Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par likumu otrreizēju caurlūkošanu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 24.04.2003., Nr. 62 https://www.vestnesis.lv/ta/id/74128

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ar gadu gaitā nedalītu interesi par Latvijas likteni

Vēl šajā numurā

24.04.2003., Nr. 62

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par likumu otrreizēju caurlūkošanu

Valsts prezidente:

Par Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likumu

Valsts prezidente otrdien, 22. aprīlī, nosūtīja vēstuli Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei, kurā, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 71.pantu, nosūta 2003.gada 16.aprīlī Saeimā pieņemto likumu “Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likums” otrreizējai caurlūkošanai.

Vēstulē iekļautā motivācija šādam lēmumam:

“Atsaucoties uz 2003.gada 16.aprīlī Saeimā pieņemto likumu “Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likums”, augsti novērtēju šā likuma 2.pantā noteikto mērķi nodrošināt Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas saglabāšanu, aizsardzību un kvalitatīvu attīstību. Jāatzīst, ka pieņemtais likums ir svarīgs ne tikai Rīgas vēsturiskā centra un tā kultūras vērtību saglabāšanai un nodošanai nākamajām paaudzēm, bet arī pašas pilsētas ilgtspējīgai attīstībai.

Diemžēl neskaidrības likumā izraisa precīzu Rīgas vēsturiskā centra aizsardzības zonas ārējo robežu apraksta trūkums visai 1574,2 hektāru platības teritorijai, kā arī tas, saskaņā ar kādām normatīvo aktu prasībām šīs robežas tiks precizētas.

Nav skaidrs, kāds ir aizsardzības režīms vēsturiskajam centram un tā aizsardzības zonai un vai uz visu Rīgas vēsturiskā centra aizsardzības zonu attieksies vieni un tie paši noteikumi, neņemot vērā atšķirības dažādu Rīgas rajonu, piemēram, Pārdaugavas vai ostas rajona, vēsturiskajā attīstībā un īpatnībās.

Patlaban ļoti nopietnas problēmas rada Rīgas vēsturiskā centra teritorijas plānojuma trūkums, jo plānojums noteikti palīdzētu radīt pamatu Rīgas vēsturiskā centra aizsardzības zonas konkrētu robežu noteikšanai un padarītu skaidrāku likuma “Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likums” piemērošanu. Izmantojot izdevību, aicinu Rīgas domes atbildīgās amatpersonas veikt visus nepieciešamos pasākumus, kas nodrošinātu Rīgas vēsturiskā centra teritorijas plānojuma izstrādāšanu un apstiprināšanu iespējami ātrākā laikā. Rīgas domei būtu jāapzinās, ka vairāku pašvaldības sasaukumu laikā neatrisinātā teritorijas plānojuma izstrādāšana un pieņemšana likumsakarīgi varētu novest pie valsts institūciju un likumdevēju vēlmes ierobežot pašvaldības kompetenci un pārņemt ar Rīgas vēsturiskā centra apsaimniekošanu saistītās funkcijas.

Vēlētos norādīt, ka uz Rīgas vēsturisko centru un uz Rīgas vēsturiskā centra aizsardzības zonu būtu attiecināmi atšķirīgi noteikumi par to aizsardzību, izmantošanu, kultūrvēsturiskās vides pārveidošanu, kā arī attīstības projektu īstenošanas kārtību, kas šobrīd likumā paredzēts netiek. Līdz ar to nav pārliecības, vai šīs atšķirības starp Rīgas vēsturisko centru un Rīgas vēsturiskā centra aizsardzības zonu tiks ņemtas vērā, Ministra kabinetam izstrādājot noteikumus par Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanu un aizsardzību. Manuprāt, šis jautājums ir pietiekami svarīgs, lai tā regulējums būtu paredzēts likumā.

Likuma “Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likums” 10.pants paredz izveidot jaunu Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomi, kura darbotos kā sabiedriski konsultatīva institūcija. Tomēr jāatzīst, ka, iepazīstoties ar 11. pantā noteiktajām minētās Padomes funkcijām, šīs padomes kompetence pārsniedz sabiedriski konsultatīvas institūcijas tiesības, jo Padomei tiek dotas tiesības pārraudzīt Rīgas vēsturiskā centra teritorijas plānojuma izstrādes gaitu un ievērošanu, sniegt atzinumu par izstrādāto plānojumu pirms tā atzīšanas, kā arī sniegt atzinumu par Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību reglamentējošo normatīvo aktu projektiem un norādīt Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonā esošos kvartālus un kvartālu grupas, kuriem izstrādājams detālais plānojums. Manuprāt, šādas funkcijas ir raksturīgas izpildvaras institūcijām (valdībai, atbildīgajām ministrijām un to padotībā esošām institūcijām), kurām būtu jāuzņemas arī atbildība par tādu plašu pilnvaru izmantošanas uzraudzību. Tas neizslēdz tādu sabiedriski konsultatīvu padomju veidošanu, kuru lēmumi nav saistoši un tiem nav juridisku seku.

Būtiski Padomes saistošās lēmumu pieņemšanas funkcijas izpaužas likuma pārejas noteikumu 7., 8., 9. punktos, kuros faktiski Padomei ir deleģētas tiesības vērtēt būvniecības ieceres dokumentus ar tiesībām tos noraidīt (7.punkts), apturēt projektu īstenošanu (8.punkts), kā arī apstiprināt pilsētbūvnieciski nozīmīgo potenciāli apbūvējamo vietu sarakstu (9.punkts).

Turklāt šobrīd nav iespējams noteikt, cik ilgs būs pārejas noteikumos paredzētais Padomes pilnvaru laiks, jo Padome, pamatojoties uz Pārejas noteikumos noteiktajām pilnvarām, darbosies līdz Rīgas vēsturiskā centra teritorijas plānojuma spēkā stāšanās brīdim, kas šobrīd nav zināms.

Iepazīstoties ar likuma 10.pantā noteikto Padomes sastāvu, ir skaidrs, ka tās locekļi vienlaikus pārstāvēs gan Padomi, gan valsts atbildīgās institūcijas, kurām būs jāuzņemas dažādu projektu saskaņošana, ņemot vērā tās pašas padomes atzinumus. Pamatojoties uz iepriekšminēto, rodas neskaidrības par Padomes statusu (lēmumu saistošais vai rekomendējošais raksturs) un tās locekļu atbildību par pieņemtajiem lēmumiem un atzinumiem, kas likumā netiek noteikta.

Likuma 14.pants nosaka, ka jaunu ēku būvniecība Rīgas vēsturiskā centra publiskajā ārtelpā pieļaujama tikai pēc atklātos arhitektūras konkursos iegūtiem projektiem, to publiskas izvērtēšanas un izskatīšanas Padomē un saskaņošanas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju. Jāatzīst, ka šāda prasība, kas būtu piemērota valsts vai pašvaldības finansētiem projektiem, nebūtu piemērojama privātām ēkām. Tas rada ierobežojumus privātai uzņēmējdarbībai un brīvā tirgus principu piemērošanai. Manuprāt, jebkuram privātajam investoram ir tiesības izvēlēties arhitektu un projektu pēc saviem ieskatiem, taču noteikti ņemot vērā iepriekš zināmas valsts un pašvaldību noteiktas prasības un nododot šo projektu kompetentu institūciju izvērtējumam.

Manā rīcībā esošā Ekonomikas ministrijas un Reģionālās attīstības un pašvaldības lietu ministrijas pārstāvju sniegtā informācija liecina, ka likums “Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likums” nav ticis saskaņots ar normatīvo aktu prasībām būvniecības jomā, proti, ar Būvniecības likumu, Aizsargjoslu likumu, Teritoriju plānošanas likumu, vispārējiem būvnormatīviem un attiecīgiem Ministru kabineta noteikumiem. Tas var radīt pretrunīgas situācijas, piemērojot konkrēto likumu.

Ievērojot iepriekš minēto, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 71.pantu, nosūtu 2003.gada 16.aprīlī Saeimā pieņemto likumu “Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likums” otrreizējai caurlūkošanai.”

Valsts prezidenta preses dienests

Valsts prezidente:

Par grozījumiem likumā “Par pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā”

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga otrdien, 22. aprīlī, nosūtīja vēstuli Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei, kurā, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 71.pantu, nosūta 2003.gada 16.aprīlī Saeimā pieņemto likumu “Grozījumi likumā “Par pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” otrreizējai caurlūkošanai.

Savu lēmumu prezidente vēstulē motivē šādi:

“2003.gada 16.aprīlī Saeima pieņēma likumu “Grozījumi likumā “Par pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā””.

Uzskatu, ka, lai gan ar augstāk minētajiem grozījumiem ir mēģināts risināt tās ilgstoši pastāvošās problēmas, kas saistītas ar denacionalizācijas procesa sekām, kā arī īres griestu atcelšanu 2005.gadā, likuma normas ir deklaratīvas un reāli situāciju neuzlabos.

2003.gada 16.aprīlī pieņemtie grozījumi papildina likuma 14.panta pirmo daļu ar 5.1.punktu, kas nosaka, ka personām, kuras dzīvo denacionalizētā vai likumīgajam īpašniekam atdotā mājā un lietojušas dzīvokli līdz īpašuma tiesību atjaunošanai, ir tiesības uz nodrošinājumu ar dzīvojamo telpu pirmām kārtām neatkarīgi no šo personu ienākumu līmeņa. Paplašinot to personu loku, kurām pašvaldībām būs jāsniedz palīdzība dzīvokļu jautājumu risināšanā, papildu finansējuma avoti likumā “Grozījumi likumā “Par pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” nav noteikti. Tas savukārt neatbilst Latvijas Republikas likuma “Par budžetu un finansu vadību” 10.panta 2.daļas prasībām, kas nosaka: “Ja pēc valsts budžeta likuma spēkā stāšanās Saeima pieņem likumus un Ministru kabinets – lēmumus, kuri kārtējā saimnieciskā gadā izraisa pašvaldību budžetu palielināšanos vai to ieņēmumu samazināšanos, tad šādos likumos vai lēmumos ir jānorāda, no kādiem valsts budžeta līdzekļiem tiks segts pašvaldību budžeta pieaugums vai ieņēmumu samazinājums.” Šobrīd pašvaldību rīcībā esošais dzīvojamo telpu fonds, tā stāvoklis, iedzīvotāju pieprasījums pēc dzīvojamās platības un pašvaldību atšķirīgā finansiālā situācija, tāpat kā tas apstāklis, ka 2003.gada 16.aprīlī pieņemtajā likumā “Grozījumi likumā “Par pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” nav noteikta sevišķa likuma spēkā stāšanās kārtība, praktiski nedod iespēju Latvijas pašvaldībām, īpaši valsts lielākajām pilsētām, sagatavoties minētā likuma izpildei.

Situācijā, kurā jau šobrīd likumā noteiktajām iedzīvotāju grupām netiek nodrošināta pašvaldību palīdzība dzīvokļa jautājumu risināšanā, š.g. 16.aprīlī pieņemtais likums būtiski paplašina to personu loku, kurām turpmāk būs tiesības prasīt neatliekamu pašvaldību palīdzību. Proti, likuma 13.panta pirmās daļas jaunā redakcija uzliek pašvaldībai jaunu pienākumu sniegt neatliekamu palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā arī personām, kuras īrē vai kuru īpašumā ir dzīvojamā telpa vai dzīvojamā māja, ko būvekspertīze atzinusi par avārijas stāvoklī esošu. Vēlos vērst Saeimas uzmanību uz to apstākli, ka likums šajā gadījumā neparedz tādus neatliekamās palīdzības saņemšanas nosacījumus kā personas ienākumu līmeni vai to, ka personai būtu arī jādzīvo minētajā platībā.

Šāda augstākminētās normas redakcija, iespējams, var kļūt par netiešu pamudinājumu negodprātīgiem māju īpašniekiem turpmāk neveikt ar dzīvojamās mājas uzturēšanu saistītos pienākumus, kā arī neievērot Latvijas Republikas Civillikuma 1084.pantā noteikto būves īpašnieka pienākumu turēt savu būvi tādā stāvoklī, ka no tās nevar rasties kaitējums ne kaimiņiem, ne garāmgājējiem, ne arī tās lietotājiem.

Abas iepriekš norādītās likuma normas, proti, 14.panta pirmās daļas 5.1.punkts un 13.panta pirmās daļas jaunā redakcija, būtiski var samazināt to iedzīvotāju grupu izredzes saņemt pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājuma risināšanā, kuriem šī palīdzība patiešām ir ārkārtīgi nepieciešama un kuri šo palīdzību gaida jau gadiem ilgi, proti, bērni bāreņi un bērni, kuri palikuši bez vecāku apgādības, maznodrošinātās personas, ar kurām kopā dzīvo un kuru apgādībā ir vismaz viens nepilngadīgs bērns, maznodrošinātās pensijas vecumu sasniegušās personas, kā arī maznodrošinātās personas, kuras ir invalīdi. Paredzot turpmāk personām tiesības reģistrēties pašvaldības palīdzības saņemšanai neatkarīgi no to materiālā nodrošinājuma, zūd līdz šim paredzētais likuma mērķis – sniegt pašvaldību palīdzību maznodrošinātajām personām.

Saskaņā ar LR Centrālās statistikas pārvaldes sniegto informāciju lielākais skaits denacionalizēto īpašumu ir Rīgā – 4209 dzīvojamās mājas un 50 562 dzīvokļi, Jūrmalā – 1515 mājas, 3263 dzīvokļi un Liepājā – 699 mājas, 5132 dzīvokļi. Mājokļu valsts aģentūra, izmantojot LR Centrālās statistikas pārvaldes apkopoto informāciju, ir aprēķinājusi, ka kopā valstī ir izīrēti 45 183 denacionalizētajās mājās esošie dzīvokļi, tajā skaitā, 32 651 dzīvoklis ir izīrēts pašreizējam īrniekam arī pirms denacionalizācijas. Ņemot vērā to, ka vienā dzīvoklī vidēji dzīvo 2,47 cilvēki, Mājokļu valsts aģentūra norāda, ka pašreiz denacionalizētās mājās dzīvo aptuveni 80 000 cilvēku, kas bijuši attiecīgā dzīvokļa īrnieki arī pirms denacionalizācijas.

Kā norāda Latvijas Pašvaldību savienība, 2003.gadā Latvijā denacionalizētajās mājās dzīvo 78000 ģimeņu, Rīgā 4213 denacionalizētās vai likumīgajiem īpašniekiem atdotajās mājās ir 51 000 dzīvokļu. Ventspils pilsētas dome norāda, ka, piemēram, Ventspilī, pamatojoties uz š.g. 16.aprīlī pieņemtajiem “Grozījumi likumā “Par pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā””, tiesības reģistrēties pašvaldības palīdzības saņemšanai pirmām kārtām iegūs 660 personas/ģimenes. Lai nodrošinātu šīs tiesības, pašvaldībai būšot nepieciešami vismaz 7 974 000 latu Ventspilī, 850 miljoni latu Rīgā un 1,3 miljardi latu Latvijā (Latvijas Pašvaldību savienības un Latvijas Lielo pilsētu asociācijas sniegtā informācija).

Vēlos atgādināt, ka jau 2001.gada 13.jūnijā, nosūtot Saeimai caurlūkošanai likumu “Grozījumi likumā “Par dzīvojamo telpu īri””, norādīju uz nepieciešamību valstij un pašvaldībām uzņemties solidāras rūpes par dzīvojamā fonda palielināšanu un atjaunošanu, ņemot vērā to, ka lielas iedzīvotāju daļas ienākumi ir ievērojami zemāki par valsts noteikto vidējo ienākumu līmeni. Tādēļ jau pirms diviem gadiem es lūdzu Saeimu izvērtēt iespēju papildināt LR likumā “Par pašvaldībām” noteiktās pašvaldību pastāvīgās funkcijas ar pienākumu rūpēties par pašvaldību dzīvojamā fonda izveidošanu un uzturēšanu, lai nodrošinātu likuma “Par dzīvojamo telpu īri” izpildi un dzīvokļu palīdzības sniegšanu maznodrošinātām personām. Tāpat, gatavojot likumprojektu “Par kārtību, kādā pašvaldības sniedz palīdzību iedzīvotājiem dzīvokļu jautājumu risināšanā” un likumprojektu par Mājokļu valsts aģentūru, lūdzu noteikt minētajos likumprojektos konkrētu valsts līdzdalību un valsts un pašvaldību sadarbību mājokļu politikas īstenošanā, proti, paredzot iespēju izmantot valsts īpašumā esošo nekustamā īpašuma fondu, kā arī kredītresursus un citus līdzekļus, lai iespējami ātrākā laikā palielinātu pašvaldību rīcībā esošo dzīvojamo fondu ar jaunām vai atjaunotām dzīvojamām platībām.

Diemžēl ir jāatzīst, ka šie jautājumi joprojām ir aktuāli, un es joprojām uzturu spēkā 2001.gada 13.jūnijā vēstulē Saeimai izteiktos lūgumus.

Ievērojot iepriekš minēto, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 71.pantu, nosūtu 2003.gada 16.aprīlī Saeimā pieņemto likumu “Grozījumi likumā “Par pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā”” otrreizējai caurlūkošanai.

Valsts prezidenta preses dienests

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!