Par biznesu un biznesa vērtībām

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga:

Vai prezidentes došanās uz ārzemēm kopā ar uzņēmējiem ir vispārēja prakse, vai arī jūs esat uzņēmusies tādu kā misiju?

Delegācijās uzņēmēji prezidentei brauc līdzi vienīgi valsts vizītēs. Darba vizītēs tikšanās ir paredzētas tikai prezidentam. Tās īpašās izdevības tātad ir valsts vizīšu laikā, un katra valsts tās cenšas izmantot. Bieži vien prezidentam līdzi brauc visai iespaidīgas delegācijas. Latvijas gadījumā šie skaitļi ir ļoti svārstījušies. Es biju vīlusies par uzņēmēju skaitu, kas mums devās līdzi uz Slovēniju. Tas bija ļoti niecīgs. Turpretim uz Īriju un Islandi bija ap 40 cilvēku, un šai vizītei bija lieliski rezultāti. Tie, kas nebrauca uz Slovēniju vai citur, kļūdījās. Kā pierādījums tam - pēc vizītēm Īrijā un Islandē varētu rasties divi trīs miljoni apgrozījuma kalendāra gada laikā, un tā ir vērā ņemama summa. Tāpat ir izveidojušies kontakti. Šādi braucieni dod izdevības, un es aicinu uzņēmējus iespēju robežās tās izmantot.

Uzņēmēji stāstīja, ka jūs esot viņus mudinājusi kontaktēties.

Man šķiet, ka Latvijas uzņēmēji dažreiz ir par daudz kautrīgi un nav pietiekami agresīvi savu interešu loka paplašināšanā. Piemēram, braucienā uz Slovēniju no daža dzirdējām, ka neesot jau vērts braukt, jo tādās vizītēs līgumus nevarēs noslēgt. Ar tādu attieksmi biznesā nekur netikt. Tā vispār ir nepareiza attieksme. Biznesā jākultivē pēc iespējas lielāks kontaktu loks, jo nekad nevar zināt, kurš no tiem varētu pārvērsties kontraktā.

Vai redzat kādu nozari, kurai ielikts labs pamats ilgtermiņa attīstībai, ar ko, ejot uz Eiropas Savienību, lepojamies?

Mums ir diezgan daudz tādu nozaru, kurās ir vērā ņemami sasniegumi. Tā pat informācijas tehnoloģiju un programmatūras joma, arī augstās tehnoloģijas ir vairākās specializētās nišās, kuras Latvijas zinātnieki un tehnologi ir ieņēmuši. Tiem ir ļoti lielas perspektīvas. Viņi varētu mēģināt atrast gan izejas punktus, gan kontaktus ārzemēs. Taču ir konkurence. Ja mūsu informācijas tehnoloģiju ļaudis dodas uz Īriju, ir jāsaprot, ka īri jau ilgāku laiku darbojas šajā laukā un ielauzties ar savu produktu viņu vidū ir ārkārtīgi grūti. Tāpēc vajag no viņiem mācīties, vajag skatīties. Viss atkarīgs no apstākļiem. Mūsu uzņēmējiem ir svarīgi saprast, ka ļoti bieži nav tikai tā, ka vesela nozare varētu būt stipra un sevi pārstāvēt, ir jātur acis vaļā uz atsevišķām izdevībām un ļoti šaurām jomām, kas varētu būt izdevīgas. Likās interesanti, ka Islandē policisti, kas mūs pavadīja, bija tērpušies Latvijā ražotos ūdensdrošos tērpos. Bet Īrijas vizītes laikā tika noslēgts līgums par ceļa zīmju uzstādīšanu Īrijā. Tās ir šauras, specializētas darbības jomas.

Kas būtu jādara, lai cilvēki precīzi pamatotu savu izvēli par Eiropas Savienību un NATO, nevis noliegtu kā visu nezināmo, kas varētu iespaidot viņu dzīvi?

Kas attiecas uz NATO, mazam un vidējam uzņēmējam tālāk par vispārējo konstatējumu, ka saimnieciskā vide tieši šo drošības apsvērumu dēļ kļūs labvēlīgāka, nebūtu jāiedziļinās. Pieņemsim, ka Latvijā ienāktu lielākas investīcijas tamdēļ, ka esam NATO drošības paspārnē. Skaidrs - ja ir lielas investīcijas, lieli pasākumi, tiem apkārt gluži kā ķēdes izaug citi pasūtījumi. Tad radīsies domino efekts, labvēlīga saimnieciskā vide. Tas mazam un vidējam uzņēmējam var sniegt dažādas izdevības.

Ar Eiropas Savienību ir daudz sarežģītāk, jo katram jādomā, kā vispirms savu darbību iekļaut konkrētā nozarē valsts mērogā, un jādomā arī saistībā ar reģiona attīstību. Eiropas Savienība mums piedāvās reģionālās attīstības fondus, un te nu katram savā rajonā vajadzētu painteresēties par reģionālās attīstības programmu. Piemēram, Latgalē ir reģiona Attīstības aģentūra. Tur jādodas kontaktēties, iepazīties ar tās darbību un piedāvātajiem pakalpojumiem: kā rakstīt projektus, kā virzīt tos tālāk. Taču mazajam un vidējam uzņēmējam nepieciešama pašizglītība un pašiniciatīva. Lai arī viņš liekas tik aizņemts, turot savu uzņēmumu, kā saka, virs ūdens, ka citam nav laika, šis ieguldījums būs vērtīgs.

Ja jau jums raksta par ļoti dažādiem jautājumiem, Jūrmala noteikti nebūs izņēmums. Vai tāpēc, ka Jūrmala pārvērsta par bagātu cilvēku guļamo rajonu, uzņēmējdarbība saistībā ar atpūtu vairs nav iespējama?

Tūrisms vispār ir bēdu ieleja Latvijā manā izpratnē. Tūrisma potenciāls ne tuvu nav izmantots, un mēs ļoti bēdīgā veidā atpaliekam no kaimiņiem. Tas ir nožēlojami, un nav nekāda iemesla, lai tā būtu. Labi - Igaunijai ir priekšrocības, ir prāmis, blakus milzīga publika Somijā, kam ir nauda un valoda, kas saprotama, ir zemākas cenas. Latvijai pamatproblēma vienmēr bijusi transports. Tas nozīmē, ka vairāk būtu vajadzīgi prāmji, vairāk ūdens satiksmes, gaisa satiksme ir par dārgu, zemes ceļš ir sarežģīts. Lai pie mums no Centrāleiropas brauktu pa zemesceļu, ir jāšķērso daudz robežu, un katrā no tām ir gan korumpēti muitnieki, gan robežsargi, ir rindas un tehniskā infrastruktūra nepietiekamā līmenī, un, cik noprotu, arī bandītisms noteiktos ceļa posmos. Tas viss, protams, traucē. Mūsu ģeogrāfiskajam novietojumam ir zināma pievilcība, un tas varētu būt pat pluss. Latvijas mīnuss ir transporta infrastruktūra, otrs - apmešanās vietas. Trūkst vidēja izcenojuma viesnīcu un viesu namu, kas spētu piedāvāt konkurētspējīgas istabas ar attiecīgu komfortu vidusšķiras ceļotājam. Latvijā ir ļoti dārgas istabas, ar ierobežotu komfortu. Tajā pašā Jūrmalā vajadzīgas investīcijas, lai infrastruktūru uzlabotu tādā līmenī, kas ļautu iegūt labāku kvalitāti par zemāku cenu. Tad vēl jautājums par vīzām. Cik noprotu, Lietuvai bija speciāls režīms ar Krieviju, kas viņiem papildināja ceļotāju pulku.

Daudzi, kas vēlētos atpūsties laukos, pārmet, ka viesu nami ir dārgāki nekā Austrijā un pat Norvēģijā.

Katram, kas iesaistījies uzņēmējdarbībā, ir jārēķinās, vai viņš mēģinās pelnīt ar trīs klientiem gadā, pieprasot viņiem augstu cenu, vai strādās kā, piemēram, Amerikas kontinentā, kas attīstījies pēc pilnīgi cita principa: nolaižot cenu zemāk, vai nu pārdod vairāk preču, vai uzņem vairāk klientu un beigās nopelna vairāk. Latvijā, sākoties privātai uzņēmējdarbībai, daudziem bija nereāls priekšstats par to, kas ir kaut kā vērts. Tā ir viena no mūsu ļaužu problēmām - pārvērtēt gan sava produkta, gan pakalpojuma vērtību. Citādi var pazaudēt konkurētspēju. Man liekas, ka tas jau ir noticis, piemēram, tūrisma jomā. Ja cilvēks, paskatoties internetā, cik viņam izmaksā apmesties laukos Igaunijā, Somijā, Lietuvā, redzēs, ka Latvijā tas ir manāmi dārgāk, kāpēc viņam tur braukt? Viņš brauks citur.

Par konkurētspēju runā arī maizes cepēji, kas ir cukura lietas ķēdes posmā. Vai valstī, pieņemot lēmumus, skatās nevis uz visu ķēdi, bet tikai kādu tās posmu?

Tā ķēde ir bezgalīga. Tajā vienmēr var iestarpināt jaunus posmus. Privātuzņēmuma būtība ir tāda, ka valsts jau to neregulē. Tas ļoti daudziem Latvijā joprojām nav skaidrs. Tikšanās reizēs ar ļaudīm dažādos novados nemitīgi dzirdu šo jautājumu, kamdēļ valsts neregulē to un neregulē te. Ir brīvā tirgus apstākļi, un tādos apstākļos katram pašam ir jādomā, ko viņš var darīt, kā kompensēt, ja kaut kas mainās vienā ķēdes posmā. Nevar gaidīt, ka katru reizi valsts iejauksies un viņam palīdzēs. Jāaizmirst tā doma. Valsts var iejaukties noteiktos līmeņos un noteiktās vispārējās līnijās. Bet privātuzņēmēja pirmais bauslis ir atcerēties, ka viņam jāstāv pašam uz savām kājām un pašam jācenšas paredzēt dažādas neprognozējamas situācijas. Tās bija, būs, un tā tas notiek visā pasaulē.

Kā jūs izlemjat, kurp doties, ja saņemat uzņēmēju uzaicinājumu?

Parasti plānojam reģionālus izbraukumus, un tas dažkārt atkarīgs no tā, kas tur notiek. Piemēram, divas dienas pavadām Latgalē, Zemgalē vai Kurzemē. Tad tur tuvākajā apkaimē cenšamies apciemot pašvaldības, kādu sekmīgu uzņēmumu, varbūt arī tādu, kam tobrīd ir problēmas. Ja vien iespējams, cenšamies piestāt arī kādā zemnieku saimniecībā. Mēģinām tajā reģionā iepazīties ar saimnieciskajām aktivitātēm un, lai ietaupītu laiku, izplānojam, lai vairāk redzētu. Ja nāk kādi aicinājumi, mēs tos krājam un gaidām nākamo reizi, kad būsim tajā apvidū, un tad konkrēto uzņēmumu cenšamies iekļaut programmā.

Kā jūs atšķirat, kad par mūsu uzņēmējiem ārzemnieki saka pieklājības frāzes un kad apbrīns un komplimenti izskan no sirds?

Protams, nevaru galvot, cik viņu teiktais ir patiess. Bet prieks vēstīt, ka ļoti daudzi dažādu zemju uzņēmēji, piemēram, “Baltas” un citu lielfirmu pārstāvji, priecājas par savu darbību Latvijā. Viņi priecājas par profesionālo kvalitāti, par tiem ļaudīm, ar kuriem viņiem ir sadarbība, jo tie ir izglītoti, inteliģenti cilvēki ar lielām darbaspējām. Novērtē mūsu cilvēciskās un profesionālās kvalitātes. Ir bijuši ļaudis, kas teikuši, ka viņiem nav nekādu grūtību tur, kur viņi darbojas. Viņi pelna naudu un ir apmierināti ar savu darbību Latvijā. Diemžēl esmu dzirdējusi arī sūdzības par dažiem aspektiem saimnieciskajā darbībā, jo palaikam ļaudīm nācies sastapties ar korumpētām amatpersonām, ar apgrūtinošu birokrātiju, ar lēno muitas darbu un neadekvātu rīcību. Bet, ņemot visu kopumā, tomēr vēlētos pateikt, kas esmu dzirdējusi ļoti daudz atzinīgu vārdu gan par uzņēmējdarbības vidi Latvijā, gan par tajā iesaistītajiem ļaudīm.

Pastāv uzskats - lai nāk kāds ministrs nākdams, ierēdniecības sistēmu grūti salauzt. Vai tiešām jāpieņem doma, ka šo kārtību ir neiespējams mainīt?

To, ka ir grūti, pierāda rezultāts, cik tālu vienpadsmit gados esam nokļuvuši. Šķiet, progress tomēr ir, ja salīdzinām, kā bija 1990., arī 1992. gadā. Nav jau gluži tik traki kā toreiz, bet nav tik labi, kā mēs vēlētos. Teikt, ka tas ir neiespējami, tā ir viegla atruna. Tas ir attaisnojums atrunāties un neko nedarīt. Filozofiju: tādi esam, un tur neko nevar darīt, kategoriski noraidu. Tā ir neveselīga nostāja. Visu var mainīt, ja vien cilvēkiem pietiek gribas un ir vēlme to darīt. Protams, ne uzreiz. Jābūt gudrai stratēģijai un gudrai taktikai. Un soli pa solim jāiet uz priekšu.

“KAPITĀLS”; pēc M. Šperbergas intervijas “Gribi labklājību? Piedalies!”

Sekojot citiem: “LV” informācijas redaktors Gints Moors

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti.

Pārpublikācijas šeit, “Latvijas Vēstnesī”, – saīsinājumā.