Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Skanīgi gadi dziesmu vagā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 23.10.2002., Nr. 153 https://www.vestnesis.lv/ta/id/67560

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Kas ir Eiropa, kādai tai vajadzētu būt

Vēl šajā numurā

23.10.2002., Nr. 153

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Skanīgi gadi dziesmu vagā

Latvijas vīru ansamblim “Arājs” 30 gadi

Jūsu dārgums ir Jūsu dziesma

Paldies Mārai Skridei, Ventim Zilbertam, Annelei un visiem arājiem par dāvanu – dziedošo bruņurupuču grāmatu!

Esat tas retais kolektīvs Latvijā, kas var lepoties ar savu stāstu grāmatā, kurā kā albumā esat vārdos fotografējuši savas kopīgās gaitas.

Šie 30 gadi apliecina, ka Jūs joprojām nesat to dzirksti, to kopīgo interesi, kas satur kopā, kas neļauj izirt pa malu malām – tas ir spēks un bagātība, kas ar gadiem iegūst tikai lielāku mirdzumu.

Jūsu dārgums ir Jūsu dziesma, kas ir nozīmīga daļa no dzīves Jums, Jūsu ģimenēm un vienmēr ir pārdzīvojums klausītājiem.

Novēlu Jums neizsmeļamu enerģiju, nerimstošu dziesmuprieku un radošus panākumus! Lai skan!

2002.gada 18.oktobrī Vaira Vīķe-Freiberga

Ar grāmatu un koncertu

“... vienu ļoti personisku izsaucienu nevaru neuzrakstīt - kaut man būtu tādi brāļi! Kaut latviešiem vispār būtu vairāk tādu dēlu un meitu kā šīs grāmatas varoņi!” Apgāda “Likteņstāsti” vadītāja Anita Mellupe

Lai pārliecinātos, ka tiešām tā ir, meklējiet un lasiet nule iznākušo Ērika Hānberga grāmatu “Dziedošie bruņurupuči”, no kuras nācis šis un arī pārējie šajā rakstā izmantotie citāti. Šis darbs ir vēstījums par vīru vokālo ansambli “Arājs”, kurš šajās dienās atzīmēja 30 gadu jubileju.

Kāpēc bruņurupuči? Tā savulaik ansambli nodēvējis tā dalībnieks, nu jau nelaiķis Ernests Ābelis, ar to gribēdams pateikt, ka zem ārējās priekšnieku čaulas mīt visnotaļ cilvēciski cilvēki. Ne tikai ar darbiem, bet arī ar nedarbiem un vaļaspriekiem (šajā gadījumā - dziedāšanu).

Pagājušās nedēļas nogalē Latviešu biedrības namā notikušais “Arāja” jubilejas koncerts ir vēl viens apliecinājums visam augšminētajam.

 

Ar spēku no savas tautas, no savas zemes

“Par daudzām ierosmēm un labiem aizsākumiem ir teikts — laiks rādīs. Par šo kolektīvu jāsecina — ir jau parādījis”. Anita Mellupe

Jā, to apliecina kaut šis cienījamais trīsdesmitgadu jubilejas skaitlis. Prāvu laika sprīdi šo kolektīvu dēvējām par padomju saimniecību un kolhozu vadītāju ansambli. No dažādām Latvijas vietām viņi sabrauca uz mēģinājumiem Rīgā, lai vienotos dziesmā. Un ko tur slēpt — īsajās starppauzēs pārsprieda savas saimnieciskās lietas un mazliet “atlaida bremzes” — jutās kā savējie starp savējiem, jo priekšnieks nepārtraukti taču ir kā uz skatuves, viņu vēro un vērtē pat neredzami acu pāri.

Vīri dziedāja zemes dziesmas un tautas dziesmas. Bija populāri un gaidīti ražas svētkos un daudzās citās laucinieku kopāsanākšanās. Īpašu atzinību pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū izpelnījās programma “Senā daina, kļūsti spīva!”, kurā publiku uzrunāja tautas dziesma. Aktrises Elzas Radziņas izpildījums mijās ar vīru dziedājumu. Tā bija saruna par tēvu zemi, mūsu senču Dieviņu un citiem ikdienā sevī turētiem un vārdos neizpaustiem svētumiem. Pat krieviski runājošajā Latgalē zāles bija pārpildītas.

Ansamblis tika uzskatīts par vienu no būtiskākajiem Atmodas priekšvēstnešiem. Tas uzturēja Latvijas lauku dzīvību padomijas laikā. “Arāja” dziesmas skanēja arī barikāžu dienās.

Īpašas pieminēšanas vērta ir ansambļa visu šo laiku vienīgā diriģente Māra Skride. It kā maza, trausla skudriņa, bet šos garos gadus spējusi noganīt un sacementēt veselu baru labi noaugušu, nebeidzamās asprātībās sprēgājošu un neaizrunājamu vīru.

Nu jau gadus desmit kopsaimniecības pieder vēsturei, bet vīri turpina dziedāt. Tiesa, retāk kā ansambļa ziedu laikos, bet viņi joprojām ir pieprasīti.

Par dažiem no kopdziedātājiem jau sakām: in memorium. Tomēr pamatsastāvs palicis nemainīgs.

 

Ar kopīgu dziesmu pret katru sāpi

“Manu mūža darbu — saimniecību — bezsaimnieciski izputināja. Mūs visus — priekšsēdētājus un direktorus — Dainis Īvāns nodēvēja par sarkanajiem baroniem. Daži patiešām tādi bija, bet vairākums godprātīgi sevi ieguldīja lauksaimniecībā. Šāds nopaļājums sāpina.”

Bijušais padomju saimniecības “Skulte” direktors Vidvuds Mangals

 

“Kad nāca Atmoda, jutu, ka esmu vēl vajadzīgs.

...Un biju gandarīts, ka mani uzaicināja stāties Tautas frontē. Rudbāržos man bija tas gods uzvilkt sarkanbaltsarkano karogu.

Kad saimniecība saira, paliku vadīt cūkkopības kompleksu. Laika gaitā nespējām noturēties. Tad es desmit reizes sev jautāju: “Kas ar mani notiek? Kāpēc netieku ar šiem procesiem galā?” Sākumā domāju, ka izdarīju visu pareizi, ka saglabāju to visu. Mēs ar šiem līdzekļiem varētu ražošanu turpināt, taču, kā lai strādā tādā cūku kompleksā, kur par vienu gaļas kilogramu dabū trīsdesmit piecus santīmus? Par simt kilogramiem gaļas saņēmām tikai trīsdesmit piecus latus. Tas lopiņš pie laba saimnieka apēd sešdesmit piecus latus. Rēķini skaidri. Barot ir bezjēdzīgi. Bet es cerēju, ka pēc pāris gadiem lauksaimniecībā viss būs kārtībā. To, ka palaidīs robežas tik traki vaļā un viss nāks iekšā, neparedzēju. Bet turējos, lai maniem cilvēkiem nezūd darba vietas. Un cīnoties iekrāju parādus. Uzņēmumu godam novadīju deviņus gadus, tajā strādāja simt divdesmit septiņi cilvēki, viņiem algas bija labas, taču parādu dēļ dabūjām pasludināt bankrotu. Es visu zaudēju. Man nav kārtīgas pensijas, itin neko nenoprivatizēju. Manis vadīto ražotni, kā mēdz teikt, nopirka par sviestmaizi.

... Pēc visa tā ansamblis ir vienīgā vieta, kur man relaksēties un aizmirsties. Man nav nekādu bagātību, jādomā par ģimeni. Var pienākt brīdis, kad es vīriem pasaku: “Es esmu ar jums kopā, bet es vairs nevaru turpināt, jo man vairs nav naudiņas, par ko aizbraukt līdz Rīgai.”

Bijušais padomju saimniecības “Rudbārži” direktors Arvīds Kalniņš

 

“Ansamblis bija tas, kas deva spēku manas dzīves traģiskā brīdī. Ansamblis mani psiholoģiski sakārtoja. Tas ir neatsverami.

“Arājs” daudziem bijušajiem vadītājiem bija tā vieta, kas palīdzēja pārvarēt kritisko situāciju, kad kolhozi un sovhozi izputēja. Palīdzēja saprast, ka viņi nav pazuduši cilvēki. Daļēji ar to izskaidrojama mūsu turēšanās kopā.

... Ansamblis ir patvērums. Atceros mūsu pirmo prezidentu Aleksandru Batņu. Kad aizgāja pensijā, sēdēja mājās un pa laikam aizgāja makšķerēt. Vienīgais gaišais brīdis, kuram viņš sāka gatavoties jau pirmdienas rītā, bija trešdiena, kad jābrauc uz mēģinājumu. Tā bija viņa dzīve.”

Autoritāte māju un lauku sētu ainavas veidošanā Aivars Lasis

 

Kopsaimniecību likvidācijas un izputināšanas procesu sāpīgi pārdzīvoja daudzi to vadītāji, jo bija taču godprātīgi un ar vislabākajiem nodomiem arts, kopts un būvēts. Tie, kas neatrada salmiņu, kam pieķerties, mierinājumu meklēja glāzītē. Un sabiedrība pamazām zaudēja šos asos un rosīgos prātus. Daudzi no viņiem jau priekšlaikus aizgājuši mūžībā.

Arī dziedošie direktori un priekšsēdētāji nebija no veiklajiem privatizētājiem. Daļa šo vīru šobrīd ir pensionāri ar tikpat pieticīgām pensijām kā vairumam Latvijas ļaužu. Otra daļa — ierēdņi, pagasta padomju priekšsēdētāji, zemnieki un cita veida uzņēmēji. Pirmie uz mēģinājumiem nereti brauc ar sabiedrisko transportu un rūpīgi liek santīmu pie santīma, lai iznāktu biļetei.

Ansamblim pēdējos gados nav naudīgu atbalstītāju. Neatliekamos pastāvēšanas izdevumus veido dziedātāju ikmēneša biedru naudas.

Un tomēr — viņi sabrauc un dzied! Kas mudina būt kopā?

Omulība, dullums, diriģente Mārīte, dziesma, interesanti cilvēki... — apgalvo vīri.

Daudziem šis nav vienīgais vaļasprieks. Vīri makšķerē, medī, kolekcionē, aizrautīgi lasa... Arī katras personības daudzkrāsainība piešķir savu garšu kolektīva sadzīvei un kopdziesmai. Un pa visiem viņi ikdienas sāpi un kreņķus paliek zem akmens.

 

Dzintra Ciekurzne — “Latvijas Vēstnesim”

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!