Par vizīti pie lielākā partnera

Latvijas vēstnieks Vācijā Dr.hist. Mārtiņš Virsis:

Ko Latvija var gaidīt no šīs Vairas Vīķes-Freibergas vizītes?

Mūsu abu valstu attiecību tālāku uzlabošanos un attīstību, lai gan šī visaugstākā diplomātiskā ranga vizīte notiks, tā sakot, uz ļoti sarežģītu starptautisko attiecību fona, ko rada Irākas krīze. Prezidente tiksies ar Vācijas prezidentu Johanesu Rauu un kancleru Šrēderu, apmeklēs Bavārijas un Meklenburgas-Priekšpomerānijas federālās zemes, V. Vīķei-Freibergai pasniegs Berlīnes Brīvās universitātes goda zelta medaļu. Latvijas delegācijā būs arī premjera biedrs Ainārs Šlesers, iekšlietu ministrs Māris Gulbis, kurus gaida piesātināta darba programma un dažādās augsta līmeņa tikšanās.

Runājot par iestāšanos Eiropas Savienībā, mēs bieži sakām: Brisele mums prasa, Brisele iesaka utt. Taču Eiropas Komisija Briselē vienīgi apkopo 15 dalībvalstu valdību viedokļus. Un tieši Vācija ir vislielākā, visietekmīgākā savienības valsts, kuras iemaksas veido 35 procentus no tās budžeta. Vai brīžos, kad Brisele uzrunā Latviju svarīgos ekonomiskos un politiskos jautājumos, Berlīnes balss tās kopkorī kaut kā izceļas? Vai tieši Vācijas nostāja pret Latviju ar kaut ko atšķiras?

Es neuzskatu par visai korektu jautājuma nostādni, ka, lūk, Eiropa Latvijai prasa. Latvija pati ir izvēlējusies pāriet no sociālistiskās plānošanas uz brīvā tirgus ekonomiku tās Eiropas modelī. Vēl jau pastāv arī ASV modelis, Honkongas modelis, Krievijas modelis, tomēr mūsu valsts izšķīrās iet pa Eiropas ceļu. Vai tad gadījumā, ja Latvija būtu izlēmusi pieņemt Honkongas attīstības variantu, mēs arī teiktu: Honkonga prasa? Jo pārmaiņas ekonomikā un politikā Latvija taču patiesībā veic sevis pašas labā, nevis tāpēc, ka kāds to prasa. Mēs vienkārši darām to, kas mums pašiem pašlaik ir visizdevīgāk. Pieņemamu alternatīvu taču ir ļoti maz. Varbūt Baltkrievija?

Savukārt iestāšanās sarunās Vācijai īpaši svarīgs bija iekšpolitiski un psiholoģiski sāpīgais darbaspēka brīvas pārvietošanās jautājums. Te Latvija Vācijas nostāju akceptēja, lai gan mēs nebūt neesam uzskatāmi par valsti, kuras iedzīvotāji masveidā apdraudētu vāciešu darbavietas. Vācija jau 1993. gadā Latvijai piešķīra 300 legālu darbavietu kvotu, ko mēs līdz pat šim brīdim neesam izpildījuši. Līdz uzņemšanai savienībā Latvija varētu censties panākt šīs kvotas paaugstināšanu, taču tas nav iespējams, kamēr nevaram pierādīt, ka esam aizpildījuši agrāk atvēlētās darbavietas. Protams, es pieņemu, ka vismaz divkārt lielāks latviešu skaits te strādā nelegāli.

Kādos arodos latvieši Vācijā strādā likumīgi?

Lielākoties būvniecībā, zināms skaits arī gaļas pārstrādē.

Kad beigsies ierobežojumi un no Latvijas šurp ikviens varēs doties meklēt darbu pavisam brīvi?

Pēc septiņiem gadiem. Protams, ka Vācijas ļoti piesardzīgo rīcību noteica Polijas un Čehijas tuvums. Tajās Vācijas federālajās zemēs, kas robežojas ar šīm Austrumeiropas valstīm, pastāv lielas bažas par lēta darbaspēka pieplūdumu. Bet pašā Vācijā šodien jau ir 4,7 miljoni bezdarbnieku.

Tomēr Austrumeiropa un Baltija vāciešiem sola ne tikai raizes, bet arī iespējas, paplašinot tirdzniecību, izdevīgi ieguldot jaunu uzņēmumu veidošanā. Vai paši vācieši to atzīst?

Domāju, ka Vācijas politiskās un saimnieciskās aprindas ir sapratušas, ka pēdējā laikā arī Austrumeiropas un Baltijas tirgi palīdz noturēt viņu ražošanas konjunktūru. Lai gan Latvijas un citu šo zemju tirgi atsevišķi nav lieli, kopā tie jau iznāk visai nozīmīgi, turklāt tur ekonomika dinamiski attīstās. Tikmēr Vācijā pagājušogad iekšzemes kopprodukts auga tikai par 0,7 procentiem. Arī šogad vācu ekonomisti paredz, ka kopprodukts pieaugs tikai pavisam nedaudz.

Tātad saimniecisko sakaru attīstība vērtējama kā ļoti sekmīga?

Patiešām - Vācija ir Latvijai lielākais eksporta un importa partneris nemainīgi jau kopš 1998. gada. Piedevām - Vācija ir otra lielākā ārvalstu investore Latvijā - vācu uzņēmēji mūsu valsts ekonomikā ieguldījuši vairāk nekā 200 miljonus ASV dolāru.

Šo veiksmīgo sadarbību varbūt var izskaidrot ar vāciešu itin labajām zināšanām par Latviju vēl kopš bīskapa Meinarda laikiem. Un mēs, latvieši, Eiropas labās un sliktās puses vispirms iepazinām lielākoties caur vāciešiem. Bet vai jums, Virša kungs, šeit vēstnieka amatā ir vieglāk strādāt tāpēc, ka vācieši salīdzinājumā ar citiem eiropiešiem pazīst mūs vislabāk?

Godīgi sakot, pēdējie 50 gadi vāciešu apziņā tomēr ir daudz ko izsvītrojuši - viss, kas atradās aiz dzelzs priekškara, viņiem bija un paliek tikai Padomju Savienība. Es kā vēsturnieks esmu daudz pētījis Latvijas un Vācijas attiecības. Jāteic, ka tās bijušas dažādu paradoksu pilnas, bet tās nekad nav bijušas tik labas kā pašlaik.

Bet kad no Rīgas uz Berlīni ar auto varēs atbraukt, vairs neapstājoties uz robežām - tikpat raiti, kā teiksim, no Berlīnes uz Romu?

Tas atkarīgs no Lietuvas un Polijas pievienošanās Šengenas līgumam. Visveiksmīgākajā variantā, ja visas trīs mūsu valstis to izdara vienlīdz ātri, šāds brauciens bez apstāšanās kļūs iespējams 2007. gadā.

Atbildot uz jautājumu, kāpēc Vācija iestājās par Eiropas Savienības paplašināšanu, kas būs jāapmaksā arī no vācu nodokļu maksātāju kabatām, viņi saka: paskatieties kartē! Vācija kļūšot par visas jaunās Eiropas centru un Berlīne - par Eiropas sirdi. Vai jūs ticat, ka šie godkārīgie plāni izdosies?

Esmu dzirdējis salīdzinājumu, ka Berlīne esot Eiropas Ņujorka tās dažādu tautu kultūrai atvērtās dzīves dēļ. Varbūt vēl pēc dažiem gadiem Berlīne patiešām kļūs par sava veida Eiropas galvaspilsētu - vācieši par šādu mērķi mazāk skaļi klaigā, bet vairāk klusām un pragmatiski uz to strādā. Taču šajā grūtajā ceļā radušās arī nopietnas problēmas - Berlīnes federālā zeme jau ilgāku laiku nonākusi nopietnās finansiālās grūtībās. Taču kontakti starp Rīgu un Berlīni veidojas labi un ceram, ka šoruden Berlīnes birģermeistars Vovereits ieradīsies vizītē Rīgā.

“LAUKU AVĪZE”; pēc I. Andiņa intervijas “Lielākie Eiropai, lielākie Latvijai”

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti.

Pārpublikācijas šeit, “Latvijas Vēstnesī”, – saīsinājumā.