Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Frakciju viedokļi. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 13.02.2003., Nr. 24 https://www.vestnesis.lv/ta/id/71246

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Kopsavilkumā

Vēl šajā numurā

13.02.2003., Nr. 24

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Frakciju viedokļi

Pēc 2003.gada 6.februāra sēdes

Latvijas Radio tiešajā raidījumā

G.Bērziņš (frakcija “Jaunais laiks): Šodien Saeimas sēdē, mūsuprāt, bija divi svarīgi jautājumi — grozījumi Latvijas Republikas Satversmē un grozījumi likumā “Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu”, kas saistīti ar gaidāmo referendumu par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, bet otrs — Latvijas militāro mediķu vienību sūtīšana uz Afganistānu.

Runājot par likumprojektiem “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē” un “Grozījumi likumā “Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu””, atzīmēšu, ka mēs atbalstījām to nodošanu izskatīšanai komisijās, jo, kā jau priekšvēlēšanu kampaņā solījām, “Jaunais laiks” atbalsta eiroreālistu pozīciju. Mēs arī aktīvi iesaistīsimies informācijas kampaņā, skaidrojot iestāšanās Eiropas Savienībā priekšrocības un arī iespējamās negatīvās sekas. Te minēšu, ka mēs katru piektdienu tiekamies ar iedzīvotājiem dažādās Latvijas pilsētās un iedzīvotājiem ir ļoti liela interese par Eiropas Savienību. Rīt būs tikšanās Limbažos.

Gribu atzīmēt, ka Saeimā šodien bija diezgan ilgas debates par militāro mediķu vienību sūtīšanu uz Afganistānu. Mēs aizstāvējām un argumentējām viedokli, ka, saprotams, karu neviens nevēlas. Mēs visi Latvijā vēlamies mieru — dzīvot drošos un miermīlīgos apstākļos. Lai to sasniegtu, esam izvēlējušies politiku, kas sakņojas jau atmodas laikos — iesaistīšanos kolektīvā drošības aliansē NATO. Mēs ejam kopā ar sabiedrotajiem — Amerikas Savienotajām Valstīm un Eiropas demokrātiskajām valstīm, apzinoties, ka šajā aliansē, saņemot drošības garantijas, ir arī savi pienākumi. Tāpēc uzskatām, ka mediķu vienību sūtīšana uz Afganistānu ir daļa no mūsu pienākumiem, kas tiek veikti ANO rezolūcijas ietvaros, respektīvi, starptautiskās sabiedrības juridiski pieņemtajos rāmjos. Tādēļ mēs bijām par to, ka mēs — Latvija — šajā situācijā esam kopā ar sabiedrotajiem, atbalstot militāro mediķu vienību sūtīšanu uz Afganistānu.

A.Kiršteins (Tautas partijas frakcija): Gribu teikt, ka arī mēs atbalstījām likumprojekta “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē” nodošanu izskatīšanai komisijās, nosakot, ka atbildīgā ir Juridiskā komisija. Tomēr jāatzīst, ka izveidojusies diezgan kurioza juridiska situācija, jo tā pati Satversme paziņo, ka Latvija kā valsts ir starptautiskos līgumos noteiktās robežās, un mēs zinām, ka Latvijā ir spēkā 1992.gada 22.janvāra lēmums par to, ka Kacēnu, Upmalas, Linavas, Purvmalas, Augšpils un Gauru pagasti, kā arī Abrenes pilsēta Krievijas Federācijai ir pievienoti nelikumīgi. Līdz ar to ir ārkārtīgi interesanta juridiska lieta. Vai referendums par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā notiks visā Latvijas teritorijā vai tikai tās daļā, un kāpēc tikai daļā? Šis pats lēmums arī nosaka, ka vienīgais starptautiskais līgums pagaidām diemžēl ir ar Krieviju 1920.gadā noslēgtais miera līgums. Tāpēc ir jāparedz referenduma, kas nebūs noticis visā valsts teritorijā, iespējamās sekas, vai arī ir jāatceļ iepriekš minētais lēmums.

Tā kā mēs īsti nevaram ieviest kārtību savās mājās, tad es saprotu, ka daudz svarīgāk Latvijai ir piedalīties dažādās starptautiskajās operācijās, jo nekad neesmu dzirdējis, ka mūsu ārlietu ministre Sandra Kalniete starptautiskajās sanāksmēs būtu norādījusi uz šo problēmu. Runājot par drošības spēku, respektīvi, par Latvijas militāro mediķu vienību piedalīšanos operācijā Afganistānā ANO Starptautisko drošības atbalsta spēku Nīderlandes Karalistes kontingenta sastāvā, gribu pateikt, ka Tautas partija šo lēmumu atbalsta tāpēc, ka ir ANO Drošības padomes lēmums Nr.1444, kas ir pilnīgi pretējs situācijai Irākas jautājumā. Ir dzirdēts viedoklis, ka Latvija Irākā varētu piedalīties kaut kādās militārās operācijās bez Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas piekrišanas un arī, ja būs nepieciešams, bez ANO Drošības padomes rezolūcijas. Uzskatu, mūsu ārlietu ministres publiskais paziņojums, ka varam arī šādu rezolūciju nesagaidīt, ir ārkārtīgi liela politiska kļūda. Ja būs nepieciešama šāda lēmuma pieņemšana, tad Saeimā būs daudzkārt karstākas debates šajā jautājumā. Tomēr mēs uzskatām: ja gribam iestāties Eiropas Savienībā, tieši šie starptautiskie viedokļi mums ir ļoti svarīgi, un līdz ar to mēs nevaram atbalstīt aizsardzības ministra Kristovska kunga vakar sniegto paziņojumu televīzijā, ka Igaunijas prezidents ir vecs komunists, kurš neko nesaprot, jo neizsaka kvēlu atbalstu karavīru sūtīšanai uz Irāku bez ANO Drošības padomes rezolūcijas. Vēlreiz atkārtoju, ka tas var notikt tikai saskaņā ar starptautiskajiem lēmumiem.

O.Kastēns (Latvijas Pirmās partijas frakcija): Es nebūšu oriģināls un arī pievērsīšu uzmanību šodien pieņemtajam lēmumam par mūsu Nacionālo bruņoto spēku vienību piedalīšanos operācijā Afganistānā ANO Starptautisko drošības atbalsta spēku Nīderlandes Karalistes kontingenta sastāvā. Šis jautājums taču attiecas uz dažiem ārstiem, medmāsām un vienu autovadītāju, bet debatēs tika demonstrēti absurdi piemēri. Dažs labs deputāts pat pavēstīja, ka, nosūtot ANO miera uzturēšanas spēku sastāvā dažus cilvēkus, Latvija kļūs pievilcīga islāma fundamentālistu teroristiem. Lai parādītu šī sprieduma absurdu, varu pateikt, ka tādā gadījumā varbūt arī likvidēsim, piemēram, Latvijas un Izraēlas parlamentārās sadarbības grupu, jo, kā zināms, Izraēlā regulāri notiek terora akti. Tātad šie deputāti varētu piesaistīt arī islāma fundamentālistu uzmanību šeit Latvijā. Šībrīža situācija pasaulē nosaka, ka pat mazajām valstīm, kuras nav spēlētāji lielajā politikā, tik un tā ir jāizdara sava izvēle — būt ar kādu kopā vai būt pret kaut ko. Tāpēc domāju, ka Latvija kā ANO dalībvalsts tomēr ir uzņēmusies zināmas saistības arī nākotnē, kad kādā citā pasaules vietā mūsu karavīriem būs jāpiedalās miera uzturēšanas operācijās. Šī ir laba pieredze tiem karavīriem, kas būs bijuši Afganistānā. Un galu galā šeit runa ir par militārajiem mediķiem, nevis līdz zobiem apbruņotiem karavīriem.

D.Turlais (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija): Es pievērsīšos trijiem, manuprāt, svarīgākajiem jautājumiem, kur mēs izteicām savu redzējumu.

Pirmais — grozījumi Latvijas Republikas Satversmē un tautas nobalsošanas likumā, kas saistīti ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Mēs atbalstījām šo likumprojektu nodošanu komisijām, jo mūsu nostāja, runājot par normām, kuras plānots iestrādāt, ir panākt to, lai tiešām būtu izteikta tautas vēlme “par” vai “pret” iestāšanos Eiropas Savienībā. Bet tie ir turpmākā darba jautājumi, pie kuriem pieskarsimies. Katrā ziņā mēs atbalstām to, ka tas ir jālemj tautai, jo tas ir būtisks lēmums mūsu valstij un tautai.

Otrs, kam es gribētu pievērst uzmanību, ir mūsu pieprasījums Ministru kabinetam par a/s “Latvenergo” faktiski slēptās privatizācijas gaitu. Mēs visi atceramies, ka Latvijas tauta ir izteikusi vēlmi, lai a/s “Latvenergo” būtu simtprocentīgi valsts uzņēmums un netiktu privatizēts. Faktiski tā to traktē arī Enerģētikas likums, bet patiesībā zem a/s “Latvenergo” restrukturizācijas plāna notiek tās sadalīšana meitasuzņēmumos, kurus saskaņā ar likumu iespējams pārdot, tātad  - privatizēt. Diemžēl Saeimas vairākums, valdošā koalīcija, noraidīja mūsu pieprasījumu, motivējot ar to, ka Satversmes tiesa šo jautājumu jau izskata un valdībai ir nodoms atcelt Ministru kabineta rīkojumu, kas pieļauj vai nosaka šo restrukturizāciju. Manuprāt, tas ir vājš arguments, jo, ja valdībai sakrīt viedokļi ar pieprasījumā izteiktajām bažām un neizpratni, tad acīmredzot nebija nekāda iemesla noraidīt pieprasījumu. Varēja to uzturēt un sniegt skaidrojumu, kas mūs apmierinātu, ja tas atbilstu patiesībai.

Piekrītot kolēģiem, asas debates izraisīja jautājums par mūsu karavīru piedalīšanos operācijās Afganistānā. Jā, es pilnīgi cieši izteicu savu viedokli un balsoju pret šo lēmumu, jo cīņa pret terorismu ar bruņotu spēku, ar kara metodēm — tā patiesībā nav cīņa pret terorismu, tā ir terora vairošana pasaulē. Tie politiskie spēki, kas šodien ir pie varas Afganistānā, viņi faktiski cīnījās ar tiem spēkiem, kuri šodien, pēc Amerikas Savienoto Valstu viedokļa, ir terorisma cēlonis. Tajā laikā Amerikas Savienotās Valstis atbalstīja šos spēkus. Tagad mēs dodamies palīgā tiem, kuri faktiski ir šī terora cēloņi. Es zinu cenu, kāda ir karam Afganistānā, un esmu solījis, ka nekad neviens Latvijas jauneklis vai jauniete nedosies karā Afganistānā, jo tā nav mūsu ģeopolitisko interešu sfēra. Mēs dzīvojam Eiropā, mums ir eiropeiski kaimiņi, mums ir eiropeiska mentalitāte, it sevišķi mentalitāte, kultūra. Mums ir jādzīvo Eiropas sabiedrībā, mēs plānojam iestāties Eiropas Savienībā, un mums šie viedokļi ir jārespektē. Tāpat es domāju, ka mums jārespektē Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūcijas. Un domāju, ka arī mūsu partneri ar pilnīgu izpratni varētu saprast mūsu situāciju, jo ar otru lēmumu mēs atbalstījām mūsu policijas vienību, policijas spēku piedalīšanos miera stiprināšanas operācijās Eiropā — bijušajā Dienvidslāvijā. Bet mēs esam pret, un arī es konkrēti esmu pret mūsu karavīru sūtīšanu uz Afganistānu.

M.Grīnblats (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija): Šodien Saeimā daudz tika minēti kara un miera jautājumi. Protams, ka deputāti ir par mieru un par to, lai Latvija nepiedalītos tādās lietās, kas neatbilst Latvijas kā demokrātiskas valsts statusam. Lai mēs nepiedalītos lietās, kurās tiekam ierauti pret savu gribu, nevis apzināti lemjot un labi saprotot, ko darām.

Šeit bieži pieminēja Afganistānas vārdu. Būdami PSRS sastāvā, arī daudzi Latvijas iedzīvotāji uz turieni devās nebrīvprātīgi. Un, protams, daudzi neatgriezās. Tādus laikus mēs nevēlamies. Tāpat mēs atzīstam, ka mūsu sabiedrotie nevar būt ne Irāka, ne kāds cits diktatorisks režīms. Mūsu sabiedrotie ir valstis, ar kurām mēs gatavojamies būt kopīgi gan NATO, gan Eiropas Savienībā.

Šajā konkrētajā gadījumā nebija diskusiju par Latvijas līdzdalību kādās militārajās operācijās, bet par nelielas mediķu vienības sūtīšanu uz Afganistānu ANO Drošības padomes rezolūcijas ietvaros Starptautisko drošības atbalsta spēku sastāvā. Tātad pasākums, kuru Latvija veic atbilstoši tam, ko tā kā neliela demokrātiska valsts spēj veikt. Arī kā valsts, kura labi atceras, kāda palīdzība tai diplomātiski, morāli un citādā veidā tika sniegta 1990. un 1991.gadā, kad mēs šādu palīdzību arī vēlējāmies saņemt.

Komisijām tika nodoti divi likumprojekti – “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē” un “Grozījumi likumā “Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu””, kas ļaus rīkot referendumu par iestāšanos Eiropas Savienībā, kā arī referendumu par būtiskām izmaiņām līgumā par pievienošanos Eiropas Savienībai, ja šādas būtiskas izmaiņas tiks radītas. Pozitīvais ir tas, ka grozījumi paredz iespēju Saeimai arī noteikt jautājumu, par kuru tauta balsos, jo bieži ir izskanējuši pārmetumi, ka gadījumos, kad runa ir par likumprojektiem, formulējumi ir tik sarežģīti, ka vēlētāji reizēm tiek dezorientēti.

Ir uzsākta arī neliela diskusija koalīcijas partneru starpā par čekas jautājumu, kura risināšanai iepriekš pietrūcis politiskās gribas, kaut arī mūsu frakcija vairākkārt ir iesniegusi dažus risinājuma variantus. Šobrīd, kā redzam, arī valdības partneri vēlas šo jautājumu atrisināt. Mēs piedāvāsim par apspriešanas vērtu savu iepriekšējā Saeimā deputātu iesniegto projektu, kas paredzēja veidot speciālu komisiju no kompetentu iestāžu pārstāvjiem sadarbības vai darbības represīvajās iestādēs izvērtēšanai. Iespēju pieteikties tiem, kuri atzīst savu sadarbību, bet kuri nevēlas sava vārda publiskošanu, un pietiekami konkrētu publiskošanas kārtību. Tātad mēs neesam ne par šo maisu iznīcināšanu, nedz arī par to, ka tie bez nekādiem komentāriem būtu uzreiz publicējami.

A.Brigmanis (Zaļo un Zemnieku savienības frakcija): Par izskanējušo Afganistānas tēmu varu tikai piebilst, ka mūsu frakcijas viedoklis šeit bija pilnīgi skaidrs. Mums ir jāsūta savi ārsti, mediķi. Cilvēki, kas dodas uz turieni, dodas brīvprātīgi, viņi apzinās, uz kurieni iet. Es domāju, ka tā ir svēta misija palīdzēt šai daudz cietušajai valstij. Un jautājums tiešām ir par miera korpusa sūtīšanu, par “baltā baloža” lomu, ko mūsu mediķi tur īstenos. Es domāju, ka tas ir mūsu pienākums. Un, nedod Dievs, ka mūs pašus kādreiz piemeklēs tāda nelaime.

Es gribētu vairāk pieskarties pie citām mūsu frakcijas aktivitātēm. Proti, par to solījumu vēlētājiem pildīšanu, kurus izvirzījām pirms vēlēšanām. Ļoti aktuāls ir jautājums par brīvā zemes tirgus ierobežošanu attiecībā uz ārzemniekiem. Ļoti patīkami, ka arī mūsu koalīcijas partneri ir vienisprātis ar domu, ka mums jāķeras un nekavējoties jāizstrādā pārejas periods septiņu gadu garumā, kas skar dažāda veida ierobežojumus ārzemniekiem Latvijā brīvi iegādāties lauksaimniecībā izmantojamo zemi.

Šīs nedēļas sākumā mēs griezāmies pie premjera Einara Repšes jautājumā par Latvijas Lauksaimniecības universitātes un pārējo vidējo un specializēto lauksaimniecības mācību iestāžu saglabāšanu Zemkopības ministrijas paspārnē. Es domāju, ka atradām dzirdīgas ausis un šajā plāksnē būs arī atbalsts, lai iestādes, par kurām daudzviet iestājas, paliktu pie Zemkopības ministrijas.

Vēl viens jautājums, kas sabiedrību satrauc, ir teritoriālā reforma. Arī šī nedēļa pagāja sarunās par administratīvi teritoriālās reformas būtību, par brīvprātības principiem, par principiem, kā pagasti var apvienoties. Šajā nolūkā mums ir doma vēlreiz tikties ar reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministru Gatera kungu un vēlreiz par šiem jautājumiem diskutēt.

Nedēļas nogale mums paies, tiekoties ar vēlētājiem. Visiem tiem, kas ir Jelgavas pusē, būs iespēja tikties ar mūsu ministriem Mārtiņu Rozi, Dagniju Staķi un Raimondu Vējoni, kā arī ar Saeimas priekšsēdētāju Ingrīdu Ūdri un pārējiem deputātiem.

Saeimas preses dienests

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!