Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Sabiedrības vienotības balva kā simbols. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 5.11.2002., Nr. 160 https://www.vestnesis.lv/ta/id/68000

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Arī valsts reģioni ir valsts

Vēl šajā numurā

05.11.2002., Nr. 160

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Sabiedrības vienotības balva kā simbols

Asoc. prof. Roberts Ķīlis:

I2.JPG (12908 bytes)
Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Runa Sabiedrības vienotības balvas pasniegšanas svētkos Tautas mākslas un kultūras centrā “Mazā ģilde” 2002. gada 31. oktobrī

Sabiedrības vienotības balva, kas šodien tiek pasniegta, ir simbols. Simbolam atšķirībā no zīmes ir vairāk nekā viena nozīme. Dažas no tām, protams, ir vienkāršas asociācijas, citas saistās ar dziļākām kultūras noteiksmēm, vēsturi un sabiedrības procesiem. Protams, ir pilnīgs pamats raksturot gan balvas kā sabiedrības atziņas izpausmi, gan domāt par sabiedrības integrācijas norišu gaitu Latvijā, gan arī par to, kādus izaicinājumus sabiedrības vienotībai nesīs iesaiste Eiropas Savienībā un kosmiskā ātrumā notiekošā globalizācijā. Lai cik tas nešķistu dīvaini, es šoreiz gribētu runāt par konfliktu kā vienu no sabiedrības vienotības idejas asociācijām.

Man pašam ilgi šķita, ka sabiedrības integrācijas stāsts ir par to, kā dažādas sociālās un kulturālās grupas, it īpaši tās, kas ir mazāk priviliģētas, pauž savas intereses un meklē kopīgu platformu sabiedrības mērķos, vērtībās, principos. Proti, ka sabiedrība ir mazāk integrēta, ja kāda grupa sevi nesadzird publiskajā telpā, ja tās intereses netiek ievērotas vai sabiedrības konvenciju un vērtību sistēma ir kādas grupas uzspiesta citām. Šādā gadījumā ir svarīgi ne tikai ļaut runāt, bet arī analizēt jēdziena ‘sabiedrības vienotība’ metaforas – vai tās ir kolektīvas intereses un mērķi, kādas kopienas būtības izpausme, pieturēšanās pie kāda uzvedības un domāšanas koda, kas nodrošina cilvēku un grupu sadarbību, kas, lai arī pilnībā neapmierina nevienu, tomēr ļauj notikt koordinētai rīcībai, īstenojot ikvienam savas intereses. Turpat iederētos arī oponentu domas un izteikumi, pie tam pat, iespējams, meklējot pamatojumu daža laba Nobela prēmijas laureāta pētījumos, ka sabiedriskās intereses adekvāta izpausme un sabiedrības grupu viedokļu saskaņošana vispār praktiski nav iespējama, un mums tā vai citādi nākas saskarties ar kādas grupas dominējošo lomu. Arī ka vispārējās vienlīdzības ideja ir stipri aizdomīga, jo tā traucē sabiedrības efektīvu funkcionēšanu.

Tāpat man likās svarīgi izprast, ka sabiedrības integrācija, protams, nav tikai etniskā integrācija, bet stipri plašāks process, kas aptver citas sociālās un kulturālās grupas, un ka koncentrēšanās tieši uz etnisko integrācijas metaforu ir kļūdaina.

Pašlaik man arvien vairāk un vairāk šķiet, ka sabiedrības vienotība vai integrācija nav tik daudz atkarīga no tā, cik saskaņotas ir tās vērtības vai pamatnostādnes, cik no elastīgas un bieži vien izsmalcinātas prasmes risināt konfliktus. Neviena sabiedrība nepastāv bez konfliktiem. Daudzi no tiem ir akceptēti un tiek pat stimulēti. Visādu veidu sacensības, zinātniskie disputi, politiskās debates. Tādējādi nevar izvairīties ne no viedokļu un pozīciju dažādības, ne to sadursmes, ne spriedzes. Nevar iedomāties vai kā ideālu stāvokli sabiedrībai noteikt situāciju, ka tajā nepastāv konflikti vai tie ir tikai tā sauktie sadzīves, ikdienas vai lokalizētie. Ka pienāks laiks, kad konfliktu būs tik maz, ka tos nevajadzēs risināt un katrs varēs nodarboties ar savām lietām — jaukā, skaistā, mīlīgā atmosfērā, kur ikviens saprot otru, neviens neapvainojas un ir draudzīgi. Man šķiet, ka visdrīzāk konflikti ne tikai nesamazināsies, bet gan palielināsies un sarežģīsies. Tas, ko bieži dēvē par iedzīvotāju un grupu aktīvāku līdzdalību pārvaldē, savu interešu aizstāvēšanā pret administrāciju un citām interešu grupām, ko Latvijā un citviet veicina kā pilsoniskās sabiedrības izveides faktoru, vēl vairāk kāpinās un sarežģīs viedokļu, interešu, pozīciju, patiesību un vērtību sadursmi, un spriedze kļūs daudzpakāpju un daudzlīmeņu. Tas savukārt nozīmē, ka sabiedrības vienotība īstenībā tagad ir par neizbēgamo interešu dažādības koordinēšanu vai, citiem vārdiem, konfliktu menedžmentu.

Ja tas patiesi ir tā, acīmredzot sabiedrības vienotības projekts tagad nozīmē pāreju no interešu atzīšanas, grupu sadzirdēšanas un vienotības idejas popularizācijas uz viedokļu un pozīcijas savietojamības, saskaņošanas stadiju, kur centrālā spēja ir starpniecība un koordinācijas nodrošināšana. Domāju, ka konfliktu raksturs ir un būs lielā mērā atkarīgs no to vadības stila. Un tieši šī stila dēļ tie būs vai nu konstruktīvi, vai destruktīvi, kas Latviju virzīs vai nu uz augsta, vai zema konflikta līmeņa sabiedrības pusi. Augsta konflikta situācijas ir tās, kuras raksturo naidīgu darbību eskalācija, polarizētas kopienas, radikalizēta vadība un līderi. Būtiskas atšķirības tiek viegli pārveidotas par principiālu vērtību nesavietojamību, kad jebkāda piekāpšanās tiek uzskatīta kā zaudējums no vienas vai otras puses. Šādās situācijās kopēja komunikācijas platforma un vienošanās laukums ir pavisam neliels. Protams, tam pretī otrā polā mēs varam atainot zema konflikta sabiedrības, kuru visraksturīgākā iezīme ir to integrācija ar izteiktām pārgrupu saitēm, it īpaši tāpēc, ka šādas saites nodrošina to, ka strīdi un interešu sadursme nepāraug liela mēroga pretstāvēšanā. Tikpat labi mēs, protams, varam aprakstīt konstruktīva konflikta menedžmenta iezīmes – ka tā ir oponentu motīvu pozitīva interpretācija, ka tā ir interešu savietojamības meklēšana, ka tā ir aktīva saziņa pāri kulturālajām robežām un radošu risinājumu piedāvāšana, kurā uzsvars tiek likts uz vidēja termiņa perspektīvu sadarbībai.

Konfliktu vadībā drīz vien kļūs skaidrs, ka apelēšana pie kopējām vērtībām var nebūt sekmīga, ka interešu izpratne nav vis to sadzirdēšana vai piekrišana vien, bet dažādības atzīšana un gatavība iesaistīties sarežģītos daudzpušu un daudzpakāpju dialogos un saistībās, kas, protams, prasīs pēc īpašām spējām un regulāra treniņa.

Manuprāt, pat pieņemot šo, nedrīkst cerēt, ka konfliktu risināšanu varēs deleģēt tikai un vienīgi profesionāli trenētiem un pieredzējušiem speciālistiem no valdības. Un ne tikai tāpēc, ka, iesaistoties starptautiskās, pārnacionālās organizācijās, Latvijas valdības funkcijas un loma mainīsies, un tā jau tagad nav vienīgais un galīgais vidutājs disputos un strīdos. Tāpat nevar vien iztikt ar aicinājumiem un kampaņām būt iecietīgiem, respektēt vienam otru. Man ir nopietnas aizdomas, ka Latvijas sabiedrībā joprojām nav izteikti attīstītas kultūras tradīcijas risināt konfliktus un koordinēt dažādas intereses. Man nav pārliecības, ka mums ir sabiedriski attīstīta māka pārnest spriedzi no pozīciju demonstrācijas uz argumentācijas plakni. Un tieši šis deficīts var būt diezgan nopietns drauds Latvijas sabiedrības vienotībai nākotnē, kurā sociālā un kulturālā dažādība vēl vairāk pastiprināsies, kur dažādas tradīcijas un vēsturiskās taisnības būs līdzās viena otrai.

Sabiedrības integrācija ir pieteikums pārmaiņām sabiedriskajās konvencijās. Lai mainītu konvencijas, nepietiek vien ar likumu un normu nomaiņu. Tikpat nepieciešami ir arī piemēru paraugi, morāli argumenti un pārmaiņas cilvēku vērtējumos. Tā es arī no šīs dienas skatījuma saredzu Sabiedrības vienotības balvas nozīmi, ka tā ir apliecinājums ne tikai, ka interešu dažādību un pat konfliktu ir iespējams risināt, bet arī paraugs, kā to darīt.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!