Pēterburgas Mākslas akadēmija, dāvinājumā Rīgas pilsētai

Māra Lāce, Valsts Mākslas muzeja direktore:

Referāts Latvijas Zinātņu akadēmijas, Valsts mākslas muzeja un P.Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja kopsēdē “Pēterburga un Latvija kultūrvēsturisko sakaru skatījumā” 2003.gada 4.aprīlī

Par ziemeļu Palmīru sauktajai Pēterburgai, daudz nīstajai un daudz mīlētajai spožajai Krievijas metropolei, 19.gadsimtā bija lemts kļūt par latviešu profesionālās mākslas veidošanās vietu. To galvenokārt noteica profesionālās mākslas izglītības apgūšanas iespējas. Un pirmām kārtām tā bija Pēterburgas Mākslas akadēmija jeb, kā toreiz teica, Ķeizariskā mākslas akadēmija, kas tika izveidota 1757.gadā un darbojās Ķeizariskās galma ministrijas pārziņā. Otra nozīmīgākā mācību iestāde latviešu mākslas veidošanās procesā bija barona Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skola, kas darbojās kopš 1879.gada un atradās Tirdzniecības un rūpniecības ministrijas pārziņā. Skola gatavoja dekoratīvi lietišķās mākslas meistarus, kuru profesionālā meistarība ļoti augstu tika vērtēta. Mākslas literatūrā tiek minēts, ka šai skolā mācījušies ap 130 latviešu jauniešu. Lielo ieinteresētību noteica gan tās samērā demokrātiskais raksturs un vieglāki iestāšanās noteikumi, gan pēc skolas absolvēšanas piedāvātās darba iespējas. Arī latvieši deva savu ieguldījumu skolas darbībā. Par pedagogiem šeit strādāja Jūlijs Jaunkalniņš, kas no 1909. līdz 1918.gadam bija pat skolas inspektors, Gustavs Šķilters, Kārlis Brencēns un Jēkabs Belzēns. Trešā ievērojamākā mākslas izglītības iestāde Pēterburgā bija Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skola, kas ar šādu nosaukumu pastāvēja kopš 1857.gada. Daudziem latviešu jauniešiem mācības šai skolā kļuva par tramplīnu ceļā uz Mākslas akadēmiju. Īpašu popularitāti tā ieguva 20.gadsimta pašā sākumā, kad par skolas direktoru kļuva izcilā mākslinieka Vilhelma Purvīša studiju biedrs Nikolajs Rērihs.

Ciešā saistībā ar mākslas izglītību notika arī mākslas vērtību uzkrāšana. Pie katras no minētajām iestādēm pastāvēja arhīvs, kur bija saglabāts arī lielāks vai mazāks mākslas darbu skaits. Apjomīgs krājums bija izveidojies pie Pēterburgas Mākslas akadēmijas, kur tika glabāti mācību darbi, t.sk. kompozīcijas, kas bija saņēmušas arī augstāko novērtējumu, piemēram, Lielo zelta medaļu, dažādu Rietumeiropas meistaru gleznu kopijas u.c. priekšmeti. 19.gadsimta astoņdesmitajos gados Mākslas akadēmijas kanceleja pieņēma lēmumu — daļu no uzkrātajām vērtībām nodot lietošanā, kā toreiz teica, provinces pilsētās, ja vien tur atradās institūcija, kas varēja nodrošināt mākslas darbu saglabātību. Rīgai šāda iespēja bija.

Īsa atkāpe senākā vēsturē. Latvijas teritorijā pirmais muzejs tika dibināts 1773.gadā, kad Rīgas rāte, pieņemot ārsta Nikolaja Himzela kolekciju, ko viņa māte Katrina Himzela ar testamentu novēlēja pilsētai, nolēma izveidot muzeju. Kolekciju novietoja pilsētas bibliotēkā, kas atradās virs Doma baznīcas krustejas. Liela šīs kolekcijas daļa kļuva par pamatu tagadējam Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam, kas uzskatāms par pirmo un vecāko muzeju Baltijā. Himzela muzeja darbībai bija vēl tālejošākas sekas. Savāktā dabas priekšmetu kolekcija iegūla vēlāk dibinātajā Dabas muzejā. Savukārt muzejā laika gaitā izveidojusies mākslas darbu kolekcija, 1816.gadā tika nodalīta kā atsevišķs kabinets. Mākslas kolekcijai papildinoties, kas īpaši palielinājās 1866.gadā, nopērkot Domeniko de Robiani gleznas, pilsētas valdē tika aktualizēts jautājums par mākslas galerijas izveidi. Rīgas pilsētas gleznu galerija publiskai apskatei tika atvērta 1869.gadā Rīgas reālģimnāzijas telpās (tag. Rīgas Valsts 1.ģimnāzija Raiņa bulvārī 8). Pilsētas gleznu galerijas kolekcija galvenokārt papildinājās no dāvinājumiem, kas 19.gadsimtā bija ļoti tipisks muzeju krājumu komplektēšanas veids.

Tādējādi 1884.gadā Rīgas pilsēta varēja izteikt gatavību “pieņemt no Pēterburgas Mākslas akadēmijas priekš pilsētas mākslas muzeja vajadzībām mākslas darbus”.

Tika risināts jautājums par 26 gleznu nosūtīšanu, ko realizēja ar transporta kompānijas “Nadežda” starpniecību, Rīgas pilsētai par transporta, iepakošanas un apdrošināšanas pakalpojumiem samaksājot 255 rubļus un 25 kapeikas. Pēterburgas Mākslas akadēmija gleznas nodeva ar vairākiem nosacījumiem. Pirmkārt, muzejam bija jāuzņemas pilna atbildība par to saglabātību. Otrkārt, notiekot kādam nelaimes gadījumam vai zagšanai, obligāti par šo faktu bija jāinformē Pēterburgas Mākslas akadēmija. Treškārt, ja muzejs nevarēja garantēt minēto punktu izpildi, tad gleznas bija jāatdod Mākslas akadēmijai. Rīgas pilsētas valde, izsakot pateicību par apjomīgo dāvinājumu, apliecināja, ka tiks ievēroti un pildīti visi nosacījumi. Saņemot gleznas, tika konstatēts, ka Pēterburgas Mākslas akadēmijas kancelejas kļūdas dēļ uz Rīgu nav nosūtīta visos sarakstos iekļautā Mihaila Klodta glezna “Melnais sols”, kas pašlaik atrodas Krievu mākslas muzejā Pēterburgā (sižets no somu zemnieku dzīves), bet gan V.Šeremetjeva glezna “Cara iznāciens uz Sarkanā lieveņa”, kas no mākslinieciskā viedokļa vērtējama zemāk. Varbūt, ka tā bija nejaušība, bet iespējams, ka apzināta tendence, kas sakrita ar rusifikācijas nostiprināšanas politiku Baltijā.

No šodienas pozīcijām raugoties, minētais gleznu dāvinājums ir ļoti neviendabīgs. Tajā līdzās atzīstamiem un augstu vērtējamiem Ivana Aivazovska, Georga Urlauba, Aleksandra Popova, Alekseja Bogoļubova, Nikolaja Makovska un citu pazīstamu autoru mākslas darbiem apmēram pusi veidoja Rietumeiropas mākslinieku darinājumu kopijas. Dāvinājumu kritiski novērtēja jau 1886.gadā, tikai nelielu daļu iekļaujot galerijas gleznu katalogā, kā arī vēlāk Vilhelma Neimaņa sastādītajā katalogā. Pēc 1905.gada, izveidojoties Pilsētas mākslas muzejam, daļa no dāvinātajiem darbiem tika eksponēta muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā. Pieņemot mākslas darbus muzeja uzskaitē, tika noteikta dāvinājuma kopējā vērtība, kas bija 4895 rubļi.

Dāvinājuma nozīmīgāko darbu skaitā ir divas Ivana Aivazovska gleznas “Saules riets uz jūras” un “Konstantinopole. Skats uz Zelta ragu”, kas kļuva par lielisku papildinājumu paša mākslinieka tajā pašā gadā Rīgas pilsētai dāvinātajai gleznai “Migla uz jūras”. 1870.gadā gleznotais Konstantinopoles skats ir tapis mākslinieka daiļrades brieduma gados, kad viņa gleznojumam raksturīga īpaši izsmalcināta krāsu gamma.

Apzinoties muzeja krājuma izglītojošo funkciju un nepieciešamību radīt plašāku mākslas kopainas un dažādu parādību atspoguļojumu, augstu vērtējami ir divu izcilu krievu 19.gadsimta akadēmiskās glezniecības lielformāta paraugi. Dāvināto darbu skaitā ir Georga Urlauba glezna “Jaira meitas atdzimšana”, kas 1871.gadā Pēterburgas mākslas akadēmijā tika novērtēta ar Lielo zelta medaļu. Šis gads ir interesants Mākslas akadēmijas vēsturē, jo pirmo reizi visi konkursa dalībnieki saņēma Lielo zelta medaļu — tie bija Iļja Repins, Vasilijs Poļenovs, Mihails Zeļenskis, Jevgeņijs Makarovs un jau pieminētais Georgs Urlaubs. Arī Aleksandra Popova glezna “Kristus un grēciniece” 1879.gadā Pēterburgas Mākslas akadēmijā tika novērtēta ar Lielo zelta medaļu. Abas minētās gleznas 1882.gadā tika eksponētas Viskrievijas rūpniecības un mākslas izstādē Maskavā un drīz pēc tam nodotas Rīgai.

Gan I.Aivazovska darbi, gan minētās G.Urlauba un A.Popova gleznas šobrīd tiek gatavotas eksponēšanai izstādē “19.gadsimta akadēmiskā glezniecība”, kas skatītājiem tiks atvērta 15.maijā, uzsākot Valsts mākslas muzeja simtgades programmu. Ievērības cienīgs ir fakts, ka Urlauba un Popova gleznas līdz šim pie mums nav bijušas eksponētas. To noteica gleznu sliktais tehniskais stāvoklis, kā arī daļēji kompozīciju lielie izmēri — pāri par diviem metriem. Pašlaik nobeiguma fāzē ir gleznu ļoti apjomīgais un pietiekami sarežģītais restaurēšanas process.

Krievu mākslinieku darbi no dāvinātās kolekcijas glabājas Valsts mākslas muzejā, ievērojami papildinot Baltijas valstīs nozīmīgāko krievu mākslas krājumu. Atsevišķi Rietumeiropas mākslas paraugi atrodas Ārzemju mākslas muzejā. Tomēr daļa no kopijām, kas tika uzskatītas par mazvērtīgām un 20.gadsimta trīsdesmitajos gados tika deponētas pilsētas pārvaldes iestādēm telpu dekorēšanai, karu un okupācijas režīmu juku laikos gājušas pazušanā.

Nobeigumā jāatzīmē: lai gan Pēterburgas dāvinājums mākslinieciskā ziņā ir ļoti neviendabīgs, tomēr tā labākā daļa — vismaz 11 darbi — kļuvusi par nopietnu papildinājumu Rīgas muzeju krājumam, kas dod ierosmes arvien jauniem pētījumiem, salīdzinājumiem un eksponēšanas iespējām.