• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Kārlis Ulmanis kā Latvijas Valsts prezidents. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 29.11.2002., Nr. 175 https://www.vestnesis.lv/ta/id/68920

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Prezidenti Gustavs Zemgals un Alberts Kviesis

Vēl šajā numurā

29.11.2002., Nr. 175

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Prof. Inesis Feldmanis:

Kārlis Ulmanis kā Latvijas Valsts prezidents

FELDMANIS.JPG (18957 bytes)Runa konferencē:“Prezidenta loma demokrātiskas sabiedrības veidošanā” LU Mazajā aulā 2002.gada 28.novembrī

Par ceturto Latvijas Valsts prezidentu faktiski kļuva Kārlis Ulmanis, kas neapšaubāmi bija liela un spilgta personība, izcils politiķis un, kā teiktu vācieši, “ein Kapitel f?r sich” (“īpašs jautājums”). Daudzu laikabiedru un vēsturnieku skatījumā viņš bija pats redzamākais valstsvīrs visā Latvijas vēsturē. Arī latviešu tautas vēsturiskajā atmiņā viņš ir palicis kā spilgtākais latviešu tautas nacionālo centienu izteicējs un latviskās Latvijas simbols. Šodien gandrīz vai katrs Latvijas iedzīvotājs zina Kārli Ulmani. Tautā joprojām dzīvo mīts par viņu. Viņa vārds un darbība ir uzspiedis zīmogu noteiktam periodam Latvijas vēsturē, kuru parasti dēvē par “Ulmaņa laikiem”. Neviens cits latviešu politiķis šādu godu nav izpelnījies. Nav Latvijas vēsturē ne “Čakstes laiki “, ne arī “Zemgala laiki”.

K.Ulmaņa loma Latvijas vēsturē tiek vērtēta ļoti pretrunīgi.Vieni viņu slavē, citi atkal — asi kritizē. Taisnība it kā ir abām pusēm. Nevar noliegt to,ka K.Ulmanis bija viens no vadošajiem politiķiem, kas 1918.gadā stāvēja pie neatkarīgās Latvijas valsts šūpuļa. Viņa nopelni šīs valsts izveidē ir īpaši vienreizīgi un neapstrīdami. Gan 1918.gada rudenī, gan t.s. brīvības cīņu laikā (1918—1920) visā spilgtumā un daudzveidībā atklājās un atplaiksnījās K.Ulmaņa personības lielums un diženums. Jaunā nacionālā Latvijas valsts bija tieši viņa svarīgākais un vēsturiski neizzūdošākais devums latviešu tautai. Neviens cits politiķis neieguldīja tik daudz garīgās enerģijas un spēka valsts dibināšanā, tās neatkarības nosargāšanā un demokrātiskās attīstības nodrošināšanā.

No otras puses, tieši K.Ulmanis bija tas politiķis, kas izšķīrās naktī no 1934.gada 15.uz 16. maiju, iespējams, visai atzītu motīvu vadīts, izdarīt valsts apvērsumu, kuru grūti vērtēt citādi kā nelikumīgu varas aktu, vērstu pret Latvijas demokrātiju. Šī apvērsuma rezultātā tika pārtraukts demokrātiskās tradīcijas nostiprināšanās process Latvijas sabiedrībā. Latvijas iedzīvotāji zaudēja savu Saeimu un politiski atbildīgu valdību, kā arī savas politiskās partijas un iespēju kaut netieši piedalīties lemšanā par savas valsts likteni. Visu atbildību par Latvijas valsts dzīvi uzņēmās K.Ulmanis, kas vienlaikus bija gan pārdrošs solis, jo neveiksmes gadījumā viņu gaidītu ilgi gadi cietumā, gan arī milzīga politiska un vēsturiska kļūda. Viņa politiskajā biogrāfijā iesākās periods, kas,

CAKSTE.JPG (17912 bytes)
JĀNIS ČAKSTE

Latvijas Republikas Valsts prezidents

no 14.11.1922. līdz 14.03.1927.

ZEMGALS.JPG (19835 bytes)
GUSTAVS ZEMGALS

Latvijas Republikas Valsts prezidents

no 08.04.1927. līdz 09.04.1930.

KVIESIS.JPG (20615 bytes)
ALBERTS KVIESIS

Latvijas Republikas Valsts prezidents

no 09.04.1930. līdz 11.04.1936.

ULMANISK.JPG (14108 bytes)
KĀRLIS ULMANIS

Latvijas Republikas Valsts prezidents

no 11.04.1936. līdz 21.07.1940.

ULMANISG.JPG (14102 bytes)
GUNTIS ULMANIS

Latvijas Republikas Valsts prezidents

no 07.07.1993. līdz 17.06.1999.

VIKE.JPG (18850 bytes)
VAIRA VĪĶE–FREIBERGA

Latvijas Republikas Valsts prezidente

no 17.06.1999.

daudzu laikabiedru un vēsturnieku skatījumā, stipri mazināja viņa kā politiķa prestižu. Lai gan K.Ulmanis ne tuvu nebija ne Ā.Hitlers, ne J.Staļins, pat ne B. Musolīni, tomēr, arī rakstot par viņu, bieži tiek lietots negatīvais apzīmējums “diktators”.

Atšķirībā no pirmajiem trim Latvijas Valsts prezidentiem K.Ulmanis nebija vēlēts prezidents. Viņš šo amatu ieguva nelikumīgā ceļā. Tuvojoties A.Kvieša otrās prezidentūras termiņa beigām, K.Ulmaņa vadītais Ministru kabinets 1936.gada 27.februāra slepenajā sēdē, kurā gan viņš pats nepiedalījās, vienbalsīgi pieņēma lēmumu uzticēt viņam izpildīt Valsts prezidenta amatu. Oficiāli šo amatu K.Ulmanis pārņēma 11.aprīlī. Šāda rīcība bija pretrunā ar 1934.gada maijā apturētās Satversmes 38. pantu, kurā norādīts, ka Valsts prezidenta amats nav savienojams ar citu amatu.

Pēc 1936.gada 11.aprīļa vadonības laikmets Latvijā sasniedza jaunu fāzi. K.Ulmanis faktiski kļuva par absolūtu autokrātu — Valsts un Ministru prezidentu. Viņa rokās nonāca likumdošanas un izpildu vara, valsts reprezentācija un militārā virspavēlniecība. K.Ulmanis bija arī galvenais noteicējs pašvaldību lietās. Sava vietnieka Marģera Skujenieka skatījumā, viņš tagad bija ieguvis valsts varas pilnību, “tādu varu, kādas valstīs atsevišķam cilvēkam parasti nav”. Pašam K.Ulmanim īpaši imponēja iegūtais valsts “pirmā pilsoņa “statuss. Savā privātajā dzīvē viņš 11.aprīli svinēja kā svētku dienu.

Varas koncentrācija K.Ulmaņa rokās liecināja, cik izteikti antidemokrātiska bija Latvijas valsts pārvaldīšana 30.gadu vidū un otrajā pusē. Daudzu vēsturnieku skatījumā, 15. maija režīms bija pats autoritārākais Baltijā, varbūt pat visā Austrumeiropā. Turklāt formāli tas bija pat gandrīz vai vienīgais diktatūras tipa režīms visā Eiropā, kas nesaglabāja faktiski nekādu tautas vēlētu pārstāvniecību. Saeima bija padzīta, un tās funkcijas bija pārņēmusi valdība. Daudzās citās autoritārajās un arī totalitārajās valstīs tika paturētas vismaz noteiktas parlamentārisma formas vai tā izkārtne. Pat Vācijā, kur 1933. gada 30.janvārī pie varas nāca nacisti, Reihstāgs turpināja darboties. Tiesa gan, tā funkcijas tika stipri sašaurinātas. Vācu parlaments pakāpeniski zaudēja likumdošanas varu un lielāko daļu no savām agrākajām tiesībām. Ne velti vācu tautā sāka mēļot, ka Reihstāgs pārvērties par vislabāk apmaksāto vīru kori Eiropā. Tās ironiskajā skatījumā, vācu parlamentāriešiem tagad gandrīz vai neko citu nevajadzēja darīt kā vienīgi, Reihstāga sēdei beidzoties, nodziedāt divas dziesmas: Vācijas himnu un nacistu partijas himnu.Un par to Reihstāga deputāti saņēma 600 marku mēnesī, kas toreiz bija visai prāva summa.

K.Ulmaņa iedibinātā autoritārā diktatūra vai t.s. 15.maija Latvija bija ne vien antidemokrātisma un vadoņa kulta laiks. Tas bija arī nedaudz pārspīlēta nacionālisma un nedaudz smieklīgas pašslavināšanās laiks. Pašu mazāko panākumu unificētā prese parasti novērtēja šādi: “Mēs ejam stāvus gaisā.”

No otras puses, laikā, kad K.Ulmanis bija Valsts un Ministru prezidents, tika gūti arī lieli un patiesi panākumi. Tas bija plaši izvērstas celtniecības laiks, laiks, kad izglītība un kultūra bija valsts galvenās prioritātes. Neapšaubāms K.Ulmaņa nopelns bija latviešu tautas nacionālās pašapziņas celšana. Sekmīga bija arī viņa saimnieciskā politika. Turklāt K.Ulmaņa režīms nebija ne tuvu represīvs. Latvijā izveidotā diktatūra bija maiga, policejiskā vara tika izmantota ierobežotā apjomā.

Smags pārbaudījums K.Ulmanim kā Latvijas Valsts prezidentam bija 1940.gada vasara, kad Padomju Savienība okupēja Latviju un pārējās Baltijas valstis. Šajā laikā viņš īstenoja izteikti tuvredzīgu politiku. Protams, glābt Latviju toreizējos apstākļos vairs nebija iespējams. Latvijai, tēlaini izsakoties, pēc Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas 1939. gada 23.augustā un ietekmes sfēru sadalīšanas starp Vāciju un Padomju Savienību jau bija piespriests “nāves sods” un tā varēja vienīgi izvēlēties “nāves soda” veidu .Taču izvēle, kura tika izdarīta, bija visai neveiksmīga.

Kad 1940.gada 16.jūnijā Latvija saņēma odiozo PSRS valdības ultimātu, kurā bija pieprasīta Latvijas valdības atkāpšanās un neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana, K.Ulmanis starptautiski neizskaidroja padomju ultimāta pieņemšanu. Viņš neizteica protestu Padomju Savienībai par Latvijas neitralitātes neievērošanu, lai gan, Otrajam pasaules karam sākoties, Latvija 1939.gada 1. septembrī bija deklarējusi savu neitralitāti. Dānijas valdība, piemēram, līdzīgā situācijā 1940.gada aprīlī bija iesniegusi protesta notu Vācijai sakarā ar savas teritorijas okupāciju, norādot uz Dānijas neitralitātes pārkāpšanu. Okupācijas brīdī arī Latvijas tauta netika informēta par patieso stāvokli un notikumu attīstību valstī. Tā vietā K.Ulmanis 17.jūnija uzrunā Latvijas tautai izteica vēlējumu, lai Latvijas iedzīvotāji uzlūkotu ienākošās padomju karaspēka daļas ar draudzību, bet pats kā Ministru prezidents atkāpās. Iznāca zināms kuriozs: Valsts prezidents K.Ulmanis pieņēma demisiju no Ministru prezidenta K.Ulmaņa.

Paliekot amatā kā Latvijas Valsts prezidents, K.Ulmanis nebija savu uzdevumu augstumos. Kritiskajā situācijā viņš neveica to, kas noteikti bija jādara. Viņš neapgrūtināja okupācijas norisi. Viņš, piemēram, nelika nosūtīt attiecīgās instrukcijas Latvijas sūtnim Londonā Kārlim Zariņam par ārkārtas pilnvaru iedarbināšanu, kuras viņam bija piešķirtas jau 1940.gada 17.maijā. Tas ļautu Latvijas diplomātiem ātrāk un efektīvāk izvērst cīņu par Latviju.

Cerot uz iespēju kaut kādā formā saglabāt Latvijas neatkarību, K.Ulmanis pildīja Valsts prezidenta amatu līdz 1940. gada 21. jūlijam un akceptēja agresorvalsts prasības. Mēneša laikā viņš izsludināja vairāk nekā 50 likumus, kurus pēc okupētājvalsts pieprasījuma pieņēma 21.jūnijā izveidotā Augusta Kirhenšteina valdība. Šādā veidā K.Ulmanis leģitimēja tās valdības likumdošanu, kura aktīvi veicināja padomju varas nodibināšanu Latvijā. Kā norāda pazīstamais tiesībzinātnieks D.A.Lēbers, K.Ulmanis pats parakstījis likumus, kas palīdzēja iznīcināt Latvijas neatkarību. Šo likumu vidū D.A. Lēbers, piemēram, min 8.jūlija likumu par politiskajiem vadītājiem armijā, kas izvirzīja uzdevumu audzināt “karavīrus… demokrātisko pārmaiņu garā”, pamatojoties uz “draudzību” ar Padomju Savienības tautām. Šis likums bija pretrunā ar 1940. gada 3. maija aizsardzības likumu, kas katram pilsonim izvirzīja pienākumu aizstāvēt “valsts neatkarību” un prasīja, lai bruņotie spēki “piedalās valsts aizsardzībā”.

K.Ulmaņa darbības 1940. gada vasarā kritika nenozīmē mēģinājumu izcelt tikai negatīvo viņa politikā. Daudz kas bija arī pozitīvs. Neapšaubāmi, K.Ulmanis Latvijas 20. gadsimta vēsturē ir viena no spilgtākajām, bet reizē arī pretrunīgākajām personībām.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!