Foto: A.F.I.

Aktieris Rūdolfs Plēpis:

Šobrīd Rūdolfs Plēpis ir jaunās izrādes pārņemts - pretēji režisora Artura Mekša sākotnējām bažām “tas nav Rūda materiāls”, viņš to absolūti pieņēmis kā savējo, jo Vāclava Havela septiņdesmitajos gados rakstītā luga tā sasaucas ar šodienu, ka “ne vārds, ne teikums nav koriģējams vai pārceļams”. Kur nu vēl ciešā saikne ar pretspēlētāju - otru latviešu teātra traģikomiķi Juri Gornavu, kurš lugā atveido ideoloģiski pārliecinātu Komunistu. “Viņi abi ir Dieva doti aktieri!” par Plēpi un Gornavu saka režisors. “Ja ko dara, tad ar visu sirdi.”

“Velkot paralēles ar šodienu, tas, ko attēlojam uz skatuves, atgādina absurda triumfu mūsdienās - kā sava laika disidenti, parakstu vācēji, protestētāji, kuri kā circeņi lēkuši karstos pelnos un bieži dabūjuši pa ādu, pārtop cilvēkos, kas labprātāk paliek stāvam ēnā, jo rezultāts tik un tā ir iepriekš paredzams… Mani sajūsmina, ka Havels uz visu skatās ar grotesku ironiju, netaisot traģēdiju.” Plēpis pasmīn: “Esmu nihilists. Nekad neesmu bijis nevienā partijā, pat Tautas frontē ne. Mani mulsina šīs acumirklīgās ādas maiņas - piemēram, kā partijas funkcionārs pēkšņi kļūst par pārliecinātu taisnības cīnītāju un brīvdomības gara paudēju. Redīsiņu filozofija.” Pie vārda “redīsiņš” Plēpis atceras gadījumu “iz padomju laikiem”: kā viņu pirmo un vienīgo reizi mūžā uzaicinājuši piedalīties valdības koncertā, kā viņš mēģinājumā pārlaimīgs, ar milzu smeķi runājis Ojāra Vācieša dzejoli par redīsiņu un kā viņam pēc tam piezvanījuši - atvainojiet, šinī koncertā varbūt ne… “Pieļauju, ka uz tikko pagājušā politiskā teātra - vēlēšanu - fona mūsu izrāde kādam varētu ļoti nepatikt, lai gan varbūt es esmu ideālists, jo globāli tā neko nemainīs. Šodien viss ir citādi - “toreiz” bija bīstami protestēt, varēja beigties bēdīgi, bet šodien - presē, radio, TV - runā, ko gribi, raksti, ko gribi, viss kā pīlei ūdens.” Tad jau nekas cits neatliek kā norobežoties no naidīgās un neizprotamās apkārtējās vides, ienirstot teātrī kā alternatīvā, tikai savā pasaulē? “Nu ja. Teātris ir mans instruments, ar ko strādāt un operēt. Tāpēc ar smaidu raugos uz aktieriem politikā - mīļie, bet ja nu nav dots? Es, piemēram, gribētu būt ķirurgs, bet, ja man nav ne izglītības, ne dabas dotumu, ko tad - ar zāģīti zāģēt? Pašreiz mums ir daudz tādu cilvēku, kas it kā grib nest, bet nevar celt, kamēr daudzi kompetenti, gudri, pieredzes bagāti cilvēki netiek nekur piesaistīti, jo… viņi nepieder nevienai partijai. Tā tas absurda loks noslēdzas.”

“RĪGAS BALSS”; pēc D. Judinas raksta “Rūdolfs Plēpis pret absurda triumfu”