Par sabiedrības veidotu arhitektūru

Arhitekts Andrejs Andersons (Austrālija):

Arhitektūra ir brīnišķīga profesija, kas Latvijā, protams, ir daudz grūtāka nekā Austrālijā. Var redzēt, ka cilvēkiem ir grūti gājis. Starp citu, padomju laikos te tapa izcila arhitektūra, daudz labāka nekā tagad. Piemēram, Martas Staņas dzīvokļu māja Brīvības ielā ir brīnišķa (dzīvojamo ēku Brīvības ielā 313 M. Staņa projektējusi kopā ar arhitektiem I. Jākobsonu un H. Kanderu - “LV”). Nav daudz tādas sievietes arhitektes pasaulē, kas spētu to, ko viņa. Staņas idejas bija ļoti spēcīgas.

Mani iepriecina un pārsteidz lidostas ēka. Staigājot pa pilsētu, es pirmām kārtām ievēroju to, kas ir publisks - ielas, parki, muzeji un vides kvalitāte kopumā. Lieliska privāta pasūtījuma ēka nav tik svarīga. Diemžēl ir dažas lietas, kas neiepriecina, piemēram, kafejnīca ar plastmasas lietussargiem un krēsliem Domas baznīcas priekšā. Tā pazūd Vecpilsētas mistērija. Krēsls un galds ir zināma izvēle, nevis vienkārši plastmasa. Kafejnīca pie katedrāles nav smalkjūtīgi. Arī Līvu laukums kā laukums faktiski vairs neeksistē. Ir dažas lietas, kas man Latvijā patika padomju iekārtā. Agrāk, braucot uz Jūrmalu, pa ceļam bija skaistas pļavas un tīrumi. Tagad tur ir ļoti nekvalitatīva apbūve - supermārketi. Žēl, ka tīrā un skaistā Rīga desmit gados ir sabojāta. Supermārketu taču var novietot kaut kur citur. Blokmāju izvietojums Rīgā ir ļoti labs, jo tūristam tās nemaz nav redzamas. Mikrorajoni netraucē atklāt centra pilsētbūvniecisko raksturu. Tagad ļoti īsā laikā prastas komerciālas būves visu sabojā.

Latvija nav bagāta Rietumu valsts, tāpēc ir žēl, ka līdzekļi bieži tiek nelietderīgi tērēti. Vai tiešām katrā mājā ir jābūt mobilajam telefonam? Man liekas, ka agrāk latvieši lepojās ar vienkāršību. Tagad cilvēki grib izrādīt bagātību. Jūrmalā līdzās ļoti glītām mājām ir arī pilnīgs ārprāts - pasaulē būtu grūti ko tādu atrast. Man ļoti patika raksti par sešdesmitajiem gadiem žurnālā “Latvijas Arhitektūra”, kas rādīja, ka par spīti grūtībām Latvijā bija lieliski interjeri un bija tāda Marta Staņa. Tas bija labs modernisms.

Man ļoti žēl, ka “Jūras pērle” ir nojaukta. Tā bija unikāla celtne. Normenam Fosteram varbūt būtu labākas detaļas, bet arhitektūra šai ēkai bija daudz spēcīgāka. Varētu teikt, ka tur nav nekā latviska, taču tā ir spēcīga celtne. Latvija ir daudz zaudējusi, ļaujot iznīcībai tādu ēku.

Okupācijas muzeju vajag atstāt, taču kaut kas tam ir jābūvē klāt, lai uzlabotu telpisko vidi Rātslaukumā. Starp citu, tas ir ārprātīgi, ka blakus piemineklim ir nolikts kiosks. Vai tā ir politiska provokācija? Strēlnieku piemineklis ir mākslas darbs un vēstures sastāvdaļa. Izķēmot pieminekli ir nepieklājīgi. Tas kiosks varētu būt desmit metrus tālāk un nebūtu nekādu problēmu. Man ļoti patīk, ka trolejbuss pietur pie pieminekļa.

Sakārtotā transporta sistēma ostas malā Sidneju padara skaistu, Vecrīgā krastmala ir pilnīgi mirusi vieta.

Rīgai būtu interesanta ideja vecas rūpnīcas pārbūvēt par muzejiem un izglītības iestādēm. Domāju, ka nevajadzētu atdarināt Bilbao, tas būtu smieklīgi un nevajadzīgi, jo Rīga ir unikāla pilsēta. Bibliotēka otrā pusē ir laba ideja, bet sensācija centrā nav vajadzīga. Cilvēki mēģina izdarīt pārāk daudz ar ierobežotiem līdzekļiem un neredz, ka svarīgāk ir saglabāt pagātnes mantojumu. Rīgai ir arī spēcīgs tēls - panorāma ar torņiem. Nav vajadzīgs meklēt neko citu.

Es nezinu, vai tik ievērojamu vietu kā Esplanādes parks var atļauties apbūvēt. Varētu apgūt māju, kas atrodas pretī Mākslas akadēmijai un tagad brūk kopā. Tas būtu lētāk un labāk. Muzejam nav vajadzīga piebūve, jo to tāpat varētu uztaisīt par pirmklasīgu muzeju ar labu interjeru un, piedodiet, citiem cilvēkiem pie durvīm un kases. Muzejs tagad ir pilnīgi mirusi vieta.

Es nezinu, vai man pietiktu pacietības šeit strādāt. Visvairāk es vēlētos redzēt smalkjūtīgāku attieksmi pret to, kas Rīgā jau ir. Tajā pašā muzejā ir par daudz gaismas. No pieredzes zinu, ka mākslas darbiem tas par labu nenāk. Muzejā stāv vaļā logi, no ielas nāk iekšā putekļi, un Latvijas mākslas mantojums šādos apstākļos iet bojā. Kultūras mantojums ir ārkārtīgi labs, tādēļ nav pareizi, ka ielas putekļi to sabojā. Muzejs ir jāuztur, jo tas radītu entuziasmu. Kāpēc tas muzejs ir tukšs? Kāpēc tur nav neviena jauna cilvēka? Visos muzejos pie ieejas ir kafejnīca, un tas aicina iekšā. Ir jārada iespaids, ka muzejā notiek kas jauns un kas tāds, kas dzīvi varētu padarīt interesantāku. Tas ir daudz svarīgāk nekā būvēt jebkuru piebūvi. Es to nevarētu teikt par Operu, kas ir dzīva iestāde.

Vidzemē ir ļoti glītas lauku mājas. Mani iepriecina Ungurmuiža, jo tur ir redzams, ko var izdarīt inteliģenti cilvēki apstākļos, kad ir ierobežoti līdzekļi. Ungurmuiža ir labs konservācijas piemērs, jo tur nav mēģināts māju atjaunot. Liepājā ir brīnišķīgs tirgus, kas ir daudz labāks par Rīgas lepno tirgu. Es nezinu, kam ienāca prātā brīnišķīgos paviljonus sabojāt ar smieklīgajām būdiņām. Kāpēc nabadzīgākā Liepāja var darīt daudz labāk? Tai pilsētai ir kaut kāda kultūra. Varbūt tāpēc, ka ir mazāk līdzekļu, cilvēki vairāk domā.

“DIENA”

“LV” izziņa: Andrejs Andersons dzimis 1942. gadā Rīgā. Viņš ir pazīstamā būvuzņēmēja Ludviga Neiburga un Rīgas pilsētas galvas Alfrēda Andersona mazdēls. Beidzis Sidnejas universitāti Austrālijā, maģistra grādu ieguvis Jeila universitātē ASV. Sākumā strādājis Lielbritānijā, pēc tam Austrālijā. Kopš 1989. gada ir viens no direktoriem projektēšanas firmā Pedle Thorp & Walker”, Jaundienvidvelsas štata valsts arhitekts. Apbalvots gan ar valsts ordeņiem, gan ar arhitektu savienības balvām. Nozīmīgākie darbi: Mākslas galerijas pārbūve un piebūve, Valsts bibliotēkas paplašinājums, Parlamenta ēkas piebūve, Sidnejas līča krastmalas pārbūve, Kultūras centrs Sidnejas piepilsētā Perametā.