Kad spēks un griba stiprāki par smeldzi

Ar Eleonoru Tjarvi iepazinos 1953. gada rudenī slimnīcā. Es tikko biju kļuvusi studente, viņa jau piekto gadu paralizēta. Es vēl cēlu gaisa pilis, viņai, Rēzeknes pedagoģiskās skolas audzēknei, sapnis kļūt par skolotāju jau izsapņots. Mēs sadraudzējāmies. Tad arī nostiprinājās doma, ka Noriņa varētu turpināt mācības neklātienes vidusskolā.

Protams, ja nebūtu savējo atbalsta, sapnis nepārvērstos īstenībā. Pa laikam Eleonora atradās slimnīcā Rīgā, pa laikam pie māsas, bet lielāko daļu – Maltas pagasta “Lejās”, kamēr vecāki spēja viņu aprūpēt.

Cik daudz grūtību bija jāpārvar, cik daudz spēka un uzņēmības vajadzēja meitenei, lai beigtu vidusskolu un universitāti, ja pati nevari ne apsēsties, ne pagriezties uz sāniem un ilgāk par četrām stundām iztikt bez aprūpes. Par to visu var izlasīt Preses nama apgādā izdotajā grāmatā “Spēks un smeldze”.

Šajā darbā viņa aptvērusi posmu no 1949. gada līdz 1962. gadam. Grāmatas vērtību palielina konkrētie fakti uz tā laika fona. Ar iejūtību viņa raksta par savu ģimeni, līdzcilvēkiem, draugiem, par viņu attieksmi, atsaucību. Eleonora uzskata, ka mūsu lielākā bagātība ir tieši garīgais spēks.

1955. gada augustā, apceļodama Latgali, uz dažām dienām iegriezos “Lejās” apciemot Noriņu. Lūk, kā viņa to grāmatā atceras.

“Laime, ka visas dienas ir saulainas. Pagalms un dārzs mums liekas par šauru, un Dzidra ved mani uz birztalu... Te viss kā radīts noskaņai. Viena otrai izkratām sirdi. Viņa lasa manus dzejoļus. Daži viņai patīk. Dzidra saka, ka man noteikti vajadzētu radio, taču tādu greznību mēs nevaram atļauties. Un ne tikai mēs, arī citas mūsciema ģimenes. (Sākas kolhozu otrā piecgade, visapkārt dziļa nabadzība, elektrības nav – Dz.S.) Stabi, vadi, aparāts nav pa kabatai, bet bateriju veikalos nav. Turklāt ir jāmaksā ik mēnesi radio nodoklis. Neko darīt, jāsamierinās ar dabas rīkotajiem koncertiem. Daba ir pārbagāta ar izciliem māksliniekiem – vēja šalkām, cīruļu vīteriem, bišu sanoņām, sienāžu dziedāšanu...”

Nepagurt, tikai nepagurt! Ar šādiem vārdiem, pārvarot sāpes, Eleonora ievada katru dienu. “Jo sliktāk jūtos, jo skaudrāk apjaušu, cik dārga ir dzīve. Diemžēl to lielākoties apjēdzam, kad mūža pavediens draud aprauties.”

Ja šai grāmatai sekotu turpinājums, Eleonora noteikti rakstītu, ka viņai vistuvākā saskaņa ir ar māsu Lidiju. Jau kopš bērnības. Viņai veltīti vairāki dziļi izjusti dzejoļi. Dzeju Eleonora sāka rakstīt tikai tad, kad saslima – lai izteiktu sevi un savu sāpi.

Nu jau 42 gadus Noras un Lidijas dzīve rit kopā Rīgā. Pēc augstskolas beigšanas, kad sekmīgi bija veikti vairāki tulkojumi no krievu valodas, Eleonoru Tjarvi uzaicināja uz tulkotāju semināru. Jaunajiem tika ieteikts mācīties kādu mazāk zināmu svešvalodu, lai vairāk būtu tulkojumu no oriģinālvalodām.

Tieši no bulgāru valodas toreiz neviens netulkoja, un Eleonora pašmācības ceļā to apguva. Šī valoda viņai pavēra skatu uz gaišu, daudz cietušu zemes stūrīti ar sirdsdāsniem cilvēkiem.

Lai būtu informēta par visu jaunāko bulgāru valodā un literatūrā, E.Tjarve pasūtīja divus laikrakstus un trīs žurnālus no Bulgārijas. Nu diemžēl tāda iespēja ir liegta un jāapmierinās ar draugu sūtījumiem.

Izveidojās interesanta sarakste ar vairākiem bulgāru rakstniekiem, ar dažiem – sirsnīga draudzība. Vairāki literāti tulkotāju Rīgā apciemoja, sevišķi jaukas atmiņas ir par tikšanos ar dzejnieci Neli Pigulevu, kura bulgāru valodā atdzejojusi Klāvu Elsbergu, Elzu Sudmali, Imantu Ziedoni.

Kad Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūts sāka izdot norādījumus par citvalodu īpašvārdu pareizrakstību, Eleonora Tjarve tūdaļ ķērās pie darba. Turklāt bez atlīdzības. Mūsu akadēmijai viņa nodeva darbu tikai tad, kad to bija izskatījuši un par labu atzinuši Bulgārijas valodnieki.

Pavisam Eleonoras Tjarves tulkojumā izdotas 25 grāmatas. Vēl četras iztulkotas, bet neiespiestas.

Vairākos teātros ir uzvestas viņas tulkotās lugas, izskanējuši daudzi radioraidījumi, daudzi raksti par bulgāru vārda meistariem publicēti presē.

Eleonoras gribasspēks un darbaspējas ir apbrīnojamas. Ne katrs veselais to spētu paveikt. Bet viņa piekalta gultai. Poliomielīts viņu pārsteidza pašā jaunības plaukumā. Rakstīt viņa var tikai tad, ja rakstāmmašīnu kāds noliek klēpī un tikai ar kreisās rokas vienu pirkstu. Taču viss iztulkotais ir pašas pārrakstīts.

Eleonoras Tjarves uztverē gaišais vienmēr ir tumšo pārspējis. Un par savu dzīvi viņa saka: “Mans ceļš ir bezgala smags un bezgala skaists.”

Manuprāt, no dzīves viņa ir maz ņēmusi, bet gan dāsni devusi.

Dzidra Sondore