Kad stūru stūriem tēvu zeme

Latvijas zemes reformas beigu posmā

Anna Seile, 8.Saeimas deputāte, — “LV”

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Valsts zemes dienesta (VZD) — vienlaikus tā ir arī zemes reformas galvenā veicēja — dzimšanas dienu var uzskatīt 1992.gada 15.decembri, kad LR Augstākā padome pieņēma likumu “Par Valsts zemes dienestu”, kura pamatuzdevums bija nodrošināt zemes īpašumu tiesisko reģistrāciju.

VZD ir cieši sadarbojas ar vietējām pašvaldībām un zemes komisijām, kuras pieņēma lēmumus gan par īpašuma tiesību atjaunošanu, gan par zemes piešķiršanu pastāvīgā lietošanā un īpašumā no jauna.

Jāatzīst, ka zemes dienesta desmitgade pavadīta ļoti aktīvā darbībā, gan veicot zemes praktisko iemērīšanu un zemes gabalu plānu izgatavošanu, tādējādi nodrošinot precizitāti zemes īpašumu robežu aprisēs, gan pilnveidojot savu dienestu struktūras un iesakot nepieciešamos labojumus likumos.

VZD, koncentrējis savu darbību trijos galvenajos virzienos, izveidoja Nacionālo mērniecības centru, Latvijas zemes kadastra centru un Nekustamā īpašuma vērtēšanas centru. Šajos centros strādā attiecīgo nozaru profesionāļi, kuri apguvuši pasaules valstu labāko pieredzi un ieviesuši moderno tehnoloģiju lietošanu, tai skaitā nozares datorizāciju. Tomēr jāatzīst, ka visi nodomi nav piepildījušies, tai skaitā nav piepildījusies iecere par zvērinātu mērnieku pārliecinošu iekļaušanos zemes uzmērīšanā. Varbūt tieši tāpēc zemes īpašumu robežu uzmērīšana joprojām ir dārga un sarežģīta procedūra.

Šajās dienās, kas sakrīt ar Valsts zemes dienesta desmit gadu jubileju, gribas nedaudz ielūkoties dienesta nākotnē. Dzīve Tieslietu ministrijas paspārnē ir tikai nosacīti droša, jo arī šajā ministrijā nav atbildīgas valsts institūcijas, kas veidotu zemes reformas politiku un veiktu nepieciešamās izmaiņas tajā. Iespējams, ka šo robu varētu aizpildīt īpašs departaments kādā no ministrijām, bet tā veidošana ir atkarīga no jaunās valdības nostādnēm zemes reformas pabeigšanā. Ar zemes politikas veidošanu varētu nodarboties arī LR Centrālā zemes komisija, kura 6. un 7. Saeimas laikā vairāk bija pievērsusies sīkāku jautājumu izlemšanai, distancējoties no zemes politikas veidošanas jautājumiem. Šo jautājumu izlemšana ir aktuāla, jo ir jāizstrādā jaunas nostādnes zemes reformas beigu posmā. Pretēji zemes reformas sākumposma iecerēm par zemes konsolidāciju un īpašuma tiesību nekavējošu reģistrāciju zemesgrāmatā ir izveidojusies apšaubāma prakse vilcināties ar zemes īpašumu noformēšanu, bet augusi tieksme sadalīt jau tā nelielos īpašumus vēl sīkāk, ar acīmredzamu mērķi izvairīties no meža atjaunošanas pasākumu izpildes. Tāpat novēršama ir atteikšanās no pastāvīgā lietošanā piešķirtās zemes lietošanas tiesībām, nododot tās brīvi izvēlētai citai personai, kurai saglabājas tiesības lietošanā piešķirto zemi reģistrēt kā īpašumu. Šādos gadījumos pašvaldībām tiek liegta iespēja izvērtēt zemes jaunieguvēja kā ražotāja priekšrocības, bet saglabātas tiesības dažām personām zemes reformas laikā iegūt lielas papildu platības, tādējādi ietekmējot nekustamā īpašuma tirgus procesus. Šie zemes lietošanas tiesību pārformēšanas (pārdošanas?!) gadījumi acīmredzot ir izdevīgi biznesa darījumi tiem, kuri bija pasteigušies iegūt lietošanā zemes gabalus, bet nevar vai nevēlas tos apsaimniekot.

Šādu neatrisinātu jautājumu zemes reformas beigu posmā ir vēl daudz, un to risinājums būs atkarīgs no veiksmīgas Centrālās zemes komisijas un Valsts zemes dienesta turpmākās sadarbības, kā arī no valdības nostādnēm jaunajos laikos.