Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas pierobeža. Kāda tā ir. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 13.03.2003., Nr. 40 (2805) https://www.vestnesis.lv/ta/id/72382

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Pie mūsu valodas dižozoliem

Vēl šajā numurā

13.03.2003., Nr. 40 (2805)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvijas pierobeža. Kāda tā ir

Dr. habil. geogr., prof. Aija Melluma

Valsts robeža un pierobeža – tie ir gan savstarpēji saistīti jēdzieni, gan teritorijas ar specifiskām funkcijām. Vispāratzīts, ka valstu pierobežas apvidi objektīvi atšķiras no iekšzemes apvidiem, un šīs atšķirības lielākoties ir vietējiem iedzīvotājiem nelabvēlīgas. Tādēļ pierobežas apvidu vai reģionu attīstības veicināšanu uzskata par valstu reģionālās politikas uzdevumu.

Pierobežas reģioniem, to attīstības veicināšanai un pārrobežu sadarbībai īpaša uzmanība tiek pievērsta Eiropas Savienībā (ES), un sevišķi aktuāli tas ir Savienības paplašināšanās kontekstā. Tas attiecas arī uz Latviju un tās pierobežu.

Pēc Eiropas Robežreģionu asociācijas iniciatīvas 1995. gadā tika pieņemta Eiropas pierobežas un pārrobežas reģionu harta (European Charter of Border and Cross–Border Regions). Tajā noteikti galvenie pārrobežu sadarbības mērķi. Viens no tiem – piešķirt valstu robežām jaunu kvalitāti, padarot tās par kontaktu vai satikšanās telpu. Cits – attīstīt cilvēku dzīvei nepieciešamos saimnieciskos, sociālos un kultūras priekšnosacījumus. Nenosaucot visus mērķus, vēl atzīmēsim, ka reģioniem (Latvijā tas tiklab var attiekties uz pierobežas vietējām pašvaldībām) jākļūst par pārrobežu sadarbības “motoriem”, lai likvidētu saimnieciskos un infrastruktūras kavēkļus Eiropas telpiskajā attīstībā, izlīdzinātu “šuves”, kas izveidojušās uz robežām. Robežas no “sienas”, kas nošķir, var kļūt par “tiltiem” uz kaimiņiem. Tas var notikt, balstoties uz partnerību un subsidiaritāti.

Latvijas valsts robežas un pierobežas tiesisko statusu nosaka Latvijas Republikas valsts robežas likums (1994.g.) un Ministru kabineta noteikumi “Latvijas Republikas pierobežas režīma un pierobežas joslas režīma noteikumi”. Sākotnēji spēkā bija 1996.gadā pieņemtie noteikumi Nr.247, bet kopš 2002.gada 4. novembra – tāda paša nosaukuma noteikumi Nr.499.

Atbilstīgi Ministru kabineta noteikumiem pierobežā ietilpst 118 pašvaldības. To kopējā platība ir 12755 kvadrātkilometri, kas ir gandrīz 20% no Latvijas teritorijas. Iedzīvotāju skaits pierobežas pašvaldībās 2002.gada vidū bija 166 087 jeb 7,1% no Latvijas iedzīvotāju kopskaita.

Pierobežas telpiskajā struktūrā nodalās divas joslas (skat. shēmu): 1) līdz 15 kilometriem no valsts robežas, kas aptver robežai piegulošās pašvaldības, un 2) 2 kilometrus platā josla, kurā noteikta virkne ierobežojumu, kas attiecas gan uz vietējiem iedzīvotājiem, gan iebraucējiem.

Jau kopš 1994. gada vispārēju spriedumu līmenī pierobeža atzīta par reģionālās attīstības problēmreģionu. Tas atspoguļojās 1996. gadā izstrādātajā Latvijas reģionālās attīstības politikas koncepcijā.

Ne mazāk svarīgs ir skatījums uz pierobežu sabiedrības integrācijas kontekstā, jo ar attīstības līmeni cieši saistītas sociālās problēmas, bet pierobežas apvidu telpiskā struktūra (mežu masīvu un upju, ciemu, viensētu un ceļu izvietojums) pilnīgi konkrēti nosaka pakalpojumu pieejamību, vairo iedzīvotājos nošķirtības, bet mazina drošības sajūtu.

Īsumā pievērsīsimies pagātnes notikumiem. 1998. un 1999. gadā Latvijas pierobežas attīstības stratēģijas izstrāde bija paredzēta valdības deklarācijās par Ministru kabineta darbu. Tad arī tika sākti pētījumi un 1999. gadā izstrādāts un kopā ar valsts institūciju un pašvaldību pārstāvjiem apspriests attīstības stratēģijas projekts. Gadu vēlāk, jau 2000. gadā, stratēģijas izstrāde vairs netika paredzēta valdības deklarācijā, tomēr pēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas iniciatīvas tika sākta Latvijas pierobežas reģionu attīstības rīcības programmas izstrāde un sagatavots darba variants, kas arī neguva tālāku virzību.

2001.gadā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā tika atsākts darbs pie pierobežas attīstības jautājumiem, šoreiz ar mērķi izstrādāt “Latvijas pierobežas attīstības politikas pamatnostādnes”, kā to nosaka politikas plānošanas dokumentu hierarhija. Vēlāk, pēc ministriju reformas, šo uzdevumu pārmantoja LR Finanšu ministrijas Reģionālās politikas un plānošanas pārvalde. Var domāt, ka sāktais darbs turpināsies jaunizveidotajā ministrijā.

Apstāklis, ka Latvijas pierobežas problēmām periodiski samērā ilgi pievērsta uzmanība, var liecināt gan par to, ka tādas pastāv, gan arī par to, ka nav atrasta atbilstīga pieeja to risināšanai. Iespējams, tieši sabiedrības integrācija tās plašākā izpratnē varētu būt vienojošais skatījums.

Tā kā agrāk veiktā pierobežas izpēte saistījās ar tās attīstības stratēģijas izstrādes ideju, tad arī uzmanība tika pievērsta tai informācijas daļai, kas nepieciešama attīstības priekšnosacījumu skaidrošanai un attīstības plānu izstrādei reģionālā un vietējā līmenī. Piedalīšanās LR Tieslietu ministrijas un Latvijas Pašvaldību savienības projektā “Izpratnes veidošana par integrācijas politikas lomu pašvaldības ilgtspējīgā attīstībā” lika pievērst uzmanību citādai informācijai, kas vairāk saistīta ar sabiedrību, cilvēkresursiem un to attīstību. Tādējādi rodas iespēja pierobežas situāciju vērtēt dažādos skatījumos, tomēr orientējoties uz sabiedrības integrācijas problēmām – gan etniskā, gan sociālā, gan attīstības kontekstā.

 

1. Secinājumi pēc agrākajiem pētījumiem

Sākotnējie izpētes dati apliecināja, ka pierobežas pagastu kopa statistiski nozīmīgi atšķiras no pārējām pašvaldībām. Turklāt īpaši nozīmīga izrādījās tāda pazīme kā attālums no Rīgas. Saistībā ar to pazeminās zemes kadastrālā vērtība, samazinās iedzīvotāju skaits, pašu ieņēmumi pašvaldību budžetā, kā arī atsevišķi iedzīvotāju aktivitātes rādītāji, piemēram, uzņēmumu skaits un īpašumā esošo automašīnu skaits. Savukārt palielinās bezdarbnieku īpatsvars, kā arī dotāciju īpatsvars pašvaldību budžetos.

Detalizētāka situācijas analīze pierobežā parādīja, ka šajā lineārajā reģionā pastāv liela apstākļu dažādība, un atsevišķos tā segmentos ir atšķirīgas attīstības problēmas, tādēļ atbilstīgi var būt atšķirīgas pieejas to risināšanā.

Visās integrētajās analīzēs pierobežā izdalījās attīstības joslas un centri, kas teritoriāli saistīti ar Latvijas vidienes rajoniem (Bauskas, Jelgavas, Dobeles, Saldus), ar Daugavpils apkārtni, ar pierobežā esošajām pilsētām ar lauku teritoriju (Ainaži, Staicele, Ape, Valka, Auce). Līdzīga situācija bija pagastos, kuru centri ir kādreizējie pilsētciemati, piemēram, Eleja, Vaiņode, Bēne.

Tāpat var runāt par lokāliem problēmareāliem, ko raksturo vairākas citas pazīmes – absolūtais un relatīvais attālums no centriem, valsts radio un televīzijas uztveršanas problēmas, integrētie situācijas vērtējuma rādītāji, vides stāvoklis, dažādi riska faktori u.c.

Tika konstatēts, ka pierobežas attīstībā ir cieši saistītas valsts, pašvaldību, sabiedrības un cilvēku intereses, bet pagaidām nav atrasti veidi, kā tās izvērtēt, saskaņot vai līdzsvarot gan lēmumu pieņemšanā, gan dažādu līmeņu attīstības plānos, gan arī pieņemot kādus īpašus noteikumus.

Atklājās, ka pagaidām trūkst pieredzes atsevišķu nozaru/sektoru ietvaros izstrādāto programmu un plānu saskaņošanā ar pašvaldību attīstības plāniem, kā arī dažādiem līmeņiem atbilstošu plānošanas dokumentu savstarpējā sasaistē jau to izstrādes procesā.

Vēl viens nozīmīgs secinājums, – un nupat pabeigtā projekta gaita un rezultāti to apliecina: tā nozīme, kā arī ietekme uz pierobežas problēmu risinājumu ir vēl lielāka nekā pirms trim gadiem. Proti, attiecībā uz Latvijas pierobežu pastāv divas savstarpēji vāji saistītas valsts interešu un darbības līnijas.

• Pirmkārt, tā ir valsts robežu aizsardzība, kas ir vairāk reglamentēta un noslēgta darbība un saistās ar valsts drošības struktūrām.

• Otrkārt, tā ir attīstība un attīstības plānošana, kas prasa vispusīgu pieeju un atklātību un ir saistīta ar pašvaldībām un vietējiem iedzīvotājiem.

2000.gadā ekspertu grupa veica pierobežas problēmu nozīmīguma vērtējumu, un tā rezultātā iegūta šāda aina:

1) pierobežā dzīvojošo izolētība (sakaru un ceļu trūkums, apdzīvojuma īpatnības),

2) robežpārejas procedūru sarežģītība, it sevišķi vietējiem iedzīvotājiem,

3) darba vietu trūkums,

4) vairāk ierobežojumu nekā citur Latvijā,

5) neizmantotas attīstības iespējas,

6) apstākļu dažādība.

Bez iepriekš minētajām tika nosauktas vēl citas problēmas, taču to nozīmīguma vērtējums bija zemāks. Tās ir:

• vāja informācija par pārrobežas sadarbības iespējām,

• koordinācijas trūkums starp valsts institūcijām un pašvaldībām,

• bezdarbs,

• pašvaldību attīstības plānu trūkums,

• vāji kontakti ar iedzīvotājiem otrpus robežas,

• iedzīvotāju skaita samazināšanās.

 

 

2. Stāvoklis 21.gadsimta sākumā

Referāts nolasīts konferencē “Ar mums sākas Latvija?” Rīgas Latviešu biedrības namā 14.martā

Nereti par pierobežas problēmām dzirdami kardināli pretēji vērtējumi. Tie sakņojas atsevišķu cilvēku pieredzē, problēmu individuālajā uztverē, kas iegūta vienā vai citā vietā. Situācija Latvijas vidienē, piemēram, Bauskas rajona pierobežā, tiešām kardināli atšķiras no situācijas Ramatas pagastā pie Igaunijas robežas vai Piedrujā pie Baltkrievijas robežas. Taču nav pamata, lai kādu vienu no šīm situācijām pieņemtu par pamatu valsts politikas veidošanā.

Jāatzīmē arī, ka līdzšinējā ar pierobežas attīstības problēmām saistītajā darbībā vērojama izteikta pretruna:

• starp priekšstatiem un ainu, ko rāda neliela vai plašāka informācijas analīze,

• starp pierobežas pašvaldību reālo dažādību un valsts institūciju tieksmi pēc vienkāršošanas un vienādošanas, jo tas atvieglo lēmumu pieņemšanu.

Pašreizējā situācijā skaidrāk nekā agrākajos gados parādās kopskata nepieciešamība, jo bez tās nevar izprast situāciju, pastāvošās un sagaidāmās problēmas (tajā skaitā – arī kā agrāk pieņemto lēmumu sekas) un veidot valsts politiku.

Līdzšinējā pieredze liek domāt, ka lēmumu pieņemšanu attiecībā uz pierobežu būtiski ietekmē uztveres problēmas. Ir diezgan grūti redzēt relatīvi šauro joslu gar robežu kā vienotu reģionu, bet daudzveidīgu pēc savas iekšējās struktūras. Citiem vārdiem sakot, pēc atšķirībām, ko nosaka mežu, apgūto platību, apdzīvoto vietu, ceļu izvietojuma raksturs dažādās vietās gar robežu.

Iespējams, šā paša iemesla dēļ pašreiz pastāv it kā divas informatīvās telpas, kas nav saistītas ar lietoto valodu, bet ir saistītas ar vietu, kur tās veidojas un pastāv. Viena no tām ir Rīgā, galvenokārt valsts institūcijās, kur dominē fragmentāra informācija un vispārinājums, vienkāršoti priekšstati par prioritātēm. Mūsu gadījumā otrā telpa atrodas reālajā pierobežā, un tur informāciju veido pati dzīve, cilvēku likteņi, viņu vērtējumi.

Raksturojot situāciju pierobežā, izmantotas divas pieejas:

• pašvaldību semināru dalībnieku vērtējumi, kas izteikti darba grupās, un

• statistiskās informācijas analīze, kas aptver visas pierobežas vietējās pašvaldības.

 

2.1. Pašvaldību semināri

Semināri notika 15 vietās, bet kopumā to darbā bija iesaistīti pārstāvji no 71 pašvaldības, pavisam 51 cilvēks. Tas nozīmē, ka darbā piedalījās gandrīz divas trešdaļas no pierobežas pašvaldībām, un semināru dalībnieki varēja izteikt vērtējumus un viedokļus, balstoties uz savu konkrētā vietā, konkrētā pašvaldībā iegūto pieredzi.

Tādējādi semināri deva plašu informāciju par pašreizējo situāciju pierobežā kopumā, par līdzīgo un atšķirīgo dažādās vietās.

Semināru darbā tika izmantota populārā SVID analīze, un par pierobežas priekšrocībām visbiežāk tika nosauktas:

• ekoloģiski tīra vide (gaiss, pārtika, klusums),

• tūrisma attīstības iespējas,

• jaunas darba iespējas,

• dažā ziņā var izdzīvot ar mazākiem izdevumiem nekā centros,

• dzīves drošība, viens otru labi pazīst, iespējama individuāla pieeja,

• iespēja lētāk iepirkties kaimiņvalstī,

• kultūras sakari ar kaimiņvalstīm,

• dzīves dažādība.

Daudzveidīgāki ir izteikumi par pierobežas nepilnībām un trūkumiem. Apkopojot tos, radās šāda aina:

• attālums no centriem, atrašanās nomalē,

• nodarbinātības problēmas (maz darba vietu, nav izglītības līmenim atbilstošu darba vietu, bezdarbs, par līdzīgu darbu maksā mazāk nekā centros),

• finanšu trūkums un nabadzība (nevar samaksāt par komunālajiem pakalpojumiem un transportu),

• slikti sakari un informācijas trūkums (slikti uztveramas/neuztveramas valsts radio un TV programmas, daudziem iedzīvotājiem viensētās nav telefonu, nav plaši pieejamu interneta pieslēgumu),

• pazeminās izglītības līmenis (trūkst kvalificētu skolotāju, slēgtas mazās skolas, samazinās skolēnu skaits un skolotāju slodze, nepietiekami labi tiek mācīta valsts valoda, valsts valodas nezināšanas dēļ kļūst nepieejama bezdarbnieku apmācība),

• slikti ceļi, tas ietekmē pakalpojumu pieejamību,

• nav vai slikti organizēts sabiedriskais transports,

• pastāv veselības aprūpes organizācijas problēmas,

• zināšanu un intereses trūkums, nav līderu, trūkst motivācijas iesaistīties sabiedrības dzīvē,

• jaunieši un “gudrās galvas” aizplūst uz Rīgu,

• pazeminās dzīves līmenis, palielinās nelabvēlīgo ģimeņu skaits, izplatās alkoholisms.

Kā redzams, salīdzinājumā ar pierobežas priekšrocību raksturojumu uzskaitītās problēmas ir daudz konkrētākas un aptver gandrīz visas cilvēku dzīves jomas. Iegūtā informācija norāda uz turpmākās izpētes virzieniem, jo valsts politikas veidošanai nepieciešama daudz konkrētāka informācija.

Kā lielākie draudi, kas pastāv pierobežā, ietekmē pašreiz un var ietekmēt turpmāk pašvaldību attīstību un cilvēku dzīvi, nosaukti šādi (saglabāta izteikumu forma):

• “pierobeža izmirs”,

• “no kartēm izzudīs apdzīvotās vietas”,

• “nesakoptā infrastruktūra aizies bojā”,

• “jaunatne aizies uz Rīgu”,

• “robežsargiem nav sadarbības ar vietējiem iedzīvotājiem”,

• pašvaldībām trūkst līdzekļu, lai iesaistītos ar līdzfinansējumu dažādās programmās un projektos,

• informācijas trūkums,

• alkoholisms,

• depresija.

Seminārā Brigu pagastā par lielu draudu tika nosaukta vides piesārņojuma palielināšanās no ilgstoši uz ceļiem stāvošajām automašīnām, kas dodas robežas virzienā.

 

2.2. Pierobežas raksturojums

Darbā izmantoti LR Centrālās statistikas pārvaldes publicētie dati, iepriekšējos pētījumos iegūtā informācija, kā arī VSIA “Reģionu attīstība” rīcībā esošie un pašvaldību teritorijas attīstības indeksa aprēķiniem nepieciešamie dati.

 

Iedzīvotāji

Iedzīvotāju skaits pierobežas pašvaldībās 2002.gada vidū bija 166087 jeb 7,1% no Latvijas iedzīvotāju kopskaita. 1999.gadā iedzīvotāju skaits bija 175111.

Iedzīvotāju skaita izmaiņu analīze pierobežā no 1997. līdz 2002. gadam rāda šādu ainu: iedzīvotāju skaits palielinājies tikai 12 pašvaldībās jeb 10% no to skaita. Jānorāda, ka Latvijā kopumā iedzīvotāju skaita pieaugums norādītajā laikposmā novērots 31% no pagastu skaita.

Tādējādi iedzīvotāju skaita samazināšanās skārusi 90% no pašvaldību skaita, kas ir krietni vairāk nekā Latvijas pagastos vidēji. Uzmanību saista ne tikai tas, ka pierobežā dominē pašvaldības, kurās samazinājies iedzīvotāju skaits, bet arī šis process kļuvis intensīvāks. Gandrīz vienā trešdaļā no šīs grupas pašvaldībām iedzīvotāju skaits samazinājies par 10% un vairāk. Maksimālie rādītāji raksturo Embūtes (24,6%), Ukru (23,4%), Bebrenes (20,6%) pagastu un Priekules pilsētu (20,1%).

Lielākajā daļā (59% no skaita) no pierobežas pašvaldībām ir zems iedzīvotāju blīvums – līdz 10 cilvēkiem uz kvadrātkilometra. Viszemākie blīvuma rādītāji – robežās līdz 5 cilvēkiem uz kvadrātkilometra – ir šādās pašvaldībās: 4,3 – Liepnas, 4,1– Mārkalnes, 3,5 Ramatas un Zvārtavas pagastā. Zems iedzīvotāju blīvums vērojams pilsētu lauku teritorijās: Subates –4,1, Ainažu – 3,9, Staiceles – 3,3.

Savukārt maksimālais iedzīvotāju blīvums ir Kalkūnes (41,1) un Īslīces (40,8) pagastos, turklāt abi atrodas tiešā pilsētu tuvumā, pirmais pie Daugavpils, otrs – pie Bauskas.

 

Tautības un pilsonība

Pašreiz interese par pierobežu pieaugusi sakarā ar sabiedrības integrācijas problēmu aktualizēšanu, galvenokārt valsts valodas lietošanas un integrācijas reģionālo aspektu kontekstā.

Viena no valstu pierobežas reģionu īpatnībām ir tāda, ka nereti tur ievērojama daļa iedzīvotāju ir kaimiņvalstu tautību pārstāvji, tādēļ pastāv atšķirīgu valodu un kultūru saskarsmes problēmas.

Iedzīvotāju nacionālo sastāvu ietekmē vēsturiski un politiski faktori, arī iedzīvotāju migrācijas procesu īpatnības. Pēc Latvijas valsts robežas noteikšanas pagājušā gadsimta 20. gadu beigās 30. gadu sākumā kaimiņvalstu tautības iedzīvotāji mazākumtautības statusā bija vairākos pagastos, Igaunijas pierobežā tie bija igauņi, Lietuvas – lietuvieši. Etniski sarežģītāka situācija veidojās Latgalē, kur izsenis vietējie iedzīvotāji piederējuši pie dažādām tautībām (krievi, baltkrievi, poļi, ebreji).

Laika gaitā Latvijas pierobežas iedzīvotāju nacionālais sastāvs ir mainījies, it sevišķi pēc Otrā pasaules kara (politiskie faktori, mehāniskā migrācija).

Pašreizējās situācijas raksturojumam izmantoti Latvijas 2000. gada tautas skaitīšanas dati.

Par atsevišķu tautību īpatsvaru Latvijas iedzīvotāju kopskaitā priekšstatu dod šādi skaitļi: latvieši – 57,7%, krievi – 29,6%, baltkrievi 4,1%, ukraiņi –2,7%, poļi – 2,5%, lietuvieši –1,4, igauņi – 0,1%. Dažādu tautību iedzīvotāju īpatsvara analīze pierobežas pašvaldībās pēc 2000.gada tautas skaitīšanas materiāliem rāda citādu ainu.

Latviešu tautības iedzīvotāju īpatsvars pašvaldībās ir robežās no 8% (Skrudalienas pagasts) līdz 96% (Jaunlaicenes pagasts). Latviešu tautības iedzīvotāju klātbūtnes pakāpi raksturo 1.tabulas dati.

Datu kartogrāfiskā analīze rāda latviešu tautības iedzīvotāju īpatsvara atšķirības dažādos pierobežas segmentos. Vairāk pašvaldību, kurās izteikti dominē latviešu tautības iedzīvotāji (80% un vairāk), ir visā Igaunijas pierobežā, bet Krievijas pierobežā – galvenokārt Balvu rajona ietvaros. Savukārt Latvijas dienvidu pierobežā aina ir citāda. Pašvaldības ar izteiktu latviešu tautības iedzīvotāju īpatsvaru izvietojas izklaidus, bet kompaktāks areāls vērojams Liepājas rajona dienvidrietumos. Daugavpils rajona pierobežā izveidojies areāls ar mazāko latviešu tautības iedzīvotāju īpatsvaru (līdz 20%). Bet pārējā pierobežā Krāslavas un Ludzas rajonā latviešu tautības iedzīvotāju īpatsvars mainās no pašvaldības uz pašvaldību, kartē veidojot mozaīku.

Dažādu tautību pārstāvniecību pierobežas pašvaldībās var raksturot ar tautību skaitu, kas parādīts tautas skaitīšanas materiālos. Tajos 5 tautības ir pārstāvētas 9%, 6 tautības – 37%, 7 tautības – 30%, 8 tautības – 20% un 9 tautības – 4% no pierobežas pašvaldību kopskaita.

Daudzveidīgākais tautību spektrs ir Daugavpils, Krāslavas, Ludzas, Jelgavas un Dobeles rajona pierobežā.

Krievu tautības iedzīvotāju īpatsvars pierobežas pašvaldībās ir robežās no 0,9% (Kalētu pagasts) līdz 82% (Goliševas pagasts). Pašvaldības – pavisam to ir 20 (jeb 17 %) – ar lielāko krievu tautības iedzīvotāju īpatsvaru (vairāk par 30%) veido 2 areālus – Daugavpils rajona un Ludzas rajona pierobežā.

Lielākais baltkrievu tautības iedzīvotāju īpatsvars ir Krāslavas, Dobeles, Jelgavas un Daugavpils rajona pierobežas pašvaldībās, bet īpatsvara maksimālie lielumi ir 47,0% (Robežnieku pagasts), 58,4 (Indras pagasts) un 58,6% (Piedrujas pagasts).

Ievērojams poļu tautības iedzīvotāju īpatsvars ir Daugavpils un Krāslavas rajona pašvaldībā, maksimālie lielumi – 26,6% (Demenes pagasts) un 33,4 % (Sventes pagasts). Astoņās no 14 Daugavpils rajona pierobežas pašvaldībām poļu tautības iedzīvotāju īpatsvars ir robežās no 15% līdz 30%.

Lietuviešu tautības iedzīvotāju lielākais īpatsvars vērojams pašvaldībās gar Lietuvas robežu (Aizkraukles, Dobeles, Saldus, Liepājas rajonos), ievērojami pārsniedzot Latvijas vidējos rādītājus.. Maksimālie īpatsvara lielumi – 20,3% (Ezeres pagasts), 23,9% (Gramzdas pagasts), 25,0% (Rubas pagasts) un 27,1% (Vadakstes pagasts).

Igauņu tautības iedzīvotāju īpatsvars Igaunijas pierobežas pašvaldībās ir lielāks par vidējiem rādītājiem valstī: Valkā 1,4% , Pededzes un Ziemera pagastā 1,5%, Valkas pagastā 1,9%, Apē ar lauku teritoriju 2,4% , Ainažos ar lauku teritoriju 2,5%, Veclaicenes pagastā 6,7%.

Iedzīvotāju nacionālā sastāva īpatnības ietekmē valsts valodas lietošanas vidi – gan sadzīvē, gan pārvaldes un ekonomiskajā sfērā, gan mācību procesā skolās. Latviešu valodas apguve, tās mācīšana un lietošanas loka paplašināšana var kļūt par vērā ņemamu problēmu atsevišķos pierobežas segmentos.

Tajā pašā laikā, it sevišķi pārrobežu sadarbības kontekstā, vairāk uzmanības jāvelta kaimiņvalsts valodas apguvei. Tas, ka nav jāizmanto trešā valoda vai tulks, ļauj stiprināt kontaktus, padarīt sadarbību nepastarpinātu, vienkāršāku un saprotamāku. Par to runāts arī projekta ietvaros notikušajos semināros.

Pēc LR Tieslietu ministrijas Naturalizācijas pārvaldes datiem (stāvoklis 2002.gada 1.jūlijā), pierobežas pašvaldībās tika analizēts nepilsoņu īpatsvars. Pretēji vispārējiem priekšstatiem jākonstatē, ka austrumu pierobežā kopumā nav augstākais nepilsoņu īpatsvars, tas palielinās tikai Daugavpils un Krāslavas rajona pierobežā, kur veidojas kompakts pašvaldību areāls ar nepilsoņu īpatsvaru virs 20%. Maksimālās īpatsvara vērtības sasniedz 34,7% Kaplavas, 36,8% Indras un 37,1% Piedrujas pagastā.

Augsts nepilsoņu īpatsvars ir Lietuvas pierobežā, taču tur nepilsoņu īpatsvara vērtības mainās no pašvaldības uz pašvaldību, kartē veidojot mozaīkas zīmējumu. Lielāks nepilsoņu īpatsvars vērojams atsevišķās pašvaldību grupās Jelgavas, Dobeles, Bauskas, Saldus un Liepājas rajona pierobežā.

Ārpus aprakstītajiem pierobežas segmentiem lielāks nepilsoņu īpatsvars ir atsevišķās pašvaldībās – Valkas pagastā (28,6%) un Valkā (20,0%), Pededzes pagastā (17,0%) un Goliševas pagastā (20,9%).

 

Ekonomiskā rosība

Lai iegūtu vispārēju priekšstatu par pierobežas iedzīvotāju ekonomisko aktivitāti, analizēta Latvijas 2000.gada tautas skaitīšanas materiālos atrodamā informācija par iedzīvotāju galvenajiem iztikas līdzekļu avotiem.

Vidēji Latvijā ekonomiskās aktivitātes kā galvenais iztikas līdzekļu ieguves avots ir 32,2% iedzīvotāju, bet pierobežā – 28,6%. Kartogrāfiskā analīze rāda pašvaldību dažādību pēc šīs pazīmes, taču nav vērojamas izteiktas reģionālās sakarības. Tomēr uzmanību saista tas, ka tieši austrumu pierobežā Krāslavas rajona robežās ir vairākas pašvaldības, kurās to iedzīvotāju īpatsvars, kas iztikas līdzekļus iegūst no ekonomiskajām aktivitātēm, ir lielākais pierobežā. Tas ir Kalniešu, Kaplavas, Svariņu, Šķaunes un Ķepovas (maksimālā vērtība 42,9%) pagasts.

Vidēji Latvijā to iedzīvotāju īpatsvars, kuru galvenais iztikas līdzekļu avots ir dažādi pabalsti, ir 5%. Pierobežā aina ir tāda: 35% no pašvaldību skaita tikai līdz 4,9% no iedzīvotājiem par galveno iztikas līdzekļu avotu nosaukuši pabalstus, savukārt robežās no 5,0% līdz 9,9% iedzīvotāju to atzinuši 56% no pašvaldību skaita. Lielākais to iedzīvotāju īpatsvars, kuri iztiek tikai no pabalstiem, ir konstatēts 4 pašvaldībās – Gaujienas (15,9%), Trapenes (15,7%), Dunikas (19,8%) un Sesavas (20,2%) pagastā. Vismazāk – tikai 1,2% dzīvotāju – pabalstus par galveno iztikas avotu atzinuši Kaplavas pagastā.

Pēc tautas skaitīšanas materiāliem, citu personu vai iestāžu apgādībā vidēji Latvijā ir 28,2% iedzīvotāju. Jāpiezīmē, ka pierobežā kopumā vērojama liela dažādība, taču daudzās pašvaldībās to iedzīvotāju skaits, kas atrodas citu – ir personu vai iestāžu apgādībā ir virs Latvijas vidējā rādītāja. Minimālais rādītājs – 16,5% Dunikas pagastā, maksimālais – 46,8% Pilskalnes (Aizkraukles rajonā) pagastā.

Parasti par ekonomiskās rosības pazīmi pieņem darbspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvaru iedzīvotāju kopskaitā. Taču tas vairāk ir potenciāla rādītājs. Lai iegūtu pilnīgāku priekšstatu par to, kā šis potenciāls tiek izmantots, pašvaldību griezumā aprēķinātas attiecības starp darbspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvaru un to iedzīvotāju īpatsvaru, kas par galveno iztikas līdzekļu avotu atzinuši ekonomiskās aktivitātes.

Latvijā vidēji minētā attiecība ir 1,8, lielajās pilsētās – 0,96 un pārējā teritorijā – 1,0.

Pierobežā indeksa vērtība ir robežās no 1,3 (Ķepovas pagasts) līdz 3,5 (Vecsalienas un Līdumnieku pagasts), bet vidējā vērtība – 2,2. Tādējādi var secināt, ka pierobežā ir vairāk iedzīvotāju darbspējas vecumā un mazāk ekonomiski aktīvo nekā vidēji Latvijā.

Ekonomisko rosību pašvaldību teritorijās var raksturot arī ar iedzīvotāju ienākumu nodokļa apjomu latos uz vienu iedzīvotāju. Latvijas pilsētās vidēji nosauktais rādītājs ir Ls 94,6, pagastos Ls 41,9. Savukārt pierobežas pilsētās vidēji tas ir Ls 53,5 un pagastos Ls 27,8 uz iedzīvotāju. Vidēji visās pierobežas pašvaldībās iedzīvotāju ienākumu nodokļa apjoms ir Ls 30,9 uz iedzīvotāju. Atšķirības ir vērā ņemamas. Pievērsīsim uzmanību arī tam, ka to pagastu īpatsvars, kuros iedzīvotāju ienākuma nodokļa apjoms ir līdz Ls 30 uz cilvēku, pierobežā ir 66%, bet Latvijā vidēji – 55%.

Mazākās iedzīvotāju ienākumu nodokļa vērtības 10,1 (Lauderu pagasts) 10,4 (Zaļesjes pagasts), 10,5 (Piedrujas pagasts), 10,6 (Indras pagasts), bet lielākā – Ls 135 uz iedzīvotāju – Šēderes pagastā.

 

Pašvaldību attīstības indekss

1997.gadā LR Saeimā tika pieņemts likums “Par īpaši atbalstāmiem reģioniem”, kā arī izstrādāta to noteikšanas metodika. Nepieciešamo informatīvo bāzi veidoja 6 pazīmes, bet datu apstrādei tika izvēlēta rangu metode. Tas nozīmē, ka katrai pašvaldībai pēc katras pazīmes vērtībām piešķīra kārtas numuru jeb rangu. Kopīgo rangu, kas it kā ietver visu pazīmju ietekmi, ieguva, summējot 6 atsevišķos rangu skaitļus.

Lai noskaidrotu pierobežas pašvaldību attīstības līmeni, pēc rangu tabulas skaitļiem tika aprēķināts vidējais rangs un novirze no vidējā “uz augšu” un “uz leju”. Izrādījās, ka 1998. gadā pierobežas pašvaldības it kā sadalījās 2 līdzīgās grupās, jo 48% gadījumu konstatēta novirze uz augšu, bet 52% – novirze uz leju no vidējās rangu summas.

Pirmās grupas pašvaldības gandrīz nepārtrauktu joslu veidoja Latvijas dienvidu pierobežā Bauskas, Jelgavas, Dobeles un Saldus rajonā. Arī Igaunijas pierobežā pārsvarā bija šīs grupas pašvaldības, bet pārējā pierobežā tās atradās izklaidus starp otrās grupas pašvaldībām. Savukārt pēdējās gandrīz nepārtrauktu joslu veidoja austrumu pierobežā, bet mazākus areālus – Liepājas, Aizkraukles un Jēkabpils rajonā.

Pēc aprakstītās metodes īpaši atbalstāmie reģioni tika noteikti uz trim gadiem. Lai atkārtoti izvērtētu pašvaldību attīstības līmeni un noteiktu tās, kam nepieciešams īpašais atbalsts, 2000.gadā metodika tika pilnveidota gan attiecībā uz pazīmju kopu, gan informācijas apstrādi. Agrāk lietotās rangu metodes vietā izmantota rādītāju standartizācijas metode un attīstības indeksa aprēķināšana. Indeksu vērtības ir ar + un – zīmi, bet 0 vērtība uzskatāma par vidējo rādītāju.

Pašreiz pagastu attīstības indekss aprēķināts pēc 6 pazīmēm:

• bezdarba līmenis,

• iedzīvotāju ienākuma nodokļa apmērs uz 1 iedzīvotāju,

• demogrāfiskās slodzes līmenis,

• iedzīvotāju blīvums uz 1 kvadrātkilometru,

• zemes vidējā kadastrālā vērtība,

• pastāvīgo iedzīvotāju skaita izmaiņas.

Attiecībā uz pilsētu/pilsētu ar lauku teritorijām netiek lietotas 2 pazīmes – iedzīvotāju blīvums un zemes vidējā kadastrālā vērtība.

Analizējot VSIA “Reģionu attīstība” datus par teritorijas attīstības indeksa aprēķiniem, konstatēts, ka pozitīva attīstības indeksa vērtība ir tikai 16% no pierobežas pašvaldībām, bet pārējos 84% gadījumu tā ir negatīva.

Attīstības indeksa maksimālā vērtība pierobežā ir +0,816 (Īslīces pagasts), minimālā –2, 653 (Viļakas pilsēta).

Pašvaldības ar pozitīvām attīstības indeksa vērtībām kompaktu areālu veido valsts dienvidu pierobežā Jelgavas un Dobeles rajonā, kā arī mazākās grupās Saldus un Daugavpils rajonā. Savukārt Igaunijas pierobežā tikai 3 pašvaldības pieder pie šīs grupas.

Pašvaldības, kuru attīstības indeksa negatīvā vērtība ir lielāka par –0,75, kompaktās grupās atrodas dienvidu pierobežā (Liepājas, Jēkabpils, Daugavpils rajons), izklaidus ziemeļu pierobežā, bet gandrīz vienlaidus austrumu pierobežā. Uzmanību saista tas, ka attīstības indeksa lielākās negatīvās vērtības (–2 un vairāk) raksturo pilsētas un pilsētas ar lauku teritorijām (Priekule, Aknīste, Subate, Viļaka, Kārsava, Staicele).

Tā kā attīstības indekss pēc uzlabotās metodes aprēķināts jau trīs gadus, ir iespējams iegūt pirmo priekšstatu par izmaiņu tendencēm.

Dati rāda, ka 15 pierobežas pašvaldībās attīstības indekss gadu gaitā nav mainījies, bet no pārējām indeksa vērtība palielinājusies 45% un samazinājusies 55% gadījumu. Vairākās pašvaldībās attīstības indeksa vērtība 2001.gadā, salīdzinot ar 1999.gadu, mainījusies no negatīvas uz pozitīvu (Lielplatones, Vilces, Naukšēnu, Bēnes, Gaujienas pagasts) vai arī pretēji – no pozitīvas uz negatīvu (Skaistkalnes, Pampāļu. Žīguru pagasts). Tomēr izmaiņu kartogrāfiskā analīze liek domāt, ka pašreiz būtu priekšlaicīgi runāt par reģionāla rakstura tendencēm.

Protams, šo skaitlisko izmaiņu cēloņi var būt dažādi, un tos pašreiz nav iespējams izskaidrot. Būtu vēlams turpmāk sekot līdzi attīstības indeksa izmaiņām, iekļaujot to sabiedrības integrācijas veicinošo faktoru monitoringa sistēmā.

Iepriekš tika atzīmēts, ka 1998.gadā pašvaldību skaits, ko raksturo rangu summu vērtības “virs” un “zem” vidējās, bija gandrīz vienāds. Pašreizējā situācija liek domāt, ka notikušas kādas izmaiņas – vai nu kopējā attīstības procesā, vai arī tā atspoguļojumā statistikas datos.

 

Īpaši atbalstāmās teritorijas

1998.gadā no visām pierobežas pašvaldībām 64 (jeb 53%) bija ieskaitītas īpaši atbalstāmo kategorijā un gandrīz puse no tām atradās austrumu pierobežā. Pašreiz īpaši atbalstāmo teritoriju skaits pierobežā ir palielinājies, jo sarakstā papildus iekļautas pašvaldības Lietuvas pierobežā un Igaunijas pierobežā. Pašreiz īpaši atbalstāmo teritoriju statusā nav tikai 37 (jeb 32%) pierobežas pašvaldības.

Īpaši atbalstāmo teritoriju būtība ir tāda, ka tajās ar Reģionālā fonda starpniecību tiek atbalstīta uzņēmējdarbība. Tomēr trīs gadu darbības rezultātu analīze liecina, ka potenciālo uzņēmēju aktivitāte ir bijusi ļoti atšķirīga. Atsevišķi izvērtējot informāciju par pierobežas pašvaldībām, var konstatēt, ka 14 (jeb 29% no skaita) pašvaldībās trīs gadu laikā netika sagatavots un iesniegts neviens projekts, no 15 pašvaldībām iesniegts pa 1 projektam. Vislielākā aktivitāte bijusi Krāslavas pilsētā – no tās iesniegti un akceptēti 17 projekti.

Runājot par uzņēmējdarbības attīstību pierobežā, jāņem vērā, ka kopš 1996. gada pastāv pierobežas režīma noteikumi (LR Ministru kabineta noteikumi Nr.247), kas tā vai citādi ierobežo tās attīstību, it sevišķi 2 km platajā robežjoslā. Kopš 2002.gada (Ministru kabineta noteikumi Nr. 499) ierobežojumi kļuvuši stingrāki, it sevišķi austrumu pierobežā. Var sagaidīt, ka samazināsies vietējo iedzīvotāju ekonomiskā rosība, turpināsies to skaita samazināšanās, bet palielināsies nomales izjūta un izolētība no Latvijas sabiedrībā notiekošajiem procesiem. Jānorāda, ka to veicina joprojām pastāvošās problēmas ar valsts radio un televīzijas programmu uztveršanas nodrošinājumu.

 

Secinājumi

Atkārtota iepazīšanās ar situāciju pierobežā, raugoties no sabiedrības integrācijas viedokļa, kā arī pašvaldību semināros iegūtā informācija apliecina, ka kopumā situācija nav mainījusies uz labo pusi, nav panākta divu atšķirīgo darbības līniju (pierobežas aizsardzība un tās attīstība) satuvināšanās. Uzkrājušās neatrisinātās problēmas, radušās jaunas, it sevišķi austrumu pierobežā.

Apstiprinās agrāk konstatētais – pierobeža joprojām ir valsts attīstības problēmreģions. Par tādu daudzkārt, it sevišķi lēmumu pieņemšanas augstākajā līmenī, to traucē uztvert lineārā konfigurācija un iekšējā dažādība, ko lielā mērā nosaka Latvijas teritorijas reģionālās īpatnības. Pierobežas pašvaldības vieno atrašanās pie valsts robežas, noteiktais pierobežas režīms, kā arī parādības, kas izriet no iepriekšējām pazīmēm. Apstiprinās arī vērā ņemama atšķirība no pārējās teritorijas, par to liecina statistikas dati un pierobežas iedzīvotāju vērtējumi.

Pašvaldību attīstības līmeņa integrēto rādītāju (rangu, indeksu) analīze liek domāt, ka pierobežā notikušas vērā ņemamas izmaiņas – vai nu kopējā attīstības procesā, vai arī tā atspoguļojumā statistikas datos. Konstatēts, ka 1998. gadā attīstības līmenis 48% no pierobežas pašvaldībām bija virs vidējā, bet 52% – zem vidējā līmeņa. Savukārt 2000.gadā attīstības indekss ar pozitīvu vērtību ir tikai 16% no pierobežas pašvaldībām, bet pārējos 84% gadījumos tā ir negatīva.

Jau 1998. gadā nedaudz vairāk kā puse (53%) no pierobežas pašvaldībām tika atzītas par īpaši atbalstāmām teritorijām. Pašreiz tāds statuss pierobežā piešķirts lielākam pašvaldību skaitam – 68%.

Atkārtoti tika konstatēts, ka pierobežas režīms kopumā ierobežo attīstību un ietekmē cilvēku dzīvi, it sevišķi 2 km platajā pierobežas joslā. Semināros apspriestās problēmas parādīja, ko to visasāk izjūt tās pašvaldības, kas atrodas tieši pie robežas, mazāk – tās, kuru teritorijas tieši nesaskaras ar valsts robežu.

 

 

3. Ierosinājumi

Vairākos semināros tika izteikti konkrēti ierosinājumi, kas attiecas uz dažādām dzīves jomām pierobežā. Piemēram:

1) izstrādājot pašvaldību attīstības plānus, vairāk jārēķinās ar vietējiem resursiem un jāparedz sadarbība ar blakus esošajām pašvaldībām, lai kopīgi risinātu kopīgās problēmas;

2) lai palīdzētu konkrētāk formulēt reālās problēmas, aizstāvētu iedzīvotāju intereses un ietekmētu lēmumu pieņemšanu, pierobežas pašvaldībām būtu kaut kādā veidā jāapvienojas, varbūt jāveido reģionālas darba grupas;

3) lai aktivizētu piedalīšanos dažādos projektos un veicinātu sabiedrības iesaistīšanos sabiedriskajā dzīvē, pašvaldībās būtu jāveicina nevalstisko oganizāciju veidošana un jāatbalsta to darbs;

4) būtu vēlams veidot vietējos informācijas un tālākizglītības centrus, kas apmierinātu dažādās cilvēku intereses, veicinātu iesaistīšanos, bet vajadzības gadījumā būtu vieta, kur var notikt apmācības;

5) jāstiprina savstarpējie kontakti starp pierobežas pašvaldībām, lai regulāri varētu dalīties pieredzē par specifisko jautājumu risināšanu, kā arī iepazīties ar labās prakses piemēriem;

6) sagatavojot starpvalstu nolīgumus, būtu jāņem vērā katras valsts pierobežas posma iedzīvotāju reālās vajadzības (ekonomiskie un kultūras sakari, ģimeniskās saites u.c.) un savstarpējo sakaru tradīcijas;

7) jāpievērš uzmanība tam, ka pašreiz robežkontroles un robežpārejas punkti ir vāji saistīti ar pierobežas pašvaldībām, bet tie ir Latvijas valsts vizītkarte; turpmāk būtu jānoskaidro, kā to esamība varētu veicināt ekonomisko un sabiedrisko rosību pašvaldībās.

Kā redzams, pierobežas problēmu un risināmo jautājumu spektrs ir visai plašs, un tie attiecas uz dažādiem lēmumu pieņemšanas un rīcības līmeņiem. Tādēļ varētu diskutēt par to, vai nebūtu lietderīgi valstī veidot vienu Pierobežas attīstības centru (analogi Valsts robežsardzei), kas apkopotu informāciju un koordinētu nepieciešamo darbību, vai arī veidot vairākus reģionālos centrus, kas atļautu adekvātāk ievērot atšķirības prasībās attiecībā uz robežām starp Eiropas Savienības valstīm, kā arī starp pēdējām un Krievijas Federāciju un Baltkrievijas Republiku.

Projekta īstenošanas gaitā apkopoto informāciju var izmantot dažādi. Pētniekiem tā vairāk uzdod jautājumus nekā dod atbildes. Politiķiem tā varētu dot ierosmi gūt jaunas zināšanas, lai labāk vērtētu situāciju, strukturētu problēmas, atrastu labākos rīcības veidus, rēķinoties ar dažādiem atbildības līmeņiem, pieņemtu politiskus lēmumus. Bet pašvaldības to var izmantot kā starta fāzi, lai izvērtētu savu situāciju visas pierobežas problēmu kontekstā, lai saprastu savu līdzību/atšķirības ar/no citām. Turklāt līdzīga var izrādīties ģeogrāfiski attāla, bet atšķirīga – blakus esošā pašvaldība.

Avoti:

1. Ar mums sākas Latvija? Informācija par LR Tieslietu ministrijas un Latvijas Pašvaldību savienības projektu “Izpratnes veidošana par integrācijas politikas lomu pašvaldību ilgtspējīgā attīstībā”. Rīga, 2003.

2. Īpaši atbalstāmo reģionu attīstības programmu izvērtējums (1998.– 2000.gads). VSIA Rīga, “Reģionu attīstība”, 2001.–48lpp.+ krāsainas kartes.

3. Latvijas 2000.gada tautas skaitīšanas rezultāti. Rīga, LR CSP, 2002.– 288lpp.

4. Melluma A. Latvijas pierobeža. Rīga, Zinātne, 2000. – 111lpp.+ krāsainas kartes.

 

1. tabula

Latviešu tautības iedzīvotāju īpatsvara sadalījums pierobežas pašvaldībās

Nr.

Intervāls, %

Pašvaldību skaits

Īpatsvars kopskaitā, %

Piezīmes

1.

Līdz 20

11

9

Min. Skrudalienas pag.

2.

21 – 40

11

9

 

3.

41 – 60

9

8

 

4.

61 – 80

44

38

 

5.

81 – 90

30

26

 

6.

91 un vairāk

12

10

Max.Jaunlaicenes pag

 

2. tabula

Nepilsoņu īpatsvars pierobežas pašvaldībās

Nr.

Intervāls, %

Pašvaldību skaits

% no pašvaldību skaita

Piezīmes

1.

Līdz 5,0

19

16

Min 1% Jaunlaicenes pag.

2.

5,1 – 10,0

25

21

 

3.

10,1 – 15,0

25

21

 

4.

15,1 – 20,0

23

20

 

5.

20,1 – 30,0

22

19

 

6.

30,1 un vairāk

3

3

Max 37,1 Piedrujas pag.

 

3. tabula

Pierobežas pašvaldību sadalījums pēc iedzīvotāju ekonomiskās aktivitātes

Nr.

Iesaistīto iedzīvotāju skaita intervāls, %

Pašvaldību skaits

% no kopskaita

Piezīmes

1.

Līdz 19,9

15

13

Min. 14,9% Briežuciema pag.

2.

20,0 –24,9

38

32

 

3.

25,0 – 29,9

41

36

 

4.

30,0 – 34,9

15

13

 

5.

35,0 un vairāk

7

6

Maks 42,9% Ķepovas pag.

Pierobežas struktūras shēma

PIEROBEZA COPY.GIF (31175 bytes)

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!