Kamēr trešais mēģinājums vēl aizmetnī

Par nacionālo meža nozares kompleksa programmu izstrādi

Dr. silv. Gunārs Ģērķis – “Latvijas Vēstnesim”

Saskaņā ar Ministru kabineta 2002. gada 9. jūlija rīkojumu tiek izstrādāta “Latvijas Meža un saistīto nozaru nacionālā programma”, kura definēta par vidēji ilga termiņa (laika posmam no 2004. līdz 2013. gadam) stratēģiskās attīstības dokumentu. Ar Ministru prezidenta 2002. gada 6. novembra rīkojumu Nr. 323 ir izveidota programmas koordinācijas padome.

Pēdējo desmit gadu laikā šis būs jau trešais mēģinājums radīt mežsaimniecības un ar to saistīto nozaru attīstības programmu. Tūdaļ rodas jautājums, kādēļ iepriekšējās programmas šai tautsaimnieciski tik svarīgajai nozarei nevarēja kalpot ne kā darbības plāns vismaz desmit gadiem, kas ir īsākais meža nozares saimnieciskās darbības plānošanas periods, ne arī kā stratēģisko virzienu noteicējs ilgākam laikam. Divu iepriekšējo programmu analīze varētu kaut daļēji izskaidrot to darbības pārtraukšanas iemeslus un dot iespēju jaunās programmas veidotājiem reālāk novērtēt pašreizējās nostādnes un sekmīgāk prognozēt mežsaimniecības un ar to saistīto nozaru turpmāko attīstību.

Mežsaimniecības attīstības programma

1992. gadā Meža ministrija saskaņā ar toreizējās Ministru Padomes 1991. gada 30. aprīļa rīkojumu izstrādāja “Mežsaimniecības attīstības programmu”, kas izvērtēja un prognozēja meža apsaimniekošanas iespējas un mežizstrādes apjomus turpmākajiem gadiem. Šis bija pirmais šāda rakstura dokuments pēc Latvijas valstiskuma atgūšanas, kad visā mūsu valsts saimnieciskajā darbībā radās ļoti daudz nezināmā. Pirmkārt, notika meža zemju īpašuma formu maiņa, jo līdz ar likuma “Par īpašuma tiesībām” stāšanos spēkā atjaunojās privātīpašuma daļa mežā. Otrkārt, sāka nostiprināties privātā uzņēmējdarbība mežizstrādē un koksnes apstrādē. Secīgi bija jāmainās arī pārvaldes institūciju struktūrām un to veicamajiem uzdevumiem. Tam visam bija jāatspoguļojas šajā pirmajā programmā.

Šobrīd tai vairs ir tikai vēsturiska nozīme, jo pa šiem gadiem daudz kas mainījies. Nav vairs Meža ministrijas. Nozari skārušas vairākas būtiskas reformas, un pašlaik par meža nozari ir atbildīgs zemkopības ministrs.

Programmas pirmās nodaļas “Republikas meža fonda pārvaldes, apsaimniekošanas un izmantošanas politika” apakšnodaļa ir “Meža zinātne”, kuru toreiz izstrādāja pašreizējais Zemkopības ministrijas (ZM) valsts sekretāra vietnieks Arvīds Ozols. Apskats ir izstrādāts rūpīgi, norādot galvenos pētījumu virzienus un iespējamos finansējuma avotus. Kas no tā piepildījies, to varam rezumēt gan mēs, gan arī apakšnodaļas autors – meža zinātne atrodas uz iznīkšanas robežas.

Otrs nozīmīgākais aspekts minētajā nodaļā ir paredzētās mežu apsaimniekošanas formas un to izmaiņas (autori – Uldis Grava, Arnis Gertners), kas pašlaik ir aktualizējušās. Programmā bija paredzēts, ka ar 2010. gadu, meža platību nodošana mežizstrādei, kas pamatā rūpējas par stabilitātes un perspektīvas garantu mežizstrādātājiem, būtu jāizbeidz. Par galveno meža resursu izmantošanas formu ar šo gadu ir jākļūst sortimentu izsolēm, ar kurām tiek nomainītas cirsmu izsoles”.

Nodaļas “Meža resursu prognoze” saturs pamatā balstījās uz diviem priekšnosacījumiem. Pirmais – mežu iedalījums trīs kategorijās: aizsargājamie meži, saudzējamie meži un saimnieciskie meži, ko noteica Saeimas 1994. gada 24. marta pieņemtais likums “Par meža apsaimniekošanu un izmantošanu” (17. pants). Šis iedalījums kategorijās regulēja mežaudžu ciršanas vecumu. Otrais – galvenās cirtes aprēķins tika veikts pēc Krievijas profesora N.Moisejeva izstrādātā algoritma, kura lietošana nodrošina nepārtrauktu, neizsīkstošu un nesamazinātu meža ciršanu ilgā laika posmā. Aprēķinu rezultātā ikgadējā galvenās cirtes tāme valsts mežos no 4,57 miljoniem m3 1991.—2000. gadā tiks palielināta uz 5,96 miljoniem m3 2021.—2030. gadā.

Nedaudz atkāpjoties no iesāktās analīzes, jānorāda, ka pašreizējā Meža likumā (2000) definējumi par minētajiem jautājumiem ir šādi (2. punkta 2. apakšpunkts): “Aizsargājamo mežu, saudzējamo mežu, aizsargjoslu un īpaši aizsargājamo mežu iecirkņu apsaimniekošanā papildu ierobežojumus nosaka citi likumi un Ministru kabineta noteikumi.” Lai ilustrētu pašreizējo oficiālo viedokli par tāmes lietderību, atļausimies citēt ZM valsts sekretāra vietnieka Arvīda Ozola teikto jau pirms minētā likuma pieņemšanas: “Ciršanas tāmes sakarā Saeimas komisija 20. janvārī izšķīrās par to, ka ciršana tiek regulēta valsts mežos gan pēc kubikmetriem, gan pēc platības, un šo ciršanu nosaka Ministru kabinets. Jaunais termins ir maksimāli pieļaujamais ciršanas apjoms, un tas principiāli maina līdz šim lietoto jēdzienu – ciršanas tāme.”

Atgriežoties pie programmas svarīgāko problēmu apskata, jāapstājas pie nodaļas “Meža meliorācijas un meža ceļu būves apjomi”, kurā izskatīti mežu pārmitro platību nosusināšanas un meža infrastruktūras jautājumi. Tiem mūsu apstākļos ir vislielākā nozīme gan mežaudžu ražības kāpināšanā, gan sekmīgu mežsaimniecisko un mežizstrādes darbu nodrošināšanā.

Nodaļā dots īss hidroģeoloģiskās situācijas un hidromeliorācijas fonda raksturojums kopumā un atsevišķās virsmežniecībās, kā arī mežaudžu ražības izmaiņas pēc nosusināšanas. Produktivitātes pieaugums, nosusinot pārmitros mežus, svārstās no 60 m3/ha līdz 200 m3/ha, līdz ar to meliorācijā ieguldītie līdzekļi var atmaksāties trijos četros gados. Līdz 1990. gadam valstī ik gadu nosusināja 5 līdz 6 tūkstošus ha pārmitro mežu, bet 1991. gadā jau sākās apjoma samazināšanās, kas šodien ir tuvu nullei. Nodaļā bija uzsvērta meliorācijas nozīme meža infrastruktūras izveidē un bija secinājums, ka viena piektā daļa no gadā iegūstamā kokmateriālu daudzuma atrodas platībās, ko nevar apgūt bez papildu līdzekļu ieguldīšanas ceļu izbūvē, kas paralēli ir saistīts ar nosusināšanas sistēmu ierīkošanu. Tāpat bija aprēķināti un doti nosusināšanas rezultātā sagaidāmie papildienākumi uz vienu hektāru.

Attiecībā uz autoceļiem bija dota informācija par to klasifikācijas iedalījumu, biezības koeficientiem un sadalījumu pēc virsmežniecībām. Lai panāktu optimālo ceļu biezību mežsaimniecisko, meža apsardzības un aizsardzības, kā arī mežizstrādes pasākumu veikšanai, līdz 2030. gadam ik gadu vidēji jāizbūvē 350 km meža autoceļu.

Papildinot programmas vērtējumu, jāsecina, ka savu nozīmīgumu vēl saglabā toreizējie apsvērumi par mežu iedalījumu atkarībā no saimnieciskajiem mērķiem, izdalot programmas par resno dimensiju sortimentu izaudzēšanu, plantāciju tipa mežaudzēm meža platībās, par enerģētiskajiem mežiem. Sīkāk nepakavējoties pie visām programmā definētajām augstražīga meža ieaudzēšanas metodēm, minēsim tikai galvenās: meža sēklkopības un meža selekcijas pētījumu rezultātu izmantošana, dabiskajai atjaunošanai atstāto platību apsaimniekošanas pilnveidošana, lauksaimniecībā neizmantoto zemju kvalitatīva apmežošana utt.

Turpmāk — vēl