Lai kopīgi spētu veicināt enerģijas piegādes drošību

Piektdien, 27.septembrī, Ventspilī notika konference par enerģijas piegādes drošību Baltijas reģionā

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV” Ventspilī, 27.septembrī, konferencē “Enerģijas piegādes drošība Baltijas jūras reģionā Eiropas Savienības paplašināšanās kontekstā”: Latvijas satiksmes ministrs Anatolijs Gorbunovs, Ministru prezidents Andris Bērziņš; vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Vladimirs Makarovs, Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Andris Liepiņš un valsts sekretārs Kaspars Gerhards (augšējos attēlos); Vācijas Transporta, celtniecības un dzīvokļu jautājumu ministrijas parlamentārais sekretārs Stefans Filsbergs, Somijas Tirdzniecības un rūpniecības ministrijas Enerģijas tirgus un vides nodaļas vadītāja vietas izpildītājs Juko Varjonens; Igaunijas ekonomikas, transporta un komunikāciju ministre Līna Tenisone un Dānijas Eiropas lietu ministrs Bertels Holders

27. septembrī Latvijas lielākajā ostas pilsētā Ventspilī pulcējās deviņu Baltijas jūras reģiona valstu valdību pārstāvji, lai kopīgi diskutētu par energoresursu piegādes drošību.

Konferences “Enerģijas piegādes drošība Baltijas jūras reģionā Eiropas Savienības paplašināšanās kontekstā” dalībnieki pārrunāja galvenokārt divus jautājumus: drošības un apkārtējās vides aizsardzības aspekti enerģētikas materiālu transportēšanai pa jūru un sauszemi un enerģētikas materiālu piegādes drošība (vēl par konferences darba gaitu “LV” Nr. 140 1.10.2002.).

Konferences dalībnieki apņēmušies savā nacionālajā likumdošanā ieviest Eiropas Savienības (ES) izstrādātos kuģošanas drošības pasākumus, vienojušies par īpašas darba grupas izveidi, lai tālāk sagatavotu starptautiskās sadarbības rīcības plānu par ogļūdeņraža transportēšanas drošības paaugstināšanu, kā arī aicinājuši attīstīt sadarbību, lai jaunu transporta projektu sagatavošanā tiktu ievēroti visaugstākie drošības standarti. Tāpat konferences dalībnieki uzsvēruši nepieciešamību izveidot labāku vidi investīcijām enerģētikas nozarē.

Atklājot konferenci, Latvijas premjerministrs Andris Bērziņš pievērsa uzmanību faktam, ka enerģētikas jomā ES līmenī noris koordinācija tikai elektroenerģijas un gāzes apgādē, bet koordinācija neskar naftu. Raugoties no Latvijas viedokļa, pietrūkst skaidri definētas ES politikas naftas un naftas produktu transportēšanā. Saskaņā ar prognozēm līdz 2010.gadam ES tiek plānots divkāršs enerģijas patēriņa pieaugums, bet jautājums par naftas un naftas produktu piegāžu nodrošināšanu ir neskaidrs.

Šādā situācijā transporta kompānijas nevar būt pilnīgi drošas par savu nākotni, tādējādi var samazināties investīcijas transporta drošībā. Tādēļ konferences dalībnieki ierosināja Eiropas Komisijai izvērtēt iespējas kopīgi ar kandidātvalstīm un naftu iegūstošām valstīm izstrādāt ilgtermiņa reģionālo naftas un naftas produktu infrastruktūras attīstības programmu.

Kā zināms, Latvija, Lietuva, Igaunija un Polija visas ir nozīmīgas energoresursu tranzītvalstis starp ES un Krieviju, kā arī citām NVS valstīm. Līdz ar ES paplašināšanos Latvijas un citu kandidātvalstu enerģijas materiālu apgādes un tranzīta tīkli iekļausies kopējās ES energoapgādes infrastruktūrā un ieņems nozīmīgu vietu kopējā ES energoresursu tirgū, arī transporta infrastruktūra (ceļi, dzelzceļi, lidostas un ostas) kļūs par daļu no Transeiropas transporta tīkla.

Tiek prognozēts, ka Krievijas enerģijas materiālu plūsma uz Eiropu turpmākajos gados pēc ES paplašināšanās tikai pieaugs un līdz ar to gaidāma tranzīta plūsmas palielināšanās. Tādēļ Ventspilī notikušās konferences dalībnieki, pieņemot galadokumentu, bija vienisprātis, ka jautājums par Baltijas jūras austrumkrasta valstu iekļaušanos kopējās ES enerģijas apgādes stratēģijā jārisina jau pirms pievienošanās ES.

Preses konferencē, kas notika pārrunu noslēgumā, tika atzīts, ka ietekmi uz naftas plūsmu Baltijas jūras reģionā varētu ietekmēt arī iespējamā krīzes attīstība Tuvajos un Vidējos Austrumos, it īpaši pieaugošā spriedze starp ASV un Irāku, kur nav izslēgta arī karadarbības iespējamība. Saasinoties konfliktam, varētu pieaugt Baltijas jūras reģiona loma ES apgādē ar energoresursiem. Bet, kā preses konferencē norādīja Eiropas Komisijas Enerģētikas un transporta ģenerāldirektorāta ģenerāldirektora vietnieks un programmu koordinators Fernando de Estebans, konflikti Tuvajos Austrumos (Irākā un Izraēlā) ir bīstami visām Eiropas un pasaules valstīm, labākais pretlīdzeklis konflikta eskalācijai un līdz ar to arī energoresursu apgādes destabilizācijai ir savstarpējā sadarbība. Savukārt Enerģētikas un transporta ģenerāldirektorāta administrators Fauci Bensarsa norādīja, ka Krievija jau līdz šim ir bijusi ļoti nozīmīga energoresursu piegādātāja ES un Krievijas enerģijas materiālu eksporta pieaugums tiek prognozēts, neraugoties uz situācijas attīstību Tuvajos Austrumos.

Komentējot Baltijas valstu iespējamo ekonomisko ieguvumu no Krievijas naftas tranzīta uz ES, F.Bensarsa norādīja, ka, Baltijas valstīm kļūstot par ES dalībvalstīm, mainīsies arī izpratne par tranzītu, jo šobrīd Krievijas naftas un naftas produktu transportēšana caur Latviju ir tranzīts uz ES, bet pēc dažiem gadiem Krievijas enerģētiskie resursi, sasniedzot Latviju, jau būs sasnieguši ES, un tālāk šie resursi tiks transportēti uz citām ES dalībvalstīm.

Līdzīgi kā ES un pārējās pasaules valstīs, arī Latvijā tuvākajos gados pieprasījums pēc naftas produktiem tikai pieaugs, tālab arvien vairāk no pašreizējās tranzītprodukcijas paliks uz vietas Latvijā.

Apkopojot iepriekš minēto, F. Bensarsa pauda pārliecību, ka Krievijas naftas tranzīta apjomi tuvākajos gados tikai palielināsies, tādējādi ieguvējas būs gan Latvijas, gan pārējo Baltijas jūras valstu ostas.

Atbildot uz jautājumu par iespējamo saistību starp Primorskas (Krievijā) jaunā naftas termināla darbības uzsākšanu un pārkrautās naftas apjoma kritumu šā gada pirmajā pusē Ventspilī, Ventspils pilsētas domes priekšsēdētājs, Latvijas Tranzītbiznesa asociācijas prezidents Aivars Lembergs aicināja nepretstatīt Ventspili un Primorsku un nemēģināt šo jautājumu politizēt.

Artis Nīgals, “LV” nozares redaktors

Satiksmes ministrs Anatolijs Gorbunovs:

Runa konferencē “Enerģijas piegādes drošība Baltijas jūras reģionā ES paplašināšanās kontekstā” Ventspilī 27.septembrī

Godātie konferences dalībnieki!

Es gribētu vērst jūsu uzmanību uz to, kā mēs Latvijā redzam un vērtējam Eiropas Savienības politiku energoresursu transportēšanas jomā un kas, mūsuprāt, jau tuvākajā laikā būtu jāpaveic, lai stabilizētu energoresursu transportēšanas vidi Baltijas reģionā.

Patlaban Latvijā darbojas Latvijas – Krievijas kopuzņēmums “LatRosTrans”, kā īpašumā ir naftas un naftas produktu cauruļvadi, no kuriem viens iet uz Ventspils ostu, bet otrs - uz Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcu Lietuvā. Uz Ventspili ejošais naftas produktu cauruļvads nodrošina dīzeļdegvielas transportēšanu. Ventspils ostas naftas termināls “Ventspils nafta” ir lielākais Baltijas jūras austrumu krastā ar rezervuāru parka ietilpību līdz 1,2 milj. m3. Šeit ir arī otrs nozīmīgs termināls naftas produktu pārkraušanai ”Ventbunkers” ar rezervuāru parka ietilpību 275 tūkst. m3. Pati Ventspils osta spēj apkalpot tankkuģus ar kravnesību līdz 130 tūkst. t, kas faktiski ir maksimums kuģiem, kādi vispār var ienākt Baltijas jūrā.

Visa šī sistēma ir integrēta Krievijas un citu NVS valstu naftas un naftas produktu cauruļvadu sistēmā. Tā ir savienota ar naftas atradnēm Rietumsibīrijā, Volgas – Urālu reģionā, Timānas – Pečoras apkārtnē, kā arī Kazahstānā, kas Latvijai vēl ir jauns partneris. Gandrīz visas Latvijas naftas tranzīta kompānijas ir ieviesušas starptautiskos kvalitātes vadības un vides standartus ISO 9001 un ISO 14001. Jau tuvākajā laikā tos būs ieviesušas visas mūsu kompānijas.

Mēs Latvijā liberalizējam enerģijas tirgu, ieviešam Eiropas Savienības likumdošanas normas, piedalāmies vairākās divpusējās un daudzpusējās programmās un konvencijās un veicam citus pasākumus, lai palielinātu Latvijas tranzīta konkurētspēju. Galvenā uzmanība tiek pievērsta pārvadājumu drošības pastiprināšanai. Tādēļ mēs ieviešam pasaulē atzītas kuģošanas drošības prasības, rūpīgi sekojam vides aizsardzības prasību ievērošanai, izvērtējam energomateriālu transporta infrastruktūras objektu ietekmi uz vidi, kā arī veicam citus līdzīgus pasākumus.

Latvija ir gatava aktīvi turpināt sniegt pakalpojumus partneriem Austrumos un Rietumos atbilstoši visaugstākajām mūsdienu tehnoloģiju un kvalitātes prasībām.

Integrējoties Eiropas Savienībā, Latvija kļūst par mazu, bet, mūsuprāt, ļoti nozīmīgu posmu Eiropas Savienības enerģētikas transporta tirgū. Tādēļ mēs ļoti uzmanīgi sekojam līdzi visam notiekošajam šajā jomā un esam gatavi ļoti aktīvi piedalīties kopējās Eiropas Savienības enerģētikas politikas veidošanā un realizācijā.

Ir vairāki forumi, kuros mēs uzskatām par svarīgu pārstāvēt savas un mūsu reģiona intereses. Par naftas transporta infrastruktūras un tiesiskās bāzes attīstību tiek runāts:

1. Eiropas Savienības Zaļajā grāmatā,

2. Eiropas Savienības likumdošanā (direktīvās un lēmumos),

3. INOGATE programmā,

4. Ziemeļu dimensijā,

5. Baltijas jūras valstu padomē,

6. Enerģētikas hartā.

Lielā mērā tas viss vērsts uz Eiropas Savienības tirgus nodrošināšanu ar energoresursiem, tomēr šeit ir zināmi trūkumi.

Zaļā grāmata, aplūkojot Eiropas Savienības energoresursu apgādes stratēģiju, galvenokārt pievēršas problēmām, kas rodas, paplašinoties Eiropas Savienībai. Tik secināts, ka palielinās ES atkarība no OPEC valstu enerģētisko resursu importa. Liela uzmanība pievērsta jaunu resursu piesaistīšanai no Krievijas un citām NVS valstīm Kaspijas reģionā. Tomēr šajā dokumentā, mūsuprāt, par maz uzmanības pievērsts resursu transportēšanas jautājumiem.

Naftas transportēšanas jautājumi nav pietiekami atrunāti arī Eiropas Savienības likumdošanā (direktīvās un lēmumos). Ir izveidoti plaši Transeiropas transporta un enerģētikas tīkli, kas nosaka attiecīgus Eiropas Savienības nozīmes infrastruktūras objektus. Tomēr jāatzīst, ka enerģētikas sektorā runa ir tikai par gāzes un elektropārvades tīkliem. Naftas maģistrāles izpaliek.

Nozīmīgs darbs veikts INOGATE programmā. Tajā izpētīta naftas un gāzes transportēšanas infrastruktūra, tās attīstības iespējas starp Eiropas Savienību un NVS valstīm. Šajā programmā izstrādāts arī jumta līgums starpvalstu naftas un gāzes transporta sistēmu veidošanai. To dalībvalstis parakstījušas jau 1999. gada jūnijā, tostarp arī Latvija. Tomēr arī šīs programmas darbs praktiski apstājies.

Pirms dažiem gadiem pēc Somijas iniciatīvas ļoti strauji tika veidota Eiropas Savienības programma “Ziemeļu dimensija”. Sākumā tā izskatījās kā nopietns pasākumu kopums vides, enerģētikas un transporta jautājumu risināšanai Baltijas jūras reģionā. Diemžēl arī šī iniciatīvas realizācija nenotiek tik strauji, kā cerēts, neraugoties uz to, ka šobrīd Eiropas Savienības prezidējošā valsts Dānija ir daudz darījusi, lai to virzītu uz priekšu. Ja šīs programmas attīstība arī turpmāk būs atkarīga tikai no ES prezidējošo valstu labās gribas, tad rodas šaubas, vai Dienvideiropas un Viduseiropas valstis, kuras prezidēs līdz 2006. gadam, būs pietiekami ieinteresētas Ziemeļu dimensijas attīstībā.

Bez tam naftas transportēšanas jautājumiem praktiski nepievēršas arī Baltijas jūras valstu padome. Tā pamatā risina tikai energoefektivitātes problēmas.

Ļoti būtisks forums ir Enerģētikas harta, kas šobrīd pie Hartas nolīguma gatavo Tranzīta protokolu. Šis dokuments paredz visās Hartas dalībvalstīs izveidot tādu tiesisko bāzi, kas radītu drošības sajūtu potenciālajiem investoriem enerģētikas sektorā. Diemžēl arī šeit nākas atzīt, ka vismaz pēdējā gada laikā darbs iestrēdzis zināmā strupceļā. Atsevišķos jautājumos starp Hartas dalībvalstīm ir būtiskas pretrunas, kurās vēl nav izdevies atrast kompromisus.

Viss minētais liek secināt, ka ir daudz labi iesāktu lietu, bet pietrūkst tikpat labu turpinājumu, kas dotu veiksmīgus rezultātus. Raugoties no Latvijas viedokļa, šķiet, pietrūkst skaidri definētas Eiropas Savienības politikas enerģijas resursu, īpaši naftas un naftas produktu, transportēšanas jomā. Par to es pārliecinos ikdienā, kad mūsu uzņēmēji vaicā: “Kā attīstīsies enerģijas resursu (naftas un naftas produktu) piegāde Eiropas Savienībā un līdz ar to arī Latvijā?” Uz jautājumu: “Ko plāno Eiropas Komisija?”, skaidri varu atbildēt tikai, ka līdz 2010. gadam Eiropas Savienībā tiek plānots divkāršs enerģijas patēriņa pieaugums. Savukārt, jautājums: “Kā tiks nodrošinātas naftas un naftas produktu piegādes?”, paliek bez atbildes.

Visbiežāk dzirdētā nostāja ir tāda, ka naftas transportēšana ir brīvā tirgus jautājums. Eiropas Savienība ļoti aktīvi cīnās par investoru aizsardzību NVS valstīs, par to iespējām brīvi piekļūt transportēšanas insfrastruktūrai, bet tai pašā laikā transportētāju intereses atstāj tirgus rokās. Tas, manuprāt, nav pietiekami pārdomāti, ja zinām, ka naftas transportēšanas infrastruktūra prasa tikpat lielas investīcijas kā naftas ražošana.

Ja transporta kompānijas nav drošas par nākotni, tas rada bīstamu situāciju – var samazināties investīcijas pārvadājumu drošības jomā. Tādējādi mēs varam piedzīvot brīdi, kad stratēģijas veidot būs jau par vēlu.

Manuprāt, ir pienācis pēdējais laiks Eiropas Savienības līmenī sākt nopietnas ilgtermiņa naftas un naftas produktu transporta infrastruktūras programmas izstrādi. Tai būtu jāformulē Eiropas Savienības vīzija, stratēģija un konkrēti plāni šajā jomā. Šādai programmai būtu jāsniedz atbildes uz jautājumiem: kā Eiropas Savienība vērtē naftas transportēšanas sistēmu šodien un pēc ES paplašināšanās; kādi pastāv riski; kādas ir izvirzāmās prioritātes; kā sadalīt pienākumus starp valsts un privātām struktūrām un kā koordinēt attīstības jautājums ar Eiropas Savienības kaimiņvalstīm un lielākajiem partneriem enerģētisko resursu piegādes jomā?

Tādēļ Latvija atbalsta konferences deklarācijas projektā iestrādāto priekšlikumu Eiropas Komisijai izskatīt iespēju izstrādāt ilgtermiņa reģionālo programmu naftas un naftas produktu transporta infrastruktūras attīstībai.

Es ceru, ka ar jūsu atbalstu šis jautājums iegūs reālu un pozitīvu virzību.

Paldies!

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Vladimirs Makarovs:

Runa konferencē “Enerģijas piegādes drošība Baltijas jūras reģionā ES paplašināšanās kontekstā” Ventspilī 27.septembrī

Godājamais priekšsēdētāj, kolēģi, dāmas un kungi!

Vides jautājumu integrācija ekonomikā šogad Johannesburgas sammitā ‘’Par ilgtspējīgu attīstību’’ atkal ieguvusi jaunu, spēcīgu impulsu. Sammitā tika uzsvērts, ka vides aizsardzības, sabiedrības veselības un darba drošības jautājumu ignorēšana attīstības jautājumos, it kā aizbildinoties ar šodienas sociālajām problēmām vai ekonomikas attīstības vārdā, nekādi nevar novest pie reālas saimnieciskās attīstības un uzplaukuma, tātad nevar tikt uzskatīta par ilgtspējīgu attīstību.

Es ar prieku varu atzīmēt, ka Latvija, līdzīgi kā citas Baltijas jūras baseina valstis, iet tādu attīstības ceļu, kurā vides un veselības jautājumi ir ievērtēti gan attīstības projektos, gan to realizācijā. Es uzskatu, ka Venstpils, pilsēta, par kuras draudīgo vides stāvokli un iedzīvotāju veselības problēmām pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados zināja tuvu un tālu, ar savu lielo veikumu vides sektora sakārtošanā ir godam nopelnījusi šāda nozīmīga pasākuma uzņemšanas godu. Šodien Ventspils lepojas ar sakārtotu industriālo un pilsētvidi, saglabātām kultūras vērtībām un Eiropas Vides izglītības fonda plīvojošajiem zilajiem karogiem peldvietā un jahtu ostā. Šie panākumi ir cieši saistāmi ar pilsētas vides aizsardzības politikas izstrādi un rīcības programmu sekmīgu izpildi. Ventspils panākumi tika atzīmēti arī Eiropas Komisijas rīkotajā konkursā kandidātvalstu pilsētām ‘’Pilsētas atbilstība ES’’, kurā Ventspils starp 122 kandidātpilsētām ieguva 3. vietu. Jāatzīmē, ka arī daudzas citas Latvijas pilsētas piedalās “Agenda 21” procesā, izstrādā un realizē savas ilgtspējīgas attīstības vai vides aizsardzības stratēģijas un rīcības plānus.

Pagājušajā gadā noslēgtās iestāšanās sarunas ar ES iezīmēja daudzus uzdevumus, kuri Latvijai jāpaveic samērā īsā laikā. Latvija kopš 2002. gada 1. jūlija uz diviem gadiem papildus ir uzņēmusies arī prezidējošās valsts funkcijas Helsinku komisijā un Baltijas “Agenda 21” procesā. No Latvijas ieguldījuma lielā mērā būs atkarīgs, kā minētās starpvalstu institūcijas izvirzīs jaunus horizontus savā attīstībā, balstoties uz Johannesburgas noslēguma dokumentiem, kā arī ietverot tajos Eiropas Savienības paplašināšanās procesa radītās izmaiņas un ES un Krievijas dialoga rezultātus. Īpaši jāuzsver, ka tieši šobrīd tiek sagatavota arī Eiropas jūru stratēģija, kas noteiks jaunus Eiropas Savienības sadarbības principus ar reģionālajām jūru konvencijām, pie kurām pieskaitāma arī Helsinku konvencija ‘’Par Baltijas jūras vides aizsardzību’’.

Balstoties uz minēto, man šķiet svarīgi atkārtot jau agrāk izteiktos pateicības vārdus delegācijām un to vadītājiem par plašo pārstāvniecību šajā konferencē. Minēto jautājumu sekmīga risināšana prasa visu reģiona valstu regulāru sadarbību pietiekami augstā līmenī, ko mēs šodien Ventspilī esam sasnieguši. Tomēr es ceru, ka mūsu darbs neaprobežosies ar noslēguma deklarācijas parakstīšanu, ka mūsu kontakti kļūs regulāri un kvalitatīvi jaunā līmenī.

Saimnieciskā attīstība Baltijas jūras sateces baseinā un transporta intensifikācija jūrā mums izvirza aizvien jaunus uzdevumus. Pēc Helsinku komisijas aprēķiniem, no visa sateces baseina Baltijas jūrā gada laikā nokļūst līdz pat 10 000 m3 naftas produktu. Baltijas jūrā katru brīdi atrodas apmēram 2000 kuģu, un gadā ostās piestāj ap 150 000 kravas kuģu. Šim skaitam ir tendence palielināties tieši enerģijas pieprasījuma pieauguma dēļ, jo naftas produktu pārvadājumu apjoms vien sasniedz 200 miljonus tonnu gadā. Lielais kuģu skaits paaugstina avāriju risku un nelegālu naftas un to produktu izgāšanas iespējas Baltijas jūrā. Naftas produkti jūrā var nokļūt, ne tikai nelegāli izgāžot, bet arī avāriju rezultātā. Tā 2001. gada pavasarī pēc kuģu sadursmes Baltijas jūrā izplūda ap 2500 tonnu smagu naftas produktu. Par drošiem nevar uzskatīt arī terminālus, piemēram, Būtiņģes terminālā vien 2001. gadā notikušo avāriju dēļ Baltijas jūras ūdeņos kopumā noplūda vairāk nekā 60 t jēlnaftas. Līdz ar to es gribētu uzsvērt, ka, būvējot jaunus terminālus, tiem jāizvirza stingrākas vides prasības, kā arī jānovērtē ietekme uz vidi pārrobežu aspektā.

Es augstu novērtēju Helsinku komisijas ātro reakciju uz 2001. gada sākumā notikušo ‘’Baltic carrier’’ avāriju, kā arī Dānijas valdības lielo atbalstu, kas ļāva jau 2001. gada septembrī Kopenhāgenā sasaukt HELCOM ārkārtas sanāksmi. Šie tempi lauza mūsu priekšstatus par HELCOM birokrātiju un ļāva dalībvalstīm pieņemt Kopenhāgenas deklarāciju, kura skar kā kuģošanas drošības, tā arī vides jautājumus. Deklarācijā ir uzskaitītas prasības, kuras ir jārealizē dalībvalstīm, piemēram, kuģu kustības drošības uzlabošana un loču pakalpojumu izmantošana šaurumos, automātiskās identifikācijas sistēmas (AIS ) ieviešana, vienkorpusa tankkuģu skaita samazināšana Baltijas jūrā, valsts kontroles nodrošināšana Baltijas jūras ostās saskaņā ar Parīzes vienošanās memorandu’ 82, atbilstošas kapacitātes nodrošināšana avārijas situācijām ar naftas un citu kaitīgo vielu piesārņojumu un valstu savstarpējai sadarbībai piesārņojuma likvidācijai.

Reālo Baltijas jūras valstu gatavību un sadarbības iespējas naftas piesārņojuma novēršanā jūrā skaidri pierādīja HELCOM ikgadējās mācības BALEX DELTA 2002, kuras šā gada augustā norisinājās Latvijas teritoriālajos ūdeņos Liepājas tuvumā. Mācībās tika modelēta 800 tonnu jēlnaftas noplūde jūrā un tās savākšana. Šobrīd atbilstoši nacionālajam piesārņojuma likvidācijas plānam un valsts rīcībā esošajam aprīkojumam Latvija ir spējīga saviem spēkiem likvidēt šādu piesārņojuma apjomu, kā arī nepieciešamības gadījumā doties palīgā citām Baltijas jūras valstīm. Saistībā ar naftas piesārņojumu Latvijā ir sistēma, kas nodrošina naftas pārvietošanās prognozēšanu, kas atbilst HELCOM ieteikumiem 12/6. Sadarbība avāriju seku likvidēšanā notiek HELCOM rokasgrāmatas ietvaros. Latvijā ir izveidota interneta mājaslapa, kurā tiek iekļauta informācija no rokasgrāmatas par avāriju seku likvidāciju.

Baltijas valstu taisnie un labi pārredzamie krasti, kas nodrošina kuģošanai izdevīgus dabīgos apstākļus, kā arī labais ostu aprīkojums un nepieciešamo drošības pasākumu veikšana pilnā apmērā, līdz šim ļāvusi mums izvairīties no lielākām avārijām un to sekām. Tomēr mūsu piekrasti regulāri piesārņo kuģu atkritumi, piesārņotie balsta ūdeņi, kravas tilpņu mazgāšanas ūdeņi, kravu pārpalikumi un citi piesārņojumi, kuri saskaņā ar MARPOL 73/78 vai HELCOM rekomendācijām kuģiem jānodod pirms ostas atstāšanas un kuru izgāšana jūrā nav atļauta. Latvijas lielākajās ostās jau ir ieviesta atkritumu nodošanas sistēma ar “no special-fee” apmaksu, kas paredz maksu neatkarīgi no nodoto kuģa radīto atkritumu un piesārņoto ūdeņu daudzuma un ir jāmaksā visiem ostā ienākošajiem kuģiem. Svarīgi, lai šāda sistēma tiktu ieviesta visās ostās, lai nerastos situācija, kad kuģi varētu izgāzt atkritumus jūrā. Šobrīd Dānijas vadībā tiek veidota informācijas sistēma par kuģu radīto atkritumu uzņemšanas iekārtām Austrumbaltijas valstu ostās. Šī sistēma ietvers Krieviju, Igauniju, Latviju, Lietuvu un Poliju. Šādas informācijas sistēmas ieviešana nodrošinās nepieciešamo informāciju un kontroli, tādējādi samazinot kuģu radīto atkritumu novadīšanu jūrā.

Latvija ir nodrošinājusi valsts kontroli ostās saskaņā ar Parīzes vienošanās memorandu un Eiropas Direktīvām, lai nodrošinātu kuģu drošību un vides aizsardzību. Tādējādi tiek nodrošināta atbilstoša un Baltijas jūrā vienlīdzīga kuģu valsts kontrole. Latvija ir veikusi arī galveno kuģu ceļu pārmērīšanu un nodrošina elektroniskās navigācijas kartes visiem teritoriālajiem kuģojamiem ūdeņiem. AIS ieviešana paredzama līdz 2005. gada 1. jūlijam. Visi minētie darbi prasa lielu valsts ieinteresētību un lielus finansiālos ieguldījumus.

Kā īpašu ar kuģošanu saistītu vides jautājumu man gribētos minēt ar kuģu balasta ūdeņiem ievesto sugu invāziju Baltijas jūrā, kas rada draudus Baltijas jūras ekosistēmai. Baltijas jūrā ir konstatētas 105 agrāk nezināmas dzīvnieku un augu sugas, un lielākā daļa no tām ir nokļuvusi Baltijas jūrā ar balasta ūdeņiem. Šīs sugas ir introducētas no visiem pasaules kontinentiem, izņemot Anktarktīdu.

Savas uzstāšanās noslēgumā es gribētu pieskarties sasniegumiem transporta infrastruktūras uzlabošanā un sekmīgai vides jautājumu risināšanai visā Latvijas teritorijā. “Latvijas dzelzceļš” ne tikai ir izstrādājis savu vides aizsardzības politiku, bet arī īsteno vides aizsardzības rīcības programmu. Latvijas autopārvadātāji ir pilnībā pārorientējušies uz jaunu videi draudzīgu tehniku. Energoresursu transportēšanā ievērojams piesārņojums parasti saistīts arī ar dažādām uzglabāšanas un pārkraušanas operācijām, tādēļ Latvijas lielākie energoresursu tranzīta termināli nopietni pievēršas kvalitātes un vides pārvaldības jautājumu īstenošanai savos uzņēmumos un ir sertificēti ar atbilstošiem kvalitātes ISO - 9000 un vides pārvaldības ISO - 14000 standartiem. Šādi standarti ieviesti arī Ventspils uzņēmumos “Ventspils nafta”, “Kālija parks”, “Ventamonjaks”, tie nodrošina pastāvīgu kvalitātes un vides aizsardzības jautājumu pārvaldību šajos uzņēmumos. Tas nozīmē, ka pakalpojumu kvalitāte un vides aizsardzība ir nopietna šo uzņēmumu prioritāte. Tādēļ es gribētu aicināt visus klātesošos pievienoties Ventspils deklarācijai, kā arī praksē maksimāli ievērot vides aizsardzības prasības tādos sektoros kā energoresursu transports un pielietošana.