Latviešu inteliģence Pēterburgā. Atsevišķās piezīmēs

Aldis Upmalis, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja speciālists, politoloģijas maģistrs:

Referāts Latvijas Zinātņu akadēmijas, Valsts mākslas muzeja un P.Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja kopsēdē “Pēterburga un Latvija kultūrvēsturisko sakaru skatījumā” 2003.gada 4.aprīlī

Mārtiņš Remiķis 47 gadus – no 1870. līdz 1917. gadam – bija Pēterpils latviešu valodas cenzors. Par šī vīra neparasto personību, saistību ar jaunlatviešu kustību un nopelniem latviešu literatūras tapšanā esmu referējis Latvijas Universitātes 61. zinātniskajā konferencē. Izmantojot Mārtiņa Remiķa piezīmes, kas glabājas mūsu muzejā, pievērsīšos citiem mazāk zināmiem, taču ne mazāk interesantiem faktiem, piemēram, kā Pēterburgas Jēzus baznīca kļuva par pazīstamu latviešu kultūras centru, kā latviešu galvaspilsētas inteliģence iespaidoja Manaseina revīziju, un kādos apstākļos latvieši tika pie savas juridiskās terminoloģijas.

Vispirms par Jēzus baznīcas latviešu draudzi jeb slaveno “jēzeni”. Šodien to piemin kā lielāko Pēterpils latviešu kultūras centru. Taču ne vienmēr ir bijis tā. Šāds stāvoklis vispirms bija jāizkaro diezgan grūtā cīņā. Jo sākotnēji šeit bija vācu luterāņu baznīcas latviešu draudze. Latviešiem bija ļauts šeit pulcēties un viņiem atsevišķi lasīja sprediķus dzimtajā valodā, bet citās lietās viņiem nekādas teikšanas nebija.

Remiķis raksta: “Toreiz [..] mācītāja Seebrga (J.Zibergs) laikā pie šīs draudzes nepiederēja neviens daudzmaz izglītots latvietis, ko draudze būtu varējusi vēlēt par savu aizstāvi baznīcas rātē. Bija kādi pāris pērminderi, ko mācītājs bija par tādiem izredzējis. Kad vācu baznīcas dome un viņas priekšnieks tā vēlējās, tos uzaicināja uz sēdi, un ar to skaitījās, ka tie izpilda pagaidām baznīcas padomes locekļu uzdevumus. – Vācu draudzes rāte ar savu priekšsēdētāju, Vidzemes muižnieku v. Brummer (fon Brimmer) un sekretāri v. Richteri (fon Rihter), bīskapa Richtera Ģenerālās konsistorejas viceprezidenta dēlu, bija sagrābuši visu baznīcas mantas pārvaldīšanu savās rokās.

Kad latviešu draudze (jau bija diezgan liela) caur Pēterburgas Ģenerālkonsistorijas priekšrakstu dabūja atvēli sasaukt draudzes sapulci un izvēlēt iz sapulcētiem Latviešu draudzes aizstāvjus jeb rātes locekļus, tad vācu draudzes baznīcas rāte ar v. Brummeri priekšgalā vieni paši bez sapulces piedalīšanās izvēlēja [..] pavisam neizglītotus un rakstīt neprotošus vīrus. Kad sapulcējušies izsacīja savu protestu, tad v. B., nicinoši smiedams, teica: “Lai nu gan rakstu zīmes neprot, bet rādās, ka viņiem gudra galva un vispāri izvēlētiem būs liels gods ar mums kopā sēdēt un spriest par baznīcas lietām.” – Pēc tādas zaimošanas [..] draudzes locekļi protestēdami izklīda.”

Tad Remiķis, kurš šajā sapulcē piedalījās, kopā ar dažiem studentiem uzņēmās sastādīt sūdzību Pēterburgas Luteriskajai Ģenerālkonsistorijai. Viņam pašam un vēl kādam latviešu karavīram Zelmiņam no Valsts naudas kaltuves Zelta apsardzes rotas nācās arī šo lūgumrakstu vienīgajiem parakstīt un iesniegt. Jo visi citi baidījās no Ģenerālkonsistorijas viceprezidenta v. Rihtera, kura dēls, kā jau teikts, bija Jēzus baznīcas vācu draudzes rātes sekretārs. Tomēr viņiem paveicās. Ģenerālkonsistorija uzdeva mācītājam sasaukt draudzes sapulci, vācu rātei nepiedaloties. Sapulcē par draudzes latviešu rātes locekļiem ievēlēja Remiķi, kas toreiz jau bija cenzors un proģimnāzijas skolotājs. Un kopā ar viņu vēl piecus izglītotus latviešus, starp kuriem viens bija kroņa ierēdnis un pārējie amatnieki.

Šādā sastāvā jaunie latviešu rātskungi piedalījās Jēzus luterāņu baznīcas rātes kopīgajās sēdēs. Viņi uzstājās tik vienoti un enerģiski, ka drīzumā, kad arī vācu draudzei pienāca rātskungu pārvēlēšanas laiks, visi līdzšinējie ar fon Rihteru priekšgalā atsacījās no kandidēšanas. Seši jaunievēlētie vācu rātskungi nāca no liberālākiem ļaudīm. Un, tā kā viņu vidū bija ievēlēts arī kāds latvietis, kurš līdz tam turējies pie vācu draudzes, tad pirmajā kopīgajā sēdē par baznīcas rātes priekšsēdētāju kļuva Remiķis un par sekretāru – ģimnāzijas skolotājs Dāvids Pelcs (kurš pazīstams arī kā latviešu rakstnieks Kažoku Dāvis). Un šāds latviešu administratīvs pārsvars draudzē saglabājās arī uz priekšu, gandrīz pusi gadsimta, līdz pat Februāra revolūcijai.

Šim draudzes mēroga apvērsumam bija tālejošas sekas. Pēterburgā, kur policejisku apsvērumu dēļ jebkāda sabiedriska biedrošanās bija visai apgrūtināta, latvieši tā ieguva sev legālu jumta organizāciju. Vēlāk ar “baznīcas rātes” ziņu Jēzus draudzes skolas telpās sev atrada mājvietu latviešu studentu korporācija “Fraternitas Petropolitana”, progresīvā kultūras un literārā biedrība “Rūķis”, slavenais Jāzepa Vītola koris, Pēterburgas latviešu Labdarības biedrība, šīs biedrības pašpalīdzības kase un vairākas citas latviskas organizācijas. Šeit tika savākta laba latviešu bibliotēka. Tepat Dāvids Pelcs rīkoja teātra izrādes, bet Jāzeps Vītols koncertus. Tā “jēzene” ieguva liela latviešu kultūras centra slavu.

Vēl var pieminēt, ka visu šo organizāciju darbību koordinēja “draudzes rāte”, kurā tad pulcējās aktīvākie Pēterpils latviešu inteliģenti. Draudzes priekšsēdētājs gandrīz nemainīgi bija Remiķis.

Cita ļoti interesanta lappuse Remiķa piezīmēs saistās ar tā saukto Manaseina revīziju, ko 1882.–1883. gadā Baltijas guberņās vadīja Krievijas imperatora galminieks – senators Manaseins. To lielā mērā bija izprovocējuši slavofilu raksti Krievijas presē un daļēji Krišjāņa Valdemāra publikācijas ietekmīgajā laikrakstā “Moskovskije Vedomosķi”.

Revīzijas mērķis bija sagatavot Krievijas likumu un administratīvās kārtības ieviešanu Baltijā. Iekšlietu ministrs grāfs N.Ignatjevs uzdeva noskaidrot arī metodes, kā pasteidzināt zemnieku māju iepirkšanas procesu. Kopumā tas bija Krievijas slavofilu mēģinājums darīt galu Baltijas muižnieciskajai autonomijai, un ne vairāk. Par pamatiedzīvotāju ekonomiskajām tiesībām sākotnēji nebija ne runas. Par to, ka revīzija ieguva arī šādu šķautni, jāpateicas Pēterburgas inteliģentiem.

Remiķis atceras: “Par revidentu no ķeizara bija nozīmēts senators Manaseins, kurš šai revīzijai gatavojās 6 mēnešus, vācot dažādus materiālus par šīm divām guberņām. Kad Manaseins izteica šo savu vēlmi savam paziņam akadēmiķim Kēleram1, igaunim pēc tautības, tad Kēlers griezās pie manis ar priekšlikumu aiziet pie senatora [..]. Kad tiku priekšā stādīts Manaseinam, pēdējais mani palūdza apmeklēt viņu piektdienās, kad pie viņa notika “jours firxes”. Šajās dienās pie viņa regulāri sanāca akadēmiķis Kēlers, zvērinātais advokāts latvietis Jānis Frīdemanis2, veterināro zinātņu maģistrs Kristaps Helmanis3 un arī citi latvieši. Kādā no šiem vakariem Manaseins man teica: “Es vakar visu dienu lasīju jūsu atskaites par latviešu avīzēm. Esmu pilnībā ar Jums vienisprātis, ka Krievijas valdībai nevajadzētu palīdzēt, bet visādīgi traucēt latviešu pārvācošanai un tāpēc nepieciešama skolu, tiesu un administrācijas reforma Baltijā.” Es arī parādīju M. vairāku starp muižniekiem un zemniekiem slēgtu zemes iepirkumu līgumu kopijas. Šajos līgumos, kas tika slēgti uz “abu pušu labprātīgas vienošanās pamata”, bija daudz pretlikumīgu nosacījumu, kas ierobežoja pircēja tiesības uz iegādāto zemi. Tā, piemēram, pārdevējs saglabāja sev tiesības ņemt mālus un šķembas no viensētas īpašnieka zemēm, atlīdzību par materiālu nosakot pēc sava prāta. Citur līgumos bija teikts, ka pircējam jāsamaksā liela summa zeltā. Citur atkal, ka pircējam līdz līguma noslēgšanas dienai ir jābūt precētam, lai sieva arī varētu parakstīt līgumu un pārdevēja labā atteikties no sava pūra, dodot pie tam zvērestu ar vārdiem: “Lai palīdz man Dievs un Viņa svētais vārds.” Tāpat visi kontrakti bija uzrakstīti divās valodās, vācu un latviešu, pie tam vācu variants tika uzskatīts par oriģinālu, bet latviešu par tulkojumu, lai gan pircēji vāciski pavisam nesaprata vai saprata visai maz. Un jau pavisam nesaprotami bija, ka pircējam nācās maksāt zināmu summu – 150–200 rubļu vai vairāk – par tā saucamo dzelzs inventāru.”

Vārdu sakot, revīzija jau sagatavošanas fāzē ieguva pavisam citu virzienu. Parasti Baltiju Krievijas augstākās sfērās reprezentēja baltvācu muižniecības pārstāvji (kas tad arī virzīja procesus sev vēlamā virzienā), bet šoreiz bija gadījies citādi. Pirmie, “pie solīšanas” bija tikuši latvieši. Un viņi, protams, steidza šo iespēju nepalaist garām. Latviešu skolotie zemniekdēli Pēterburgā centās pievērst Krievijas ierēdņu uzmanību muižnieciskās elites ekonomiskajiem noziegumiem. Atkārtoju – tos skart sākonēji nebija šīs revīzijas uzdevums.

Otrkārt, latvieši centās iedabūt revīzijas sastāvā savus cilvēkus. Piemēram, Remiķis ļoti lepojās, ka tieši viņš ir ieteicis Manaseinam par tulku Stērstu Andreju – latvieti, literātu, kurš tikai nupat bija beidzis Pēterburgas universitātes Juridisko fakultāti. Ar šo pašu mērķi Dāvids Pelcs sagatavoja akadēmiski izglītoto latviešu sarakstu, kuru caur Stērstu Andreju iesniedza Manaseinam. Vēlāk daudzi no tajā minētajiem bija iesaistīti revīzijas darbā.

Rezultātā izdevās panākt, ka revīzija kļuva par būtisku notikumu Baltijas latviešu cīņā par saviem nacionālajiem centieniem un par nozīmīgu posmu zemnieku cīņā par savām tiesībām.

Un vēl par to, kā latvieši tika pie juridiskās terminoloģijas. Remiķa atmiņās par to ir šāds mazliet kuriozs vēstījums: “Gatavojoties ieviest Baltijā tiesu reformu, valdība uzdeva Viņa augstības kancelejas II nodaļai parūpēties, lai tiktu sagatavots Tiesu reglamentu tulkojums latviešu valodā. Šo darbu II nodaļa uzdeva zinātņu vīram, mācītājam no Dobeles miestiņa Kurzemē, izcili labam latviešu valodas zinātājam, bet ne pārāk labam krievu valodas pratējam, kā tas izrādījās, kad man tika priekšā stādīts drukājamais latviešu teksts. Kā es vēlāk uzzināju no kāda no Mītavas atbraukuša paziņas, tad šis mācītājs Augusts Bīlenšteins, aizņemts ar savas draudzes lietām, zinātnisko darbu un meklējumiem latviešu valodā, atdevis uzdoto tulkojumu sava pagasta skolotājam.

Saņēmis no Galvenās pārvaldes drukas lietās vienu eksemplāru, par Justīcijas ministrijas līdzekļiem latviski iespiesto Tiesu reglamentu, es sāku to lasīt, taču nesapratu neko no tā, kas bija tur uzrakstīts. Salīdzinot ar krievu oriģinālu, izrādījās, ka tulkojumā rakstīts pavisam kas cits. Tad izlēmu, ka, lai izvairītos no pārpratumiem, kas varētu rasties, lietojot šo oficiāli valdības izdoto tulkojumu, jāgatavo burtiski vairāku nodaļu tulkojumi no latviešu valodā izdotā reglamenta. Liku tos priekšā Galvenās pārvaldes priekšniekam, ar paralēlēm no krievu teksta. Norādīju vēl, ka saskaņā ar likumu latviešu tulkojumu jāsagatavo Justīcijas ministrijai sadarbībā ar Iekšlietu ministriju.

Priekšniecība izlēma, ka arī Iekšlietu ministrijai jārūpējas par to, lai būtu sagatavots precīzs Tiesu reglamenta latvisks tulkojums, un stādīja priekšā manu ziņojumu ministram grāfam Tolstojam. Pēdējais izlēma, lai manas piezīmes līdz ar visiem pavadošajiem papīriem tiktu nosūtītas justīcijas ministram. Justīcijas ministrija savukārt nosūtīja manus iebildumus tulkotājam [..].

Tad Justīcijas ministrija saņēma no mācītāja viņa tulkojumu aizstāvošus izskaidrojumus, kurā mācītājs aizrādījuma autoru rupji nosauca par nejēgu un latviešu valodas nezinātāju. Šī atbilde tika no Justīcijas ministrijas nosūtīta uz Galveno pārvaldi drukas lietās. – Šo vēstuli bija rakstījis cilvēks, kurš prata valsts valodu, bet parakstījis bija mācītājs B, kā tas bija redzams, salīdzinot rokrakstu un parakstu.

Parakstā bija teikts: “Latviešu literārās biedrības priekšsēdētājs, mācītājs B.” Vārdos “Latviešu literārās biedrības priekšsēdētājs” – bija astoņas orfogrāfiskas kļūdas, uz to es aizrādīju pārvaldes lietvedim.

Bet es neapstājos pie tā un ar divu latviešu juristu palīdzību, viena zvērināta advokāta un otra tiesību kandidāta, sagatavoju daudz pamatīgāku un sīkāku ziņojumu Galvenajai pārvaldei drukas jautājumos, kas tika pāradresēts uz Justīcijas ministriju.

Ministrs Nabokovs nosūtīja manu ziņojumu Kurzemes guberņā tajā laikā rezidējošajam senatoram Manaseinam. Pēdējais pievērsa šim jautājumam [..] nopietnu uzmanību. Viņš nodibināja Rīgā veselu komisiju, kas sastāvēja no latviešu advokātiem un periodisko izdevumu redaktoriem. Šī komisija, pēc rūpīgas iepazīšanās un tulkojuma izskatīšanas, vienbalsīgi to atzina par nederīgu. Un tā Justīcijas ministrijas izdotais latviskais Tiesu reglamenta tulkojums, 25 000 eksemplāri, gāja zudībā un bija pārdots makulatūrā.

Pēc revīzijas beigām Kurzemes guberņas prokurora palīgam, bijušajam revīzijas senatora Manaseina tulkam, tiesību kandidātam un rakstniekam Stērstu Andrejam tika uzdots jauns Tiesu reglamenta tulkojums.”

No savas puses varu vēl piebilst, ka tulkotais Krievijas 1864.gada Tiesu reglaments bija pirmais likumu krājums latviešu valodā. Tas tika radīts, pilnīgi no jauna izstrādājot latviešu juridisko terminoloģiju.

1 Johans Kēlers (1826–1899) – galma gleznotājs un akadēmiķis. Igauņu nacionālās glezniecības skolas pamatlicējs. Pazīstams kā izcils igauņu, somu, latviešu un lietuviešu interešu aizstāvis galmā.

2 Frīdemanis Jānis (1837–1899) – tautas atmodas laikmeta ievērojams darbinieks. Viens no ievērojamākajiem “Pēterburgas Avīžu” līdzstrādniekiem. Dzimis Kalnciemā. Studējis tieslietas Maskavā. Miris Pēterpilī. Ievērojamākie darbi: “Jauki stāsti par darbu un svešām zemēm”, “Zināšanas un stāsti par pasaules lietām” u.c.

3 Kristaps Helmanis (1848–1892) – pasaulē pazīstams latviešu bakteriologs. Dzimis Tērvetes pagastā, “Lejas Cimu” mājās. Studējis Tērbatā un kļuvis par šīs augstskolas pasniedzēju. 1879.g. kā zinātņu maģistrs pieņem vetārsta vietu Leibgvardes jātnieku pulkā Pēterpilī. Helmanis Krievijā pirmais sāk pētījumus trakumsērgas apkarošanā, gatavo vakcīnas. 1886. un 1888. gadā Krievijas valdība sūta Helmani uz Parīzi pie slavenā Pastēra. Abu pētnieku sadarbība turpinājās arī vēlāk. Helmanis publicē vairākus ievērojamus un pasaulē daudz tulkotus darbus. 1891.gadā viņš ar galma atbalstu nodibina Pēterburgas eksperimentālās medicīnas institūtu. To viņš arī pats vada. Devis pasaulē atzītu ieguldījumu lipīgo infekcijas slimību apkarošanā. Šo pētījumu laikā viņš inficējas un mirst, tāpat kā trīs viņa līdzstrādnieki – latvieši.