Latgales podnieku cepļi šajā karstajā vasarā

Projekta vadītāja Gaida Jablovska:

Dzejas uguni svētkos kurināja Andris Vējāns un Vera Gribača. Viņiem līdzās: Antons Ušpelis – jaunākais, attēlā redzamā svečtura autors Foto: Gunārs Krauze — “Latvijas Vēstnesim”

Tieši pirms astoņdesmit gadiem — 1922. gada jūnijā — Rainis savā runā no Satversmes sapulces tribīnes teica tā: “Mani kungi!.. mums ir no ļoti liela svara arī Latgalē kultūru pacelt. Mums nav jāatstāj Latgale novārtā, kā to esam jau daudzkārt darījuši.”

Pēc diviem gadiem viņš Saeimas deputātiem atgādināja: “Cik daudz mums zināms no Latgales kultūras, no viņas literatūras? Ir tāda, un mēs viņu nezinām, ir vēsture Latgalei, mēs pat to nepazīstam, ir uzglabājušās Latgalē tautas dziesmas, tautas garīgās mantas, kuras ļoti labi var papildināt mūsu bagāto krājumu. Mēs par viņām tagad sākam rūpēties, bet man liekas, diezgan maz rūpējamies...”

Kā mēs pēc daudziem gadu desmitiem tagad rūpējamies par kultūras vērtībām? Var rasties jautājums — vai Raiņa muzejam “Jasmuiža”, kas ir Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja filiāle, būtu nepieciešams savu krājumu papildināt ar Latgales keramiku? Te jāatgādina, ka Raiņa muzeju Jasmuižā nodibināja gadu pirms dzejnieka simtgades un 1965. gadā sakarā ar lielo jubileju bija milzīgs apmeklētāju pieplūdums. Nenovēršami sekoja atplūdi. Toreiz par Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja direktoru strādāja Voldemārs Kalpiņš, kura personības šarms, inteliģence un kultūras izpratne nav jāpierāda. Kopā ar domubiedriem viņš rosīgi meklēja ceļus, kā piesaistīt sabiedrības interesi. Talkā nāca mākslas zinātnieks Jānis Pujāts, dramaturgs Gunārs Priede un fotogrāfs Juris Krieviņš. Viņi sāka apzināt un vākt Silajāņu keramiku un Šmulāna velnus, lai iekārtotu muzejā izstādi. Tā 1969. gada augustā tika likti pamati Jasmuižas keramikas kolekcijai.

Bet vai Rainim ir kāda saistība ar tautas mākslu? Atcerēsimies, ka jaunais Jānis Pliekšāns, studēdams Pēterburgas universitātē, iepazinās ar lietuviešu folkloristu, etnogrāfu Eduardu Volteru un, viņa pamudināts, pierakstīja un publicēja Jasmuižas apkaimē dziedātās latgaliešu tautas dziesmas. Savukārt Pleskavas trimdas laikā Rainis sarakstīja apceri par Voltera pētījumiem etnogrāfijas jomā, kuru publicēja laikrakstā “Dienas Lapa”. Dzejnieka māte Dārta Pliekšāne bija apkārtnē izslavēta audēja, un netālās Višķu muižas īpašniece grāfiene Mola brauca un apbrīnoja viņas austo segu krāsu gammu un rakstus.

Ko mēs redzējām 2002. gada vasarā? Latgales laukus ir skārušas būtiskas pārmaiņas. Arvien mazāk kā vēstures liecības saglabājas keramiķu dzīves un darba vietas, arvien mazāks paliek to cilvēku loks, kuri spētu pastāstīt par senajiem trauku apdedzināšanas procesiem, vāpēm, rotājumiem un citiem Latgales keramikai vien raksturīgiem darba noslēpumiem.

Pušas pagastā mēs sastapām aizrautīgus pētniekus, kurus interesē sava novada pagātne. Tās ir Pušas skolas skolotājas Anna Beitāne un Silvija Pīgozne. Mums skolā īsu brīdi bija iespēja iepazīties ar skolēnu zinātniskajiem pētījumiem, un tie sevišķi ieinteresēja profesori Janīnu Kursīti.

Vecmeistara Ādama Kāpostiņa pēdējo gadu dzīves un darba vietu ieskicēja meitas Monikas Šņukutes un dēla Staņislava stāstījums, ko esam fiksējuši arī filmā. Meistara māja Pušas ezera krastā stāvēja līdz 70. beigām. Vēsturiskajā mājvietā vēl kuplo meistara stādītās liepas. Ābeļdārzs gan laika pārbaudi nav izturējis. Un ģimenē palicis maz Ādama Kāpostiņa darbu.

Pētera Tuča kādreizējā cepļa vietā kā vienīgie vēstures liecinieki — tikai lielie koki.

Pušas pagasta Vāciešu sādžā kādreiz strādāja Antons Baugulis. Tur vēl dzīvo sieva Veronika. Mālus, kā lielākā daļa Latgales keramiķu, viņš raka turpat pie mājas. Vislabāk meistaram padevās krūzes, piena podi, medaunieki. Pārdot tos veda uz Dagdas tirgu. Mājā saglabājušies bija daži darbi. Un šeit visskaudrāk izjutām materiālu iepirkumu problēmu. Muzeja krājums ar Antona Bauguļa darbiem netika papildināts.

Emocionāli visspilgtākā diena bija gājiens pa bijušajiem Silajāņiem. Gan tvanīga priekšpusdiena, gan pamatīga lietus šalts, gan patiesi slidens un smags Latgales māls pie kurpju zolēm. Tikai dažiem no mums pietika spēka, lai izlauztos cauri brikšņiem līdz Polikarpa Vilcāna mājai. Īpašs stāsts ir par “Dūbēm”, Jūlijas un Antona Ušpeļu mājām, kur joprojām zied peonijas un zaļo vientuļā priede. Stāvot krūmos pie bijušiem māju pamatiem, atcerējos Ušpeļu mātes viesmīlību un prasmi saturēt kopā lielo dzimtu.

Ludzas diena bija dzestra, Antona Šmulāna velnu meklēšana pielijušā laukā — gan komiska, gan traģiska ar savu skarbumu.

Antona Buivita māju vietā Lielajos Blontos varēja pakāpties uz kādreizējiem māju pamatiem, pavērties apkārt un pacensties neiekrist pusaizgruvušā akā.

Bezgala simpātiska bija sastapšanās ar Viktoriju Diegli — keramiķa Apolinārija Diegļa sievu, kura saprata mūsu nāciena mērķi — kopīgiem spēkiem atkrāmējām malkas grēdu un par lielu pārsteigumu sev un it īpaši Ludzas muzeja darbiniekiem atradām varenu podu, kas tagad papildina muzeja krājumu.

Meistars aktīvi strādājis vēl 60. gados. Darbus vedis uz Ludzas tirgu un izstādēm Rīgā, to visu savienojot ar ikdienas darbu kolhozā. Mākslas zinātnieks Jānis Pujāts Apolinārija Diegļa daiļradi raksturojis tā: “Keramiskās formas un spilgtuma un amata meistarības ziņā viņš ir vadošais Austrumlatgales loka keramiķis. Amatu mācījies ap 1923. gadu kaimiņa, tā laika izcilākā meistara Jāzepa Šmulāna darbnīcā. Apolinārija Diegļa darbus raksturo izkoptās proporcijas un silueta bagātība, klusināts, dziļi latvisks plastiskais rotājums. Dieglis izjūt un atraisa virpotā līkloča rotājošo vērtību. Dažkārt Dieglis traukus rotā ar tikko manāmu gleznojumu.”

Janīna Kursīte aprunājās ar garām ejošiem cilvēkiem un noskaidroja, ka Antona Šmulāna meita dzīvo turpat netālu Ludzas rajonā pie pašas Krievijas robežas. Mums tika uzzīmēts plāns — Ciblā pāri Ilžas upei utt. Mēs, vakaram krēslojot un smagām lietus lāsēm līstot, tiešām atradām šo māju un sastapām Emīliju Šmulāni, bet atceļā braucām klusējot. Tāds smagums bija dvēselē pēc tikšanās ar būtībā ļoti talantīgu cilvēku. Emīlija podniecībai pievērsusies jau bērnībā, visu laiku bijusi līdzās tēvam, skatījusies, kā tēvs veido svečturus, krūzes, velniņus. Atmiņa saglabājusi nostāstus un tikšanās mirkļus ar Lielo Blontu meistariem — vecāsmātes brāli Antonu Buibitu, kaimiņu Apolināriju Diegli un citiem. Emīlija turpināja slavenās Šmulānu dzimtas keramiķu tradīcijas, diemžēl viņas mājā tagad ir tikai viens Šmulānu puķu pods. Emīlijas Šmulānes meita nekad nav redzējusi māti strādājam pie virpas... Un ne jau tāpēc, ka Emīlija nevēlētos turpināt dzimtas tradīcijas. Izsekojot šīs dzimtas likteņiem, var redzēt tās problēmas, kas skārušas Latgales keramikas attīstības gaitu, gremdējušas to. Grūti bijis atrast dzirdīgas un saprotošas amatpersonas. Tagad Emīlija Šmulāne bez darba klusi un bezgala pieticīgi dzīvo savā ģimenē un nesapņo par reālu iespēju vēl kādreiz piesēsties pie virpas. Gribas tomēr cerēt, ka apstākļi varētu uzlaboties. Tad māls viņas rokās atkal kļūtu plastisks, meita Inga būtu labs palīgs un ceplis, tāpat kā tēva laikos, tiktu dedzināts reizi mēnesī. Būtu arī noiets Ludzas tirgū, un ne tikai Ludzā vien. Tēvs esot mīlējis un labprāt dziedājis tautas dziesmas. Vēlās vakara stundās arī Emīlija tās klusi dzied savam priekam. Bagāta dvēsele.

Mūsu pēdējā darba diena bija Viļakas pusē. Ziemeļlatgales keramiku pārstāv saimniecības trauki, mazākas vāzītes un svečturi. Kādreiz Tereškovā un Kazukalnā strādāja rosīgas un spēcīgas podnieku dzimtas — Staņislavs, Broņislavs un Malvīne Locāni; profesionālās meistarības ziņā atzīstamākais Donāts Ārmanis (viņu, kā noskaidrojām, amata noslēpumos apmācījis Jēkabs Dupušs, kura vārdu kopā ar mūs pavadošo Viļakas vēstures zinātāju un entuziastu Jāni Laicānu izdzirdējām pirmo reizi); Antona, Broņislava un Aloiza Ivanovsku dzimta, kura vēlas saglabāt veco podnieku stādītos bērzus, cepļa vietu godā turēt. Nevienai no šīm dzimtām nav sekotāju, Viļakas pusē podnieku aktīvās gaitas pieklusušas.

Babānu māju saimniece Anna mūs ielaida savā pagalmā. Mēs veikli visapkārt pārlaidām savu trenēto skatu un tūlīt devāmies pie puķu podiem. Izmantojot Jāņa Pujāta pieredzi, mēs ļoti uzmanīgi izcēlām augošās, ziedošās puķes no Donāta Ārmaņa darinātā brūnganā poda. Atstājām saimniecei Gunāra Priedes grāmatu “Mans 1984. gads” un jutāmies veikuši labu bārtera darījumu... Kopumā ieguvām gandrīz 30 darbu.