Lai valodu kā dārzu un kā bērnu kopjam un lolojam diendienā šodien un nākotnē

Vakar Rīgas pilī notika Valsts valodas komisijas gada pārskata sēde

Valsts valodas komisija dzima 2002. gada janvārī kā Valsts prezidenta pārraudzībā esoša koleģiāla institūcija, kuras uzdevums ir apzināt valsts valodas situāciju Latvijā un izstrādāt konkrētus ieteikumus latviešu valodas kā valsts valodas pozīciju nostiprināšanai un ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai. Tās izveidošana bija uzticēta dzejniecei Mārai Zālītei, kas tika iecelta par komisijas vadītāju. Viņa komisijas darbā iesaistījusi dažādu valodniecības nozaru speciālistus, kultūras, zinātnes un izglītības ekspertus un citus sabiedrības pārstāvjus. Izveidotas sešas apakškomisijas tādās galvenajās darbības sfērās kā izglītība, latviešu valodas attīstība, latviešu valoda jaunajās tehnoloģijās, juridiskais nodrošinājums, valodas politikas stratēģija un darbs ar sabiedrību.

Sēdes dalībniekus uzrunāja Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga bet uz pirmā darba gada veikumu atskatījās Valsts valodas komisijas vadītāja Māra Zālīte (skat. blakus).

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Uzruna Valsts valodas komisijas pārskata sēdē Rīgas pilī 2002.gada 3.decembrī

Godājamie Valsts valodas komisijas locekļi, līdzdalībnieki, atbalstītāji! Dāmas un kungi!

Es ļoti priecājos jūs visus šodien atkal sveikt Rīgas pilī un vispirms vēlētos izteikt pateicību Mārai Zālītei, ka viņa uzņēmās šo atbildīgo un grūto uzdevumu — izveidot šādu komisiju Valsts prezidenta paspārnē, ka viņa tik veiksmīgi spēja formulēt tās mērķus un darbības veidus, iegūt visaugstākā līmeņa līdzdarbniekus, sadalīt pienākumus un mobilizēt intelektuālos resursus, kas ir Latvijā šajā jautājumā, turklāt mobilizēt tos tādā veidā, kas atļāva ķerties pie Latvijas valstij ļoti būtisku jautājumu risināšanas bez asumiem un konfrontācijas.

Pie Latvijas Valsts prezidenta institūcijas darbojas divas komisijas — viena ir vēsturnieku komisija, otra — valodnieku. Šis fakts pats par sevi jau norāda uz to, cik būtiski ir šie divi jautājumi Latvijas valsts šībrīža attīstības fāzē. Tie ir jautājumi, kas skar katru Latvijas iedzīvotāju personiski, ļoti cieši un tuvu, tie ir arī jautājumi ar sabiedrisku rezonansi mūsu pašu valstī. Tie saistās ar sabiedrības saliedētību, ar saskaņu un stabilitāti valstī, arī ar to, kāda gaisotne valda pilsoņu attieksmē pret valsti, un tam ir arī starptautiska rezonanse, jo mēs šajā jomā saskaramies ar jautājumiem, kas nereti ir izskanējuši un, es pieņemu, turpinās izskanēt cilvēktiesību aspektā.

Jautājums, uz kuru mums kā valstij ir jāspēj atbildēt, — vai Latvija, kāda tā izveidojusies kopš savas neatkarības atgūšanas, ir pilnam spējusi atjaunot un nostiprināt savas demokrātiskās tradīcijas.

Vai tā demokrātija, kāda valda Latvijā, absolūti visos iespējamajos aspektos atbilst tām cilvēktiesību un demokrātijas prasībām, kādas valda jebkur citur demokrātiskajā pasaulē. Mūsu atbilde uz to vienmēr ir bijusi nepārprotama — jā. Latvija ir un vēlas būt demokrātiska valsts vārda visdziļākajā un plašākajā nozīmē, nekādi kritēriji un standarti šajā ziņā nav mums par augstu, mēs esam spējīgi tos nodrošināt, Latvija ir gatava aizstāvēt savu pozīciju šajā jautājumā visos iespējamos forumos. Par to, ka tas ir izdevies sekmīgi, liecina EDSO misijas slēgšana mūsu valstī, kaut gan mēs turpināsim sadarboties ar EDSO un sekot izteiktajiem vērtējumiem. Pirmais secinājums tātad ir, ka starptautiskā jomā mēs esam darījuši visu, kas bijis nepieciešams, lai saskaņotu Latvijas likumdošanu ar visaugstākajām starptautiskajām prasībām.

Kas ir ticis izdarīts, tas ticis novērtēts, un tas mums jau ir aiz muguras. Tas, ko mums ir atlicis darīt, — pašiem savā zemē nostiprināt latviešu valodas tiesības, latviešu valodas praktisko lietojumu, latviešu valodas kvalitāti un kopšanu. Tie ir ļoti augsti uzdevumi, prasīgi uzdevumi, kuru izpildīšanai mums, protams, vēl ir priekšā ļoti daudz darba. Viens no mūsu izaicinājumiem šajā ziņā būs tas, kā nodrošināt visā Latvijā un visās tās vietās latviešu valodas prasmi, lai tā visur būtu vienādi augstā līmenī. Ir skaidrs, ka tas nav panākams ne vienā dienā, ne vienā gadā. Arī tie desmit vienpadsmit gadi, kas mums bijuši kopš neatkarības atjaunošanas, ir īss laiks, lai radikāli mainītu situāciju tādās vietās, kur demogrāfiskais profils pats par sevi nostāda latviešu valodu minoritātes valodas situācijā un kur tās lietojums sabiedrībā pēc būtības, pēc dzīves reālās īstenības ir stipri ierobežots.

Te mums ir nepieciešami jauni risinājumi, kā veicināt latviešu valodas praktisko ikdienas pielietojumu zināmos reģionos, kur šobrīd tas ir nepietiekams, kā to darīt nevis ar policejiskiem un nosodošiem mehānismiem un rīcības veidiem, bet ceļot latviešu valodas prestižu tautā, lai panāktu, ka ļaudis labprātīgi gatavi censties un pūlēties valodu apgūt, saprotot, ka valoda ir bagātība. Vispirms tā ir kultūras bagātība, un tā ir personīgā psiholoģiskā bagātība jebkuram, kas iemācās un apgūst valodas prasmi. Latvijas apstākļos tā, protams, ir bagātība arī tādā nozīmē, ka katram latviešu valodas pratējam tā paver darba iespējas un sazināšanās iespējas, kas viņam citādi, dzīvojot tikai ierobežotā vidē, kur viņš bez tās varētu iztikt, būtu liegtas.

Mēs vēlētos radīt priekšstatu par latviešu valodas prasmi kā pozitīvu ieguvumu jebkuram indivīdam, kas dzīvo Latvijā, ar ko viņš varētu lepoties, ar ko viņš varētu justies ieguvējs, kas tiešām ir ieguvis iespējas, izdevības, un ne tā mazākā starp tām ir sazināšanās iespēja, ko sniedz valodas prasme. Mēs Latvijā esam ļoti neparastā situācijā gan demogrāfiskā ziņā, gan arī no pilsoņu un nepilsoņu proporcijas viedokļa. Mēs dzīvojam ar padomju okupācijas sekām, mūsu pienākums ir šīs sekas likvidēt un pēc iespējas ātrāk savā valstī iedibināt un radīt tādu kārtību, kas atbilst normālas, “garlaicīgas” caurmēra Eiropas valsts apstākļiem, kur nav nekādu problēmu, nekādu izņēmumu, par kuru nevienam nav jāuztraucas, bet kurā viss rit tālāk un kur ļaudis rūpējas par savas valodas saglabāšanu un kopšanu. Tā tas tiek darīts jebkurā citā pasaules valstī, kur valsts valodai tiek atvēlēta īpaša uzmanība, īpaša vieta, kur tai tiek atvēlēti arī savi līdzekļi.

Mūsu īpašā atbildība ir vēl tādā aspektā, ka Latvija tomēr ir un paliek vienīgā vieta pasaulē, kur latviešu valodai ir iespējas būt par oficiālo valodu, jo daudzām citām valodām ir citas zemes un vietas pasaulē, kur tās tiek runātas un piekoptas. Mums ir tikai atsevišķas trimdinieku saliņas, bet Latvija kā valsts ir vienīgā vieta, kur latviešu valodai var nodrošināt oficiālās valodas tiesības, un tamdēļ Latvijas valstij pret latviešu valodu ir arī šie īpašie pienākumi, šī īpašā atbildība.

Paldies jums visiem, ka esat darbojušies šajā komisijā, ka izprotat, cik ļoti tā ir svarīga. Tagad es ar lielāko interesi gaidīšu komisijas ziņojumus par tās pagājušā gada darbību.

Valsts valodas komisijas vadītāja Māra Zālīte:

— Es runāju ar lielu sirds drebēšanu, jo mēs vēlamies parādīt, ko esam darījuši, atskaitīties par savu darbu, bet tai pašā laikā saprotam, ka darbs ir tikai sākumā. Komisija strādājusi pie ilglaicīgiem valodas politikas stratēģijas jautājumiem, paralēli risinot daudzas neatliekamas problēmas. Ir tapis Latviešu valodas attīstības valsts programmas projekta pirmais variants, par kuru tuvāk pastāstīs Valsts politikas stratēģijas apakškomisijas vadītāja profesore Ina Druviete. Otrajā grāmatiņā, kas tiek nodota sabiedrībai, ir pārskats par mūsu komisijas darbu 2002. gadā.

Šajā gadā tika izstrādāts neatliekamo pasākumu plāns valsts valodas stāvokļa uzlabošanai, Finanšu ministrijā un Saeimā iesniegta vesela virkne projektu. To ceļš nav bijis rozēm kaisīts, tomēr ar gandarījumu varu teikt, ka 15 projekti tikuši atbalstīti un saņemti līdzekļi to realizēšanai. Izdarot grozījumus 2002. gada valsts budžetā, piešķirti 78 423 lati komisijas darba nodrošināšanai, lai varētu algot Valsts valodas komisijas atbildīgo sekretāri un iekārtot laikmeta prasībām atbilstošu biroju. Jāsaka, ka sākumam tas nemaz nav tik slikti.

Lai iegūtu šo valdības un Saeimas deputātu atbalstu, veikts liels darbs, notikušas intensīvas tikšanās, diskusijas un arī strīdi ar gandrīz visiem Saeimas frakciju deputātiem. Komisijas saiknei ar valdību un Saeimu arī turpmāk jābūt ciešai, tomēr es neesmu pārliecināta, vai Valsts valodas komisijas uzdevums ir izstrādāt projektus to institūciju vietā, kurām tas būtu jādara pašām. Mūsu valstī pastāv virkne institūciju, kuru uzdevums ir realizēt valsts valodas politiku. Taču nevienai nav deleģētas tiesības uzņemties koordinējošo lomu. Šādas tiesības, nedz arī iespēju nav tādai sabiedriskai koleģiālai institūcijai kā Valsts valodas komisija. Komisija nākusi pie slēdziena, ka nepieciešams dibināt Valsts valodas aģentūru, kuras uzdevums būtu nodrošināt vienotu un sistēmisku valsts valodas programmas izpildi, administrējot šim nolūkam piešķirtos valsts līdzekļus. Pēc komisijas ierosinājuma un sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju (ar Finanšu ministrijas un Tieslietu ministrijas pārstāvju piedalīšanos) ir izveidota darba grupa, kas veido paredzamās aģentūras nolikumu un izstrādā citu nepieciešamo dokumentāciju. Aģentūras dibināšana ir principiāli atbalstīta gan valdībā, gan Saeimā. Kā apliecinājums tam ir Valsts valodas aģentūras izveidošanai no šī gada budžeta piešķirtais finansējums.

Komisija aktīvi piedalījusies visos lasījumos Satversmes grozījumu apspriešanā, izsakot arī savus priekšlikumus un vērtējumus. Komisija stājusies dialogā ar Tieslietu ministriju ar ieteikumiem reorganizēt Valsts valodas centru, uzskatot par nepieciešamu būtiski palielināt tā darba jaudu – finansiālo un tehnisko nodrošinājumu, kā arī cilvēkresursus.

Valsts valodas komisija kopā ar ZA sociolingvistiem ir apzinājusi mazākumtautību skolu gatavību 2004. gada izglītības reformai, gan balstoties uz sociolingvistiskiem pētījumiem, gan apmeklējot mazākumtautību skolas, gan apspriežoties ar mazākumtautību skolu pedagogiem. Mūsu komisija uzskata, ka atlikt reformā paredzēto pāreju vidusskolās uz apmācību valsts valodā būtu tas pats, kas atstāt uz otru gadu visu klasi tikai tādēļ, ka daži skolēni ir nesekmīgi.

Valsts valodas komisija ierosinājusi, atbalstījusi un organizējusi vairākus starptautiskus seminārus, piemēram, “Latviešu valoda pasaules valodu apguves sistēmā” ar vieslektora, Pasaules valodu federācijas prezidenta Denisa Kaninhema piedalīšanos.

Valsts valodas komisija ir nodibinājusi kontaktus ar līdzīgām institūcijām Igaunijā un Lietuvā. Maijā šajā zālē notika kopīga Baltijas valstu valodu komisiju sēde. Tajā tika parakstīts nodomu protokols par Baltijas Valodu padomes dibināšanu. Valsts valodas komisijas vizītē pie Lietuvas Valsts valodas komisijas Lietuvas parlamentā tika nostiprināta pārliecība par šādas padomes vajadzību, lai kopīgiem spēkiem un atbalstot viens otru rūpētos par Baltijas valodu nākotni.

Mums no Lietuvas vajadzētu pārņemt pieredzi, ka valsts finansējums valodas jomā ir konsekvents (Lietuvā – 500 000 latu jeb 3 milj. litu gadā) un tā sadalījumu nenosaka politiķi, bet gan pati komisija.

Visbeidzot – par ļoti nozīmīgu jāuzskata komisijas darbs ar sabiedrību, skaidrojot valsts valodas politiku un tās prioritātes, un to, ka latviešu valoda ir visas sabiedrības atbildība. Šeit komisijai pietrūcis laika un jaudas, lai būtiskāk iesaistītu pašus valodas lietotājus un plašsaziņas līdzekļus. Ceru, ka šai lietā palīdzēs jaunais valodas portāls, kas sabiedrībai dos plašas iespējas diskutēt un piedalīties valodas problēmu risināšanā. Turpretī dialogs ar starptautisko sabiedrību bijis visai aktīvs.

Komisija ir definējusi valsts valodas politikas pamatmērķus. Tie ir Latvijas sabiedrības integrācija uz latviešu valodas kā valsts valodas pamata; latviešu valodas konkurētspējas nodrošinājums, vienlaikus garantējot mazākumtautību lingvistiskās tiesības.

Komisija ir devusi skaidrojumus par valodas politikas pamatprincipiem, Latvijas valodu situāciju un lingvistisko likumdošanu gan atsevišķiem ārvalstu diplomātiem, tai skaitā vizītēs pie ASV vēstnieka, Lielbritānijas vēstnieka, gan tiekoties ar Latvijā akreditēto ārzemju diplomātu korpusu, kā arī tiekoties ar EDSO augsto komisāru Rolfu Ekeusu. Šo tikšanos un diskusiju laikā parasti esam saņēmuši pozitīvu valsts valodas politikas pamatprincipu novērtējumu, izpratni un morālu atbalstu. Par morālu atbalstu Latvijas valsts valodai es uzskatu arī, piemēram, Šveices vēstnieka Villija Holda īsā laikā lieliski apgūto latviešu valodu.

Nobeidzot šo īso ieskatu Valsts valodas komisijas gada darbībā, gribu teikt, ka blakus visam šis bija arī komisijas kompetences uzkrāšanās laiks. Es esmu pārliecināta, ka ar milzīgo pieredzi, kas iegūta šogad, nākamajā gadā darbs veiksies vēl labāk.

Izglītības apakškomisijas vadītāja Janīna Kursīte:

Pirms runāt par pašu darbu, nepieciešams kaut pāris vārdos raksturot speciālistus, kas Izglītības apakškomisijā darbojās, un tās funkcijas, ko viņi veica. Pirmkārt, mums bija svarīgi pārredzēt valsts valodas stāvokli Latvijas novadu izglītības iestādēs, par to rūpējās augstskolu mācībspēki — Maija Baltiņa (Ventspils augstskola), Sanita Lazdiņa (Rēzeknes augstskola), Gunta Smiltniece (Liepājas augstskola), Vilma Šaudiņa (Daugavpils universitāte), Dace Markus (Latvijas Universitāte). Otrkārt, bija svarīgi apzināt visvājākos posmus valsts valodas apguvē skolās, augstskolās un nedublēt līdz šim padarīto, ko mums palīdzēja izdarīt IZM Izglītības departamenta Integrācijas nodaļas vadītāja Evija Papule, kā arī Latviešu valodas apguves valsts programmas direktore Aija Priedīte. Treškārt, bija svarīgi palūkoties, kāds ir latviešu valodas stāvoklis mazākumtautību skolās. Te lielu darbu ielika Rīgas Ukraiņu vidusskolas direktore Lidija Kravčenko, kā arī LU Slāvu nodaļas asociētais profesors Igors Koškins.

Pirmais gads bija veltīts problēmu apzināšanai, kam tūlīt pat sekoja pirmo konkrēto pasākumu virkne valsts valodas apguves mīnusu novēršanai izglītībā. Lielākais, ko īsajā, saspringtajā laikā finansiāli ļoti taupīgi piešķirtā finansējuma ietvaros Izglītības apakškomisijai izdevās izdarīt, bija divi izmēģinājuma projekti LU un DPU, ko LU koordinēja Baltu nodaļas vadītāja profesore Dace Markus, Daugavpils PU filoloģijas doktore Vilma Šaudiņa. Pirmais no šiem projektiem — 64 stundu izvēles kurss “Latviešu valodas kultūras aktualitātes” — tika realizēts LU bakalaura programmās gan eksakto, gan humanitāro un sociālo fakultāšu studentiem.

Vairākus gadus darbojoties Latvijas doktora disertāciju izvērtēšanas komisijā LZA, redzu, kā latviešu zinātniskās valodas iemaņas, it īpaši eksakto nozaru doktorantiem, katastrofāli zūd, tāpēc kā īpaši nozīmīgu notikumu uzlūkoju rudens semestrī realizēto otro izglītības projektu — lekciju kursu dažādu zinātnes jomu doktorantiem “Zinātniskā darba valoda” LU un DPU.

Abi minētie studiju kursi gan doktora, gan bakalaura programmās sekmīgi izturēja pārbaudi, tiem bija patiešām liela atsaucība, nākamgad šie kursi būtu jāturpina gan nosauktajās augstskolās, gan augstskolās Rēzeknē, Liepājā, Ventspilī, Jelgavā un Valmierā.

Par dažiem citiem projektiem. Pētnieku grupa prof. Daces Markus vadībā veikusi plašu aptauju Latvijas mazākumtautību skolās Rīgā, Daugavpilī un Jelgavā, noskaidrojot skolēnu gatavību ar 2004. gadu sākt mācības latviešu valodā. Bija vairākas ieceres par mācību grāmatu “Latviešu valodas kultūra”. Šogad Liepājas pedagoģijas akadēmijas mācībspēki līdz gada beigām plānojuši pabeigt šādas mācībgrāmatas prospektu. Līdz gada beigām taps izglītojošas populārzinātniskas videofilmas “Novadu valoda” pirmā sērija — “Kurzemes valoda”. To veido LTV filmēšanas grupa “Klēts”, kam ir plašas iestrādes Latvijas novadu tradicionālās kultūras apzināšanā.

Pirmajā gadā mēs apzinājām reālo valsts valodas stāvokli izglītībā, apzinājām pedagogus, iespējamos projektus, kas šo stāvokli viena divu gadu laikā varētu kvalitatīvi mainīt. Nākamajā gadā būtu jānāk pirmām kārtām iepriekš prognozējamam finansu plūsmas lielumam un ātrumam, kas ļautu Latvijas skolotāju un augstskolu pedagogu pieteiktos projektus izvērtēt plašākā un drošākā perspektīvā.

Piesakot Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas vadītāju fizikas doktoru Andreju Spektoru, kas atklāja jaunizveidoto valodas portālu, Māra Zālīte atgādināja, ka pašlaik tiek runāts par otru Gūtenberga efektu: “Kad Gūtenbergs izgudroja savu iespiedmašīnu, notika ļoti straujš valodu selekcijas process un izdzīvot spēja tikai tās valodas, kas piemērojās drukātai videi. Tieši tas pats notiek patlaban, tikai attiecībā uz elektronisko vidi. Tās valodas, kas kaut kādu iemeslu dēļ tai nespēs piemēroties, ar laiku pakāpeniski diemžēl saruks. Tāpēc mēs komisijā ļoti lielu vērību veltījam latviešu valodai jaunajās tehnoloģijās.” Sēdes dalībnieki tika iepazīstināti ar jauno portālu, kur var atrast plašu informāciju par latviešu valodu un Valsts valodas komisijas darbību. Tā adrese: www.vvk.lv