Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par "Lietuvas statūtu" Latgales kultūrvēstures kontekstā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 23.01.2003., Nr. 12 https://www.vestnesis.lv/ta/id/70500

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par mūsu lepnuma jauno dzīvi

Vēl šajā numurā

23.01.2003., Nr. 12

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par “Lietuvas statūtu” Latgales kultūrvēstures kontekstā

Dr.habil.phil. Pēteris Zeile, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums. Sākums —

“LV” Nr.6, 14.01.2003.; “LV” Nr.8, 16.01.2003.; “LV” Nr.10, 21.01.2003.

Arī pēc 1861. gada dzimtbūšanas atcelšanas cara iestādes pazina tikai zemnieku kopas, sādžu kopienas, nevis viensētniekus. Sādžas kopa, tāpat kā “Lietuvas statūta” laikā, skaitījās atbildīga ne tikai par likumību, sabiedrisko kārtību, noziedznieku kolektīvo vajāšanu, bet arī par zemes izpirkšanas naudu un nodokļu maksāšanu. Kopienas vecākais savukārt kārtoja attiecības ar katru atsevišķo saimniecību, sauktu par dvoru. Dvora galva tika pārstāvēts sādžas sapulcē, kas saucās skotka (skodka). Tā savukārt ievēlēja savu pārstāvi visiem ārējiem saietiem, ieskaitot pagasta sapulci. Ciema sapulcēs tika izstrādāti ikgadējie (vai sezonas) noteikumi kopēju ganību lietošanai, ganu dienestiem un atalgojumam, pļavu sadalei, siena pļaušanai, labāko meža pļavu izmantošanai pieguļai utt.

Protams, šņoru, kopējo ganību, servitūtu sistēmu nekādi nevar idealizēt, tā bija nerentabla un neērta no saimnieciskā viedokļa. Taču, kā atzīmē vēsturnieks T.Puisāns, “vēstures tecējumā tai piederēja pozitīva loma. Sādžas cilvēku kopāturēšanās veidoja latvisku vidi, kurā katra indivīda rīcību un domāšanas veidu noteica tradīcijas, kurā dzima un pārgāja no paaudzes uz paaudzi tautas garamantas un kura saglabāja latviešu tautību cauri gadu simteņu verdzībai un vajāšanām. Šai sādžas kopā grūti bija iespiesties svešiniekiem. Katrs iegātnis tūdaļ saņēma palamu žeivats. (..) Sipaks bija pārkrievinātā latvieša palama, pazīstama visos Latgales latviskākajos pagastos”.60) Taču par šādas negoda palamas nesējiem kļuva pavisam maz latgaliešu. Īpaši liels negods bija sievietei, nododot savu ticību un tautību, un tie bija reti, ārkārtas gadījumi.

Sādžas sabiedriskā kopa uzturēja aktīvu sociālo un kultūras dzīvi. To veidoja jau minētās saimnieciska rakstura apspriedes un sapulces, deju vakari, vakarēšanas, kurām bija liela nozīme tautas garamantu, folkloras, tradīciju, rituālu veidošanā un nodošanā no paaudzes uz paaudzi. Tajā liela loma bija sievietēm, jaunām meitām, darinot pūru, dziedot un stiprinoties kopējā gudrībā, sapņojot un zīlējot nākotni. Aizgavēņa, Ziemassvētku svinēšana, ķekatu gājieni, pirmās ganu dienas un Jāņu izdarības, kāzas un citi ģimeņu godi, tas viss notika kopienu aplocē un aktīvā līdzdalībā. Tradīcijas, ieražas nešķiroja ne lielus, ne mazus, ne sievietes, ne vīriešus, katram tur bija sava vieta, nozīme un ietekme. Tradīcijas nozīmēja reizē likumu, tiesu un morālu vērtējumu. Tās aizsargāja, sodīja, žēloja, brīdināja un pamācīja. “Viss saslēdzās vienā lielā vienībā, kur radinieks bija atbildīgs par radinieku, kaimiņš par kaimiņu un vienas sādžas iedzīvotājs par otru. Sādža eksistēja kā saimnieciska, etniska un kulturāla kopa, kas rūpējās pati par sevi un sargāja sevi.”61) Un piebildīsim: juta atbildību Dieva un augstāko – visiem kopīgo likumu priekšā. Tāpēc arī “Lietuvas statūts” nevarēja ignorēt šīs spēcīgās gadsimtos ļaužu kopu pašveidotās, nerakstītās tiesības un tām ierādīja tik lielu vietu savā vēsturiski nozīmīgajā kodeksā.

STAT2.JPG (24512 bytes)
Vitebskas 16.gadsimta ģerbonis. Latgale no 1802.gada tika iekļauta Vitebskas guberņā

Laika gaitā pašdarbīgais, iekšēji noturīgais kopienu dzīvesveidā un “Lietuvas statūta” leģitīmi koriģētais un stimulētais ieguva jaunas formas un integrālas izpausmes.

Krievijas Zinātņu akadēmijas arhīvs Pēterburgā glabā Latgalē 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā veikto apsekojumu materiālus par kopienu tradīcijās balstīto dzīvesveidu, kas nes līdzi “Lietuvas statūta” atbalsis. Kādā no dokumentiem teikts, ka Līvenhofā (Līvānos) ir vērā ņemams paradums: ja kāds no kopienas saimniekiem cietis ugunsgrēkā, visa kopiena palīdz viņam no jauna uzcelt māju, palīdz atkal “nostāties uz kājām”. Šādu palīdzību, sevišķi mazturīgiem, sniedz arī citu nelaimju gadījumos. Varakļānu pagasta rakstvedis pavēstījis, ka šajā pagastā pieņemts lēmums visai ciema kopienai savu iespēju robežās uz visiem laikiem — pēc ugunsgrēka palīdzēt cietušajiem.62)

Tam, ka Latgalē klaušu laikos ilgāk pastāvēja brīvie ciemi, tapa stipras kopienas ar noturīgām tradīcijām un ieražām, nevarēja neiespaidot latgaliešu kā baltu latviešu subetnosa mentalitāti. Izteikta noturība, pat zināms konservatīvisms parādību vērtējumos, pacelts līdz pašapzinīgai spītībai, kas atklājas gan sadzīviski, gan arī sabiedriskajos procesos. Atšķirībā no Vidzemes latviešiem latgalietis nekādi nebija iedabūjams pareizticībā un nešauboties noraidīja kirilicu, ko tam piedāvāja pārkrievotāji drukas aizlieguma laikā. Tieksme uz pulcēšanos, uz kopā būšanu, atraisītība kopīgajās svinībās, svētkos. Viesmīlība, labvēlība pret ciemiņu, pacienāšanas vēlme. Dienvidniecisks temperaments un sirsnība, draudzīgums kā šo pretstatu apvienojums. “Labās smadzeņu puslodes fenomens”, kas saistīts ar dabas sentimentu, iztēli, darbošanos tautas mākslas dažādās jomās. Šīs un citas izpausmes guvušas atspoguļojumu talantīgo latgaliešu rakstnieku A.Rupaiņa, J.Klīdzēja, A.Sprūdža, J.Pūrmalīša (J.Leļa) prozā, dzejnieku darbos, J.Streiča filmā “Cilvēka bērns” u.c.63)

Jēkaba Janševska kultūrvēsturisko romānu “Dzimtene”, “Mežvidu ļaudis” līdzinieks latgaliešu literatūrā ir D.Dekters (Donāts Mūrnieks) ar savu vērienīgo darbu “Davu cīma ļaudis” (Minhene, 1970., 422 lpp.). Kultūrvēsturiski, etnogrāfiski tendētajā romānā tēlots autora dzimtais ciems Nautrēnu pagasta Dekteri no 19. gs. beigām līdz Otrā pasaules kara beigām. Tajā nozīmīgākā daļa ir tieši kultūrvēsturiskais autentiskums. Šajā darbā atklāta ciema vēsture, tās vizuālais veidols, kopienas sociālā struktūra un funkcionēšanas izpausmes, cilvēku savstarpējās attieksmes, to individualizācija radniecīgās mentalitātes ietvaros. “Sirsneiba, vīsmīleiba, izpaleidzeiba (..). Jī sacēja, turi kū turādams, bet vīnmār mōjōs turi sīru, plocini, madu un altēni (alutiņu – P.Z.). Voi tei nav vīsmīleiba. Bet tolkas nav nikos vairōk kai sovstarpeja izpaleidzeiba, kū gryuti nūlīgt arī modernūs laiku cylvākam, un bez ols nav tolkas”.64)

D.Dekters parāda, ka talkas rīkošanu pavada dažādi sagatavošanas un īstenošanas posmi, saistīti ar alus brūvēšanu un ēdienu gatavošanu, dziļām zemnieciski filozofiskām pārrunām un disputiem, kā arī dziesmām, mūziku, dažkārt arī dejām to noslēgumā. D.Dekters detalizēti rāda Latgales kopienu talku institūta daudzveidīgās izpausmes: mēslu talkas, siena talkas, rudzu talkas, linu talkas; ziemā rīkotās meža talkas; talkas izjaukto ēku pārvešanai uz jaunu dzīvesvietu; draudzes talkas baznīcas un tās apkārtnes kopšanai.

Spilgti un tēlaini tēlota zirgu ganīšana pieguļā meža pļavās, ciešā saplūsme ar dabu un nereti arī jaunu cilvēku romantiska saskarsme un neparasti pārdzīvojumi. Pirts kurināšana un pirtī iešanas rituāls, apvienojoties dažiem tuvākajiem kaimiņiem; vīri ar pusaudžiem, sievietes ar abu dzimumu mazajiem bērniem. Visas ģimenes kopīgā iešana uz baznīcu, zināma funkciju sadale.Kāzas ciemā kā unikāls notikums, kura norisē iesaistīti daudzi ar dažādiem pienākumiem un lomām. Te vislabāk atklājas kopienas talanti: folkloras zinātāji un radošas variētājas, apdziedāšanās dziesmas nebeidzamās virtenēs ritinot. Zemnieku prātnieki, aktieri, jokdari, muzikanti, oratori – dažādās kāzās tik nepieciešamās rituālās izdarībās. Te ir ko redzēt un kā sevi atklāt, darbojoties tādā kā kāpinātas sacensības un ekspresīvi vitālas dzīves izjūtas garā.

Visas minētās ciemu kopienas tradīcijas – ar kopīgo darbu, talkām, vakarēšanās tapušo pūru un dziesmām, zirgu ganīšanu pieguļā, tikuma godā turēšanu ciema ļaužu priekšā utt. — ļoti plaši un izvērsti atspoguļotas novadā tapušās latgaliskajās dainās, kuru kā īpaša kultūras slāņa aplūkojums varētu būt īpašas apceres tēma.

Latvijas Republikas laikā pēc zemes reformas vecie ciemati, sādžu sistēma tika likvidēta. Zemnieki varēja baudīt brīvas, individuālās dzīves priekšrocības, izveidojot daudzas priekšzīmīgas, plaukstošas saimniecības.65) Taču vairākas agrāko kopienu tradīcijas savā selektīvajā, pozitīvi tendētajā izpausmē saglabājās — savstarpēja izpalīdzība, talkas, dažādas kopīgas svinības, pulcēšanās pie ciemu krustiem maija novakarēs, dziedot garīgās dziesmas, pārspriežot notikumus, darāmos darbus un citas lietas. Arī izejot viensētās, to grupas saglabāja agrāko ciemu nosaukumus.

Īpaša vērība veltīta sievietei, viņas tiesību aizsardzībai “Lietuvas statūtā” ir vairāki aspekti. Iespējams, te jūtamas vēl tālā matriarhāta atbalsis, kad vīrietis bija galvenokārt mednieks, bet pavarda sargātāja šī vārda plašā nozīmē bija sieviete — māte. Viņa apkopa un audzināja bērnus, gatavoja ēdienu, rūpējās par mājlopiem, bija apģērba darinātāja un arī trauku izgatavotāja — vissenākā podniece.

Arī vēlākos laikos, uz kuriem jau attiecas arī “Lietuvas statūta” normas, pirtī dzemdēja bērnus, apģērba tos, pie vērpjamā ratiņa vakarēšanās mācīja lasīt, darināja krāšņus audumus. Ieguvusi pamatzināšanas, Latgales sieviete gāja no mājas uz māju, mācot bērniem lasīt un rakstīt prasmi. Maltuvē, druvā, citu sievu pulciņā tapa skanīgās latgaļu dainas. Zīmīgi, ka gandrīz visās klasiskajās, tautas visiemīļotākajās tautas dziesmās uzmanības centrā ir pati sieviete, viņas liriskais veidols, ilgas, cerības, dabas skaistuma izjūta. Lielākās dziesmu daļas radītājas un slīpētājas – sievietes. Lai par to pārliecinātos vēlreiz, ieklausīsimies – “Aiz azara bolti bārzi”, “Aiz azara augsti kolni”, “Sērmi zirgi, jauni puiši”, “Kas man beja nadzeivoti”, “Es sovai māmeņai”, “Bolta puče azarā”, “Pyrmūdīna, ūtradīna”, “Stovēju, dzīdoju augstajā kolnā”, “Vysi maņ i vēji pyute”, “Nadūd, Dīvs, i veitulam”, “Myus’ cīma meitiņa” utt.

Jāņem vērā vēl kāds nozīmīgs moments. Kā grāmatā “Smaidošie dievi un cilvēka asara” norāda reliģijas pētnieks Haralds Biezais,66) svarīga ir konfesionālā identitāte un attieksme pret sievieti. Runa ir par inkvizīciju, raganu sārtiem Latvijā. No vienas puses, var pabrīnīties par H.Biezā domu, ka “arī mūsu tauta, lai gan ilgus gadus piederēdama Eiropas kultūras lokam, ir pienesusi pa malkas pagalei raganu un ķeceru dedzināšanā”.67) Tie dedzinātāji taču bija vācu un zviedru kungi, citzemju svētnieki. Jā, taču uzrādītāji un nodevēji visbiežāk bija paši latvieši, kuri par katru aizdomīgu buršanas, dziedēšanas gadījumu vai neparastu slimības izpausmi ziņoja fanātiskajiem inkvizitoriem. Tas bieži vien arī izšķīra cilvēku, visbiežāk – sievietes, likteņus. “Sevišķus ziedu laikus,” uzsver H.Biezais, “raganu dedzināšana piedzīvoja 17. gs. (..) “labajos zviedru” laikos. Uguns sārti prasīja daudzu latviešu meitu un sievu dzīvības. Raganas dedzināja un tās bija jādedzina, jo ar to glāba baznīcu no sātana ļaunā graujošā darba.”68)

Katoliskā Latgale, galvenokārt pateicoties izglītoto jezuītu locekļu klātbūtnei, nepazīst raganu prāvas un sieviešu dedzināšanu uz sārtiem. Šis apstāklis dod vielu pārdomām par to, ka Austrumlatvijas reliģiskās dzīves vēsture ir veidojusies tā, ka tajā varam ieraudzīt labvēlīgus apstākļus kā sievietes dzīvības un cieņas, tā kultūras un reliģiskās identitātes saglabāšani.69)

Arī “Lietuvas statūtā” akcentētās sievietes tiesības un aizsardzība jau kopš tā pirmās redakcijas 1529. gadā ietekmīgi bremzēja inkvizitorisko barbarismu, kas Rietumeiropā turpinājās līdz pat 18. gs. beigām. (Vācijā pēdējā raganu prāva un dedzināšana 1775., bet Šveicē – 1782. gadā.) Trīs gadus pēc “Lietuvas statūta” otrās redakcijas pieņemšanas (1566). Zviedrijas pilsētā Murā, balstoties uz četrus gadus veca bērna izteicieniem, uz nāvi necilvēcīgās mokās notiesāja 72 sievietes un 17 jaunavas. Pēc dažu zinātnieku70) aplēsēm, inkvizīcija paņēma ap 9 miljonus cilvēku dzīvību, no kurām lielākā daļa bija dzīvības devējas sievietes.

Latgales sieviete kristietībā iegāja mierīgi, bez satraukuma, nomainīdama svētā koka — ozola, liepas, sievietes un mājas aizgādnes Māras godāšanu ar svētās Jaunavas Marijas pielūgsmi. Un cieņas pilnā jūtu kāpinājumā lieca galvu brīnumdares Dievmātes svētbildes priekšā Aglonas svētnamā, kas vēlāk kļuva par visu kopējo baziliku. Skaitīja lūgšanu “Esi sveicināta, Marija!”, dziedāja “Ave, Maria” viņas godam un savās mājās Marijas attēlu novietoja lielākajā, gaišākajā istabā, ticot aizgādībai un telpas sakralizācijai. Arī tas kā svētkos, tā ikdienā ienesa sievišķās sākotnes gaisotni, ar kuru dzīvoja Polija, Lietuva un Latgale. Kāda kopīga dievbijīgu jūtu un domu noskaņu plūsma – gan pastarpināti intuitīvā, asociatīvā līmenī, gan glorifikācijas un sievietes aizsardzības līmenī. Zīmīgi, ka vairāku Latgales rakstnieku darbos Marijas, Dievmātes motīvi dažādās izpausmēs satuvināti ar darba galvenās varones – zemes sievietes skaistumu un garīgo cildenumu. Īpaši izteikti to redzam tādos darbos kā A.Rupaiņa romānā “Baltie tēvi”, S.Rāznas “Gaidītāja”, Ā.Ersa “Aglonas Dievmātes atgriešanās”, J.Klīdzēja “Sniegi” u.c. Mākslinieka Jura Soikana zīmējumu un gleznu ciklā “Madonna” apvienojas Māras zemes ķēniņienes un Latgales sievietes raksturīgie vaibsti. Šīs sintēzes izpausmes jūtamas arī kādreizējā Aglonas klostera priekšnieka (1820—1840) Andreja Juškeviča himniskajā dziesmā “Jaunava svāta Aglyunas bazneicā”, sakrālajās dziesmās ar B.Martuževas vārdiem, F.Murāna u.c. dzejā. Arī latviešu tautas dainu latgaliskajos variantos.71)

Izejot cauri asociatīvajam lokam, kur pielīdzināšanas stimulētājs ir slavenais, bet šodien krietni vien piemirstais kodekss, atgriežamies pie tā kā mūsu sarunas pirmsākuma. Atcerēsimies, ka tajā bija paredzēti īpaši bargi sodi ļaundariem, noziedzniekiem. Taču “Lietuvas statūtā” ir ne mazums nosacījumu, lai tiktu atbalstīti valstij uzticīgi, strādīgi, godīgi cilvēki, kurus aizsargā likumi, kas ietverti statūtā, kā pirmās kārtas aizsargājamos liekot ģimeni, vecākus, sievieti, cilvēka dzīvību, īpašumu un darbu.

Statūta titullapā ierakstīti mūžīgie un nesatricināmie Bībeles vārdi:

Mīliet taisnīgumu, lai tas valda pār zemi.

Kas nemīl patiesību, dzen postā savu dvēseli.

Tiesājiet taisnīgi, cilvēku bērni!

Daudzas “Lietuvas statūta” tēzes, paragrāfi savu laiku pārdzīvojuši un pieder pagātnei, nogrimuši aizmirstībā. Taču savā ilgajā leģitimācijas laikā Latgalē daļa no tajā ietvertajiem ieraduma tiesību aspektiem un normām atstājušas savu iespaidu uz Latgales ļaužu dzīvi, apziņu, ieradumiem, tikumiem, tradīcijām, kultūru. “Lietuvas statūts” arī šodien ir uzmanību piesaistošs, unikāls darbs. Tas saglabājis plaša, vienreizēja kultūrvēsturiska avota nozīmi.

 

Literatūra, avoti, piezīmes

1. Jāatzīmē, ka apcerēs un enciklopēdijās dažādi apzīmēts Lietuvas kodeksa nosaukums – gan daudzskaitlī (“Lietuvas statūti”), gan vienskaitlī (“Lietuvas statūts”). Tā tas ir, piemēram, divās dažādās poļu enciklopēdijās. “Encyklopedia Popularna PWN” (Warszawa, 1982) – daudzskaitlī (“Statuty Litovskie”), bet Sigismunda Glogera “Encyklopedia staropolska ilustrovana IV” (Warszawa, 1972) – vienskaitlī (“Statut Litovski”). Lielajā padomju enciklopēdijā (Moskva, t.14, 1973) lietota daudzskaitļa forma. Tā tas ir arī “Latvijas padomju enciklopēdijā” (R., 6.sēj.) – “Lietuvas statūti”. Tāpat arī “Enciklopēdiskajā vārdnīcā” (R., 1991., 2.sēj.). “Latviešu konversācijas vārdnīcā” lietots gan daudzskaitlis, gan vienskaitlis; 12.sēj. šķirklis nosaukts gan daudzskaitlī (“Lietuvas statūti”), bet teksta katra atsevišķa redakcija (1529, 1566, 1588) – vienskaitlī – “Lietuvas statūts”. LKV rakstā “Latgale” visai plašā izvērsumā (20183.—20185.sleja) lietots tikai jēdziens “Lietuvas statūts”.

Vispār lielākā zinātniskās literatūras autoru daļa lieto vienskaitļa formu. Piemēram, “Meyers Lexikon” (Leipzig, 1927, “Litauischer Statut”; M.Bernstein “Poprava I Statutu litewskiego” (Krakow, 1915);

60 Puisāns T. Dzīve sādžā// Nogrimušās jaunavas mantojums – Ludza, 124.lpp.

61 Turpat, 126.lpp.

62 Zinātņu akadēmijas arhīvs Sanktpēterburgā 178.f. 2.apr.1., 1.lp.

63 Detalizētāk sk. P. Zeile. Latgaliešu etnomentalitāte un kultūra.//Acta Latgalica IX, 1999, 273. – 299. lpp.

64 Dekters D. Darvu cīma...//Dzeive, 1959, nr. 34., 17.lpp.

65 Par to detalizētāk sk. P. Zeiles referātu LPI 9. Zinātniskajā konferencē Krāslavā “Priekšzīmīgās saimniecības Latgalē 30. gadu beigās kultūrvēsturnieka skatījumā”, publicēts “Latvijas Vēstnesī” 2000.g.29.11.

66 Biezais H. Smaidošie Dievi un cilvēka asara. Senatne. Plön Germany, 1991.

67 Turpat, 6. lpp.

68 Turpat, 141.lpp.

69 Sk. Beitnere D. Kas ir Latgale Latvijai vai kultūrvēsturiska skice par kādu Austrumeiropas reģiona īpatnību.// Kultūra un Vārds”, 1999., oktobris, Daugavpils 1. – 4. lpp.

70 Piem. Roskova “Sātana vēsture”, 1869. u.c.

71 Sk. Latviešu tautas dziesmas. I–VII, R., 1979 – 2000.

STAT1.JPG (25730 bytes)

1588.gada III Lietuvas statūta izdevumi baltkrievu, poļu, vācu un krievu valodā Sanktpēterburgas N.Saltikova–Ščedrina bibliotēkā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!