Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ar mākslinieka, rakstnieka, pilsoņa Indriķa Zeberiņa mantojumu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 27.03.2003., Nr. 48 https://www.vestnesis.lv/ta/id/73193

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ar sava laika izjūtu šajā pasaulē

Vēl šajā numurā

27.03.2003., Nr. 48

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ar mākslinieka, rakstnieka, pilsoņa Indriķa Zeberiņa mantojumu

Z04.JPG (19472 bytes)

Z02.JPG (15561 bytes)
Z01.JPG (12954 bytes)

Z03.JPG (13378 bytes)

Indulis Zeberiņš Kazdangā 1965.gadā; mākslinieks 20.gadsimta sākumā; 1965.gadā sarunā ar Sigizmundu Timšānu (apakšējos attēlos)

Ir cilvēki, kurus atceras un piemin gadu desmitus un simtus. Tajā pašā laikā daudzu devumu aizmirst drīz vien pēc viņu aiziešanas no dzīves. Ja kāds Rīgas Pirmajos Meža kapos pa centrālo aleju dodas uz Jāņa Čakstes pieminekli, tad priekšpēdējās krustcelēs (labajā pusē) ieraudzīs lielu, nedaudz apsūbējušu pelēku laukakmeni, no kura noskatās no Snēpeles nākušais gleznotājs, grafiķis, karikatūrists, arī mazāk pazīstams rakstnieks Indriķis Zeberiņš (30.08.1882.–19.05.1969.).

Tie, kuri dzīvē tikušies ar mākslinieku, viņu raksturo dažādi. Literatūrzinātnieks Kārlis Egle raksta: “Viņš bija savdabīga izskata cilvēks ar labsirdīgu, jauku raksturu. Sevišķi laipnas bija viņa acis ar humora pilnu pazobgalīgu spulgu.”

Padomju gados mākslinieku maz pieminēja. Taču strādāja viņš daudz, pārdzīvodams viņam nodarītās pārestības. Es sastapu mākslinieku, kad viņš jau bija izcietis savu sodu cietumā. Tikšanās un dalība izstāžu atklāšanās Kazdangā — tehnikumā, kur bija uzcelta plaša zāle ar mākslinieka Albīna Dzeņa savdabīgo interjeru. Šajā skaistajā Kurzemes pusē vasarās Indriķis Zeberiņš arī daudz strādāja. Tā vairākas reizes radās iespēja ar viņu parunāt. Pēc pārinodarījumiem un pārdzīvotā māksliniekā bija saglabājusies dziļa sāpe. Taču to viņš īpaši necentās izrādīt. Sešdesmito gadu vidū Indriķim Zeberiņam asāka bija kļuvusi ne tikai karikatūrista spalva, bet arī valoda. Tā bija dzēlīga, stāstot par pārinodarījumiem. Taču arī tad neiztika bez iedzimtā un izkoptā humora. Tādā veidā viņš stāstīja, kā kariķējis tā laika dzīvi. Sevišķi mākslinieku neizprata, kad viņš radīja Staļina-Mičurina govs karikatūru ar vairākiem tesmeņiem, kas simbolizēja stahanovisko piena ieguves kāpināšanas prasību. Mākslinieka darbos netrūka arī karikatūru par parastajām dzīves nedienām un trūkumiem. Taču šie darbi tāpat neatbilda sociālistiskā reālisma prasībām.

Mākslinieks izmainījās, kad iztirzāja savas gleznas. Viņš uzskatīja, ka gleznās jāataino ne tikai cilvēka apkārtējā vide, bet arī cilvēka daudzveidīgais mūžs no šūpuļa līdz kapam. Šajās sarunās viņš bija sirsnīgs un draudzīgs.

Vispilnīgāk Indriķi Zeberiņu 20. gadsimtā iepazina (darbos) skolēni, grāmatu un žurnālu lasītāji (skat. publicēto memuāru grāmatu). Vairākas paaudzes jūsmoja par viņa ilustrācijām, un tie, kuri vēlas, bibliotēkās to var darīt vēl šodien. Šo devumu pilnīgāk novērtējis literatūrzinātnieks, rakstnieks, literatūrarhivārs Valdemārs Ancītis. Tādēļ dažas rindkopas no viņa 2001. gadā apliecinātā:

“Man palaimējās. Ar Indriķi Zeberiņu dabūju iepazīties jau bērnībā, lasīdams, lasīdams un pavisam nolasīdams viņa ilustrēto “Mūsu lasāmās grāmatas” otro daļu. Kad aizveru acis, daudzus no šīs lasāmgrāmatas zīmējumiem diezgan skaidri varu iztēloties vēl šodien. (..)

Z05 COPY.GIF (25335 bytes) Z07 COPY.GIF (34542 bytes)
Z06 COPY.GIF (31220 bytes) Z08 COPY.GIF (25154 bytes)
Z11 COPY.GIF (44185 bytes) Z09 COPY.GIF (44317 bytes)

Tas, zināms, bija tikai pazīšanās sākums. Pēc tam sekoja daudzas citas sastapšanās — te kādā laikrakstā, te žurnālā, te kalendārā, bet visbiežāk interesantu grāmatu lappusēs, jo Zeberiņš — tā man likās — varēja vairāk uzzīmēt, nekā drukātāji nodrukāt. (..)

Zeberiņš seniors bija augumā padrukns vīrs tumšām ūsām, bet bez bārdas (bārdu viņš izaudzēja vēlāk). Ļoti dzīvas, kustīgas dabas. Runātīgs. Cilvēks ar jo plašām interesēm, ieskaitot vēsturi, mūziku, literatūru. Daudz lasījis, daudz pieredzējis, daudz pārdomājis. Patiesībā es pat neticu, ka būtu kāds jautājums, par kuru mākslinieks nevarētu zinoši runāt. (..)”

Tālāk savās atmiņās V.Ancītis piebilst, ka ar iepriekš minēto Indriķim Zeberiņam nav bijis gana. Viņš esot bijis attapīgs konstruktors, izgudrotājs, meistars. Un V.Ancītis turpina:

“Jā, Zeberiņš bija vīrs ar humoru. Bet nepārprotiet mani: ar to nepavisam negribu teikt, ka viņš no rīta līdz vakaram tikai taisītu jokus. Attieksme pret dzīvi, pret darbu, pret mākslu viņam allaž bija ļoti nopietna. Ja saku, ka viņš bija vīrs ar humoru, tad tas nozīmē, ka nopietno dzīvi un nopietno darbu Zeberiņš prata tā dzīvot un strādāt, ka ir pašam, ir citiem no tā kļuva gaiši. Un savas vēstules viņš bieži vien nobeidza ar vārdiem: “Cik jauki, cik jauki gan dzīvot pasaulē!”

Jaukajā pasaulē Indriķis Zeberiņš nodzīvoja bezmaz deviņus gadu desmitus. Un cītīgi strādāja līdz pat mūža pēdējam maijam. Tā viņam bija gara un ražena darbdiena, bez īpašiem pagodinājumiem, apbalvojumiem vai kādiem citādiem svētku brīžiem. Svētki? Zeberiņš bija viens no tiem, kas svin savu darbu.

Bet Indriķa Zeberiņa darbs bija ļoti daudzveidīgs. Pats viņš sevi uzskatīja galvenokārt par gleznotāju. Nenoliedzami: šāds talants viņam piemita. To rāda viņa saules pielijušās ainavas, viņa lauku dzīves skati. Un, ja nebūtu Zeberiņa grafikas, mēs droši vien viņu tagad daudzinātu kā lielisku gleznotāju. Bet tā nu iznācis, ka Zeberiņa glezniecība palikusi un joprojām paliek viņa savdabīgās un neatkārtojamās grafikas ēnā. Tieši Zeberiņa zīmējumi un kokdzelumi ir tie, kas mūs valdzina ar atjautīgo izdomu, ar meistarīgo un līdz pēdējam sīkumam izstrādāto formu.

Vispirms — Zeberiņa ekslibri. Latviešu ekslibra vēsturē viņa grāmatzīmēm nemaz nav iespējams garām paiet. Šie mazie, asprātīgie darbiņi saista kā ar savu sižetu, tā smalko tehniku un, bez šaubām, pieder pie paša vērtīgākā, kas mums šai laukā sasniegts.

Tālāk — karikatūras. Ievērojamais grafiķis, Tautas mākslinieks profesors Pēteris Upītis mēdza sacīt apmēram tā: “Zīmēšanu var iemācīties, gleznošanu arī un grafikas mākslu — arī. Bet karikatūras mākslu iemācīties nevar. Par karikatūristu jāpiedzimst. Un Indriķis Zeberiņš ir dzimis karikatūrists — tāds, kāda otra mums vairs nav.” Tas taisnība. Žēl vienīgi, ka Zeberiņa karikatūras tā arī paliek izkaisītas pa sava laika avīzēm, žurnāliem un kalendāriem. Ja visu šo mantu kāds savāktu vienkop, kļūtu redzama ne vien Zeberiņa lielā ražība karikatūras novadā, bet arī viņa apskaužamā meistarība un vērīgā acs. Vienmēr un visur mākslinieks pratis sev apkārt saskatīt paļājamas parādības, kas pelnījušas, ka tās parāda greizā spogulī.

Tad — grāmatu ilustrācijas. Te atkal Zeberiņš ir viens no ražīgākajiem un interesantākajiem māksliniekiem. Tās daudzās grāmatas, kurām viņš darinājis ilustrācijas, grūti pat saskaitīt. Bet zīmīgi, ka šo grāmatu vidū liela tiesa ir tādu, kas pieder pie bērnu literatūras. Ja runājam par latviešu bērnu grāmatas ilustratīvo ietērpu, tad kā izcilākie vecmeistari jāmin vispirms šie trīs: Jānis Jaunsudrabiņš, Indriķis Zeberiņš, Alberts Kronenbergs. Viņi visi jau atdusas zem velēnām, bet viņu darbs grāmatu grafikā dzīvo. Jāpiebilst: un dzīvos ilgi jo ilgi. Katrs no viņiem strādājis citādi, katram ir pašam savs stils, bet kaut kas viņus arī vieno. Tā ir latviskā vienkāršība un sirsnība, mācēšana pietuvoties bērnu dvēselēm.

Zeberiņš ilustrējis daudzus tautas pasaku krājumus, Annas Brigaderes “Triloģiju” (tai viņš darinājis ilustrācijas visiem izdevumiem, sākot ar pašiem pirmajiem 1926. un nobeidzot ar pirmo pēckara izdevumu 1945. gadā), Andreja Upīša “Tālus ceļus” un “Sūnu ciema zēnus”, Ernesta Birznieka-Upīša “Pelēkā akmens stāstus”, Jāņa Jaunsudrabiņa “Zaļo grāmatu”, Ernesta Eferta-Klusā “Mārci”, Sudrabu Edžus “Dullo Dauku”, Kārļa Kraujiņa “Spoku dzirnas” — te tikai bērniem un jaunatnei domātie izdevumi, turklāt ne jau visi. Kur tad vēl skolu lasāmās un citas mācību grāmatas, kas taču arī savā laikā nonākušas jauno grāmatnieku rokās! Kopā tā ir liela mākslas bagātība, ar sudrabu neatsverama un ar zeltu nesamaksājama.

Z10 COPY.GIF (33504 bytes)

Beidzot vēl par kādu visiem bērnu grāmatu grafikas vecmeistariem kopēju iezīmi. Tā ir — literatūra. Ka Jaunsudrabiņš ir vairāk rakstnieks nekā gleznotājs vai grafiķis, tas labi zināms ikvienam. Tāpat laikam visi zina, ka Kronenbergs ne tikai zīmējis, bet arī rakstījis. Mazāk zināms Zeberiņa literārais darbs, bet mazliet literāts ir arī Zeberiņš. Viņš uzrakstījis ļoti saistošu autobiogrāfiju, veselu virkni atmiņu tēlojumu par dzīvē satiktajiem rakstniekiem un māksliniekiem, un kur tad vēl latviešu tautas pasaku literārās apdares, kas atrodamas Zeberiņa paša ilustrētajās pasaku grāmatās: “Ķēniņa dēls” (1943), “Bargais kungs” (1945), “Zelta putns” (1946) u.c. Zeberiņa valoda ir tēlaina un sulīga, tuva pasaku stāstīšanas meistaru valodai, tāpēc arī viņa literārās apdares interesantas un izteiksmīgas.

Indriķa Zeberiņa mākslas mantojuma labā, jāatzīstas, neesam darījuši tikpat kā nenieka. Nav mums grāmatas par mākslinieka dzīvi un darbu. Nav mākslinieka darbu izlases, par plašāku sakopojumu nemaz nerunājot. Par to visu domāt un rūpēties — neatliekams uzdevums. Vienā, kaut arī biezā jo biezā, albumā visam Zeberiņam nesatilpt. Viņa gleznu reprodukcijām, ekslibriem, karikatūrām, ilustrācijām un visiem pārējiem darbiem kopā vajadzīgi vairāki biezi albumi. Bet — ja tādus izdotu, tā būtu vērtība, rada tām vērtībām, kas sakrātas Barona Dainu un Mīlenbaha Vārdnīcas sējumos, — par sudrabu nenopērkama un par zeltu nepārdodama. (..)”

Daudzus gadus par Indriķa Zeberiņa dzīves ceļiem varēja uzzināt tikai no nostāstiem vai pāris desmit rakstiem periodiskajos izdevumos. Nu mūsu rīcībā ir paša mākslinieka sakopoti memuāri jeb dzīves fragmentu apraksti, kas izdoti atsevišķā grāmatā. Pateicība par to lai Zeberiņu dzimtas pārstāvjiem. Šī grāmata izdota 1992. gadā. Tās nosaukums — Indriķis Zeberiņš “Kas vēlas ar mani krampjos vilkties”. Nevar rakstā ietilpināt grāmatā ietvertos pārdzīvojumus, atziņas, asprātīgos un nopietnos piedzīvojumus. Tādēļ tikai nepilnīgs grāmatas pēdējās lappuses teksts, jo cerams, ka lasītāji nākotnē varētu saņemt atkārtotu izdevumu.

“(..) Kad atgriezos no apcietinājuma, grāmatu izdevniecībā man reizēm deva ilustrējamus darbus, ar kuriem varēju nopelnīt dažus desmitus rubļu. Vēlāk tādus pasūtījumus vairs nesaņēmu. Arī uz gleznām pasūtījumu vairs nebija. Katru gadu akadēmijā tika izlaisti jauni mākslinieki, kas pa mācīšanās laiku bija saņēmuši stipendijas. Tiem tagad pēc studiju beigšanas vajadzēja dot darbu. Nevarēja tak gribēt, lai man — ar novecojušiem ieskatiem — dotu priekšroku.

No Maskavas bija prasība, lai mākslinieki rāda savās gleznās mūsu laikmetu, lai būtu tēloti tādi ļaudis, kādiem vajadzētu būt komunisma cēlājiem. Individuālisms un nacionālisms nav vēlami.

Jaunie apdāvinātie mākslinieki pūlējās rādīt gleznās nākotnes cilvēkus, arī izteiksmes līdzekļus meklēja citādus nekā kapitālisma valstīs. Atrast ko jaunu jau vienmēr bija prasība, arī Vakareiropā visādi mēģinājumi ir jau bijuši, bet tas, ko te domāja par jaunu, bija tikai atgremojums no tām pašām kapitālistiskajām valstīm.

Kur gan es savā vecumā visam tam varēju tikt līdzi!

Bija tikai jāpabrīnās par citu mākslinieku lielajām spējām un apdāvinātību ātri orientēties un piemēroties pārmaiņām, kādas pašlaik notika.

Dzīve patiesi bija tik ļoti interesanta un dažāda, ka pie labākās gribas nevarēja visam tam izsekot. Paliku nomaļus un, cik nu spēju, tik darīju.

Tuvojās mani astoņdesmit mūža gadi. Lūdzu caur [Mākslinieku] savienību gadu iepriekš man piešķirt telpas personālai darbu izstādei. Izrādījās, ka manu lūgumu bija aizmirsuši pavisam neiedomājamā kārtā.

Ar paziņojumu, ka mani piemirsuši nepaliku mierā. Pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem esmu jau sācis ilustrēt dažādu rakstnieku grāmatas, it sevišķi bērnu literatūrai esmu piegriezis vērību. Esmu sarīkojis vairākas gleznu izstādes. Daudzas manas gleznas izgājušas tautā. Tagad, sasniedzis astoņdesmit mūža gadus, gribu šo jubileju atzīmēt.

Panācu to, ka savienības valde manu lūgumu izkustināja un nolēma dot man telpas personālai izstādei. Pilsētas muzejā, kur izstāžu telpai ir virsgaisma, gan nedabūju, bet jaunbūvē Daugavas malā apsolīja telpu augusta beigās. Izstādāmos darbus esmu jau sagatavojis, nu gaidu, kad pienāks nozīmētais laiks.

Plieņciemā, 18.jūnijā 1962.gadā”

Materiālu publicēšanai sagatavojis Sigizmunds Timšāns

Foto un ilustrācijas — sniegtas no S.Timšāna kolekcijas

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!