Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Viņš bija apveltīts ar visdižāko talantu - ar spēju vienot cilvēkus uz labu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 30.04.2003., Nr. 65 https://www.vestnesis.lv/ta/id/74364

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Jau drīz kontinentā nākotni veidosim kopā

Vēl šajā numurā

30.04.2003., Nr. 65

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Viņš bija apveltīts ar visdižāko talantu — ar spēju vienot cilvēkus uz labu

26. aprīlī Lielvārdē notika Edgara Kauliņa 100. dzimšanas dienas svētki

KAULINS.JPG (27369 bytes)
Šis koktēlnieka Igora Vasiļjeva veidotais Edgara Kauliņa portrets ir Andreja Pumpura muzeja lepnums
Foto: Arnolds Viesis — “Latvijas Vēstnesim”

Lielvārdē šo atceres dienu par svētkiem palīdzēja post liels un mazs. Gan Andreja Pumpura Lielvārdes muzejs, kas tapis un veidojies ar Edgara Kauliņa svētību, gan Lielvārdes vidusskola, kas ne velti nes Edgara Kauliņa vārdu, gan pilsētas dome, kuras priekšsēdētājam Aivaram Troskam lemts pienākums un laime turpināt daudzus Kauliņtēva aizsāktos darbus. Svētbrīdim durvis vēra Lielvārdes ev. luteriskā baznīca, kas tikai ar kādreizējā partorga un vēlākā kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētāja Edgara Kauliņa zemniecisko gudrību tika saglabāta cauri ilgajiem padomju varas gadiem.

Svētkus atklāja muzejā, kur iekārtota izstāde par Edgaru Kauliņu un viņa laiku. No muzeja svētku viesi pa Edgara Kauliņa aleju devās uz Lāčplēša kapiem, kur puteņainajā 1979. gada 10. janvāra dienā Kauliņtēvs tika guldīts zemes klēpī. Pieminekli 1981. gadā izveidoja tēlnieks Andrejs Jansons. Savu roku pielika arī viņa tēvs, tēlniecības vecmeistars Kārlis Jansons, Kauliņtēva piemiņai atvēlēdams milzīgu granīta bluķi, ko teicās ilgi glabājis kādam pamatīgam cilvēkam. “Tautas dziesmai, tautas asarai viņš vienmēr bija klāt.” Atceres brīdī dziedāja koris “Lāčplēsis”, runāja Kaibalas skolēni un dzimtās Pāles skolas skolotāji, bijušie kolēģi, zootehniķe Malda Poikāne un Edgara Kauliņa dēls Bruno Kauliņš. “Viņš mums visiem bija paraugs, kopsaimniecību vadītāju virsaitis,” Raitis Apalups teica.

“Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai...” – nekad šī Leonīda Breikša dziesma nebija šķitusi tik satricinoši latviska un atbilstīga, kāda tā skanēja vīru kora balsīs, zālei stāvot kā goda sardzē un klusu pieminot dižo zemes dēlu ar zvaigžņu dvēseli. Anastasija Neretniece svētku norisi Lielvārdes kultūras namā vadīja ar labas namamātes iejūtu un sirsnību. Runāja Žanis Holšteins, kam bija grūtais uzdevums vadīt “Lāčplēsi” pēc Kauliņtēva aiziešanas mūžībā un kas to sekmīgi pildīja līdz pat 1992. gadam un lielo pārmaiņu laikam. Kopīgās gaitas atcerējās kādreizējais lauksaimniecības ministrs Kazimirs Anspoks: “Katra saruna ar Edgaru Kauliņu bija bagātību uzkrāšana, katra tikšanās – notikums. Mums vajadzētu ne tikai runāt par viņa diženumu, godaprātu, izdarību un valstisko atbildības sajūtu, bet arī sevī to visu attīstīt un uzturēt. Ja mums šodien būtu vairāk cilvēku, īpaši jaunajā paaudzē, kas tā domātu un strādātu, kā viņš to darīja, mūsu dzīve būtu daudz labāka.” Par Edgara Kauliņa lielo devumu agrārās zinātnes attīstībai runāja profesors Aleksandrs Jemeļjānovs: “Biju vēl jauns zinātnieks, strādāju Latvijas lopkopības un veterinārijas zinātniskās pētniecības institūtā, kad sešdesmito gadu sākumā iepazinos ar varenā “Lāčplēša” priekšsēdētāju. Mūsu institūtam bija sešas eksperimentālās saimniecības, bet nācās sadarboties arī ar daudzām citām saimniecībām. Un izcilākais no visiem bija kolhozs “Lāčplēsis”. Kauliņtēvam bija ļoti smalki niansēta izjūta, kā virzās dzīve, kādas perspektīvas sola tāda vai citāda rīcība. Viņš bija ne tikai izcila personība, cilvēks ar dāsnu un gudru sirdi. Viņš bija vesels laikmets Latvijas agrārajā dzīvē.”

Jau gandrīz gadsimta ceturksni Kauliņtēva nav mūsu vidū. Tai janvāra putenī no viņa bija nākusi atvadīties vai puse Latvijas. Vēlreiz sajust viņu dzīvu sev blakus un skatīt vareno sēru gājienu ar vārpu vainagu galvgalī un nebeidzamo cilvēku straumi līdz pat apvārsnim ļāva 1979. gadā tapusī dokumentālā filma “Edgara Kauliņa pēdējie svētki”. Atceres sarīkojumā runāja arī filmas autori - režisors Hercs Franks un operators Kalvis Zalcmanis, kuru radošajās biogrāfijās sastapšanās ar Edgaru Kauliņu iezīmējusi būtisku pagriezienu.

Hercs Franks: “Filmu mēs kopā ar Kalvi veidojām kā filozofiskas pārdomas par šī cilvēka dzīvi un nāvi. Viņa dzīvē varbūt galvenā vērtība bija prasme vienot cilvēkus uz labu. Paldies svētku rīkotājiem un vadītājiem, ka nekas netiek svītrots no vēstures – Kauliņu redzam ar visiem daudzajiem ordeņiem un apbalvojumiem, ko viņš saņēma par savu darbu. Viņš nebija pielāgojams tai kārtībai vai nekārtībai, kas toreiz bija. Viņš prata panākt, ka viņam pielāgojās. Visu viņš prata izkārtot tā, lai pirmajā vietā būtu zeme un cilvēki, tautas intereses un tikai pēc tam vara un valstsvīri. Ar to viņš paliks Mūžībā. Viņš bija kā savas mazās valsts prezidents, un viņu arī pavadīja kā virsaiti. Es šo filmu daudz esmu rādījis gan Eiropā, gan Amerikā. Cilvēki bieži vien nekā nezina par Latviju, un viņi jautā - kas tā ir par tautu, kas tā ir par zemi, kur tik cēli pavada savus cilvēkus pēdējā gaitā. Jo nekad un nekur – ne Krievijā, ne Vācijā, ne citur – nav redzēts tāds rituāls, ka cilvēku pavadītu tik cēli, tik skaisti un dziļi izjusti. Varbūt tieši pateicoties šim cilvēkam, Lielvārde nekad nav bijusi province. Tas nav ģeogrāfisks jēdziens. Katras vietas nozīmību nosaka cilvēki, kas tur dzīvo un strādā.

Kalvis Zalcmanis: “Tā vasara, kad sākām filmēt Kauliņtēvu, deva ceļamaizi visai manai turpmākajai dzīvei, visam turpmākajam darbam. Un man bija laime būt par viņa skolnieku. Kauliņtēvs ir viens no maniem Lielajiem Skolotājiem. Viņa labestība man nākusi līdzi visās filmās, ko esmu uzņēmis kopā ar Hercu Franku, Ansi Epneru, Uldi Braunu. Esmu varējis filmēt labus cilvēkus. Un tas turpinās. Man ir laime Kultūras akadēmijā strādāt ar jauniem, labiem topošajiem māksliniekiem. Par visu to paldies Kauliņtēvam!”

Toreiz atvadoties, mūsu skatuves dižgars Kārlis Sebris teica vārdus, kam savās sirdīs pievienojās ikviens latvietis: “No mums aiziet viskrietnākais darba darītājs. Gaišs cilvēks. Liels savā vienkāršībā. Un viņa darbs viņu pavada.” Kauliņtēva darītie darbi dzīvi atbalsojās arī viņa simtgades svētkos. Savulaik lielvārdiešu pulku lielajos Dziesmusvētku gājienos rīdzinieki sagaidīja ar sveicienu “Lai dzīvo Lāčplēsis, lai dzīvo Kauliņš!”, jo Kauliņtēvs arvien soļoja kopā ar saviem dziedātājiem un dejotājiem.

Viņš bija prasīgs saimnieks, un “Lāčplēsī” viss tika darīts pamatīgi — gan druvā un sētā, gan daiļajās mākslās. Labi iekoptās tradīcijas turpinās. Tāla slava ir Lielvārdes Tautas teātrim un deju kolektīvam “Pūpolītis”, Lāčplēša vārdu cauri gadiem godam nes lielvārdiešu koris un deju kolektīvs. Un Kauliņtēva atceres dienā labi iederējās arī svētku koncerts ar aktieru runāto vārdu, kora dziedājumu un dejas soli. Bet par to, lai arī svētku galds būtu tikpat bagātīgs kā “tajos laikos”, bija rūpējušies “Lāčplēša” darba tradīciju turpinātāji. Savu artavu svētku sarīkošanā deva gan pilsētas dome, kultūras nams un Viļa Miķelsona grāmatu klēts, gan zemnieku saimniecības un individuālie uzņēmēji, gan tādas sabiedrības kā “Lāčplēša piens”, “Lāčplēša grauds”, “Lāčplēša alus” un kažokzvēru ferma “Lāčplēsis”.

Biezajā Goda grāmatā, kur Edgara Kauliņa bēru dienā tika ierakstīts paaudžu solījums turpināt dzīvi vest tā, kā viņš to darīja, gadu ritumā krājušies daudzi ieraksti. Viens no pirmajiem skan tā: “Liela laime bijusi cilvēkiem, kuri varējuši dzīvot un strādāt kopā ar Edgaru Kauliņu šai vietā un šai laikā. Bija brīnišķīga sakritība – tautas teiksmās un dzejnieku vārsmās apdziedāts novads, kas nes dižākā latviešu varoņa Lāčplēša vārdu, un ģeniāls tautas talants, kas pazīst cilvēkus un dzīvi līdz vissmalkākajai stīgai.” Un pavisam nesen ierakstīti vārdi: “Padomju varas gados, kad no visiem Latvijas novadiem cilvēki tika sūtīti uz Sibīriju, lielvārdieši tika pasargāti. Viņus nosargāja Kauliņtēva autoritāte. (..) Edgars Kauliņš un viņa “Lāčplēsis” bija godīguma un latviskuma paraugs visai Latvijai.”

Arī no šīs simtgades palika ieraksti Goda grāmatā. Svētku dienā ar Lielvārdes jostu tika greznots diženais ozols, ko savā 70. dzimšanas dienā 1973. gadā iestādīja Edgars Kauliņš, un viņa bijušie kolēģi turpat tālāk iestādīja Simtgades kadiķi. “Tas ceļš paliks balts,/ Pa kuru ar tevi kopā gājām./ Tas ceļš paliks balts/ Un ejams basām kājām.” Tās bija labas domas, kas tik kuplā skaitā bija pulcējušas kopā lielvārdiešu ģimenes un ļaudis no pārnovadiem. Profesors Aleksandrs Jemeļjānovs izteica daudzu domas, sacīdams: “Paldies svētku rīkotājiem par iespēju tikties, pārdomāt, kas noticis un kā dzīve ritēs tālāk.”

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!