Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par narkotikām, uz papīra un dzīvē. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 30.04.2003., Nr. 65 https://www.vestnesis.lv/ta/id/74371

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Pirms sākam veidot valstī e-pārvaldi

Vēl šajā numurā

30.04.2003., Nr. 65

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par narkotikām, uz papīra un dzīvē

Mag.iur. Andrejs Grūbe, Kurzemes apgabaltiesas tiesnesis, — “Latvijas Vēstnesim”

GRUBE.JPG (28536 bytes)Narkotisko vielu un tām pielīdzināto vielu iedarbība uz cilvēku organismu ir postoša gan no medicīniskā, gan sociālā viedokļa. Šīs iedarbības sekas atspoguļojas galvenokārt narkotiku atkarības radīšanā, ar to saistītajā indivīdu sociālajā degradācijā, kā arī vispārējā noziedzības līmenī, ko būtiski var ietekmēt šo vielu nelikumīgās aprites līmenis. Minēto iemeslu dēļ narkotisko vielu nelikumīgās aprites samazināšana ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem, lai panāktu vispārējā noziedzības līmeņa samazināšanu un novērstu sabiedrības daļas degradāciju. Uzdevuma izpildei tiesībsargājošo institūciju un tiesu rīcībā jābūt iedarbīgiem līdzekļiem atbilstošas likumdošanas bāzes veidā, bet šo institūciju darbiniekiem un tiesnešiem jāpiemīt adekvātai izpratnei par narkotisko vielu nelikumīgās aprites bīstamību sabiedrībai. Šo tēžu patiesums nebūtu īpaši pierādāms, tomēr daži likumdošanas un tiesu prakses jautājumi nešķiet atrisināti līdz galam to kontekstā ar atsevišķām tiesību teorijas atziņām.

Pagājušā gada otrajā pusē vairāki masu saziņas līdzekļi informēja sabiedrību, ka cīņa pret narkotisko vielu nelikumīgu apriti valstī notiek neapmierinoši. Sekoja atbilstoša amatpersonu reakcija un paziņojumi, ka pārāk iecietīgā tiesu prakse sodu noteikšanā narkotiku krimināllietās nav pieņemama, jo neliecinot par tiesnešu izpratni par narkomānijas kā sociālas parādības bīstamību un neatbilstot sabiedrības izpratnei par taisnīgu sodu. Bija aicinājumi sakārtot likumus, lai atkarībā no nodarījumu bīstamības varētu noteikt atšķirīgus sodus narkotisko vielu realizētājiem un lietotājiem. Kampaņas rezultāts bija kategorisks – valstī jāpastiprina cīņa pret narkotisko vielu nelikumīgu apriti. Jāsakārto likumi, diferencējot sodus atkarībā no nodarījumu bīstamības.

Principā tika izdarīti pareizi secinājumi, jo tiesu prakse šīs kategorijas lietās liecināja, ka daudzām personām piespriesti sodi, kas zemāki par likumā noteikto minimālo soda robežu, turklāt atsevišķos gadījumos ar apšaubāmu šādas rīcības pamatojumu. Tomēr nebūtu pareizi uzskatīt, ka tas vienmēr saistāms ar ļaunprātību. Visticamāk, tas bija rezultāts dažādai tiesu, sabiedrības un amatpersonu izpratnei par taisnīgu sodu konkrētos nodarījumos un apstākļos un to veicinājis kriminālatbildības diferencēšanas trūkums šīs kategorijas lietās par dažādas sabiedriskās bīstamības pakāpes nodarījumiem. Neiedziļinoties jautājumos par citiem atšķirību iemesliem, jāsaka, ka tiesnešu izpratnei šai ziņā arī nebija pārliecinošas argumentācijas, un sākās process par cīņas pastiprināšanu pret narkotisko vielu nelikumīgu apriti un likumu sakārtošanu.

Tas beidzās pagājušā gada nogalē ar grozījumu pieņemšanu atsevišķos likumos, no kuriem svarīgākie tika izdarīti Krimināllikumā un likumā “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās laiku un kārtību”.

Kā zināms, izmaiņas Krimināllikumā nodalīja kriminālatbildību par narkotisko un pielīdzināto vielu neatļautu izgatavošanu, iegādāšanos, glabāšanu, pārvadāšanu un pārsūtīšanu no šīm pašām darbībām, kas izdarītas šo vielu realizēšanas nolūkā un par realizēšanu. Atsevišķi izdalīta kriminālatbildība par šo vielu neatļautu iegādāšanos, glabāšanu un realizēšanu nelielā apmērā, kā arī par to lietošanu bez ārsta nozīmējuma. Šīs izmaiņas vērtējamas pozitīvi, jo kriminālatbildība diferencēta atkarībā no nodarījumu bīstamības pakāpes. Savukārt likumā “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās laiku un kārtību” ieviesti jauni kritēriji narkotisko un tām pielīdzināto vielu iedalījumu apmēriem, nosakot apmērus, līdz kuriem vielu daudzumi atzīstami par nelieliem un, sākot ar kuriem — par lieliem. Līdz ar to tiek uzskatīts, ka novērsti agrākie traucēkļi, valsts ir noteikusi precīzus orientierus likuma piemērošanai šīs kategorijas lietās un turpmākā cīņa pret narkomāniju un to saistītiem noziedzīgiem nodarījumiem būs sekmīgāka.

Tomēr atsevišķi tiesību piemērošanas aspekti liek uzdot vienmēr aktuālo jautājumu – vai viss ir tā, kā izskatās? Liekas, ka nav. Vispirms — vispārējas cīņas pret narkomāniju pastiprināšanas kontekstā interesi izraisa likumā “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās laiku un kārtību” noteiktās izmaiņas narkotisko vielu iedalījumu apmēru kritērijos. Līdz likuma izmaiņām lieli apmēri, piemēram, populārai sevišķi bīstamai narkotiskai vielai heroīnam bija noteikti, sākot ar 0,005 gramiem, bet pašlaik heroīna lieli apmēri likumā definēti, sākot ar gramu. Tomēr tas nav galvenais, jo kriminālatbildības kritēriju noteikšana ir valsts prerogatīva un tiesību piemērotājiem šie kritēriji būtu jāievēro, nevis jāvērtē. Turklāt likumdevējiem un narkoloģijas speciālistiem droši vien ir kādi pārliecinoši argumenti, kuru dēļ kriminālatbildības slieksnis par nelikumīgām darbībām ar šo pašu heroīnu lielos apmēros ir paaugstināts 200 reizes. Līdzīga situācija ir arī ar citām narkotiskām vielām, taču arī tas nav galvenais, kaut arī ir zināmā pretrunā ar deklarēto cīņas pastiprināšanu pret narkotisko vielu nelikumīgo apriti.

Drīzāk problemātisks ir jautājums par atsevišķu narkotisko vielu daudzuma aprēķināšanas un ar to saistītās noziedzīgo nodarījumu kvalifikācijas atbilstību citām svarīgām Krimināllikuma prasībām. Kā zināms, kriminālatbildība paredzēta par nelikumīgām darbībām ar narkotiskām vielām un kriminālatbildība tiek diferencēta atkarībā no narkotiskās vielas daudzuma. Daudzuma noteikšanā parasti nav grūtību, ja prettiesiskās darbības izdarītas ar “tīrām” narkotiskām vielām, piemēram, kanabisu. Līdzīgi ir ar vielu maisījumiem, piemēram, medikamentiem, kuros narkotiskās vielas īpatsvars ir precīzi noteikts izgatavošanas procesā un vispārzināms, jo to var uzzināt no pievienotās anotācijas. Taču tā nav visos gadījumos, un kā raksturīgu piemēru var aplūkot sevišķi bīstamu un lietotāju vidū izplatītu narkotisko vielu heroīnu.

Tiesu praksē nav gadījies, ka prettiesiskas darbības būtu izdarītas ar heroīnu tīrā veidā. Narkotiku tirgū pie lietotāja heroīns nonāk vielu maisījuma veidā kā tūlītējai lietošanai sagatavots produkts. Maisījumu izgatavo ar dažādu balastvielu, bieži ar medikamentu palīdzību, un heroīna daļa tajā nereti ir mazāka par pusi, dažkārt pat tikai aptuveni pieci procenti. Tas atkarīgs no realizācijas starpnieku skaita, jo katrs no tiem maisījumu var “atšķaidīt”, lai palielinātu savu peļņu. Jautājums ir par to, kas šai ceļā no tīrā heroīna izgatavošanas līdz maisījuma izlietošanai ir narkotiskā viela – heroīna un, piemēram, analgīna maisījums vai tikai heroīns, kura īpatsvars maisījumā var būt ap pieciem procentiem? No likuma teksta izriet, ka narkotiskā viela ir heroīns, jo kriminālatbildība paredzēta par narkotisko vielu nelikumīgu apriti, un narkotisko vielu uzskaitījums dots likumā, kur iekļauts heroīns, nevis tā maisījumi ar kādām balastvielām. Turpretī vainīgās personas apziņā narkotiskā viela ir maisījums kopumā kā nedalāms produkts. Šī pretruna rada jautājumu par atbilstību starp likumdošanas bāzi un tiesību piemērošanas praksi, no vienas puses, un atsevišķām tiesību teorijas atziņām, kā arī Krimināllikuma vispārīgās daļas nosacījumiem attiecībā uz personas vainu, no otras.

Likums šobrīd nosaka, ka heroīna daudzums tiek aprēķināts vielu maisījumā neatkarīgi no vielas izgatavošanas procesā radušos piemaisījumu daudzuma. No formālās loģikas viedokļa viss liekas pareizi. Tā kā kriminālatbildība paredzēta par darbībām tikai ar heroīnu, tad piemaisījumu svars nav ņemams vērā. Pa šo ceļu iet arī tiesu prakse, un to var ilustrēt ar piemēru.

Tā, pirmās instances tiesa notiesāja personu pēc Krimināllikuma 253.panta 4.daļas (redakcijā līdz likuma grozījumiem) par heroīna iegādāšanos un glabāšanu realizācijas nolūkā lielā apmērā.Vainīgais realizācijas nolūkā bija iegādājies un glabājis divdesmit vienu iesaiņojumu ar 2,6513 gramiem heroīna un analgīna maisījuma. Heroīna īpatsvars maisījumā bija seši procenti jeb 0,1591 grams. Apelācijas instances tiesa šo tiesas spriedumu atcēla daļā par nodarījuma kvalifikāciju un sodu. Norādot, ka atbilstoši speciālā likuma prasībām heroīna daudzums aprēķināms neatkarīgi no piemaisījumiem, apelācijas instances tiesa konstatēja, ka persona nelikumīgās darbības izdarījusi ar 0,1591 gramu heroīna, kas saskaņā ar likuma grozījumiem vairs nav lieli apmēri. Tiesa pārkvalificēja nodarījumu uz Krimināllikuma 253.panta 2.daļas (redakcijā līdz likuma grozījumiem), attiecīgi samazinot sodu.

Pret šādu rīcību it kā nevarētu būt iebildumu, jo atbilstošos Krimināllikuma sevišķās daļas pantus, kā arī speciālo likumu apelācijas instances tiesa izpildījusi atbilstoši to tekstam. Tomēr liekas, ka šāda situācija nav vērtējama tik nepārprotami, ja aplūkojam to saistībā ar dažiem noziedzīga nodarījuma sastāva teorētiskiem aspektiem. Biežāk sastopamie ar narkotisko vielu nelikumīgu apriti saistītie noziedzīgie nodarījumi norādīti Krimināllikuma 253., 253.1 un 253.2 pantā. Tie ir formāli noziedzīgu nodarījumu sastāvi. Tas nozīmē, ka šie noziedzīgie nodarījumi ir pabeigti ar brīdi, kad radušies reāli draudi nodarīt kaitējumu noteiktām interesēm, šai gadījumā – vispārējai drošībai un sabiedriskai kārtībai. Kaitīgās sekas nākotnē principā ir iespējamas, taču šo noziedzīgo nodarījumu sastāvos nav ietvertas, jo ar šiem noziedzīgiem nodarījumiem apdraudētās intereses atzītas par īpaši nozīmīgām. Tādēļ likumdevējs pabeigta noziedzīga nodarījuma brīdi pārcēlis uz agrāku noziedzīgā notikuma attīstības posmu. Līdz ar to šo noziegumu sastāvu objektīvo pusi veido tikai attiecīgas prettiesiskas darbības, kurās izpaužas personas apzināta griba un šīs darbības rada vienīgi draudus nozieguma objektam – vispārējai drošībai un sabiedriskai kārtībai.Ņemot vērā, ka pati bīstamās darbības izdarīšana ir pabeigts noziegums, personas psihiskā attieksme pret iespējamām sekām nav jāvērtē. Tas savukārt nozīmē, ka šīs kategorijas noziedzīgo nodarījumu objektīvā puse var izpausties tikai tiešā nodomā, kad persona, kas izdarījusi Krimināllikumā paredzētās darbības narkotisko un tām pielīdzināto vielu nelikumīgā apritē, apzinājusies savu darbību bīstamo raksturu un vēlējusies tās izdarīt. Turpinot attīstīt šo domu, jāuzsver, ka tiešā nodoma intelektuālais aspekts prasa, lai persona būtu apzinājusies savas darbības bīstamo raksturu. Tas nozīmē, ka bez nodarījuma bīstamības apzināšanās tai vispirms jāsaprot nodarījuma faktiskie apstākļi. Citiem vārdiem sakot, personai jāapzinās, ko tā patiesībā dara. Aplūkojamās kategorijas krimināllietās personai jāsaprot, ar kādu objektīvajā pasaulē eksistējošu lietu tā atbilstoši savai gribai izdara prettiesiskās darbības.

Iepriekš aprakstītajā piemērā no tiesu prakses vainīgais atzina, ka iegādājies divdesmit vienu iepakojumu heroīna. No tā jāsecina: viņš apzinājies, ka realizācijas nolūkā iegādājas 2,6513 gramus narkotiskās vielas. Tas viņa izpratnē ir “heroīns”, un vēlējies iegādāties to tieši šādā daudzumā. Iegādāšanās brīdī vainīgais, iespējams, apzinājies, ka faktiski iegādājies heroīna un kādas balastvielas maisījumu, tomēr viņam nav priekšstata, kāds ir tīra heroīna īpatsvars. Faktu, ka tīrs heroīns bijis seši procenti, viņš varēja uzzināt tikai pēc iepazīšanās ar krimināllietas materiāliem. Taču tikpat labi maisījumā varēja būt deviņi, sešpadsmit vai, piemēram, piecdesmit četri procenti, vai arī jebkurš cits heroīna koncentrācijas daudzums, kas vainīgajam noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī nav zināms.

Apkopojot šos faktus, jāsecina, ka narkotisko vielu maisījumu gadījumos vainīgais iegādājas, glabā, realizē vai izdara citādas darbības faktiski ar narkotiskās vielas un balastvielas maisījumu, nevis ar tīru narkotisko vielu, par ko paredzēta kriminālatbildība. Vainīgā apziņā šis maisījums ir narkotiskā viela, turklāt viņa nodoms izdarīt attiecīgas darbības vērsts uz kopējo maisījuma daudzumu, nevis uz heroīna vai citas narkotiskās vielas īpatsvaru tajā. Ja arī vainīgais saprot, ka viela patiesībā ir maisījums, viņam parasti nav zināma tīrās narkotiskās vielas daļa tajā. Tā kā kriminālatbildība paredzēta par darbībām ar tīru narkotisko vielu atbilstoši likumā noteiktajiem daudzuma kritērijiem, tad jāpierāda personas vaina tieša nodoma formā. Tāpēc katrā ziņā jāpierāda, ka vainīgais apzinājies to, ka maisījumā ir tieši tāds tīras narkotiskās vielas daudzums, kādu konstatējusi tiesu ķīmiskā ekspertīze, un vēlējies izdarīt pretlikumīgas darbības ar to un izdarījis tādas darbības. Liekas, ka mēģinājumi pierādīt šo apstākli visbiežāk būtu nesekmīgi. Līdzīgos gadījumos, neapšaubāmi, iespējams pierādīt tikai kopējo maisījuma svaru un vainīgā tiešo nodomu attiecībā uz to.

Ja ar lielu ticamības pakāpi pieņem, ka vainīgais nav zinājis maisījuma procentuālo sastāvu – un šādu pieņēmumu apstiprina tiesu prakse –, tad jāizdara secinājums: vainīgais nav apzinājies faktiskos lietas apstākļus. Viņš gan apzinājies, ka maisījumā ir, piemēram, heroīns, taču nav zinājis tā daudzumu. Visdrīzāk šis jautājums viņam bijis vienaldzīgs, jo viņam svarīgi apzināties, ka heroīns maisījumā vispār ir.

No tā izriet, ka noziedzīgu nodarījumu kvalifikācija šais lietās var būt atkarīga nevis no vainīgā nodoma ievirzes, it īpaši no nodoma intelektuālā aspekta, attiecībā uz neatļautām darbībām ar narkotiskajām vielām atbilstoši vielu daudzuma kritērijiem, bet gan no gadījuma (nejaušības), jo šeit gadījums nosaka, kādas koncentrācijas maisījumu laimēsies vai nelaimēsies iegādāties vai realizēt. Lieki piebilst, ka tiesu praksē nav nācies sastapties, kad vainīgais būtu analizējis narkotisko vielu saturošu maisījuma sastāvu, noteicis narkotiskās vielas īpatsvaru tajā un, apzinoties rezultātus, izdarījis attiecīgās prettiesiskas darbības. Šie apstākļi norāda uz nejaušības kā apšaubāma raksturlieluma izmantošanu krimināltiesībās un tā saistīšanu ar kriminālatbildības pakāpi.

Neliekas, ka šie būtu tikai teorētiski spriedelējumi, jo var veidoties situācijas, kad heroīna realizētājs, kam laimējies iegūt lielāku daudzumu, bet mazākas koncentrācijas maisījumu, realizēs to kādām trīsdesmit personām, padarot tās atkarīgas. Mazāka apjoma, bet ievērojami lielākas koncentrācijas maisījuma realizētājs var realizēt to tikai, piemēram, pieciem lietotājiem.Nav izslēgts, ka pirmajā gadījumā maisījuma tīrā heroīna daudzums nesasniedz lielo apmēru robežu, bet otrajam to pārsniedz. Līdz ar to personu darbības kvalificējamas pēc dažādiem likuma pantiem vai to daļām, turklāt personai, kas iesaistījusi narkomānijā vairāk cilvēku, sods būs mazāks nekā otrai. Tas neatbilst nodarījumu bīstamībai un neliekas loģiski. Zināmas paralēles šai situācijā var veidot ar citām apreibinošām vielām, ko realizē un lieto maisījumos. Tipisks piemērs ir alkoholiskie dzērieni. Kā zināms, šie dzērieni sastāv no relatīvi neliela alkohola (spirta) daudzuma, bet pārējo apjomu veido ūdens un dažādas citas balastvielas. Kaut šais pārkāpumos vainīgajam parasti zināms tīrā alkohola daudzums dzērienos, jo tas norādīts uz iepakojuma, atbildība tomēr iestāsies par alkoholisko dzērienu, tas ir, alkohola un balastvielas maisījuma, nevis tīra alkohola nelikumīgu apriti.

Lai kriminālatbildības līmeni un no tā izrietošo soda smagumu nepadarītu atkarīgu no gadījuma, bet gan no vainīgās personas nodoma, kriminālatbildība lietās, kurās narkotisko vielu nelikumīgā aprite notikusi šo vielu maisījuma formā un vainīgais neapzinās tīrās narkotiskās vielas daudzumu tajā, būtu diferencējama atkarībā no maisījuma apjoma un no tā izrietošās bīstamības, nosakot likumā maisījumu bīstamības kritērijus.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!