Ar Lietuvu acīs un Zemgali sirdī

Jonu Ivanausku un viņa dzeju iepazinu pirms pāris gadiem, kad viņš kopā ar tulkotāju Dzintru Irbīti viesojās lietuviešu valodas draugu klubiņā “Raktelis” (“Atslēdziņa”) Jelgavā. Jau tad vairākos dzejoļos Jons Ivanausks lepni runāja par baltu vēsturi un par Zemgali. Dzejnieks dzimis Lietuvā, Zemgales novadā, Platones upītes krastā, sētā audzis liels ozols, bet apkārtnē bijušas vairākas dzirnavas, tāds bērnības iespaids Jonam saglabājies uz visu mūžu. Pat dzīvodams Viļņā, viņš ilgojies pēc mazās upītes Platones.

Jons Ivanausks aizrāvies ar vēsturi, novadpētniecību un folkloru. Žurnālā “Novadpētniecība” viņš izlasījis Žeimeļa vidusskolas skolotāja, novadpētnieka Joza Šļāva rakstus par senās Zemgales arheoloģisko, vēsturisko un etnisko mantojumu un, dzīvojot Jonišķos, 1995.gadā ļoti nopietni sācis pievērsties zemgaliskajiem pētījumiem.

Dzejnieku interesē Zemgales vēsturiskā mantojuma saglabāšana, viņš uzskata, ka Zemgales vēstures apzināšana ir ļoti svarīga ne tikai vēsturniekiem, bet arī katram pilsonim. Šo uzskatu viņš centies paust un stiprināt arī dzejas formā, jo sevišķi grāmatās “Acīs — Lietuva, sirdī — Zemgale” (1998) un “Zemgales patvērumā” (2001). Pēdējos gados Jons Ivanausks rakstījis daudz un steidzies uzrakstīto tūlīt nodot lasītājiem, varbūt liekas, ka dažus mazākus krājumus varēja apvienot, tagad arī šis uzdevums izpildīts — 2002. gadā izdota izlase “Zemgales izlūkošana”. Jons Ivanausks sarakstījis un izdevis arī citus dzejas krājumus: “Un svētību sajūtu” (1998), “Ceļā uz Emausu” (1998), “Pat vārdu nejautāju” (1999), “Kā laternu atstāj mani” (2000), “Kur karaļa viesistaba” (2000), “Tev un Tēvzemei” (2000), “Saule kauju ar uzvaru veica” (2001). Īpašu ievērību pelna dzejas krājums “Tev un Tēvzemei” un autoru kopkrājums “Dzejolis staigā pa klusumu”, kuros katru dzejoli var lasīt abās dzīvajās baltu valodās, un ne tikai valodniekiem ir aizraujoši salīdzināt, kā lietuviešu autora zemgaliskā vīrišķība atspoguļojas tulkotājas sievišķīgākā uztverē latviešu valodā.

Kopš 1999.gada Jons Ivanausks un tulkotāja Dzintra Irbīte ir Lietuvas “Žiemgalas” biedrības locekļi, piedalās zinātniskās konferencēs: 2000.gadā Pakrojā konferencē “Zemgales akadēmija — 1”, bet šogad Žagarē konferencē “Zemgales akadēmija — 2”. Jons Ivanausks bija arī viens no pirmajiem lietuviešiem, kas iedvesmoja mūs šā gada 7.maijā pēc 70 gadu pārtraukuma atdzīvināt Jelgavā senu tradīciju – latviešu un lietuviešu Dzejas dienu, īpaši pieminot izcilā lietuviešu dzejnieka Mairoņa 140. dzimumdienu. Pasākumā skanēja arī Jona Ivanauska dzeja un Dzintras Irbītes tulkojumi. Kavējoties atmiņās par jauko sadarbību, vēlam lietuviešu zemgaliskajam dzejniekam Jonam Ivanauskam radošus turpmākos gadus.

Dr.habil.philol. Dace Markus — “Latvijas Vēstnesim”

Linas Žutautienes zīmējumi

Saule kauju ar uzvaru veica

Dzeltenīgā rudeņa ekvinokcija

Glāstīja gurdenas karavīru sejas,

Kad pēkšņi

Pie bezvārda upītes

Viņi pamanīja

Lācīgu krustnešu pulku.

 

Todien uz Rīgu atgriezās

Mestrs Folkevins,

48 bruņinieki

Un bariņš karavīru

Divi tūkstoši apbruņotu vīru,

Kas veiksmīgi

Laupījuši žemaišos.

 

Nu pienāca liktenīgā

Atmaksas stunda:

Kaujā krita zobenbrāļi,

Lietuviešiem palīgā

Nāca dzeltenīgā saule,

Zemgaļiem kaujā palīdzēja

Neizskatīga upīte Mūsa.

 

Zobenbrāļi laupījuši,

Mūsas krastā nonākuši,

Zemgalieši bēgļus ķēra

Asus šķēpus pacēluši.

 

Folkevīns ar zelta piešiem

Dziļās dūņās iegrima,

Pretinieku karavīri

Simtiem galvas zaudēja.

 

Šurp kas viņus vilināja,

Ticība vai koka krusts?

Svešo daba nežēlīga,

Tāpēc dūņās kauli dus.

 

Viņu dvēseles vēl plandās,

Miera viņsaulē nav tiem,

Varbūt dvēseles vēl šeitan

Ķērc starp melniem kovārņiem.

 

Rāmi klusās lūgšanās

Brīvību tām dāvāsim,

Dievu lūgsim par sentēviem,

Zemgaļiem un žemaišiem.

 

Purvā iegrimuši paliek

Svešinieki varoņi

Tās nav Palestīnas klintis —

Apkārt koki, ūdeņi.

 

Te žemaitis, kam daba droša,

Un apķērīgais zemgalis

Cērt krustnešiem,

Kas dvēseles zvejo

Ar zobenu,

Bet ne ar lūgšanām.

 

Krusta zīme

Nepasargās,

Laupītājs ja esi tu.

Tērpu maini, grozi dabu,

TAD MĒS MIERU SALĪGSIM.

 

Saulīte, māmiņa,

Stiprajam

Zemgalim palīdzi,

Saulīte, māmiņa,

Centīgam

Žemaitim palīdzi.

 

Lai rikšo bez krustnešiem

Zirgi uz Rīgu,

Lai vēsti nes skaudro:

Tāds liktenis naidniekus gaida!

 

Pati saule uz zemes nolaidās

Un kauju ar uzvaru veica.

Saulīte žēloja

Zemgaļu vīrus

Un arī drosmīgos žemaišus.

 

 

Atdzejojusi

Dzintra Elga Irbīte

 

Un uzvarēja Saule kauju

Dzeltējoša rudens ekvinokcija*

glāstīja izvārgušu sargu vaigus,

kad piepeši

pie bezvārda upītes

viņi pamanīja

klamzīgu krustnešu baru.

Todien uz Rīgu devās

mestrs Folkvins,

četrdesmit astoņi bruņinieki

un pulks neofītu:**

pavisam —

divi tūkstoši bruņotu vīru

pēc veiksmīga

sirojuma Žemaitijā.

Bet klāt bija

katram nolemtais brīdis,

un baltu auglīgā zemē

nogrima zobenbrāļi,

un lietuvjiem talkā

nāca zeltace saule,

un zemgaļiem palīgos —

staignā upīte Mūsa.

Zobenbrāļi citus kāva

Līdz pie Mūsas pašus pļāva,

Bija zemgaļi jo darbīgi —

Bēgošos tie cirta skarbi.

 

Folkvinu, kas piešiem spožiem,

Vilka akacis kā grožiem,

Dzelžu vīri, jaunkristītie,

Simtiem gūla, nāvē dzīti.

- - - - - - - - - - - - - - - - - -

Kālab pietrūka tiem gara

Ticības jeb krusta karā?

Ļauniem neatrast pat kapus —

Viņu kauli purvā sapūst.

Viņu dvēsles vēl arvienu

Klīst bez pestīšanas dienas.

Naktīs ķērc tās kraukļa balsī:

Varbūt vērsies debess valstība.

Dvēseles lai gūtu brīvi,

Aizlūgsim par tām, kas dzīvi,

Kā reiz lūdza senči rijās

Zemgalē un Žemaitijā.

- - - - - - - - - - - - - - - - - - -

Un aprāvās slīkšņā solis

Palestīnas varoņiem,

Nav klintāju te, rets olis,

Tik meži un ūdeņi vien.

Te žemaitis modrs un drosmīgs

Un zemgalis saulei vērts.

Kam krustneši

Par dvēselēm lūdz,

Ja ļaudis

Ar zobenu cērt?

 

Krusta zīme

Nepasaudzēs,

Ja tu esi laupītājs,

Lai ar kādā tērpā slēpies.

KAROT VISIEM JĀPĀRSTĀJ.

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

Māmulīt, saulīte,

Zemgalim

Drosulim palīdzi,

Māmulīt, saulīte,

Žemaitim

Karstgalvim talkā ej.

Lai vientuļi tek pa stigu

Zirgi uz Rīgu.

Lai nes asins ziņu uz mājām:

Tāds gals būs visiem sirotājiem!

Riet saule aiz pakalna krauja,

Savu vārdu dodot šai kaujai,

Un svētī saulītes stari

Žemaišu,

Zemgaļu drosmi.

* ekvinokcija — astr. laika moments, kurā Saules diska centrs savā redzamajā gada kustībā šķērso debess ekvatoru un dienas un nakts garums ir vienāds

**neofīts — jauns kādas reliģijas, kādas mācības piekritējs

Atdzejojis Andris Sproģis