"Andropova laiks"

"Argumenti i fakti"

— 2000.05.10.

Aleksandrs Jakovļevs atklāj padomju impērijas politiskos noslēpumus.

Zināms, ka sabiedrisko notikumu laikabiedri nespēj pilnībā izprast to patieso vēsturisko jēgu, lai gan ir to aculiecinieki. Par laimi, šim likumam ir arī izņēmumi. Aleksandrs Jakovļevs karoja ar vāciešiem Staļina laikā, bija vēstnieks Kanādā Brežņeva laikā, sāka pārbūvi kopā ar Gorbačovu... Šodien "Aif" redakcija sāk publicēt fragmentus no viņa memuāriem, kuri attiecas uz vissvarīgākajiem pēdējo desmitgažu Krievijas vētrainās vēstures notikumiem. Starp citu, Aleksandra Nikolajeviča atmiņām pēdējais punkts vēl nav pielikts: Krievijā katrs laikmets ir lūzuma laiks.

1978. gada septembrī speciālvilciens, ar kuru uz Baku devās Leonīds Brežņevs, negaidīti apstājās Mineraļnije Vodu dzelzceļa stacijā. Viņš izgāja uz kūrortpilsētiņas perona Konstantīna Čerņenko pavadībā, personiskās apsardzes priekšnieka rokas atbalstīts. Viņus sagaidīja Andropovs un Gorbačovs. Tā bija vēsturiska tikšanās. Ziemeļkaukāza dzelzceļa stacijā tikās četri cilvēki: viens jau ģenerālsekretārs, pārējiem trim pēcāk bija lemts nomainīt citam citu valsts galvas postenī, bet vienam liktenis bija paredzējis ievērojamu lomu valsts vēsturē.

Andropovu līdz pat šim laikam godā boļševistiskie fundamentālisti un zināma daļa vienkāršo mietpilsoņu. Pirmie tāpēc, ka viņš triecienu deva tikai cilvēkiem, nevis sistēmai, tas ir, darbojās kā Staļins. Cilvēkiem no ielas vispār patīk, ka priekšniecība slāna.

Andropova "sociālisma glābšanas" plāns, ja spriež pēc viņa izteikumiem, bija šāds: valstī tiek ievesta dzelzs disciplīna no augšas līdz apakšai: koordinēti tiek grauta brīvdomība, pastiprinās cīņa pret korupciju un pārēdušos nomenklatūru; stingrā kontrolē notiek zināma labumu pārdalīšana no augšas uz apakšu; tiek rīkota nesaudzīga partijas tīrīšana. No nomenklatūras tiek padzīti visi, kas nav vēlami VDK.

Savu plānu Andropovs jau Brežņeva laikā sāka "modelēt" Azerbaidžānā. Alijevs, ar Andropova rekomendāciju kļuvis par Azerbaidžānas Kompartijas pirmo sekretāru, rīkojās apņēmīgi un nežēlīgi. Visai Azerbaidžānai pāri vēlās arestu, kratīšanu, nomaiņu vilnis. Palīgā Alijevam bija norīkotas speciālas VDK un prokuratūras brigādes. No dienesta padzina apmēram 2000 ierēdņu, caur specdienestu sietu izsijāja visus nomenklatūras amatus. Kā jebkurā uzbrukumā, bija bagātīgas trofejas. Atrada ar naudas paciņām piebāztas slēptuves, muciņas ar zelta monētām un juvelierizstādājumiem, burkas ar dimantiem, platīna un zelta stieņus. Un dolārus, dolārus, dolārus, par kuru glabāšanu vien jau simtiem cilvēku atradās aiz atdzīvinātā gulaga dzeloņstieplēm.

Nākamais trieciens tika Gruzijai. Pēc tam "kaujas darbību" VDK izvērsa Vidusāzijā, taču šeit uzbrukuma taktiku piemeklēja kļūme. Maskavas operatīvajām izmeklēšanas brigādēm cieši pretim stājās ar mafiju saaugušās vietējās partijas un čekas struktūras. Vietējie čekisti no savējiem baidījās vairāk nekā no Maskavas vadoņiem, un Andropovs bija spiests to atzīt. Viņa analītiķi nepavisam nebija ņēmuši vērā visus apstākļus. Uz turieni nosūtītie čekisti tūdaļ pat iekrita izliktajās lamatās. Vienu "negaidīti" sagrāba automobilī, kur pie viņa liecinieku klātbūtnē "atrada" ar naudu piestūķētu diplomātu. Iesniegums no kukuļdevēja bija jau gatavs. Citu apvainoja nepilngadīgas meitenes izvarošanas mēģinājumā. Trešo — pēc kaut kādām pusdienām aizveda uz slimnīcu, kur viņu tik tikko atdzīvināja. Bet vairāki izmeklētāji vispār pazuda. Augstās amatpersonas, ar kurām savos uzbrukumos Vidusāzijas nomenklatūrai bija rēķinājies Andropovs, izplūda glaimīgos smaidos, demonstrēdami pilnīgu neizpratni par to, ko no viņiem grib: vai tad mēs "lielajam brālim" Maskavā bakšišu nemaksājam precīzi un akurāti? Vai tad "lielajam brālim" ir par maz? Tad tā arī vajag sacīt, nevis apvainot augsti cienījamus cilvēkus ar visādām aizdomām.

Rezultātā Andropovs saprata, ka globālai operācijai viņam vēl spēka par maz. Noskaidrojās arī vēl kas cits: nav nekādas jēgas ieviest kārtību republikās, ja visi ceļi ved uz Maskavu. Personiski pie Leonīda Iļjiča.

Bremzes un pretsvari

Par stāvokli valstī Andropovs zināja vairāk nekā citi. Visos nomenklatūras līmeņos — zagšana, korupcija, dzeršana, bezdarbība, neprofesionalitāte. Viss tas izplatījās ar meža ugunsgrēka ātrumu. Taču notiekošā sistēmanalīze nebija viņam pa spēkam. Kā boļševiks dogmātiķis viņš ticēja "šīszemes paradīzes" utopijai. Atšķirībā no Andropova Leonīds Iļjičs saprata, ka cilvēks dzīvo tikai vienu reizi, tādēļ dzīve jāaizvada pārticībā. Andropovs pret sili izturējās vienaldzīgāk nekā citi PB locekļi. Atšķirībā no gardēžiem, dzērājiem, medniekiem, zvejniekiem, brunču medniekiem, kas bija apsēduši PB, viņš tāpat kā Suslovs bija askēts. Brežņevs zināja, ka sociālismā valda cilvēki, nevis likumi. Ideāli ir domāti muļķiem. Kā Andropova pretsvaru viņš izvirzīja Suslovu, zinādams, ka viņi neieredz viens otru. Turklāt Suslovs vienmēr draudēja Andropovam noskaidrot, kāda iemesla dēļ izlūki bēg uz Rietumiem. Tad arī Andropovs "pastiprināja" ārējo izlūkdienestu ar savu dieninieku Krjučkovu, taču čekisti sāka mukt vēl biežāk. Aizšmauca pat Krjučkova palīgs, kas atbildēja par apakšveļas un uzbudinošu tablešu iegādi ārzemēs partijas virsotnei. Savu draudziņu armijas ģenerāli Ščolokovu, iekšlietu ministru, Brežņevs pastiprināja ar savu znotu Čurbanovu. Andropovam tas bija pārāk ciets rieksts, lai gan kompromitējošu materiālu par ģenerālsekretāra znotiņu netrūka. Patiesu vai izdomātu — tā ir cita runa.

Ar visu savu partijas intrigās un ilgajās nāves spēlēs partijas un čekas laukā noslīpēto iekšējo izjūtu Andropovs juta, ka viņa stunda vēl būs. Taču saprata, ka valsts tāpat slaistīsies un rūgs, pļāpās anekdotes un rīs no kapitālistiem pirktu maizi, ja vien neizdosies paveikt kaut ko neticamu, eksplozīvu. Bija nepieciešams sapurināt milzīgo impēriju, taču tas prasīja ārkārtējo stāvokli, uz kuru Andropovs cerēja kopš pirmā brīža, kad viņš kļuva par VDK šefu.

Kādēļ mēs iegājām Afganistānā

Pēc šaha gāšanas Irānā, kad pie varas nāca islāma fundamentālisti, viss Vidējo Austrumu reģions izrādījās destabilizēts. Islāma fundamentālisma viļņi skāra arī Vidusāzijas padomju republikas, mudinot līdz ausīm zagšanā iegrimušo vietējo partijas vadību saraut saites ar Maskavu un pievienoties islāma pasaulei, lai vienlaikus jātu ar vairākiem kamieļiem. Vietējie baji prasmīgi uzkurināja nacionālistiskās un pretkrievu noskaņas. Pagaidām bez atklāta antikomunisma. Pagaidām dārdinot uzticības fanfaras Maskavai.

PSKP vadībā nobrieda ideja, ka stāvokļa stabilizācijai nepieciešams organizēt mazu uzvaru nesošu karu. Andropovs un Ustinovs pārliecināja citus sirmgalvjus sākt to Afganistānā. Vispirms Krjučkova vadītā ārējā izlūkošana izvērsa plašu dezinformācijas kampaņu. Pēdējais kļuva par pastāvīgu Afganistānas avantūras kuratoru. Viņš regulāri brauca uz turieni pat vēl Gorbačova laikā, visādi ievilcinot noziedzīgā kara agoniju, ziņodams valsts vadībai par Kabulas marionešu "panākumiem" cīņā pret "amerikāņu algotņiem".

Militāristi, lai gan sacentās ar VDK, šajā gadījumā atbalstīja avantūru. Viņiem vajadzēja praksē pārbaudīt savu un amerikāņu jaunāko militāro tehniku, kā arī izlaist "nostāvējušos" armiju cauri kara dzirnakmeņiem, cauri nāvei un asinīm. Jāatzīst, ka arī amerikāņi samērā prasmīgi ievilka mūs šajā slaktiņā.

Afganistānas avantūra ļāva Andropovam jaunā pakāpē sākt pilsoņu karu ar paša tautu. Andreju Saharovu, neuzrādot nekādus orderus vai lēmumus, iespundēja automašīnā un nogādāja ārzemniekiem slēgtajā Gorkijas pilsētā. Valstij pāri vēlās arestu, noslēpumainu atentātu, dedzināšanas un slepkavību vilnis. Upuri bija pilnīgi nevainīgi cilvēki: avangarda virziena dzejnieki, mākslinieki un mūziķi, kuru darbus Andropovs nezin kāpēc uzskatīja par visbīstamākajiem padomju režīmam. Tiesneši un tribunāli ar sviedriem vaigos sāka pieņemt standarta spriedumus — "septiņi gadi cietumā un pieci gadi izsūtījumā par pretpadomju aģitāciju; par pretpadomju literatūras glabāšanu un izplatīšanu; par citu darbību, kas vērsta uz padomju iekārtas vājināšanu..."

Valstī attīrīšana no "netikumības" aktivizējās. Stāvoklis ļāva Andropovam atkal mēģināt pielavīties Brežņevam. Tiek arestētas tumšas personas no viņa meitas Gaļinas aprindām. Uz viņu liecību pamata top lieta par briljantu, rubīnu un smaragdu kontrabandu. Top versija ar atsauksmi uz arestēto liecībām, kuri norāda uz ģenerālsekretāra meitu un tās vīru. No viņiem tiešas pēdas ved pie iekšlietu ministra Ščolokova. Bet aiz viņa jau rēgojas pretī ģenerālsekretārs.

80.gadu parauga "Ģimene"

Reiz, vēl būdams vēstnieks Kanādā, atvaļinājuma laikā pieteicos uz pieņemšanu pie toreizējā VDK priekšsēdētāja Jurija Andropova. Viņš mani pieņēma, lai gan mums nebija sevišķi labas attiecības.

Pēc tam Andropovs norunāja tirādi, kas mani samulsināja: "Kaut kā pārāk runīga kļuvusi kalpotāju tauta, — viņš sacīja. — Daudz pļāpā. Piemēram, izplata pļāpas par Leonīda Iļjiča ģimeni, īpaši par viņa meitu Gaļinu. Runā par kukuļiem, korupciju, par dēla Jurija dzeršanu. Tas viss ir meli," sakaitināts beidza Andropovs.

Protams, Andropovs izlikās, bet es mocījos minējumos, kādēļ viņš sācis ar mani šo sarunu. Vai nu deva kādu mājienu, vai gribēja pārbaudīt manu reakciju, vai vēl ko. Iespējams, ka viņš gribēja atgādināt to, atcerējies noklausīšanās materiālus. Bija tā, ka, brokastojot ar Oļegu Tabakovu, kurš bija ieradies Kanādā, es izdzirdēju no viņa ar Brežņeva ģimeni saistītu stāstu par briljantiem. Saruna notika aci pret aci, taču tā notika mūsu konsulāta telpās Monreālā.

Kādu laiku pēc sarunas ar Andropovu "meli pārvērtās par patiesību". Politiskajai policijai tā bieži gadās.

Operācija ar Gaļinas Brežņevas paziņām no cirka notika tik strauji, ka sākumā neviens pat nespēja reaaģēt. Andropova vietnieks, Brežņeva draudziņš ģenerālis Cviguns, attapies no šoka, sāka mēģināt izjaukt izmeklēšanu. Ģenerālis taču tādēļ bija piekomandēts Andropovam, lai nepieļautu neko tamlīdzīgu. Taču liekas, ka joki bija beigušies, 1982.gada 19.janvārī armijas ģenerāli Cvigunu atrada ar cauršautu galvu.

Un tad notika kaut kas tāds, ko Brežņevs nespēja pārdzīvot: nomira Suslovs, de facto galvenais cilvēks partijā, tās "pelēkais kardināls". Pēc viņa nāves līdzvērtīga pretsvara Andropovam un VDK vairs nebija. Partijas nomenklatūra bija zaudējusi savu visvarenāko un pieredzējušāko aizstāvi. Bet Andropovam, tāpat kā viņam uzticīgajam Gorbačovam, pienāca zvaigžņu stundu.

Politbirojā ir pārbīlis. Taču Andropovu tas neaptur. Notiek tiešs uzbrukums nomenklatūrai. "Aizspogulija" metas pie Brežņeva. Ģenerālsekretārs taču vēl ir dzīvs! Bet nav vairs kam sūdzēties, un arī nekādas jēgas vairs nav. Pēc Suslova nāves, Cviguna pašnāvības, skandāla ar meitu un dēlu Brežņevs vairs nevēlas ne ar vienu runāt, un arī viņa veselība strauji pasliktinās.

Andropovs dažās nedēļās kļūst Politbiroja saimnieks. Kluss kļūst Vecaislaukums. Kopš Staļina nāves vēl nebijis sasprindzinājums aptvēris "Nomenklatūras valstību". Tās vadoņi ir nespējīgi un veci, viņu spēkos vairs nav pretoties politiskās policijas galvam, kas raujas uz varas virsotnēm.

Andropovs un Gorbačovs bija galvastiesu pārāki par pārējiem sirmgalvjiem, izņemot varbūt Gromiko. Un, no pusvārda saprazdami viens otru, viņi sāka gatavoties nomenklatūras tīrīšanai. Sāka ar Kubaņas saimnieku Medunovu, "brežņevisma" apoleģētu. Viņu izsauca uz Maskavu, paziņo par atbrīvošanu no Krasnodaras novada pirmā sekretāra amata, Medunova mājā Krasnodarā sarīko kratīšanu. Tikai Brežņeva personiska iejaukšanās glābj Medunovu no tiesas.

Pēc tam pienāca Kiriļenko kārta, kurš bija iekritis marasmā tik dziļi, ka neatpazina paziņas un sāka aizmirst burtus. Dabiski, ka ar tādiem "pretiniekiem" ir viegli un vienkārši izrēķināties. Bet, "vadonēt" Andropovs gatavojās ar asinīm.

Andropovs jau iepriekš gatavojās Brežņeva nāvei, taču Brežņevs nemaz negrasījās mirt, bet gluži otrādi, jutās daudz labāk. Tik labi, ka izdomāja aizbraukt uz Taškentu pie sava drauga Rašidova. Veco cilvēku centās atrunāt, taču viņš bija stingri nolēmis braukt. Protams, tā nebija vienkārša iegriba. Bet kas tieši pamudināja ģenerālsekretāru doties šajā braucienā, tā arī palika mīkla. Šarafs Rašidovs sagaidīja savu draugu un labvēli ar lielu godu. Brežņevs izteica vēlēšanos parunāties ar tautu.

Milzīgajā vietējās avio rūpnīcas cehā rīkoja mītiņu. Uzstādīja tribīni, kurā ar apsardzes palīdzību uzrausās PSKP CK ģenerālsekretārs. Tajā brīdī, kad Brežņevs sāka savu uzstāšanos, lēni un neskaidri no papīra lasīdams iepriekš sagatavotu runu, cehā eksplodēja saspiestā gaisa maģistrāle. Atskanēja pērkonam līdzīgs dārdiens, ko nomainīja griezīga svilpšana. Tas tika uzskatīts par sprādzienu. "Aktīvs" un apsardze panikā sāka skraidīt pa cehu. Kāds miesassargs ar spēku noguldīja Brežņevu uz grīdas un uzgūlās viņam virsū, aizsegdams ģenerālsekretāru ar savu ķermeni. Kaut kas viņus piespieda pie zemes. Satricinājums un trauma izraisīja kārtējo insultu.

Par Brežņeva nāvi es neuzzināju no Ārlietu ministrijas telegrammas, kā pieņemts demokrātiskās valstīs, kur vēstnieks vienmēr ir vēstnieks. Sēdēju vakarā saunā. Man patīk šī nodarbe. Beržos ar rupju sāli. Ar vārdu sakot, kaifoju. Pēkšņi pie durvīm klauvē, ienāk drošības dienesta virsnieks ziemas mētelī un cepurē, atvainojas par ielaušanos un saka, ka esot steidzama lieta. Nu, es nodomāju, atkal kāds aizbēdzis vai kādu izraida par spiegošanu. Apmeklētājs bija satraukts, seja bāla. Pieliecas pie manas auss un čukst:

— Brežņevs miris.

— Bet kādēļ tad jūs runājat čukstus, ja viņš ir miris?

— Kaut kā šausmīgi.

— Kāpēc? Tagad taču pie varas nāks jūsu priekšnieks Andropovs.

Viņš izbrīnā paskatās uz mani, atplaukst un atvadās.

Ģenerāļu sazvērestība

Par jauno ģenerālsekretāru PSKP CK vienbalsīgi ievēlēja Andropovu. Ar ko viņš sāka, to atceras vairums cilvēku. Ar sieviešu ķerstīšanu frizētavās un vīriešu — alus zālēs, ar darba laika ievērošanas pārbaudēm, ar dzeršanas aizliegumu ražošanā. Ierēdņi sāka trīcēt: katram vietiņa varbūt pieticīga, taču nav putekļaina, bet prestiža. Strādnieki un kolhoznieki līdz tam laikam jau bija "elektrificēti" — viņiem visiem viss bija "līdz lampiņai": pazemināt nav kur, padzīt arī nevar — jo neaizstājami. Citu strādātāju taču nebija.

Sāka arestēt un šaut lielos zagļus: "Soču lieta", "ikru lieta", "tirdzniecības lieta" Maskavā, "kokvilnas lieta" ar Rašidova pašnāvību, skaļā Vissavienības "miliču lieta" ar Ščolokovu laulātā pāra nošaušanos.

Afganistānā pazemotie ģenerāļi, kur superlielvalsts armija noasiņodama nevar uzvarēt kalniešus, liekas, bija saskatījusi glābiņu: ievest visās Varšavas līguma valstīs, ieskaitot PSRS, ārkārtējo stāvokli pēc Polijas parauga. Ar armiju joki mazi, taču ar to ceremonijas arī netaisa. Andropovam pakļauto VDK sevišķo nodaļu dzelzs tvēriens izsekoja katru militāro komandieru kustību. Vismazāko aizdomu gadījumā — "miris pāragrā nāvē". Un — viss beidzies.

Ir daudz liecību, ka armijas augstākā ģeneralitāte gudroja par militāro apvērsumu sociālisma nometnē (tādā vai citādā formā). Valdzināja citu valstu pieredze, kad ceļā no totalitārisma uz demokrātiju tika nodibināta militāristu pagaidu autokrātija. Sazvērestība gan neizdevās, taču tūdaļ pat sākās dīvainas sakritības.

1984.gada 2.decembrī "akūtas sirds nepietiekamības" dēļ nomira VSVP CK politbiroja loceklis, VDR nacionālās aizsardzības ministrs armijas ģenerālis Hofmans.

15.decembris. 59. mūža gadā "sirds nepietiekamības" dēļ pāragri nomira USSP CK loceklis, UTR aizsardzības ministrs, armijas ģenerālis Olahs.

16.decembris. 66. mūža gadā "sirds nepietiekamības" dēļ pāragrā nāvē nomira ČSSR nacionālās aizsardzības ministrs, ČKP CK loceklis armijas ģenerālis Dzurs.

20.decembrī nomira PSKP CK Politbiroja loceklis, PSRS aizsardzības ministrs, Padomju Savienības maršals Ustinovs.

Kas par "decembra mēri" bija uzbrucis aizsardzības ministriem? Interesanti, vai ne?

Kredīti, ko Brežņevs ar grūtībām bija savācis Rietumos, beidzās. Pat esot VDK priekšsēdētāja amatā, Andropovs tā arī nespēja sakarīgi uzzināt, cik liela ir valsts zelta rezerve un cik daudz zelta katru gadu iegūst. Dažādi resori sniedza dažādas izziņas. Datos minētas 5 līdz 10 tūkstošu tonnu. Neviens nevarēja precīzi pateikt, cik un kādiem nolūkiem to katru gadu patērē. Valsts bankas un Ārējās ekonomiskās bankas ziņas bija miglainas. CK starptautiskā nodaļa un lietu pārvalde aizbildinājās ar apkopojušu ziņu trūkumu, Augstākās padomes finansu komisija izbīlī mirkšķināja acis, bet Finansu ministrija, atsaukdamās uz saviem avotiem, apgalvoja, ka valsts zelta rezerve esot 2000 tonnu. Pat nenosarka. Bija skaidrs, ka pārējo atrast varētu tikai ar kratīšanu un stingru pratināšanu. Tāpat bija arī ar dārgakmeņiem.

Slepkavību un pašnāvību virtene, noslēpumaini kritieni no kāpņu laukumiem, taču Andropovs tā arī neuzzināja, uz kurieni aizplūst dimanti. Ko nu tur dimanti! Kaut kur pa kreisi aizplūda miljoniem tonnu naftas, taču nekādus galus nevarēja atrast. Pa milzīgās valsts plašumiem sāka lidot šifrēti ziņojumi par arestiem: dēļ pretpadomju aģitācijas un propagandas rakstiskā, mutiskā vai kādā citā veidā; dēļ pretpadomju satura iespieddarbiem, videomateriāliem, dēļ uzskatāmās aģitācijas un citu priekšmetu glabāšanas un izplatīšanas, kas vērsta padomju valsts un sabiedriskās iekārtas vājināšanai; dēļ apmelojošu izdomājumu izplatīšanas, kuri nomelno padomju valsts un sabiedrisko iekārtu; dēļ reliģiskās propagandas ārpus šai nolūkā atvēlētām īpašām vietām; dēļ valūtas operācijām un antikvāru priekšmetu kontrabandas...

Bet pa to laiku arvien jaunas un jaunas divīzijas metās Afganistānas kara ugunī. Andropovam šis karš bija nepieciešams. Viņš gribēja ar to saliedēt nāciju, taču pārrēķinājās. PSRS tautas negribēja karot. Afgāņu partizāniem, kuri sāka karu ar vecām angļu šautenēm, parādījās smagā artilērija, bezatsitiena lielgabali, lielkalibra ložmetēji un... Kalašņikova automāti. Ievērojama daļa ieroču bija padomju ražojumi. Tādu ieroču daudzumu nevarēja sagrābt cīņās. To varēja tikai nopirkt. Bet no kā? Protams, ka no armijas, tāpat kā vēlāk tika praktizēts arī Čečenijā. Andropovs dažkārt sita uz labu laimi, taču vienmēr trāpīja. Panākuma fokuss ir vienkāršs: mērķis bija tik liels, ka aizsist garām vienkārši nebija iespējams.

"Svētā līguma" pārkāpējs

No korupcijas vēriena padomju valstī Andropovam galva griezās riņķī. Tagad viņam bija jārisina dilemma: vai nu izdarīt triecienu pa pašu "Aizspogulijas" sirdi, vai apstāties. Taču tad visa cīņa būtu bezjēdzīga, jo saglabātu korupcijas galveno štābu un smadzenes. Runāja, ka pienākusi kārta Grišinam, Promislovam, Kunajevam, gandrīz vai pusei CK un Ministru padomes darbinieku.

Te nepieciešama neliela vēsturiska atkāpe. 1953.gadā apglabājusi Staļinu un aizvākusi Beriju, augstākā nomenklatūra noslēdza neafišētu līgumu, ka tagad un turpmāk nevienu nomenklatūras partijnieku vairs nespīdzinās un nešaus čekas mūros. Formāli partijas aparāts bija brīvs no specdienestu uzraudzības, un, lūk, šo te "svēto līgumu" bija pārkāpis Jurijs Vladimirovičš Andropovs.

Notika tas, kam bija jānotiek. Līdzko ģenerālsekretārs sāka nopietnu konfrontāciju ar nomenklatūru, viņš nozuda. Ārzemniekiem paziņoja, ka viņš saslimis ar gripu, ir viegli nevesels un tamlīdzīgi. Pēc dažiem mēnešiem viņu ieraudzīju. Taču zārkā. Andropovs ar savu "boļševismu" tā pārbiedēja nomenklatūru, ka tā izbailēs tūdaļ par ģenerālsekretāru ievēlēja Čerņenko —‚ kaut arī pusmironis, toties savējais. Represijas uzreiz beidzās, strādnieku un zemnieku plostošanai draudzīgi pievienojās mazie un lielie priekšnieki.

Tad kam gan objektīvi bija kalpojis Jurijs Andropovs un viņa tuvākais palīgs Vladimirs Krjučkovs? Ja viņi būtu bijuši Rietumu apecdienestu aģenti, tad diez vai būtu spējuši Rietumu labā izdarīt vairāk. Protams, viņi nekalpoja ārzemēm. Taču pilnīgi skaidrs ir tas, ka Rietumu specdienesti viņus abus lieliski izmantoja "pa tumšo". Ir milzum daudz materiālu, kas liecina, cik rūpīgi pūlējies amerikāņu izlūkdienests, gatavodams mums lamatas Afganistānā. VDK tika nodoti dezinformācijas kalni. Teicami tika izmantotas pretrunas, kas plosīja VDK un armijas Galveno izlūkošanas pārvaldi, kā arī dažādas VDK pārvaldes. Tādi apstākļi vienmēr uzskatīti par ideāliem ārzemju izlūkdienestu darbībai, īpaši, tādās valstīs kā PSRS, kur vispārīgajā atpalicība no civilizētās pasaules visspilgtāk izpaudās augstākās ierēdniecības zemajā vispārējā un profesionālajā kultūrā.

Un tomēr Dievs apžēlojās par valsti. Būtu ģenerālsekretārs vēl padzīvojis, būtu tautai uzbrukušas jaunas nelaimes.