Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ministru prezidents: - intervijā Latvijas Radio vakar, 5.aprīlī. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 6.04.2001., Nr. 56 https://www.vestnesis.lv/ta/id/6715

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ministru prezidenta rīkojums Nr.116

Par darba grupu Ģeodēzijas un kartogrāfijas likumprojekta izstrādei

Vēl šajā numurā

06.04.2001., Nr. 56

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas Radio vakar, 5.aprīlī

Intervija Latvijas Radio 5. aprīļa raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnālists Aidis Tomsons

A.Bērziņš: — Valdības sēdi mēs šoreiz nepabeidzām. Tā bija ārkārtas valdības sēde, kurā mēs runājām par vidēja termiņa attīstības perspektīvu Latvijai un faktiski sākām runāt par dažādiem nodokļiem, par politiku, kādā veidā veicināt Latvijā tautsaimniecības attīstību un vienlaikus sabalansēt, teiksim, ekonomikas attīstību ar sociālo dienaskārtību. Un viens no jautājumiem, kuru mēs izskatījām, bija par sociālās apdrošināšanas maksājumiem jeb sociālā nodokļa apjomu — vai situācijā, kad pietiekami liels sociālā budžeta deficīts vēl ir uzkrāts no iepriekšējiem gadiem — kopā 90 miljoni, mēs varam atļauties samazināt sociālā nodokļa likmi, kā bija plānots, ar nākamā gada 1.janvāri. Un tur mēs galīgu lēmumu nepieņēmām, mums ir jākonsultējas ar darba devējiem, jo Brīvo arodbiedrību savienība savu viedokli jau faktiski ir paudusi, bet trīspusējā padomē šis jautājums ir jāpārrunā, un tad mēs pieņemsim lēmumu. Bet kopējā noskaņa bija tāda, ka uz šo samazinājumu pagaidām nevajadzētu iet. Otra lieta — mēs faktiski pieņēmām lēmumu, ka arī sociālā nodokļa maksājuma pārdali nevajadzētu mainīt, — lai paliek viss tā, kā šobrīd ir, kad 9 procentus maksā pats darba ņēmējs un pārējo visu samaksā viņa darba devējs. Tātad šādi lēmumi jau ir pieņemti, mēs vēl turpināsim diskusijas par daudziem citiem nodokļu veidiem.

Runājot tikai par šiem diviem, pirmais — nesamazināt sociālo apdrošināšanu, tas, protams, varētu būt nepatīkamākais darba devējam, vai ne? Un patīkamākais?

A.Bērziņš: — Godīgi sakot, tā sociālā nodokļa likme jeb apdrošināšanas maksājuma likme jau nav nekāds pašmērķis, kāpēc to savulaik samazināja. Kādreiz tā bija 38 procenti, un tad pakāpeniski mēs to mazinājām. Ideja bija vienkārša — salāgot jeb izlīdzināt apmēram darbaspēka izmaksas šajā telpā — Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, jo tas tieši ietekmē arī investīciju pieplūdumu.

Par to, ka šī filozofija un pieeja ir pareiza, jau liecina kaut vai fakts, ka pagājušajā gadā vien investīciju pieplūdums Latvijā ir nedaudz pāri par 5 procentiem no iekšzemes kopprodukta — tā ir ļoti pozitīva un laba zīme.

Bet jūs pagaidām domājat tomēr to apturēt?

A.Bērziņš: — Nē, mēs jau neko neapturēsim, mēs faktiski atstāsim visu tādā stāvoklī kā pašlaik, nesamazināsim vēl uz priekšu.

Cik ilgi tāds stāvoklis varētu palikt tā, kā jūs sakāt, — stiept termiņu garāku?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka kādus divus gadus tā varētu būt, bet mēs par to galīgi vēl neesam izlēmuši, mēs runāsim ar darba devējiem un ar Latvijas Darba devēju konfederāciju, ar Brīvo arodbiedrību savienību.

— Ja runājam par to pārējo, tad kāda izskatās perspektīva tuvākajiem pieciem gadiem?

A.Bērziņš: — Principā ir jāskata darbaspēka izmaksas. Latvijā, Lietuvā, Igaunijā faktiski darbaspēka izmaksas, salīdzinot ar Eiropas Savienības valstīm, ir mazākas, krietni mazākas šobrīd. Tā ka visas šīs lietas ir jāsakārto un kaut kādas straujākas kustības jāmēģina veikt tad, kad būs skaidrs, kurā gadā mēs esam Eiropas Savienībā, tad mums vajadzēs mēģināt kaut kā harmonizēt, jo no mums to, protams, prasīs.

Bet jūs skatījāt, ne tikai sociālās lietas, darba lietas, bet vispār budžeta fiskālo politiku nākotnē, vai ne?

A.Bērziņš: — Tieši tā! Bet es gribu teikt, ka visās šajās lietās, protams, vissvarīgākais ir Latvijas valsts nacionālās intereses, un mūsu nacionālās intereses šobrīd liek mums pieņemt šādu lēmumu — ļoti konkrēti atstāt spēkā esošo stāvokli, lai izlīdzinātu sociālā budžeta deficītu un lai reāli nodrošinātu, piemēram, inaudas resursus, apjomus, lai mēs varētu indeksēt pensijas un darīt visas pārējās lietas.

Viens jautājums tikai. Protams, jūs tā redzat perspektīvas un apņematies rīkoties tālāk. Kā tas varētu izskatīties turpmākos piecus gadus? Vai nebūs tā, ka nāks citi pie varas, jo valdības jau nav mūžīgas, kā mēs zinām, un tad tas viss ir "kaķim zem astes"?

A.Bērziņš: — Bet, šajā amatā strādājot, jau nevar domāt kaut kādus piecus sešus mēnešus uz priekšu, ir jādomā vienus piecus vai desmit gadus uz priekšu, un tad arī cilvēki to sāk saprast.

Par klausītāju jautājumiem, es droši vien sākšu ar pagājušās reizes jautājumiem. Mums palika daži klausītāju jautājumi nepajautāti, droši vien vajadzētu pievērsties tiem. Viens ir par recepšu zālēm: tā jaunā sistēma, kas būs no 1.maija, — vai tā nav vienkārši dakteru lobēšana?

A.Bērziņš: — Nu nav. Tā faktiski ir zāļu tirgus sakārtošana. 31 procents no visām zālēm paliks zāles bez receptēm, un tas ir faktiski otrais labākais rezultāts Eiropas Savienībā — 32 procenti ir vienīgi Šveicē vēl. Pārējās visās valstīs ir stipri mazāk. Piemēram, Zviedrijā tikai 11 procentus zāļu var nopirkt bez receptēm. Bet Labklājības ministrijai ir dots uzdevums izskaidrot visu sīki un smalki, vēlreiz apskatīties, kā ir ar tām receptēm — vai tās ir jāatstāj aptiekā, vai varbūt recepšu kopija paliek aptiekā; kā izdarīt, lai cilvēki maksimāli maz to justu un lai viņiem būtu ērti.

Vienīgi dakteri saka: — rindas pie ārstiem ir pusotru nedēļu garas, piemēram, šobrīd nokļūšana pie ģimenes ārsta nav tik vienkārša.

A.Bērziņš: — Bet cilvēkam jau ir tiesības izvēlēties savu ģimenes ārstu...

Rīdziniekiem droši vien tā nebūs problēma, tā varētu būt problēma tiem, kas dzīvo ārpus lielajām pilsētām.

A.Bērziņš: — Nu, ja ir kāda nopietna slimība, tad pie ārsta jāiet šā vai tā, lai dabūtu nozīmējumu uz slimnīcu. Ja tās ir vienkārši iesnas, tad šādas zāles varēs nopirkt arī bez receptēm.

Bet, ja tās būs auss sāpes, tad, izrādās, ne vienmēr.

A.Bērziņš: — Nu, ne vienmēr, un ne visas, bet kaut kādas jau varēs.

Labi, nākamais jautājums par invalīdiem, un tas bija tāds: vai tā nav diskriminācija invalīdiem, ja viņiem pārrēķina pensiju tikai tad, kad viņi sasniedz vecuma pensiju. Teiksim, cilvēks ir redzes invalīds, viņam jāmaksā sekretāram, pavadonim, visiem pārējiem cilvēkiem, kas piepalīdz, bet viņam šī ierobežošana.

A.Bērziņš: — Kas attiecas uz sociālo palīdzību, tad tā ir viena lieta; kas attiecas uz invaliditāti, tad tiešām šodien likumā tā ir noteikts, ka cilvēkam, sasniedzot pensijas vecumu, tiek maksāta pensija, nevis vairs invaliditātes pensija. Invaliditāte — tas ir stāvoklis, kas cilvēkam neļauj pilnvērtīgi strādāt, tāpēc līdz ar šo vecuma robežu invaliditāte kā tāda beidzas.

Viens jautājums ir no interneta: kāpēc pilsoņiem nav brīvas bezmaksas pieejas normatīvo aktu informatīvajai sistēmai? Iedzīvotāji maksā nodokļus valdības uzturēšanai un arī šo normatīvo aktu, dokumentu izstrādei, bet iepazīties ar tiem internetā bez maksas nav iespējams — tā jautā Ivars.

A.Bērziņš: — Ir iespējams. Faktiski salīdzinoši neilgu laiku, bet nupat visu normatīvo datu bāze ir brīvi pieejama internetā un pilnīgi visiem bez maksas. Vienīgi jāsamaksā šī interneta lietošanas maksa.To mēs izdarījām burtiski pēdējo mēnešu laikā, un šī iespēja pašlaik ir.

Un tā ir jūsu, valdības, mājaslapa?

A.Bērziņš: — Nē, tā nav valdības mājaslapa, tā ir "Latvijas Vēstneša" mājaslapa — tur ir pieejama pilnīgi visa informācija, visa datu bāze.

Tādā gadījumā acīmredzot klausītājam vienkārši ir jāmeklē. Bet tagad, piedodiet, nāksies par zirgiem mazliet parunāt, mums Laubertes kundze zvanīja...

A.Bērziņš: — Man nav bijis neviena zirga mājās.

Es neredzēju vakardienas "Panorāmu" un arī nevaru spriest, bet ir laikam tiesas spriedums par Bušmeisteres zirgiem, kuri ir kaut kādā veidā uzkopti, bet, nu jāatdod valstij. Tiem cilvēkiem, kas tos līdz šim kopuši, nekas nepienākas par kopšanu. Jautājums ir: kur valsts tos liks, varbūt valsts var atdot tiem kopējiem atpakaļ?

A.Bērziņš: — Vispirms jāsaka paldies tiem cilvēkiem, kas šos zirgus no tāda ļoti bēdīga stāvokļa ir glābuši. Es arī neesmu redzējis vakardienas "Panorāmu", bet vienkārši gribu teikt, ka tiesas spriedums ir tiesas spriedums, tas stājas spēkā noteiktā kārtībā, un, ja šiem cilvēkiem ir bijuši izdevumi, šos zirgus uzturot, kopjot, tad viņiem, protams, ir jāmēģina vērst šo tiesas spriedumu sev par labu un sniegt attiecīgu apelāciju, pieprasīt, varbūt sniegt blakussūdzību. Ja ir tiesas spriedums, tad tikai un vienīgi caur tiesu var šo spriedumu mainīt.

Droši vien jautājums ir par to, ka valsts jau arī šīs attiecības tālāk ar cilvēkiem droši vien var regulēt ne tikai caur tiesu.

A.Bērziņš: — Nu, valsts mantas caur Ministru kabinetu var nodot bezatlīdzības lietošanā citiem. Ja tiktāl nonāks, es gribētu teikt, ka Ministru kabinetam nebūtu nekādu iebildumu šo jautājumu tā izskatīt, ja jautājums būtu labi sagatavots un kvalificēti novērtēts. Droši vien Zemkopības ministrija varētu piestrādāt pie šī jautājuma sagatavošanas.

— Zvanīja viena klausītāja un jautāja: Požarnovs esot solījis, ka priekšlaicīgi pensijā aizgājušajiem varētu būt paaugstinātas šīs pensijas.

A.Bērziņš: — Neizklausās pēc Andreja Požarnova, bet jāmēģina tomēr šim cilvēkam meklēt informācijas avotu. Katrā gadījumā filozofija ir pilnīgi otrāda — tie cilvēki, kas priekšlaikus pensionējas, kamēr viņiem pienāk īstais pensijas vecums, saņem ierobežota apjoma pensiju, un pēc tam tā tiek viņiem pārrēķināta un maksāta pēc faktiskā viņu maksājuma apjoma sociālās apdrošināšanas sistēmā.

Tajā brīdī, kad ir sasniegts šis pensijas vecums — 62 gadi?

A.Bērziņš: — Tieši tā.

Vēl nedaudz par dzīvniekiem būs jāparunā — par mutes un nagu sērgu. Klausītāja zvanīja un jautāja: kādu atbildību uzņemsies valsts ierēdņi, ja patiešām slimība sāksies Latvijā, jo viņa saka — cilvēki darbā uz Īriju braucot, humānā palīdzība no Anglijas tiek vesta, ziedi no Holandes ievesti utt., utt.

A.Bērziņš: — Šeit no ierēdņiem — un ar ierēdņiem es saprotu gan robežsargus, gan muitniekus, gan visus pārējos cilvēkus, kas strādā gan uz robežām, gan citādā veidā nodrošina pilnu dezinfekciju un drošību — ir ļoti daudz kas atkarīgs, bet ne tikai. Ir jau vēl tādi dzīvnieki kā putni, kas lido no vienas valsts uz otru, un ļoti daudzi citi faktori, kas ietekmē šīs sērgas izplatīšanos. Katrā gadījumā Zemkopības ministrija ir sagatavojusi speciālu pasākumu kompleksu, un pašlaik izskatās, ka varbūt izdosies mums izvairīties. Vismaz mēs darām visu, lai izvairītos no šīs sērgas, jo tas ir ļoti nopietni. Galvenokārt tas var ietekmēt lauksaimniecības attīstību un ne tikai šai konkrētā gadā, bet vairākus gadus uz priekšu. Piemēram, ja valstī sāk vakcinēt dzīvniekus, tas nozīmē, ka apmēram divus gadus Latvijas gaļu vai preces citas valstis var atteikties importēt. Tas nozīmē, ka mēs esam ļoti ieinteresēti, lai šī sērga šeit nenonāktu, un tas pats ir, protams, jāievēro katram zemniekam, katram cilvēkam, kuram ir kāds ganāmpulks. Pirmkārt, viņš nedrīkst laist nevienu svešu cilvēku savā kūtī; viņam vajag maksimāli norobežoties, nošķirt visas tās lietas, kas saistītas ar kādiem ārējiem kontaktiem, un tā tālāk, bet to visu, kā es zinu, Zemkopības ministrija jau ir daudz un plaši skaidrojusi.

Jā, vienīgi tas jautājums ir reizē arī sāpīgs un koks ar diviem galiem. Tiem cilvēkiem, kas ved tās lietotās drēbes, tas ir bizness, bet dažiem cilvēkiem — vienīgā iespēja apģērbties, jo tās ir lētas drēbes utt.

A.Bērziņš: — Es neesmu speciāli interesējies par šo jautājumu, bet šeit acīmredzot ir kāda noteikta loģika, kāpēc tā ir izdarīts. Ja tas tā nebūtu, tad droši vien šāds lēmums nebūtu pieņemts.

— Jautājums, kurš droši vien radies pēc vakardienas Valsts prezidentes vizītes cietumā, klausītājs jautā: kas valstij ir svarīgāks — slimnieki vai noziedznieki? Noziedzniekiem valsts tērējot dienā trīsarpus latus, slimniekiem — tikai pusotru latu.

A.Bērziņš: — Nu, es šādā veidā neesmu to skaitījis, bet ir jau taisnība — slimnieki nav jāapsargā, slimnieki ir jāārstē. Tas naudas daudzums, kas mums ir gan slimnīcām, gan dažādām citādām valsts pārvaldes institūcijām, tai skaitā cietumiem un visai šai administrācijai dažādās valsts institūcijās, protams, ir nepietiekams. Mums vienkārši ir jāatrod veids, kā soli pa solim šos jautājumus sakārtot un uzlabot.

— Jums pirmdien būs arī tikšanās?

A.Bērziņš: — Nē.

Jautājums ir jums: medicīnas māsas lūdz tikšanos ar jums pirmdien, iespēju vēl satikties un aprunāties, jo viņām it kā otrdien jālemj par to, būs streiks vai nebūs. Jūs piekritīsit šādai sarunai vai ne?

A.Bērziņš: — Protams. Es esmu vienmēr gatavs ar visiem tikties. Labklājības ministrs ir iesniedzis savus sagatavotos priekšlikumus, mēs tos pirmdien izskatīsim Komitejā. Acīmredzot kaut kāda loģika ir tikties vai nu pēc Komitejas sēdes, vai māsas, ja ļoti vēlas, var pat piedalīties šajā Komitejas sēdē un arī izteikt savus viedokļus.

Jūs cerat, ka izdosies kompromisu atrast?

A.Bērziņš: — Jāatrod, jāatrod. Problēmas nevar atstāt nerisinātas, tās vienkārši ir jārisina — tā vai citādi.

Man ir daži jautājumi par Rīgas domi un to situāciju, kāda tur šobrīd izveidojusies. Tas gan atkal, kā jūs atzīstat, ir nedaudz politisks jautājums, un tas skar vairāk "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK, tomēr — šajā partijā, kā mēs dzirdam, visu laiku ir zināma šūpošanās. Tur ir tādi cilvēki, kas grib šo varu iegūt, un tādi, kas to negrib. Pagājušajā ceturtdienā, kad jūs bijāt šeit, studijā, jūs teicāt — tie pirmie cilvēki, kas tur ir lūgušies pēc šiem amatiem, būs tie, kas acīmredzot balsojuši par Dolgopolovu. Vai jums šāds uzskats ir palicis vēl šodien?

A.Bērziņš: — Nu, tas bija izteikts tikai pieņēmuma formā, bet es pieļauju, ka tiešām kaut kādas līdzības vai kopsakarības tur ir. Tas ir mans viedoklis, jo aizklātā balsošanā jau neviens nekad nevar precīzi pateikt, kurš par kuru ir balsojis.

Jūs arī savulaik strādājat Rīgas domē. Amati — kur tur ir tā interese?

A.Bērziņš: — Pirmkārt, komitejas vadītājs saņem algu un viņam ir mašīna, viņš faktiski ir ministrs pilsētā — viņam ir ministra funkcijas, viņš atbild par veselu nozari, un no viņa, protams, arī prasa atbildību par veselu nozari. Acīmredzot tur slēpjas šī pievilcība.

Nu jā. Salīdzinot valdību un Rīgas domi — kur, jūsuprāt, vairāk prasa atbildību? Šajā brītiņā domājot tieši — kur jūs jutāt lielāku spiedienu no žurnālistiem, no sabiedrības?

A.Bērziņš: — Jāsaka godīgi, ka spiediens ir nedaudz atšķirīgs abās vietās. Abas šīs vietas ir ļoti atbildīgas, bet, protams, pilsētā šie jautājumi ir tādi nedaudz piezemētāki — tur tu ļoti konkrēti vari atrisināt problēmu, salīdzinoši ātri vari pieņemt lēmumu. Valdībā šis process ir daudz garāks, sarežģītāks, politizētāks, un arī tā iespēja ir mazāka, jo, teiksim, nav iespējams pašiem apstiprināt budžetu — ir jānāk uz Saeimu, ir garas diskusijas, gara procedūra. Otrais ir tas, ka, protams, domē ir vairāk tādas likumdošanas iniciatīvas un likumdošanas jautājumi, Ministru kabineta noteikumi, jautājumi, kuriem nav tādas tiešas ietekmes uzreiz, kuri varbūt ilgākā laika periodā strādā un dod kādu labumu, un tad ir iespēja kaut ko pagrozīt, pamainīt sakārtojot. Jo tas, kas tur ir jādara, — tā ir mūžīgā sacensība ar uzņēmējiem, kuri, piemēram, nevēlas maksāt nodokļus, un tad mums jāsacenšas ar viņiem gudrībā, kā izdarīt tā, lai viņiem būtu pietiekami liela motivācija maksāt nodokļus; un kā tos, kuri ļaunprātīgi izvairās, piespiest maksāt nodokļus.

Tā kā jūs teicāt, ka Rīgā tā situācija ir nedaudz vieglāka, vai nav žēl, ka jūs šoreiz esat palikuši malā no tā visa?

A.Bērziņš: — Nu, tas ir ļoti nosacīti. Es nedomāju, ka palikuši malā. Visi deputāti strādā komitejās, visi var aktīvi līdzdarboties.

Bet viņiem nav mašīnas un nav alga tā labākā!

A.Bērziņš: — Tas jau ir mīts, ka "Latvijas ceļš" vienmēr ir rāvies pie varas. Mēs neesam gājuši ne Andreja Krastiņa valdībā savulaik, ne Ziedoņa Čevera valdībā, mēs arī pašlaik ļoti konkrēti un konstruktīvi esam pozicionējušies atbilstoši partijas uzskatiem un principiem. Mēs tā vienkārši, bez jebkādiem principiem — ka tik būtu kaut kur pie varas — nedarām.

Jūsu partijai tas nāks par labu šoreiz pasēdēt opozīcijā?

A.Bērziņš: — Grūti pateikt. Es domāju, ka visas lomas ir jāizmēģina, nevar jau būt vienmēr tikai pozīcijā. Kaut gan es domāju, ka, strādājot pozīcijā, mūsu deputāti ļoti, ļoti daudz laba varētu izdarīt, viņiem nebūtu vajadzīgs šis iešūpošanās periods, mācīšanās periods. Es domāju, ka ļoti daudziem pašlaik ievēlētajiem domes komiteju vadītājiem, kuriem nav šīs pieredzes, vajadzēs kādu gadu iešūpošanās periodu, lai saprastu kopīgās likumsakarības, teiksim, pilsētas saimnieciskajā vai organizatoriskajā struktūrā — kāda izskatās tā viņu pārraudzībā vai pakļautībā atdotā joma, kur tur ir problēmas, kā tās risināt, kā nodibināt kontaktus ar tiem cilvēkiem, kuri faktiski reāli šos jautājumus risinās pēc tam, kad ir pieņemti kādi domes lēmumi. Tā ka tā ir tāda runga ar diviem galiem.

Kas tagad ir "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK pozīcija vai opozīcija, kas tas īsti ir?

A.Bērziņš: — Nu, grūti pateikt. Es domāju, ka pirmkārt jau "Tēvzemei un Brīvībai" pašai ar šo jautājumu ir jātiek galā. Tā problēma, protams, ir pašas partijas iekšienē — cik lielā mērā partija jau ir gatava iet uz kompromisiem, vai tā ir gatava uz tādu nenoteiktu pozīciju, ka, teiksim, pastāv kādi līgumi, kuri tiek slēpti viens no otra, un ir kaut kādi trešie līgumi, kuri atkal pirmajiem netiek rādīti. Man tā liekas tāda dīvaina un nedaudz komiska situācija.

Jūsuprāt, tā varētu arī būt — partijas cilvēku gribēšana tomēr sēdēt šajos krēslos un braukt ar tām mašīnām?

A.Bērziņš: — Es pieļauju tādu varbūtību. Bet otra lieta, ko es skaidri un gaiši redzu, ir pilnīgi pretēja rīcība, nekā bija solīts priekšvēlēšanu kampaņas gaitā, kad teica — mēs samazināsim birokrātiju, mēs likvidēsim administratīvos amatus. Faktiski situācija ir pilnīgi pretēja. Tiek veidota koncepcija, kur ir vairāki priekšsēdētāja vietnieki domē, kuri faktiski ne par ko neatbild, kuri nav vienlaikus komiteju vadītāji. Es savā laikā teicu tā — nu, nevajag man atbrīvotus vietniekus, kuri ne par ko neatbildēs, staigās apkārt, dos kādam norādījumus, runās, bet no kuriem faktiski neko prasīt nevarēs, tāpēc katrs vietnieks būs arī attiecīgas komitejas vadītājs un atbildēs par savu jomu, par savu nozari, un, ja viņam vajadzēs uzlikt kādus papildu pienākumus, tad es vienkārši to izdarīšu. Man liekas, ka tā shēma bija pareizāka nekā tā, pie kuras pašlaik strādā esošā koalīcija.

Un visbeidzot. Jūs bijāt Zviedrijā šajā nedēļā un tikāties ar Zviedrijas premjeru. Ja būtu jāapkopo tās sarunas rezultāti.

A.Bērziņš: — Faktiski Zviedrijas premjers mūs informēja par to, kā ir noritējis Stokholmas sammits. Viņš stāstīja par to, kāda ir Eiropas Savienības valstu pozīcija attiecībā uz paplašināšanos, un viņš ļoti paslavēja Latviju un Lietuvu par to progresu, kāds ir panākts — it īpaši pēdējā pusgada laikā, kad ir vērojams diezgan straujš izrāviens uz priekšu. Un viņa pozīcija bija tāda: ja mēs tā turpināsim, tad droši varam cerēt, ka būsim to valstu grupā, kuras reāli varēs sākt iestāšanās procesu Eiropas Savienībā.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!