“Lai vairāk draudzības, sadarbības, mīlestības”

Ministru prezidents Einars Repše intervijā Latvijas Radio vakar, 19.decembrī

Intervija Latvijas Radio 19.decembra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Sāksim vispirms, protams, ar budžetu. Budžeta apspriešana tātad aktīvi turpinās, kam dot, kam ne, – tas ir sāpīgākais jautājums. Starptautiskais valūtas fonds ir aicinājis nepārsniegt 1,8 procentus deficīta, kā tas varētu būt reāli šogad; finanšu ministrs ir paudis savu viedokli, ka tas nebūs iespējams, ja gadījumā valdība gribēs īstenot savas prioritātes. Kāds ir jūsu viedoklis, kas ir svarīgāks mums šobrīd – prioritātes vai mazs deficīts?

Einars Repše: — Nu, redziet, te jāņem vērā, ka ļoti daudzi darbi, kas ir patiešām objektīvi nepieciešami, līdzšinējos gados ir tikuši vairākkārt atlikti, un beidzot ir pienācis pēdējais brīdis, kad turpmāk vairs atlikt nevar. Tas saistīts ar dažām mūsu starptautiskajām saistībām, kuras ir vienkārši jāizpilda, mums gatavojoties iestāties Eiropas Savienībā un NATO, un tas, protams, saistās arī ar citām sen neizdarītām lietām, kas saistītas ar izglītības sistēmu, veselības aprūpes sistēmu, tiesībsargājošo sistēmu un tamlīdzīgi. Līdz ar to šodien ir prioritātes, kuras turpmāk nepildīt vairs nav iespējams, un tas arī nebūtu pareizi. 1,8 vai labāk — tas būtu vēlams rezultāts, es pats esmu gatavs arī turpmāk aicināt ministrus un finanšu ministru tiekties pēc šī rezultāta un neizslēdzu tādu iespēju, ka mēs gada beigās šādu rezultātu arī panāksim. Piemēram, arī šā gada budžets sākotnēji ticis apstiprināts ar deficītu, kas ir tuvs trim procentiem, bet 1,8 – tas ir izpildes rezultāts, kas izrādījies labāks, un es neizslēdzu, ka arī nākamajā gadā būs tā, ka mēs sākotnēji apstiprināsim budžetu ar varbūt lielāku deficītu, bet pēc tam, uzlabojot nodokļu iekasēšanu vai novēršot nelietderīgos tēriņus, kurus mēs šobrīd vēl neesam paspējuši atklāt, pamanīt un izskaust, mēs varēsim nodrošināt mazāku deficītu un varbūt pat papildu finansējumu kādām no prioritātēm, kuras pagaidām mēs būsim spiesti atstāt gaidīšanas sarakstā. Taču viens ir pilnīgi skaidrs: mēs nedrīkstētu atļauties dalīt šobrīd naudu, kas vēl nav iekasēta. Un tāpēc es atbalstīšu konservatīvu budžeta ieņēmumu daļas prognozi, proti, tad, kad mēs iekasēsim vairāk nodokļus, tad arī tos tērēsim, nevis otrādi.

Un vēl jāatceras, ka mēs šajā gadā esam tomēr nākuši ar nodokļu samazinājumiem – tas attiecas gan uz uzņēmumu ienākuma nodokli, gan uz sociālo nodokli, kas arī ienes diezgan jūtamu papildu robu budžeta ieņēmumu daļā. Bet, protams, šāda nodokļu samazināšana ir pilnīgi nepieciešama, pirmām kārtām, ceļā uz nodokļu konsekventu un vispārīgu nomaksu; otrām kārtām – ceļā uz tautsaimniecības atveseļošanu, kas savukārt dos darba vietas un novērsīs daudzas sociālas un bezdarba problēmas.

— Starptautiskais valūtas fonds arī aicināja šobrīd atteikties no šīs nodokļu samazināšanas. Vai tas nozīmē, ka šīs viņu prasības var izpildīt tikai daļēji?

E.Repše: — Jā, Valūtas fonds patiešām aicināja kārtējo reizi iesaldēt jau iepriekš apsolītos nodokļu samazinājumus. Šeit es nepiekrītu, jo nedrīkst būt tā, ka valdība iepriekš ir solījusi un tad, pienākot grūtiem laikiem, savus solījumus nepilda. Tādā veidā mēs nevaram radīt uzticību valdības lēmumiem un nevaram uzsākt dialogu ar uzņēmējiem par nodokļu universālu un pilnīgu nomaksāšanu.

— Nodokļu iekasēšana būs prioritāte šajā gadā?

E.Repše: — Pilnīgi noteikti. Tas ir – ieņēmumu daļā nodokļu iekasēšana un izdevumu daļā nelikumīgu vai nelietderīgu tēriņu izskaušana.

— Runājot par naudām un tēriņiem, lauksaimniecības pārstāvji pauduši sašutumu par jūsu negatīvo attieksmi pret šīs nozares vairākām prioritātēm, jūs viņus neizprotot, arī uzklausīt negribot, sakot, ka daudzas lietas, ko lauksaimnieki piedāvā, ir mazsvarīgas. Un viņi jautā, vai tad jūs esat zinošāks par zemniecības pārstāvjiem.

E.Repše: — Pirmkārt, es noteikti neuzskatu sevi par zinošāku; otrkārt, tā es arī neesmu teicis, bet, ja mēs runājam par valdības sēdi, kurā tika izskatīti finansējuma pieprasījumi, tad tas ir mans pienākums – apšaubīt katru pieprasījumu un prasīt tam pamatojumu. Protams, es neesmu iedziļinājies tik tālu, cik attiecīgie speciālisti, bet mans pienākums ir prasīt speciālistiem argumentus, un šinī gadījumā tas mazliet izskatās pēc tādas apvainošanās, lai saasinātu uzmanību uz šo problēmu un varbūt panāktu kādu labvēlīgāku finansējumu. Bet apvainošanās noteikti nav metode diskusijā par valsts budžetu, it īpaši ja visiem, tai skaitā sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem, ir tikusi un turpmāk tiks dota iespēja būt klāt un izteikties. Protams, valdības sēdes nevajag pārvērst par garu politisku runu tribīnēm, bet, ja ir kādi nopietni un pamatoti argumenti, tad mēs tos uzklausīsim; ja līdz šim kādu finansējumu neesam varbūt piešķīruši, nepietiekami izprotot, tādā gadījumā mēs pie tā atgriezīsimies un piešķirsim. Vārdu sakot, tur, kur ir argumenti, tur nebūs problēmu ar naudas piešķiršanu – protams, to līdzekļu ietvaros, kas mums ir. Savukārt mans pienākums ir nodrošināt un tai skaitā Latvijas lauku ļaužu interesēs nodrošināt — jo lauku ļaudis vislabāk saprot, ko nozīmē maza nauda un ka ar to nedrīkst svaidīties —, lai aiz skaistiem lozungiem netiek paslēpta vai pasniegta Ministru kabinetam kāda bezatbildīga naudas izšķērdēšana. Tāpēc es no savas puses uzstādu jautājumus, varbūt asus jautājumus, bet tos nevajag uztvert nekādā veidā kā negatīvu attieksmi, bet drīzāk uz tiem pacietīgi un argumentēti atbildēt.

— Es saprotu, bet te ir pauduši tā, ka meklējuši tikšanos ar finanšu ministru, viņiem nav bijis iespēju, un viņi aicina atkārtoti rast iespēju tikties varbūt gan ar finanšu ministru, gan ar jums.

E.Repše: — Šobrīd ir jāsaprot, ka mēs patiešām esam mazlietiņ laika trūkumā un strādājam pārslodzes režīmā, tāpēc neiznāk varbūt laika tā mierīgi izrunāties ar visiem gribētājiem. Bet vislabākais veids gadījumā, ja mēs tiešām esam pieļāvuši kļūdu un kādu no, teiksim, pamatotiem pieprasījumiem atlikuši otrajā plānā, būtu par to informēt īsā, argumentētā vēstulē, ko tad ir iespējams gan izskatīt, gan arī nosūtīt speciālistiem, vai arī vērst zemkopības ministra uzmanību uz šiem faktiem – tas nostrādās ātrāk.

— Jūs solāt, ka vēstule, ja tā tiks adresēta jums, noteikti nepaliks bez atbildes?

E.Repše: — Jā, protams, bet te atkal ir ļoti svarīga tā argumentācija, kas tiks pausta, jo mums ir grūts darbs priekšā, mums ir faktiski tautai piederošie līdzekļi – valsts budžets – jāsadala iespējami saprātīgi pēc tām prioritātēm, kas tiešām ir svarīgākās.

— Kāds tiesu darbinieks mums zvanīja un interesējās par tādu prioritāti kā tiesnešu algas – valdībā esot bijusi runa par to, ka vajadzētu palielināt algas tikai godīgiem tiesnešiem. Viņš jautā: kā gan to varētu izvērtēt?

E.Repše: — Nu, tas ir pašu tiesnešu rokās, jo tiesnešu lēmumi ir neatkarīgi, tiesu sistēma ir neatkarīga, un tas ir pamatoti. Bet tai pašā laikā tiesu sistēmā pastāv noteikti pašattīrīšanās mehānismi, un šie mehānismi ir jāuzlabo un jāstiprina, tai skaitā ar tiesu nolēmumu publicēšanu internetā visiem citiem zināšanai, tai skaitā ar dīvainu vai pat galīgi nesaprotamu tiesu lēmumu analīzi un vainīgo tiesnešu darbības analizēšanu pašiem tiesnešiem. Un šī saruna valdībā bija patiešām tāda, ka mēs, vienlaikus atbalstot algas palielināšanu tiesnešiem, tomēr lūdzam arī konceptuāli izstrādāt kārtību, kā šī pašattīrīšanās sistēma varētu tikt pilnveidota, lai visi tiesnešu lēmumi tik tiešām būtu sabiedrībai saprotami, pieņemami un lai nebūtu tā, ka kādi tiesneši pieņem patiešām dīvainus lēmumus un pēc tam izrādās, ka braukā apkārt un regulāri dauza dārgas automašīnas vai dzīvo lepnās savrupmājās.

— Kad varētu būt tas izvērtējums un tiesnešu algu iespējamais palielinājums?

E.Repše: — Mēs esam jau konceptuāli atbalstījuši finansējumu tiesnešu algu un policistu algu palielinājumam, savukārt pašas sistēmas pilnveidošana ir Tieslietu ministrijas un pašas tiesu sistēmas rokās, kur mēs gaidām rezultātus. Šodien arī es, piemēram, lasīju „Rīgas Balsī” rakstu par atkal ļoti dīvainiem tiesu spriedumiem, kur prokurors kukuļņēmējs staigā uz brīvām kājām, bet cilvēks, kas uzrādījis šo nodarījumu, ir arestēts un sēž cietumā. Nu, var jau būt, ka ļoti pamatoti, bet pirmajā brīdī izskatās dīvaini, un es esmu jau lūdzis, lai iedziļinās arī šajā konkrētajā gadījumā.

— Klausītājas jautājums: esot dzirdējusi, ka paredzēts palielināt minimālo algu; kad?

E.Repše: — Mēs esam jau palielinājuši līdz 80 latiem mēnesī, un tas būs spēkā jaunajā gadā.

— Ligita no Limbažiem jautā, vai valdība varētu rast iespējas samazināt studiju maksas, lai arī trūcīgajiem būtu iespējams samaksāt – runa ir par studentiem.

E.Repše: — Pilnīgi noteikti —, īstenojot mūsu izglītības reformas koncepciju, valsts finansējums būs atkarīgs no studenta spējām un zināšanām, nevis no viņa materiālās rocības, un tagad mēs vienkārši gaidām, kad varēsim šo jauno sistēmu īstenot.

— Par to varētu runāt sīkāk tad, kad būs jau skaidrs. Klausītāja bija diezgan tāda ironiska un bēdīga, viņa sacīja tā: Šķēle kā premjers savulaik visus esot aicinājis neslinkot, mācīties; vīrs esot iemācījies angļu valodu, izgludinājis bikses un devies darba meklējumos. Diemžēl, kad darba devēji uzzina, ka viņam ir 52 gadi, neviens viņu darbā vairs neņemot. Ko tad viņam darīt?

E.Repše: — Tā ir tiešām nopietna un reāla problēma, un, lai to risinātu, ir nepieciešams aktivizēt tautsaimniecību – lai būtu vairāk uzņēmumu, kas būtu ieinteresēti piedāvāt darba vietas, lai būtu vairāk šo darba vietu, un tad arī automātiski nesmādēt gados vecākus cilvēkus, kas, starp citu, ir nelikumīgi – nedrīkst tā diskriminēt pēc vecuma. Bet praksē tā bieži vien notiek, un šeit atkal nav citas izejas kā saimnieciskās rosības veicināšana, par ko jau runāju, skaidrojot, kāpēc mums tomēr ir jāsamazina nodokļi.

— Jūs esat paudis, ka darīsit visu, lai cilvēki saņemtu atbildes uz vēstulēm. Kā jūs to panāksit?

E.Repše: — Jau patlaban cilvēki saņem atbildes uz visām vēstulēm. Cits jautājums, vai vienmēr viņus apmierina atbildes uz vēstulēm. Tad, lūk, es aicinu nepadoties un tādā gadījumā, ja atbildes patiešām ir nepamatoti birokrātiskas, par to rakstīt vēl – es to izlasu vai vismaz pamanu, un gadās arī tādi cilvēki, kas man atsūta elektroniskās vēstules vai pat īsziņas pa telefonu, uzsverot, ka viņi nav saņēmuši pienācīgu atbildi uz savu jautājumu. Tad es, protams, pievēršu šiem jautājumiem pastiprinātu uzmanību, bet normāli būtu jābūt tā, ka dienests, kas Ministru kabinetā atbild uz vēstulēm, tiešām rūpīgi izskata katru atsevišķu vēstulīti un pievērš manu uzmanību arī, ja tur ir nepieciešama kāda konkrēta rīcība. Mēs pie tā strādājam, un, ja arvien vēl pastāv trūkumi, tad lūgšu nepadoties un darīt mums tos zināmus.

— Klausītājs jautā, vai jaunie laiki sāksies arī pašvaldībās un kā to varēs panākt? Te ir runa par lietām, kurās mums šķiet, ka pašvaldību lēmumi ir vai nu nelikumīgi, vai tās tur tikai atrakstās, kā saka.

E.Repše: — Jā, tieši šodien arī lasīju laikrakstā ziņas par nelikumībām atsevišķās pašvaldībās, piemēram, nelikumības Rīgas domes budžeta sastādīšanā vai līdzekļu aizņemšanās procedūrā man arī stāstīja par citiem dīvainiem pašvaldību lēmumiem, kas ir ne tikai pretrunā ar likumu, bet pat pretrunā ar jau spēkā esošajiem tiesas spriedumiem. Un es tieši šodien palūdzu mūsu pašvaldību lietu ministru Ivaru Gateru izvērtēt, kādas ir iespējas nelikumību gadījumā tomēr stingrāk vērsties pret pašvaldībām, sagaidīšu Gatera kunga ziņojumu, un tad acīmredzot izmantosim savas likumā dotās pilnvaras, lai mazlietiņ niknāk vērstos pret nelikumībām pašvaldībās.

— Un, galu galā, būs arī vēlēšanas un jūs varēsit kandidēt arī pašvaldībās.

E.Repše: — Nu, protams, bet līdz tam vēl ir kāds laiks jānodzīvo.

— Mēs šajā laikā šajā gadā tiekamies pēdējo reizi, un nākamajā gadā mums jau būs mazliet cits ētera laiks, bet mēs Latvijas Radio ļoti daudz vēl un plaši runāsim. Ja tā atskatāmies tagad uz aizejošo gadu un raugāmies nākamajā gadā – kāds būtu jūsu novēlējums mūsu klausītājiem šajā gada nogalē, Ziemassvētkos un arī Jaunajā gadā?

E.Repše: — Pirmām kārtām, lai Ziemassvētki ir visiem priecīgi un Jauno gadu izdodas sagaidīt gaišā noskaņā. Otrām kārtām, nav jau nekāds kara lauks Latvijā, mums tomēr ir miers un sekmīgi attīstās tautsaimniecība, līdz ar to visumā vajadzētu kļūt labāk. Un, protams, bieži vien ļoti svarīgs ir arī tas, kā cilvēki izturas viens pret otru – lai tur vairāk būtu draudzības, sadarbības, mīlestības, mazāk naida, neiecietības, strīdu! Šis varbūt pat ir tas svarīgākais novēlējums. Ko es gribētu, lai nākamgads nestu? Sapratni, mieru, lai viss darbs notiek gaišā noskaņā – tā arī daudz vairāk var izdarīt. Un, kas attiecas uz vēl arvien pastāvošām nebūšanām, tad pamazām kopīgiem spēkiem mēs tās visas likvidēsim.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā