Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par "Lietuvas statūtu" Latgales kultūrvēstures kontekstā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 14.01.2003., Nr. 6 https://www.vestnesis.lv/ta/id/70160

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par draudiem valsts nākotnei

Vēl šajā numurā

14.01.2003., Nr. 6

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par “Lietuvas statūtu” Latgales kultūrvēstures kontekstā

Dr.habil.phil. Pēteris Zeile, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, — “Latvijas Vēstnesim”

III Lietuvas statūtu jaunākais izdevums.

Minska, 1989, 572 lpp.

Ievadam

STATUT.JPG (17379 bytes)Kopš 1993.gada Latgales pētniecības institūtā vadu kultūrvēstures darba grupas. Ikgadējās konferencēs un personīgajās sarunās, cita starpā, izskanējusi doma, ka Latgalē ilgstoši bijis spēkā savā laikā visā Eiropā slavenais likumu krājums “Lietuvas statūts”. Savā vairāk nekā 160 gadu laikā, respektējot vietējās ieradumu tiesības, tas atstājis jūtamu – gan tiešu, gan pastarpinātu — iespaidu uz Latgales ļaužu dzīvesveidu, ieražām, attieksmi pret vecākiem, sievieti, veciem cilvēkiem un daudz ko citu. Jā, bet neviens mūsdienās nav ielūkojies šajā apjomīgajā kodeksā un nav pētījis tā saikni ar Latgales dzīvi, mentalitāti, kultūru. Neredzēdams nevienu šī darba darītāju, nolēmu pie šī visai sarežģītā, kompleksā darba ķerties pats.

Par laimi Nacionālajā bibliotēkā atradās viens eksemplārs III “Lietuvas statūta” 1588.gada redakcijas teksts, izdots Kauņā 1938.gadā – oriģinālā – tālaika baltkrievu valodā, ko lietoja Polijas-Lietuvas ūnijas laikā. Līdzās tam – lietuviešu pētnieka I.Lappo vēsturisks apskats un komentāru grāmata krievu valodā, izdota Kauņā 1934.gadā. Tas bija labs pamats tālākajiem meklējumiem un pētījumiem, kas turpinājās vairāk nekā trīs gadus.

“Lietuvas statūts” mūs var interesēt, raugoties no trijiem aspektiem: 1) kā sava laika izcilākais likumu krājums ar visu savu daudzveidīgo struktūru kā laikmeta kultūrvēsturisks avots; 2) kā likumu, normu, ieradumu tiesības respektējošs principu kodekss, kas ilgstoši darbojies Latvijas teritorijā un līdz šim nav izvērstāk aplūkots; 3) “Lietuvas statūta” iespaids uz Latgales dzīvesveidu, paražām, cilvēku mentalitāti visai plašā kompleksi tveramā skatījumā. Visu šo aspektu lūkojums arī veido šī darba galveno saturu.

Renesanses kultūras parādību vidū nozīmīga vieta ir Lietuvas lielkņazistes un Polijas feodālo tiesību kodeksam trijās redakcijās (1529., 1566. un 1588.) – “Lietuvas statūts”. “Lietuvas statūts” jeb pilnā oriģinālnosaukumā “Lietuvas Lielā kņaza statūts”1) ir novatorisks Eiropas mēroga dokuments, reizē kultūrvēsturisks piemineklis, jo pieder vēstures laikposmam, kad šādi apkopojoši kodificēti likumu krājumi vēl bija pilnīgi sveša lieta. Kā atzīmē lietuviešu zinātnieks Jozs Lingis, tas svarīgs ne tikai Lietuvai, kur tas radies, Austrumeiropai, bet visā Eiropas mērogā.2) Pētnieks uzsver, ka tas ir darbs, kas ar savu bagāto struktūru, iestrādāto avotu materiāla apjomīgumu, sava laika kontekstu piesaista arī vēsturnieku, kultūrvēsturnieku, sabiedrisko attiecību analītiķu un valodnieku uzmanību.3)

“Lietuvas statūts”, īpaši savā pēdējā – III – redakcijā, aptvēra un sintezēja atsevišķās būtiskākās tiesību normas, romiešu tiesības un Magdeburgas tiesības4) izvērstā veidā. “Lietuvas statūts” sistematizēti, integrējoši aptvēra valststiesību, civiltiesību, zemestiesību, ģimenes tiesību, krimināltiesību un procesuālo tiesību normas. Taču īpaši svarīgi uzsvērt, ka “Lietuviešu statūtā” visai redzama vieta tika ierādīta tautas ieraduma tiesībām, kas izsenis bija iesakņojušās ne tikai Lietuvā, bet arī visā tuvākajā katoliskajā areālā – Polijā, Baltkrievijā, Latgalē. Vairāku ieradumu un ieražu saknes aizsniedzās līdz pat senākajiem pirmskristietības laikiem un vēlāk tika modificētas valdošo virsotņu likumu un katoliski kristīgās ētikas garā.

 

“Lietuvas statūta” tapšana, tā jurisdikcija Latgalē

“Lietuvas statūta” trešā (1588) redakcija no 1677. līdz 1831.gadam pilnībā, bet daļēji līdz 1840.gadam bija spēkā Latgalē. Tikai 1840.gadā Krievijas cara valdība to atcēla visās pakļautajās teritorijās, arī Latgalē.5)

“Lietuvas statūta” ilgstošā (vairāk nekā 160 gadu) leģitimitāte šajā Latvijas novadā ne tikai respektēja dažu ieradumu tiesību pastāvēšanu, bet arī sekmēja kopienu ieražu, dzīvesveida, sadzīves normu, dažu tautas kultūras formu nostiprināšanos. Tas ļauj runāt par visai saredzamām reflektīvām saiknēm starp “Lietuvas statūta” normām, latgaļu tradicionālās pašdarbīgās kultūras un mentalitātes izpausmēm.

Kāda ir “Lietuvas statūta” tapšanas vēsture?

Kad Lietuva bija apvienojusies ar Poliju vienā ūnijas tipa valstī, lai Lietuva nepārvērstos par poļu provinci, Lietuvas magnāti un bajāri tiecās pēc jauniem un tādiem likumiem, kuri varētu garantēt to tiesības uz valsts neatkarību. Šo centienu rezultātā radās atsevišķi likumi jeb t.s. valsts privilēģijas 1442., 1492., 1506. gadā. Taču Lietuvas bajāriem Seimā tas šķita par maz un nepietiekami. Viņi izvirzīja prasības, lai karalis Sigismunds II dotu kodificētu likumu krājumu – statūtu (kodeksu). Lai tādā ceļā un rezultātā radītu drošas garantijas Lietuvas neatkarības un līdztiesību saglabāšanai. 1522. gadā Seimā Sigismunds II uzdeva izstrādāt tādu statūtu pamatu, kas apmierinātu gan poļu, gan lietuviešu pusi. Tā paša gada beigās projekts tika nodots Lietuvas Seimam apstiprināšanai. Pēc rediģēšanas un papildināšanas statūts stājās spēkā tikai 1529. gadā. Tā izveidē pamatdarbu bija veicis Lietuvas kanclers, Boloņas universitātē studējošais jurists Alberts Gestauts. Pēc speciālistu domām, autoriem nav bijuši sveši ne senākie kanoni, ne romiešu tiesības, ne Rietumeiropā esošie tiesību akti. Viens no avotiem bija agrāk pastāvējušās dažādas lietuviešu un poļu privilēģijas, kā arī ieraduma tiesības, kas iestrādātas vairākās statūta nodaļās un artikulos (paragrāfos).

Pirmais statūts iedalīts 13 nodaļās ar 282 paragrāfiem. Katra nodaļa attiecas uz kādu noteiktu jomu. Valsts tiesību garantijas — neviens nevar tikt sodīts bez tiesas. Pirmajā vietā ir valsts robežu neaizskaramība, valsts aizsardzība, šļahtas un pārējo pilsoņu tiesības un pienākumi. Par uzbrukumiem indivīdam, slepkavību, noziegumu, sodu. Par atraitņu un neprecētu sieviešu mantiskajām tiesībām un privilēģijām. Par tiesām. Par strīdu izšķiršanu zemes īpašuma lietās. Par mežiem, medībām, biškopību, par ezeriem, zveju, par dabas bagātību aizsardzību, strīdu ar kaimiņiem nodarīto zaudējumu dēļ. Par kopienu kolektīvo atbildību slepkavu un zagļu vajāšanā u.c. Tie bija pirmie nopietnie likumu sistematizācijas centieni poļu – lietuviešu ūnijā.

Otrais “Lietuvas statūts”(1566) atspoguļoja sociālās un politiskās pārmaiņas, kas notika XVI gs. vidū, pārejot no absolūtās monarhijas uz feodālo valsti, kad jūtami mainījās valsts un tiesu iekārtojumi. Tas bija vairāk sistematizēts, iepriekšējo 13 nodaļu vietā bija 14 nodaļas un par 120 paragrāfiem vairāk. Tas zināmā mērā atspoguļoja Lietuvas kulturalizēšanos, centienus tuvināties Rietumiem. Ar parādību un normu aptveri noteiktā struktūrā Lietuvas II statūts bija plašākais tā laika likumu krājums pasaulē. To apstiprināja karalis Sigismunds II Augusts, 1588. gada 28. janvārī, un tas bija spēkā 22 gadus, kamēr 1588.gadā dienasgaismu ieraudzīja III “Lietuvas statūts”.

Trešo statūtu izstrādāja un pieņēma atšķirīgos apstākļos, kad nostiprinājās ūnijas Polijas puse un tās augstmaņi iestājās par savu tiesību un privilēģiju nodrošināšanu. Otrajā statūtā bija teikts, ka sveštautieši Lietuvā nevar ieņemt valsts amatus un nedrīkst apmesties uz pastāvīgu dzīvi. Lietuvas II statūtā Polija nebija minēta ne ar vienu vārdu, it kā nebūtu Lietuvas – Polijas ūnijas. Trešā statūta spriešanā piedalījās pats dižkunigaitis Stefans Batorijs un savā runā akcentēja poļu puses tiesības.

Tas notika pēc Ļubļinas 1569. gada ūnijas nolīguma parakstīšanas,6) kas paredzēja vienu karali, vienu kopīgu Seimu un senātu. Tajā tika notušētas vairākas Sigismunda Augusta privilēģijas attiecībā uz Lietuvu. Taču galvenais – četras agrākās Lietuvas vojevodistes – Kijevas, Volīnijas, Traķu un Podoļskas Breslavas novads – bija nonākušas Polijas pārvaldē. Kaut arī šī ūnija – vienība tika balstīta uz “Communis Rei Publica Regni Poloniae et magni Docatus Lithauniae”(latīn. Poļu valsts un Lietuvas lielkņazistes) vienību, līguma parakstīšana daļā Lietuvas augšējo slāņu un vidējā līmeņa panu neradīja īpašu prieku, drīzāk – vilšanos. Lietuva bija nemierā arī ar to, ka Stefans Batorijs, ungāru izcelsmes poļu karalis, 1575.gadā tika ievēlēts bez tās piedalīšanās. Kā kompensāciju visam augšminētajam lietuvieši pieprasīja Livonijas pievienošanu Lietuvai. Karalis un Seims neiebilda, taču Jans Zamoiskis un citi augstmaņi neļāva īstenot šo vēlmi. Lietuvas iekšējos procesus raksturoja šļahtas ekonomiskā noslāņošanās un reizē pastiprināta rūpe par izglītību un kultūru. Tā izpaudās visai izvērsti: elementārskolu izveide pie katoļu baznīcām ar jaunu mācību priekšmetu – dabas zinātņu pamatu, latīņu un vācu valodas ieviešanu. Jezuītu kolēģiju izveide, kultūrdarbības izvēršana, bet vēlāk to deleģēšana misijas darbam arī uz Latgali, kur tie dibināja skolas, lika pamatus latgaliešu rakstu tradīcijai un grāmatniecības sākumiem. 1579. gadā tika atvērta Viļņas valsts universitāte (Polijā, Krakovā, tā jau darbojās kopš 1364. gada). Līdz ar zemāko un vidējo līmeni tagad te jau bija tapusi izglītības sistēma. Varēja iegūt bakalaura, maģistra, bet vēlāk arī doktora grādu. Lietuvas III statūta tapšanas laikā Lietuvā atgriezās Prāgas, Boloņas, Heidelbergas, Kēnigsbergas universitātes beigušie un bija jau pirmie arī savas augstskolas absolventi. Ar sava laika talantīgāko izglītoto spēku, īpaši tiesībnieku, piesaistīšanu III “Lietuvas statūta” izstrādē lielā mērā izskaidrojams augstais sistematizācijas līmenis.7)

III statūta tapšanas laikā oficiālā valoda sakaros ar Eiropu bija galvenokārt latīņu, ar Maskavu – krievu. Šīm valodām nevajadzēja tulkus, jo tās pārzināja piesaistītie juristi, vairums deputātu un obligāti – Valsts kancelejā strādājošie. III statūta veidotāju vidū bija pazīstami juristi, rakstnieki, filologi. Lietuvietis Venclovs Agripa (1553.gadā iznāca viņa darbu bibliogrāfiskais apskats), publicists, izdevējs Ļevs Sapega u.c. Ļ.Sapega bija viens no teksta rakstītājiem toreizējā krievu (baltkrievu) valodā, kuru lieliski pārzināja. Viņš bija arī III statūta izdevējs.

III Lietuvas statūtu akceptēja Polijas karalis, Lietuvas lielkņazs Sigismunds III Vāsa 1588.gada 28.janvārī. Viņa portrets parasti rotāja III statūta izdevumus.

Lietuvas III statūts tika izdots 9 reizes, tulkots poļu, vācu valodā; 1811.gadā Krievijas senāts to izdeva krievu valodā. Kad vāji savienotā Polijas – Lietuvas ūnijas valsts 1772. gadā nonāca Krievijas impērijas varā, uz īsu laiku okupētajās zemēs Katrīna II atcēla “Lietuvas statūtu”, bet drīz pēc tam viņas pēctecis Pāvels I to restaurēja zemēs, kurās tas darbojās iepriekš – arī Latgalē.

Tas bija reformācijas laiks, kas arī katoliskajā vidē ienesa dažas brīvdomīgas idejas. III statūta veidotāji, nodrošinot pirmām kārtām valdošo feodāļu, šļahtiču privilēģijas, tomēr tiecās izvairīties galēja viendimensiālisma, centās apzināt arī zemāko slāņu pilsoņu (statūta tekstā apzīmētus ar jēdzienu obivaķeļ) ilgstoši tapušo ne tikai tiesisko, bet arī morālo apziņu, viņu ieradumu tiesības.8) Viņi izpētīja simtiem provinču tiesu grāmatu, kuras nereti atainoja daža laba oficiālā likuma ignorēšanu, balstīšanos tradicionālajās ieraduma tiesībās. Līdz ar to bija jāsecina, ka tām jāierāda vēl lielāka vieta III statūtā, nekā tas darīts iepriekšējās redakcijās. Atklājās, ka šīs provinču tiesu grāmatas labāk nekā sausie likumi atspoguļo sabiedrības tikumus un netikumus, jo “tiesas priekšā parasti atklājas cilvēka iedabas sliktākā puse, dzīves nenormālās puses, dzīve, kura izkāpusi no sliedēm”.9)

Tādējādi Lietuvas III statūtā apvienojās: 1) zināšanas, iegūtas Eiropas universitātēs; 2) divu iepriekšējo statūtu kritiska analīze, visu Eiropas likumu kodeksu izpēte; 3) tiesu pieredze; 4) Seima, provinču seimiku un valsts sanāksmju deputātu intelektuāli spilgtāko priekšstāvju iesaiste III statūta izstrādē; 5) Lietuvas un Polijas, tām pakļauto provinču, tai skaitā Livonijas (Vidzemes un Latgales), ieradumu tiesību apzināšana un to būtiskāko normu ietveršana III statūtā.

 

III Lietuvas statūta struktūra

Lietuvas 1588. gada statūts savos pamatos tendēts uz Lietuvas bajāru un poļu šļahtiču, kuriem bija tiesības piedalīties valsts dzīvē, varas un privilēģiju stiprināšanu. Tāpēc arī viņu tiesību aizsardzība tika īpaši akcentēta. Par šļahtiča, muižnieka, bajāra nogalināšanu bija paredzēts nevis vienkārši nāvessods, bet vainīgā saraustīšana uz rata vai saciršana gabalos. Par miesas bojājumu nodarīšanu augstākās kārtas pārstāvim bija paredzēta pakāršana. Arī par citiem nodarījumiem attiecībā uz šļahtičiem (zādzībām, dedzināšanu u.c.) bija paredzēts bargāks sods nekā par noziegumiem starp zemākās kārtas pilsoņiem, zemniekiem dzimtcilvēkiem.

Trešais “Lietuvas statūts” zīmīgs ar savu vērienīgo izvērsumu un detalizāciju. Vairāki no 351 paragrāfa ietvēra plašu konkrēto parādību, apdzīvojamo, saimniecības objektu, mājdzīvnieku, meža zvēru u.c. uzskaiti, lai pārkāpuma gadījumā varētu aprēķināt nodarījuma mēru iznīcināšanas, zagšanas, kaitējuma rezultātā. Strikti un precīzi bija noteikti naudas sodi par dažādiem mazāk svarīgiem kaitējumiem. Neraugoties uz savu vēsturisko nosacītību, III “Lietuvas statūts” radīja relatīvu sakārtotību un pamatu stabilākai eksistencei pēc postošajiem Livonijas kariem, kad Latgali un Vidzemi postīdami pārstaigāja krievu, zviedru, kalmiku, tatāru, kazaku karapulki. Tika izlaupītas, dedzinātas mājas, izkauti un uz Krieviju gūstā par vergiem aizvesti iedzīvotāji. Latgalē bojā aizgāja trešdaļa iedzīvotāju. Vidzemē vēl vairāk. Šajos juku laikos zemnieku stāvoklis bija pilnībā pakļauts karakalpu un muižnieku patvaļai. Lietuvas III statūts nostiprināja zemes kopēja attiecības ar savu kungu, reizē ierobežojot kunga patvaļu pret zemniekiem.

Otrkārt, ordeņa un bīskapa agrāko valstiņu “sajauktā” Latgale tagad ieguva noteikta teritoriālā novada aprises un robežas. Tas veicināja, kaut arī lēnu, tomēr zināmu novadnieciskās apziņas veidošanos, tautas kultūras, bet vēlāk arī liberālo poļu laicīgās kultūras konsolidāciju. Latgale kļuva par Inflantijas (austrumu Vidzemes) kņazisti ar četrām – Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas un Viļakas — stārostām jeb traktiem. Daugavpils stārosta, kuru iecēla Polijas karalis, reizē bija visas Inflantijas (Latgales) stārasta ar vaivada tiesībām.

No 1679. gada te atradās Livonijas bīskapa sēdeklis, savs seimiks (kas atbilda landtāgam Kurzemē). Daugavpils stārosta, kastelāns, kas bija arī visu Latgales piļu priekšnieks un bīskaps, Latgali pārstāvēja Polijas Seimā. Galvenais militārais priekšnieks bija horunžijs, kurš pulcināja Latgales muižnieku zemessardzi kara laikā. K.Buiņickis (1788—1878) savā kultūrvēsturiskajā romānā par 17.gs. Latgali — “Priestera Jordana atmiņas” — kolorīti un detalizēti attēlo, kā Latgales horunžijs Gonsijevskis pulcina Latgales poļu un lietuviešu muižu zemessardzi, lai 1626. gadā dotos ieņemt Rēzeknes, Ludzas un Viļakas pilis, kurās īslaicīgi nostiprinājušies zviedri. 9a)

Lietuvas statūts noliedza uzlikt sodu bez tiesas sprieduma, ierobežoja muižnieku, militāristu un birokratizējošo ierēdņu patvaļu. Livonijas kara laikā jebkurš karaspēks varēja rīkoties neierobežoti voluntāri, bet Lietuvas III statūta 2. nodaļā “Par zemes aizsardzību” tiek akcentēti kā militārās disciplīnas, tā tiesību normu, goda un cieņas aspekti gan attieksmē pret savu dienestu, gan mierīgajiem iedzīvotājiem. Ja šļahtičs no kaujas lauka aizbēg, viņš ar hetmaņa pavēli zaudē valsts muižu un godu. 10) Bet tālāk: militārais šļahtičs “noklīdušu zirgu drīkst izmantot tikai vienu diennakti, pēc tam jāpieteic komandierim un jānodod pēc piederības”. 11

Kā jau atzīmēts, Lietuvas statūtā fiksētas valsts iekārtas 12), valsts tiesību un valsti reprezentējošu personu pienākumi; valdošās kārtas — “šļahtas tiesības un pienākumi stiprināt Lietuvas lielkņazisti” 13); tiesu iekārta un tiesnešu pienākumi 14) u.c.

Taču šeit detalizētāk pievērsīsimies tām III Lietuvas statūta nodaļām un paragrāfiem, kas attiecas uz zemniekiem (Latgales apstākļos būtībā uz visu šejienes tautu), kuros tajā vai citā mērā balstītas ieraduma tiesības un kurām bijis tiešs vai pastarpināts sakars ar Latgales ļaužu dzīvi, ieražām, atstātajām pēdām kultūrvēsturē.

 

Turpmāk — vēl

1 Leppo “1588 metu Lietuvos Statutas II tomas. Tekstas (Kaunas, 1938) u.c. Arī latviešu trimdas vēsturnieki un kultūrvēsturnieki (M.Bukšs, T.Puisāns u.c.) raksta par “Lietuvas statūtu”, ar to apzīmējot katru atsevišķo likumu krājumu kā noteiktu vienību. Tāpēc šajā apcerē lietota vienskaitļa forma “Lietuvas statūts”.

2 Lingis J. Lietuvas statuts // Acta Latgalica 3, Minhene, 1970, 238.lpp.

3 Turpat, 246.lpp.

4 Magdeburgas tiesības – feodālo pilsētu tiesību krājums radies 12.gs.beigās – 13.gs. Vācijas pilsētā Magdeburgā. Bija spēkā arī Latvijā (Daugavpilī 1582—1772 un Jēkabpilī 1670—1796).

5 Iepriekšminētajam J.Liņģa rakstam “Leitovas statuts” Latgales Pētniecības institūta rakstu krājumā “Acta Latgalica” (3.sēj., 238.—246.lpp.) ar iniciāļiem M.B.parakstītajā komentārā teikts: “Leitovas statuts ir lykumu krojums, kas Latgolā beja spākā un jos pīvīnošonas pūļu-leitovīšu unijai (1561), leidz 1840.g. šis lykumu krojums lelā mārā kortoja tīsiskos atteiceibas Latgolā un veidoja latgaļu tīsiskū dūmošonu.” Izcilais Latgales pētnieks M.Bukšs diemžēl kļūdījies gada, ar kuru “Lietuvas statūts” sāka darboties Latgalē, minējumā. Latgalē “Lietuvas statūts” bija spēkā nevis no 1561.gada, bet gan 116 gadus vēlāk – no 1677.gada.

6 Ļubļinas ūnija apvienoja Poliju un Lietuvas Lielkņazisti vienā valstī – Žečpospolitā (1569—1795). Saskaņā ar Ļubļinas ūniju Žečpospolitai bija viens karalis, kā arī kopīgs Seims un senāts.

8 Turpat, 433.lpp.

9 M.F.Vladimira-Budanova 1877.gadā teiktais, ko, nenorādot avotu, I.Lappo citē savā augšminētajā darbā, 434.lpp.

9a Bujnicki K. Pamietniki ksiadza Jordana // Rubon III 9.-10 fragment (nodaļas). Šajās nodaļās attēlots Latgales zemessargu gājiens cauri Latgales novadam, vakariņas ar filozofisku disputu pie Feimaņu muižnieka, kauja par Rēzeknes pili, tās ieņemšana, uzvaras svinēšana, bet pēc tam – zviedru padzīšana no Ludzas pils.

10 1588 metu Lietuvos statutas. Tekstas. Kaunas, 1938., 2.nodaļa.

11 Turpat, 115.lpp.

12 Turpat, 1.nodaļa “Par mūsu valsts pirmo personu”, 35 paragrāfi.

13 Tā nosaukta Statūta 3.plašā nodaļa.

14 4. – visplašākā nodaļa ar 105 paragrāfiem.

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!