumu, dārgumu un bagātību. Tas mums ir tikpat vērts un vēl vērtīgāks par to, ko sapelnām kā iekšzemes kopproduktu, par to bagātību, ko eksportējam uz ārvalstīm, kā visas citas bagātības, uz kurām tiecamies.

Imants Ziedonis savā personībā iemieso to, ko katrs latvietis tur kā vērtību – tas ir cilvēks, personība, kas nav aizvietojams, kas ir unikāls, kam nav līdzinieka, bet kas ar savu ģēniju, savām dāvanām varbūt vairāk ir spējis sasniegt latviešu sirdis nekā jebkurš cits. Jo Imantā mēs sveicam ne tikai izcilu dzejnieku, kas gadu simtiem būs latviešu dzejas antoloģijās, tādu, kas, droši vien, kaut kad rotās eiro naudaszīmes latvisko pusi blakus Latvijas brūnaļai un citām latviskām atpazīšanas zīmēm. Viņš vēl ilgi skolēniem būs jāmācās no galvas, vidusskolēniem jāraksta domraksti, jauniem dzejniekiem būs jāmēģina viņu imitēt un pārspēt, un es ļoti ceru, ka daudzi doktorandi pievērsīsies viņa izcilajai intelektuālajai kvalitātei. Protams, izcila ir viņa daudzveidība – viņš ir ne tikai dzejnieks, bet arī rakstnieks, kā epifāniju autors arī jauna žanra izgudrotājs, filmu scenāriju autors. Viņš ir sadarbojies ar mūziķiem – gan nopietniem, gan tādiem, kas ir lepojušies ar to, ka sasniedz visplašākās publikas prātus un sirdis. Viņš ir bijis neskaitāmu sabiedrisku pasākumu izgudrotājs, autors un virzītājs, līdzdarbinieks, un viņa aktivitātes ir skārušas tik daudz ļaužu, ka man patiesi sāp sirds, ka tik daudzi, ar kuriem viņa mūžs ir saskāries, šeit fiziski nevar būt klāt. Man sāp sirds par to, ka Rīgas pilī divas lielas un skaistas zāles stāv tukšas un neizmantotas, jo valsts nav spējusi atrast līdzekļus, par kuriem tās saremontēt. Šovakar tās mums ļoti būtu bijušas nepieciešamas, bet es priecājos par to, ka caur televīzijas ekrāniem šī jubileja nonāks pie daudziem skatītājiem Latvijā un daudzi varēs būt klāt domās un savā sirdī.

Es ceru, ka dienās daudzi doktorandi rakstīs disertācijas par daudzām tēmām, ko Imanta mūžs ir pelnījis. Man pašai, ja būtu otrs mūžs dzīvojams, būtu paticis rakstīt par to, kā viņš savā dzejā sasaucas vienādi izcili un spoži ar mūsu rakstītās literatūras vēsturi un arī ar šo plašo un nepārzināmo mutvārdu literatūras mantojumu. Imanta Ziedoņa dzeja ir tiešs tautasdziesmas turpinājums un atbalss, un tā ir arī augsti literāra, augsti intelektuāla, tā ir dažādu filozofisku strāvojumu atspulgs. Vairāk par visu es viņa darbos saskatu šamaņa un burvja atspulgu, jo bieži tie ir kā buramvārdi – tur ir piena vārdi un asins vārdi, maizes vārdi un akmens vārdi, spēka vārdi un vājuma vārdi, cerību vārdi un tādi vārdi, kas liek mums atcerēties, kas mēs esam kā nācija, kā cilts un kā tauta. Es vēlētos pateikt Imantam no sirds visdziļāko paldies un pateicību par to, ka man ir izdevies kādu laiku ar viņu būt un strādāt kopā, paldies par to, ka varu viņu uzskatīt par draugu. Lai Dievs viņam dod daudz spēka un veselības un daudz radošu gadu!