Eiropa ir attīstījusies no kompromisa uz kompromisu

Ārlietu ministre Sandra Kalniete intervijā Latvijas Radio raidījumā “Kāpnes” 1. maijā

Intervija Latvijas Radio 1. maija raidījumā “Kāpnes” pulksten 12.35. Vada žurnālists Jānis Krēvics

— Eiropas Konventa prezidents Valerī Žiskārs d’Estēns plāno Konventā iesniegt priekšlikumu izveidot pastāvīga Eiropas Savienības prezidenta amatu, ko atbalsta Eiropas lielvalstis — Francija, Vācija, Spānija, Itālija, Lielbritānija un Polija, un pašreizējo sešu mēnešu prezidentūras rotāciju d’Estēns uzskata par neefektīvu un starptautiski vāju. Vai jūs tam piekrītat?

Sandra Kalniete: — Žiskāra d’Estēna priekšlikums ir labs tajā ziņā, ka tas izprovocē uz ļoti aktīvu rīcību. Es uzskatu, ka tas ir iesniegts pārāk vēlu, līdzīgam priekšlikumam bija jānāk vismaz divus mēnešus agrāk, un, protams, ka tās valstis, kas nedomā atbalstoši šim priekšlikumam, jau ir aktīvi ķērušās pie darba. Manā rīcībā jau ir pirmais uzmetums tam dokumentam, ko mēs gatavojamies iesniegt kā savu priekšlikumu, savu skatījumu uz Eiropas institūcijām. Es vēl pagaidām par šo dokumentu nevēlos runāt, jo tas ir saskaņošanas procesā. Katrā ziņā es varu pateikt, ka tas ir pavisam cits skatījums uz Eiropu, tas ir tāds līdztiesīgāks skatījums, nevis centralizēts skatījums kā Žiskāram d’Estēnam, jo tur centralizācija iet cauri visām institūcijām. Mums savukārt ir mēģinājums atrast veidu, kā nodrošināt, lai būtu līdztiesīga pārstāvniecība un tajā pašā laikā lai arī institūcijas būtu efektīvākas, tomēr darboties spējīgas. Jo nevar noliegt, ka skaitļiem ir sava ietekme uz darbības ātrumu.

— Bet šis priekšlikums Konventā tiks iesniegts. Kāda iespēja, ka to varētu pieņemt?

S.Kalniete: — Tas no mums visiem ir atkarīgs.

— Latvija to atbalstītu?

S.Kalniete: — Latvija aktīvi pie tā strādā

— Bet tieši šo konkrēto priekšlikumu?

S.Kalniete: — Pašlaik vēl konkrētā priekšlikuma nav, tāpēc ka mēs visi saskaņojam savu viedokli, un tad, kad tas būs, Latvija noteikti to atbalstīs, jo mūsu viedoklis tur būs iestrādāts iekšā. Mēs strādājam kopā.

— Lai apmierinātu mazo valstu prasību par vienlīdzību, d’Estēns ierosina prezidentam līdzās veidot arī viceprezidenta amatu, kuru varētu ieņemt kādas mazās valsts pārstāvis. Vai Latvija atbalstītu šādu priekšlikumu?

S.Kalniete: — Nē, tas jau ir novecojis tāpēc, ka tas bija d’Estēna pirmajā priekšlikumā, kuru pēc tam izskatīja Konventa prezidijs un Konventa prezidijs jau ieviesa virkni labojumu un papildinājumu, arī šis viceprezidenta postenis prezidija un priekšsēdētāja priekšlikumā vairs nepastāv.

— Un 25 komisāru vietā 13 komisāri.

S.Kalniete: — Jā, komisāru skaitu prezidijs nedaudz palielināja, bet ne līdz Nicas noteiktajai robežai.

— Vai Latvija tam piekristu?

S.Kalniete: — Latvija tam noteikti nepiekrīt, jo Latvijai tieši sarkanā līnija ir divos jautājumos: ka ir jāsaglabā valstu rotējošā prezidentūra vai nu esošajā formā, vai jāmeklē modifikācijas, un visiem kopā tas mums jādara; otra “sarkanā līnija” ir jautājums par komisāru — ka katrai valstij šī pārstāvniecība ir nodotās suverenitātes simbols.

— Bet, norobežojoties no tā, ka Latvija ir maza valsts, kas ir efektīvāka pārvalde — konstants prezidents uz vairākiem gadiem vai rotējošais prezidents?

S.Kalniete: — Jautājums nav par to, ka kāds amats var būt efektīvs vai nelietišķs, jautājums ir par to, kādi palīginstrumenti tiek radīti, lai darbība būtu lietišķa.

— Bet ja tiks iecelts konstants prezidents, tas būs labāk nekā rotējošais?

S.Kalniete: — Vēlēts prezidents Latvijai šķiet nepieņemams tāpēc, ka jautājums ir – ko tad viņš pārstāv, jo Eiropas Savienība nav valstiska struktūra, līdz ar to varētu būt runa, ka tas ir sava veida ģenerālsekretārs, bet tad ir ļoti skaidri jādefinē viņa funkcijas, un tad šeit vairs nevar būt runas par vēlēšanu, tā ir drīzāk iecelšana. Otrkārt, kādas būtu šāda vēlēta prezidenta attiecības ar Eiropas Komisijas prezidentu. Mēs jau redzējām šos pēdējos gadus, cik grūti sadarbojās Eiropas Savienības ārlietu komisārs un Eiropas vienotās ārlietu un aizsardzības politikas pārstāvis — Patens un Solana, jo, ja funkcijas nav skaidri definētas, tad tas ir neizbēgami. Un, treškārt, tāds prezidents neatspoguļotu visbūtiskāko — vienu no Eiropas Savienības veidošanas pamatprincipiem, ka tā ir valstu un pilsoņu, vienlīdzīgu valstu un vienlīdzīgu pilsoņu savienība.

— Vācijas ārlietu ministrs Joška Fišers izteicās, ka būs jāpanāk smagi kompromisi starp lielajām un mazajām valstīm un tie ir iespējami. Bet vai šeit nav redzams mēģinājums Eiropas Savienību dalīt ietekmīgākajās un mazāk ietekmīgajās valstīs?

S.Kalniete: — Neapšaubāmi, šāds mēģinājums ir redzams, un, ja Latvija būtu Vācijas vietā, mēs arī noteikti līdzīgi domātu. Tas ir Vācijas skatījums uz Eiropas Savienību, bet ministram ir taisnība: kompromiss būs jāatrod, jo vissliktākais, kas varētu notikt, it īpaši kandidātvalstīm vai jaunuzaicinātajām valstīm, būtu tas, ja Konvents nevienotos par dokumentu un atstātu ļoti daudzus jautājumus izlemšanai starpvaldību konferencē, jo starpvaldību konferencē, kamēr Latvija nebūs pilntiesīga dalībvalsts, mēs balsot nevarēsim, līdzīgi arī pārējās uzaicinātās valstis. Un mēs esam ieinteresēti, lai Konventā, kur mūsu ietekme ir līdzvērtīga esošajām dalībvalstīm, kompromiss tiktu atrasts, jo Eiropa ir attīstījusies no kompromisa uz kompromisu. Un te es gribu uzsvērt šo atšķirību no Padomju Savienības — tur neviens mūsu viedokli neprasīja, tur bija diktāts, kas nāca no centra. Un es zinu, ka žurnālisti raksta par Briseles diktātu. Tas nav tik vienkārši, tas tā ērti vienkāršoti ir. Bet faktiski viena no visbūtiskākajām lietām, kas virza Eiropas Savienību, ir šī prasme savas intereses ieraudzīt kopuma interesēs, jo Latvija jau tur stājas iekšā tāpēc, ka mums ir vajadzīga Eiropas Savienība. Šodienas pasaulē nacionālā izolācija nevar pastāvēt, tad ir jādzīvo Surinamas līmenī.

— Bet kā jūs kopumā vērtējat Konventa darbu? Roberts Zīle intervijā Latvijas Radio izteicās, ka tajā svarīgākie jautājumi ir atstāti uz pēdējo brīdi un tie tiks sasteigti.

S.Kalniete: — Es piekrītu Robertam Zīlem, domāju, ka tas ir taktikas jautājums, kā Žiskārs d’Estēns šo darbu ir vadījis, jo ne velti es teicu mūsu sarunas sākumā, ka, manuprāt, dokuments ir nācis klajā pārāk vēlu, jo vajadzēja daudz agrāk sākt par to diskutēt. Taču, atklāti sakot, es neticu, ka Konvents beigs darbu jūnijā.

— Jūsu prognozes — kad tas varētu notikt?

S.Kalniete: — Es domāju, uz septembra beigām.

— Pirmdien notika pirmā starptautiskā sanāksme par Irākas atjaunošanu, un tajā piedalījās arī Latvijas pārstāvis— jūs un ministrijas parlamentārais sekretārs. Vai tur tika dotas kādas konkrētas norādes, — kāda būs Latvijas vieta Irākas atjaunošanas procesā un kādi būs mūsu pienākumi?

S.Kalniete: — Jā, tur ritēja saruna par to, ko kura valsts varētu darīt, bet Pēteris Elferts vēl nav atgriezies no Bagdādes. Cik es zinu no telefonsarunām ar viņu, tad Elfertam ir bijusi iespēja tikties ar Irākas opozīcijas pārstāvjiem no dažādiem strāvojumiem, viņš ir ticies ar Gardeneru, viņš ir ticies ar ASV pārstāvjiem, kas pašlaik strādā pie Irākas atjaunošanas plāna konsolidācijas, viņš noteikti atgriezīsies ar daudz skaidrāku priekšstatu un konkrētāku priekšstatu, kāds varētu būt Latvijas pienākums un ko konkrēti mēs varētu darīt Irākā.

— Jūs kopā ar citu NATO kandidātvalstu ārlietu ministriem pēc nedēļas Vašingtonā tiksities ar ASV prezidentu Džordžu Bušu, un šajās dienās varētu notikt arī jauno valstu NATO pievienošanās līguma ratifikācija ASV Senātā. Vai esat pilnīgi pārliecināta, ka Senāts to atbalstīs?

S.Kalniete: — Tikai zārkā var būt pilnīgi pārliecināts, ka tas ir noticis. Taču man ir ļoti labas cerības tāpat kā citām kandidātvalstīm, jo visas ziņas, ko mēs esam saņēmuši no Vašingtonas, liecina, ka atbalsts būs. Un es arī šaubos, vai ASV prezidents ielūgtu pie sevis septiņus ārlietu ministrus, lai viņu klātbūtnē Senāts pateiktu – nē. Acīmredzot, arī Džordžam Bušam šī pārliecība ir.

— Vai ir kāda valsts, par kuras atbalstu jūs šobrīd nebūtu pārliecināta?

S.Kalniete: — Nē, tādas valsts nav. Es tikko biju Francijā, tikos ar Francijas ārlietu ministru, un arī Francijas prezidents Širaks gan Atēnās, gan pirms tam Parīzē tiekoties ar Valsts prezidenti, apliecināja nepārprotamu Francijas atbalstu kā mūsu Eiropas integrācijas procesam, tā arī NATO protokola ratifikācijai.

— Ventspils mērs Aivars Lembergs šonedēļ uzturas Amerikas Savienotajās Valstīs, lai tiktos ar ASV Valsts departamenta un Enerģētikas departamenta pārstāvjiem. Neoficiāli tiek minēts, ka viņam Vašingtonā plānotas vairākas tikšanās ar augstām amatpersonām, lai runātu par naftas tranzīta problēmām, kas radušās pēc Krievijas lēmuma pārtraukt naftas eksportu pa cauruļvadu uz Ventspili. Kā jūs no Ārlietu ministrijas pozīcijām skaidrotu, kāpēc tik lēni un ne tik enerģiski valdība piedalās šajā procesā, lai aizsargātu mūsu tranzīta nozari?

S.Kalniete: — Es nepiekristu, jo tik enerģiski, kā šoreiz valdība ir piedalījusies, tas, manuprāt, notiek pirmo reizi. Mēs esam iesaistījuši pilnā apjomā Eiropas Savienību šā jautājuma risināšanā ar Krieviju, un te pirmoreiz parādās fakts, ka Latvija vairs nav viena. Līdz tam mums visas problēmas bija jārisina divpusēji ar Krieviju. Tātad Kriss Patens un attiecīgi viņa dienesti kopā ar Latvijas pārstāvniecību Briselē un Ārlietu ministriju, kā arī ar mūsu Satiksmes ministrijas plašu iesaistīšanu gatavo atbildes uz visspecifiskākajiem jautājumiem. Līdzīgi arī es biju ASV, izrunāju šo jautājumu ar valsts sekretāra vietnieku, un Džordžs Bušs jau pats par to runāja ar Valsts prezidenti. Tā ka pasaule ir norūpējusies par šo situāciju, un es domāju, ka daudz vairāk valdība pašlaik nevar izdarīt, jo Pasaules tirdzniecības organizācijas ietvaros mēs šo jautājumu izvirzām, bet Krievija vēl arvien nav tās dalībvalsts un tas ir atkarīgs no Krievijas labās gribas. Kad Latvija bija ceļā uz Pasaules tirdzniecības organizāciju, tad mēs, vēl neesot dalībvalsts, centāmies ievērot visus noteikumus. Enerģijas hartu Krievija nav ratificējusi, citu instrumentu vairs nav.

— Jūsuprāt, kas notiktu, ja “Ventspils naftas” kontrolpakete tiktu nodota kādam Krievijas uzņēmumam?

S.Kalniete: — Es domāju, ka tas nebūtu saprātīgs risinājums.

— Vai jūs redzat, kad tā varētu notikt šobrīd?

S.Kalniete: — Man pagaidām nav pamata tā domāt.

— Jūsuprāt, kāda loma šī jautājuma risināšanā šobrīd ir Latvijas un Krievijas starpvaldību komisijai, ko vada Ainārs Šlesers?

S.Kalniete: — Starpvaldību komisija jau kā institūcija nedarbojas, līdz ar to domāju, ka nekāda.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā