“NATO Latvijai ir garants brīvības saglabāšanai”

Einars Repše, Ministru prezidents, — intervijā Latvijas Radio vakar, 21.novembrī

Intervija Latvijas Radio 21. novembra raidījumā “Kāpnes”. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Sveicam jūs jau pašā sākumā ar saņemto uzaicinājumu iestāties NATO. Tātad šis vēsturiskais brīdis šobrīd ir noticis. Saprotu, ka tālāk atkal būs aktīvi un cītīgi jāstrādā. Jau valstu vadītāji mūs ir brīdinājuši, ka mums būs jāturpina savas reformas bruņotajos spēkos, lai mēs kļūtu par pilntiesīgu NATO dalībvalsti. Kādi tagad ir mūsu galvenie uzdevumi turpmākā pusotra gada laikā, un kas notiek tālāk?

Einars Repše: — Vispirms tas apsveikums, ko jūs teicāt, tas ir domāts, es ceru, visai tautai, jo šī patiešām ir diena, kuras nozīmību varbūt pirmajā brīdī pat ir grūti izvērtēt. Faktiski tā varētu būt trešā nozīmīgākā diena mūsu ilglaicīgajā tautas brīvības cīņu procesā, un es to salīdzinātu ar tādām dienām kā Latvijas neatkarības iegūšana, Latvijas neatkarības atgūšana un šodien — šīs neatkarības nostiprināšana uz mūžīgiem laikiem. Vismaz šīs nostiprināšanās procesa skaidrs sākums, jo 1940.gadā, kad mēs savu pirms 20 gadiem sūri grūti izcīnīto neatkarību zaudējām, tad lielā mērā tas notika tieši tāpēc, ka nebijām nodrošinājuši Latvijai uzticamus partnerus, uzticamus sabiedrotos, kas ar ieročiem rokās stāvētu par mūsu brīvību un neatkarību. Mēs toreiz nebijām spējuši acīmredzot kādu diplomātisku kļūdu vai neizdarību dēļ nodrošināt pat Baltijas valstu savstarpējo militāro savienību, un tas mums ļoti, ļoti smagi toreiz atspēlējās. Faktiski mēs no mūsu tautas attīstības vēstures esam bijuši spiesti svītrot 50 gadus, esam pārdzīvojuši daudzas deportācijas, izsūtījumus, pazemojumus, cilvēki ir gājuši bojā. Arī tas posts, ko 50 okupācijas gados mūsu tauta ir izcietusi, nav izvērtējams nekādos skaitļos, nekādos vienkāršos vārdos. Un, ja toreiz būtu bijis citādi, ja mēs jau toreiz būtu rūpējušies vairāk par saviem sabiedrotajiem un par kādu militāru savienību nostiprināšanu, tad Otrais pasaules karš varbūt arī mūsu valstij beigtos citādi, un var būt, ka 1940.gada notikumi arī nebūtu bijuši. Tāpēc šodien mūsu uzaicināšana NATO ir kā garants Latvijas brīvības un neatkarības turpmākai saglabāšanai. Šis uzaicinājums NATO ir arī zīme, ka Latvijas valsts un sabiedrība tiek uzskatīta par pietiekami nobriedušu, lai stātos plecu pie pleca ar citām brīvām zemēm, citām brīvību mīlošām tautām kopējo vērtību sargāšanā. Tās vērtības, kas apvieno NATO valstis, ir brīvība, demokrātija, likumu vara. Tātad Latvijas uzaicināšana reizē arī nozīmē, ka no mūsu sabiedroto puses Latvija ir novērtēta kā cienīga stāties kopējā frontē šo vērtību tālākā nostiprināšanā un aizsardzībā. Protams, NATO nav tikai mūsu tiesības un nav tikai mūsu garantijas, NATO ir arī mūsu pienākumi — pienākumi rūpēties par savu valsti, rūpēties par saviem bruņotajiem spēkiem un būt jebkurā mirklī gataviem arī pašiem ar ieročiem rokās aizstāvēt citu tautu brīvību, neatkarību gadījumā, ja tās apdraud kāds ārējs ienaidnieks. Un uz to Latvija ir gatava, mēs esam gatavi cīnīties par to, lai šie brīvības, demokrātijas un likuma varas ideāli tiktu aizsargāti, nostiprināti visā civilizētajā pasaulē, it sevišķi tajā daļā, kurā ir mūsu NATO sabiedrotie.

Un te ir svarīgi atcerēties, ka NATO tiek uzņemtas nevis armijas, bet gan visas valstis kopumā un tātad sabiedrības. NATO kā organizācija nav vērsta ne pret vienu valsti vai reģionu, NATO ir vērsta — taisni otrādi — lai aizsargātu. Tā ir vērsta pret apspiestību, teroru, tumsonību, negodīgumu jebkurā tā formā un vietā. Līdz ar to šodien ir īstenojies tas, kam mēs faktiski vēl pirms pāris gadiem tā īsti neticējām. Jāsaka, pēdējā laika Latvijas vēsturē ir notikušas vairākas lietas, kurām mēs sākotnēji nebūt neticējām. Pirms 13 gadiem varbūt ne visi no mums ticēja, ka Latvijas neatkarību izdosies atgūt; pirms trim gadiem nereāla likās mūsu līdzdalība NATO, bet tagad tā jau ir realitāte, un ar to es patiešām no sirds mūsu tautu šodien apsveicu.

— Vai mēs esam šos pienākumus, kā jūs teicāt, ne tikai tiesības, gatavi īstenot arī tālāk?

E.Repše: — Protams, mēs esam gatavi īstenot šos pienākumus — gan tajā ziņā, kas attiecas uz atbilstošu finansējuma piešķiršanu savām aizsardzības vajadzībām, gan kas attiecas uz turpmāku demokrātijas procesu sabiedrībā, un it īpaši tas attiecas uz valsts varas sakārtošanu, lai tik tiešām mūsu valstī arī pilnā mērā valdītu likuma vara, nevis korupcija, nevis kādas citas korporatīvas saites, bet likuma vara, profesionāli un godprātīgi īstenota valsts pārvaldē. Mēs īstenosim visu nepieciešamo arī šajā ziņā, lai spētu iemiesot un aizsargāt tos ideālus, kuri, kā jau sākumā teicām, ir NATO dalībvalstu kopības pamatā.

— Runājot par finansēm, šie divi procenti nākamajā, aiznākamajā gadā? Aiznākamajā gadā. Vai jūs redzat, kā tas apmēram izskatās, vai par to ir pāragri šobrīd runāt?

E.Repše: — Šajā gadā NATO integrācijas nolūkos aizsardzībai ir novirzīti 1,75 procenti no iekšzemes kopprodukta, no nākamā gada līdz pat 2008.gadam ieskaitot — mēs esam apņēmušies un mēs to arī īstenosim — aizsardzībai novirzīt divus procentus no iekšzemes kopprodukta.

— Kāpēc presē parādījās, arī vakar „Panorāmā” mēs redzējām, 1,2 procenti?

E.Repše: — Acīmredzot tas ir kāds pārpratums. Divi procenti, sākot no nākamā, 2003.gada, līdz pat 2008.gadam ieskaitot. Tas, starp citu, ir arī likumā fiksēts.

— Runājot par bruņotajiem spēkiem — vai jūs skatīsities, lai arī reorganizācijas notiek tieši tā, kā NATO prasa?

E.Repše: — Protams, jo tas tikai un vienīgi uzlabos mūsu bruņoto spēku kvalitāti.

— Runājot par ārpolitiku, mūsu klausītāja Bērziņas kundze no Saulkrastiem uzrakstījusi vairākus jautājumus. Ja jau esam sākuši runāt par ārējiem jautājumiem, turpināsim par Eiropas Savienību. Pirmais jautājums no viņas puses: kāpēc, runājot par referendumu, tiek teikts tā: nobalsošana varētu notikt, ja referendums būs. Vai pastāv iespēja, ka referendums varētu nenotikt?

E.Repše: — Nē, tur ir runa tikai par konkrētu referenduma datumu, jo referendums būs noteikti, to paredz mūsu Satversme.

— Viņa jautā, kāpēc Baltijas valstīs, tai skaitā Latvijā, referendumu varētu rīkot tik vēlu?

E.Repše: — Nav nekādas vajadzības steigties, jo šobrīd ir arī Eiropas Savienības lēmums, ka jaunās dalībvalstis uzņems 2004.gada maijā. Līdz ar to mēs neko neesam nokavējuši un savu referendumu rīkosim nākamā gada vasarā. Ja mēs to rīkotu agrāk, tas, protams, būtu iespējams, bet tad tas būtu mazliet par daudz sasteigts, jo arī līdz nākamā gada vasarai laiks nebūt nav par garu, lai informētu sabiedrību par to, kas tad ir Eiropas Savienība, ko mums dos un ko no mums prasīs iestāšanās šajā savienībā. Tikai tad, ja sabiedrība ir patiesi un pilnīgi informēta, tad tā var balsot atbildīgi un informēti. Līdz ar to šeit nav nekādas vajadzības steigties ar tāda būtiska lēmuma pieņemšanu.

— Kas būs un kā būs, ja tautas balsojums būs negatīvs un tā teiks: mēs negribam būt Eiropā?

E.Repše: — Nu tad arī nebūsim, pavisam vienkārši. Šajā jautājumā lēmums jāpieņem tautai, un, ja referendumā nobalsos pret, tādā gadījumā mēs Eiropas Savienībā neiestāsimies. Protams, pēc kāda laika varam pie šī jautājuma atgriezties, bet tas nebūs uzreiz, un, iespējams, būs jāpaiet veselai paaudzei, pirms Latvijai atkal tiks piedāvāta šī izvēle. Un, protams, ja mēs nobalsosim pret iestāšanos Eiropas Savienībā, tādā gadījumā Latvijai paies secen arī viss Eiropas Savienības finansiālais un politiskais atbalsts, visas Eiropas Savienības piedāvātās iespējas augt un atveseļoties, un diez vai tas būs viennozīmīgi pozitīvi vērtējams arī no to personu viedokļa, kuri šajā referendumā, iespējams, teiks „nē”.

— Jūs personiski to uztvertu par traģēdiju Latvijai?

E.Repše: — Nekādā ziņā, nevajag dramatizēt, jo galu galā valsts pastāvēs ārpus vai iekšpus Eiropas Savienības, un neapšaubāmi abiem variantiem var atrast un droši vien objektīvi pastāv gan trūkumi, gan priekšrocības. Te ir ļoti nopietns un pragmatisks jautājums — kurš variants Latvijas nākotnes attīstībai ir labvēlīgāks? Par šo jautājumu, es ceru, sabiedrība varēs pieņemt lēmumu ļoti atbildīgi un informēti. Šeit es galīgi negribētu, lai sabiedrība būtu spiesta lēmumu pieņemt, pamatojoties uz uzticību kādiem atsevišķiem politiķiem vai kādiem lozungiem. Sabiedrībai būtu jābalso ļoti atbildīgi un patiesi informēti. Un valdības uzdevums šajā gadījumā ir maksimāli rūpēties par to, lai šī informācija būtu un nonāktu līdz katra cilvēka acīm, ausīm, lai katrā mājā būtu informācija — viegli saprotama, viegli uztverama. Informācija par to, kas tad ir Eiropas Savienība, ko Latvija iegūs un ko, iespējams, zaudēs, iestājoties šajā savienībā. Un tad Latvijas tauta atbildīgi un rūpīgi izvērtēs šīs iespējas un balsos.

— Jūs ļoti augstu novērtējāt šodienas lēmumu uzaicināt Latviju NATO, sakot, ka tas ir trešais nozīmīgākais notikums pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Vai varētu sacīt, ka NATO, jūsuprāt, ir svarīgāks nekā Eiropas Savienība?

E.Repše: — Tik tiešām tā — NATO ir mūsu drošības jautājums, tas ir dzīvības vai nāves jautājums. Ja mēs neiestātos NATO, tādā gadījumā grūti būtu izslēgt 1940.gada atkārtošanos tādā vai citādā scenārijā. Līdz ar to šis ir patiešām mūsu grūti izcīnītās brīvības nostiprināšanas jautājums, un kā tāds tas neapšaubāmi ir prioritārs.

— Mums ir iekrājušies vairāki klausītāju jautājumi, kas palikuši no pagājušās reizes, un ir jautājumi arī šajā reizē, pie kuriem, visticamāk, vairs klāt netiksim. Protams, šī ir īpaša diena, un līdz ar to šoreiz saruna ir mazliet citādā rakursā. Es tomēr aicinātu klausītājus, rēķinoties ar šo situāciju, rakstīt mums vairāk vēstuļu. Vēstules, kuras jūs uzrakstīsit, mēs vienmēr vērtēsim kā primārās un spēsim uz tām atbildēt. Tātad, ja jums ir jautājumi Ministru prezidentam, rakstiet šeit, uz Latvijas Radio, mēs šos jautājumus vienmēr pāradresēsim tālāk Ministru prezidentam Einaram Repšem.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā