• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ar jauno adopcijas kārtību praktiskā darbībā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 28.03.2003., Nr. 49 https://www.vestnesis.lv/ta/id/73266

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Netiek taupītas pūles, lai internets pieejams katram

Vēl šajā numurā

28.03.2003., Nr. 49

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ar jauno adopcijas kārtību praktiskā darbībā

Iveta Zalpētere, Tieslietu ministrijas Privāto tiesību departamenta direktore, — “Latvijas Vēstnesim”

ZALPETERE1.JPG (14036 bytes)
Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Šā gada 11.martā Ministru kabinets akceptēja jaunu Adopcijas kārtību (Ministru kabineta noteikumi Nr.111 “Adopcijas kārtība”, “Latvijas Vēstnesis” 21.03.2003, Nr.45), kurā ievērotas ne vien Latvijas likumu prasības, bet arī valstij saistošo starptautisko konvenciju prasības. Jaunā adopcijas kārtība precīzi nosaka procedūru, kādā adoptējami bērni un pilngadīgas personas. Tajā noteiktas adopcijas procesā iesaistīto institūciju kompetences robežas, precīzi norādīts, kas jādara personām, kas vēlas kļūt par adoptētājiem, kas darāms, lai adopcija tiktu apstiprināta, kā tiek veikta ģimenes izpēte pirms un pēc bērna adoptēšanas, tāpat ir precīzi noteikta kārtība, kā Latvijas bērnus var adoptēt ārvalsts adoptētāji.

Pēc Tieslietu ministrijas sniegtās informācijas, bērnu aprūpes un audzināšanas iestādēs (bērnunamos) šobrīd atrodas ap 4000 bērnu. Taču visiem šiem bērniem ir tiesības augt ģimenē. 2003.gada 10.martā Tieslietu ministrijā reģistrētas 523 ārvalstu adoptētāju lietas – šie cilvēki vēlas audzināt Latvijas bērnus savās ģimenēs. Daudz pasīvāki ir pašmāju adoptētāji, un sekmēt adopcijas procesu var ne tikai sabiedriskās domas maiņa, bet arī adopcijas procesa sakārtošana un vienkāršošana.

Kāpēc bija jāizstrādā jauna adopcijas kārtība, kā tā darbojas un vai reāli spēs sekmēt Latvijas bērnu atgriešanos ģimenēs — par to Iveta Zalpētere.

— Kad un kāpēc tika aktualizēta nepieciešamība izstrādāt jaunu adopcijas kārtību?

— Jaunas adopcijas kārtības nepieciešamība izriet galvenokārt no Latvijas starptautiskajām saistībām – 1996.gadā apstiprinātie adopcijas noteikumi neatbilda ne ANO Konvencijai par bērna tiesībām, ne Eiropas Konvencijai par bērnu adopciju, ne Hāgas konvencijai par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos. Iepriekš spēkā esošie adopcijas noteikumi arī bija pretrunā ar vairākām Latvijas likumu normām. Ievērojot iepriekšminēto konvenciju prasības, tika izdarīti arī grozījumi Civillikumā, kas ir spēkā no šā gada 1.janvāra. Līdz ar to Ministru kabinetam, pamatojoties uz Bērnu tiesību aizsardzības likumā un likumā “Par bāriņtiesām un pagasttiesām” noteikto pilnvarojumu, bija jānosaka jauna adopcijas kārtība, kurā ievērotas gan spēkā esošās Civillikuma normas, gan starptautisko konvenciju prasības.

— Kādas ir būtiskākās izmaiņas adopcijas procesā pēc tā saskaņošanas ar starptautiskajām prasībām?

— Izmaiņu ir daudz. Piemēram, Civillikumā ir noteikts, ka māte drīkst atteikties no bērna ne agrāk kā sešas nedēļas pēc dzemdībām. Iepriekš to varēja darīt tūlīt pēc bērna piedzimšanas, jau medicīnas iestādē atsakoties no bērna un tā atbrīvojot viņu adopcijai. Noteikta arī obligāta prasība ievākt konkrētu informāciju par adoptētāju, veikt rūpīgu pirmsadopcijas ģimenes izpēti, kuras laikā jāizvērtē noteikti apstākļi. Turpmāk bērnu adoptēt varēs tikai abi laulātie. Viens no laulātajiem bērnu varēs adoptēt tikai Civillikumā precīzi noteiktos gadījumos – ja tiek adoptēts otra laulātā bērns, ja otrs laulātais ir atzīts par bezvēsts promesošu vai rīcībnespējīgu. Kas attiecas uz bērnu adopciju uz ārvalstīm, Hāgas konvencija paredz kārtību, kā saņemt informāciju par bērnu, kurš pēc adoptēšanas dzīvo citā valstī. Latvijā šādu informāciju varēs pieprasīt un saņemt Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariāts. Līdz ar to būs iespējams uzzināt, kā klājas bērnam valstī, uz kuru viņš ir adoptēts, un sekot viņa gaitām.

Ļoti svarīga ir Civillikumā un Adopcijas kārtībā iestrādātā norma, ka adopcija netiek nodibināta līdz brīdim, kamēr bērns pietiekami ilgu laiku nav atradies adoptētāja aprūpē. Šis pietiekami ilgais laiks nozīmē laiku līdz brīdim, kad var konstatēt, ka starp adoptētāju un bērnu izveidosies patiesas vecāku un bērnu attiecības.

— Saeimā, pieņemot Civillikuma grozījumus, notika karstas diskusijas par to, vai šim laikam, kamēr bērns atrodas adoptētāja aprūpē, ir jānosaka stingras robežas.

— Jā, diskusijas bija, un to rezultātā Civillikuma 162.pantā netika noteiktas stingras robežas aprūpes laikam, bet katra individuāla gadījuma izvērtēšana tika atstāta bāriņtiesas kompetencē. Ir jāsaprot, ka bērni ir dažādi un cilvēki, kas vēlas viņus adoptēt, arī ir dažādi, katrā gadījumā savstarpējās attiecības veidosies citādi un atšķirīgos laikos. Noteikt vienu unificētu laiku, kurā bērnu un vecāku attiecībām jārodas, nav iespējams.

— Vai pašlaik pašmāju un ārvalstu adoptētājiem ir vienādas tiesības adoptēt bērnus? Iepriekšējā kārtība noteica ierobežojumus ārvalstniekiem, piemēram, adoptēt bērnu uz ārvalstīm varēja tad, ja no viņa adopcijas bija atteikušies divi vietējie adoptētāji.

— Šobrīd spēkā esošajā adopcijas kārtībā ir noteikts, ka ārvalstnieki vai ārvalstīs dzīvojošas personas var adoptēt bērnu, ja Latvijā nav iespējams nodrošināt pienācīgu adoptējamā audzināšanu un aprūpi ģimenē.

— Tas skan visai vispārīgi.

— Tieši tā. Bet nedrīkst ierakstīt normatīvajā aktā, piemēram, tādus kritērijus kā bērna veselības stāvoklis. Tas nozīmētu to, ka tiem bērniem, kas ir veseli, ir jāaug bērnunamā, bet, ja kāds ir slims, tad viņam ir priekšrocības augt ģimenē. Tiesības augt ģimenē ir ikvienam bērnam. Ja bērns dzīvo bērnunamā, ja viņam Latvijā ir meklēta, bet nav atrasta ģimene, viņam tik un tā ir tiesības uz šo ģimeni – arī ārvalstīs. Bet vēlreiz gribu uzsvērt, ka vispirms bērnam tiek meklēta ģimene Latvijā. Diemžēl mūsu sabiedriskā doma attiecībā pret adopciju ir visai negatīva – ja kāda ģimene izvēlas bērnu adoptēt, tad jau iepriekš tiek pieņemts, ka šai ģimenei ir kādas problēmas ar bērnu radīšanu. Tāpat neviena ģimene īpaši nelepojas ar to, ka ir adoptējusi bērnu, pat tad, ja ģimenei un bērniem klājas ļoti labi.

— Veicot grozījumus likumos un izstrādājot jauno adopcijas kārtību, ne reizi vien izskanēja apgalvojums, ka adopcijas procesa uzlabojumi reāli tukšos bērnunamus. Kas ir šāda optimisma pamatā?

— Kaut vai apstāklis, ka līdz šim ar adopcijas jautājumu kārtošanu nodarbojās Labklājības ministrija, Tieslietu ministrija, bāriņtiesas, advokāti un galīgo lēmumu pieņēma tiesa. Tagad procedūra un sistēma ir vienkāršota. Cilvēks, kurš vēlas adoptēt bērnu, dodas uz savas dzīvesvietas bāriņtiesu. Bāriņtiesa veic ģimenes izpēti un pieņem lēmumu par to, ka persona drīkst adoptēt bērnu. Adoptētājs ar šo bāriņtiesas lēmumu dodas uz Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariātu, kur iepazīstas ar informāciju par adopcijai brīvajiem bērniem, izvēlas bērnu un saņem sekretariāta norīkojumu. Norīkojums dod tiesības apmeklēt bērnu aprūpes un audzināšanas iestādē un iepazīties ar viņu personiski. Desmit dienu laikā adoptētājs pieņem lēmumu par to, vai vēlas ņemt bērnu aprūpē vai ne.

— Ko nozīmē vārdi – izvēlēties bērnu? Vai adoptētājs varēs iepazīties ar Adopcijas reģistra informāciju par adopcijai brīvajiem bērniem?

— Adopcijas reģistrs nav publiski pieejams. Bāriņtiesas lēmumā atbilstoši adoptētāja vēlmei jānorāda, kāda vecuma bērnu konkrētais adoptētājs var adoptēt, cita starpā izvērtējot arī adoptētāja vecumu un spēju izaudzināt bērnu. Informāciju par adoptētāja interesēm atbilstošiem bērniem no Adopcijas reģistra sniegs Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariāta darbinieks. Adoptētājam būs jāizlemj, ar kuru no bērniem viņš vēlas iepazīties. Bet nekāda “sērfošana” pa datoru un bērnu meklēšana nebūs iespējama. Un svarīgi ir atcerēties – bērnam tiek meklēti vecāki, nevis vecākiem piemeklēts atbilstošs bērns.

— Tas nozīmē to, ka adoptētājiem nebūs arī iespēju uz savu galvu braukt uz bērnunamiem un izvēlēties sev tīkamu bērnu.

— Nē, tā nebūs. Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariātam būs tiesības dot metodiskos norādījumus bērnu aprūpes un audzināšanas iestādēm par to, kā būtu jānotiek adoptētāja un bērna iepazīšanās procedūrai. Un, manuprāt, nav pareizi tas, ka adoptētājs dodas uz bērnunamu kā uz veikalu, bērnu adopcija nav tirgus.

— Ja iepazītais bērns atbilst adoptētāja vēlmēm, tiek pieņemts lēmums par bērna ņemšanu aprūpē, līdz bāriņtiesa, veicot regulāru ģimenes izpēti, konstatē, ka starp adoptētāju un bērnu izveidosies patiesas vecāku un bērnu attiecības.

— Bāriņtiesai lēmums par adopcijas atbilstību bērna interesēm jāpieņem sešu mēnešu laikā. Vienlaikus ar pozitīvu lēmumu adoptētājam tiek izsniegti bērna dokumenti adopcijas apstiprināšanai tiesā.

— Tas nozīmē, ka lēmums var tikt pieņemts īsākā, bet ne ilgākā laikā.

— Aprūpes laiks var tikt pagarināts tajos gadījumos, kad bāriņtiesa ir konstatējusi adopcijas atbilstību bērna interesēm, bet tā vēl nav apstiprināta tiesā. Pretējā gadījumā līdz adopcijas apstiprināšanai bērnam būtu jāatgriežas bērnunamā, kas var būt traumējoši.

— Kā tiek organizēts aprūpes laiks, ja adoptētājs ir ārvalstnieks?

— Ja ārvalsts adoptētājs ņem bērnu aprūpē, bāriņtiesa, ar kuras lēmumu bērns ievietots aprūpes un audzināšanas iestādē, lemj par bērna aprūpes kārtību un pagaidu uzturēšanās vietu Latvijā. Adoptētājs kopā ar bērnu var dzīvot viesnīcā vai kādā īrētā miteklī.

— Tas, kā noteikto aprūpes laiku varēs realizēt ārvalstu adoptētāji, bija viens no galvenajiem strīdus āboliem diskusijās par aprūpes laika termiņu. Tā rezultātā sākotnēji stingri noteiktais sešus mēnešus ilgais aprūpes laiks Civillikumā un līdz ar to adopcijas kārtībā tika aizstāts ar liberālāko normu – līdz sešiem mēnešiem.

— Tieši tā – uz laiku līdz sešiem mēnešiem, nevis strikti pusgadu, bērnam jāatrodas adoptētāja aprūpē. Bieži vien tam, lai konstatētu, ka starp bērnu un adoptētāju veidojas pamats ģimeniskām attiecībām, ir nepieciešams pavisam neilgs laiks. Var būt arī tādas situācijas, ka bērns jau iepriekš ir viesojies ārvalsts adoptētāja ģimenē (piemēram, vasaras brīvlaikā) un to iepazinis. Ne mazāk svarīgs ir apstāklis, ka ārvalstu adoptētāji jau savā zemē ir izgājuši nopietnu ģimenes pārbaudes procesu, lai viņi vispār varētu kļūt par adoptētājiem.

— Kas notiek gadījumos, ja pamats vecāku un bērnu attiecībām aprūpes laikā neveidojas un adoptētājs izlemj, ka bērnu tomēr nevēlas adoptēt? Vai pastāv kādi kritēriji, pēc kuriem tiek vērtēts – veidojas vecāku un bērnu attiecības vai neveidojas?

— Attiecību veidošanos vērtē bāriņtiesa regulārā izpētes procesā. Tiek vērtēta adoptētāja un bērna personība, viņu savstarpējā piemērotība, adoptētāja un bērna reliģiskā pārliecība, ja tāda ir, un citi aspekti, tostarp adoptētāja mājokļa un saimniecības īpatnības, adoptētāja spēja audzināt bērnu. Ja bāriņtiesa aprūpes laikā konstatē, ka adopcija nav bērna interesēs, tā nekavējoties pieņem lēmumu par atbilstošas ārpusģimenes aprūpes nodrošināšanu.

— Latvijas problēma ir lielais skaits juridiski nebrīvo bērnu, tādu bērnu, kuru vecākiem tā sauktā vecāku vara nav atņemta, bet tikai uz laiku pārtraukta. Šos dzīvu vecāku bāreņus nav iespējams adoptēt, līdz ar to tiek ierobežotas viņu tiesības augt ģimenē. Vai tiek domāts par šīs problēmas risinājumiem?

— Civillikuma grozījumi, kas ir spēkā no šā gada janvāra, paredz arī to, ka aizgādnības tiesības (agrāk – vecāku vara) var atņemt tiesa, aprūpes tiesības (aizgādnības tiesību pārtraukšana) – bāriņtiesa. Turpat noteikts, ka gadījumos, ja sešu mēnešu laikā no aprūpes tiesību atņemšanas nav iespējams tās atjaunot, bāriņtiesa lemj par nepieciešamību atņemt vecākiem aizgādnības tiesības. Tas nozīmē to, ka gadījumos, kad vecāki ilgāk nekā pusgadu neliekas par saviem bērniem ne zinis, bāriņtiesa var lūgt tiesu atņemt vecākiem aizgādnības tiesības un šie bērni kļūst juridiski brīvi.

— Jaunā adopcijas kārtība paredz lielas pilnvaras bāriņtiesām un pagasttiesām. Vai tiek domāts arī par cilvēku, kas tajās strādā, izglītošanu, metodisko vadību? Viņi tomēr lems par cilvēku likteņiem.

— Šobrīd tiek izstrādāti Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariāta metodiskie norādījumi bāriņtiesām, sekretariātā darbojas arī īpaša nodaļa, kuras viens no uzdevumiem ir šo tiesu metodiskā vadība visos adopcijas jautājumos, atskaitot notariālās funkcijas. Cik man zināms, katrā Latvijas reģionā ir nozīmēti atbildīgie darbinieki, kas palīdzēs katrai konkrētai bāriņtiesai un pagasttiesai risināt neskaidros jautājumus. Aprēķini liecina, ka katrai Latvijas bāriņtiesai un pagasttiesai ar adopcijas jautājumu kārtošanu var nākties nodarboties apmēram reizi četros piecos gados. Tāpēc, manuprāt, būtu lietderīgi vispirms kārtīgi apmācīt tās bāriņtiesas, kuru darbības teritorijās atrodas bērnu audzināšanas un aprūpes iestādes, un tos reģionu atbildīgos darbiniekus, kuri varētu veikt konsultantu funkcijas. Galvenais, lai visas adopcijas procesā iesaistītās amatpersonas sniegtu vienādu un skaidru informāciju un nenotiktu normatīvo aktu atšķirīga iztulkošana.

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!