Kad uz valsts neatkarību veda tikai viens ceļš

Pēteris Stučka, Andrievs Niedra, Kārlis Ulmanis — trīs alternatīvas 1919. gadā

Dipl. hist. Elmārs Pelkaus, Latvijas Valsts arhīva direktores padomnieks

Referāts Latvijas Zinātņu akadēmijas, Latvijas Vēstures institūta un Rīgas Latviešu biedrības zinātniskajā konferencē “Latvijas valsts tapšana (1918—1920) un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis” 2002. gada 5. septembrī
Nobeigums. Sākums — “LV” Nr.128., 10.09.2002.

Pret boļševiku ekonomisko politiku krasi nostājās latviešu mācītājs, publicists, rakstnieks un politiķis Andrievs Niedra. Vācu filosofa Gustava Teihmillera, vācu teologa Alberta Ričla un vācu tiesībzinātnieka Rūdolfa Zoma darbu studijas, tāpat arī vairākus gadus ilgusī uzturēšanās kā mājskolotājam Ventspils apriņķa Puzenieku muižā pie barona Oskara Grothusa lielā mērā bija ietekmējušas viņa uzskatu sistēmu.

Viņš ciena bagāto un daudzveidīgo vācu kultūru, un vācbalti, tostarp arī Baltijas vācu muižniecība, viņam šķiet esam vietējās sabiedrības dabiska un organiska sastāvdaļa, nevis atnācēji no svešuma un latviešu paverdzinātāji, kā tas dažkārt bija izskanējis jaunlatviešu kaismīgajās runās un rakstos. Andrievs Niedra nosoda muižu dedzināšanu 1905.gadā, viņš vēršas pret Pētera Stučkas proponēto revolucionāro vardarbību, brīdinādams, ka “sarkanie karogi neapstāsies muižā, bet tie ies pāri zemnieku sētām” un pati latviešu tauta beigās nonāks postā un nelaimē. Gadsimtu pāridarījumus cietušās tautas uztverē šo brīdinājumu dēļ viņš bija reakcionārs un vācu baronu draugs. Niedras nostāja 1919.gadā, par ko runāsim vēlāk, šo iespaidu visnotaļ padziļināja. Pēc tiesāšanas un izraidīšanas no Latvijas Vācija kļuva arī par viņa trimdas mājvietu. Dzimtenē viņš atgriezās laikā, kad Latvijā valdīja nacionālsociālistiskais vācu okupācijas režīms.

Šķiet, tā visa pietiek pārpārēm, lai saikne “Andrievs Niedra + vācieši” noturīgi iegravētos tautas vēsturiskajā atmiņā.

Vai tiešām rakstnieks, kurš sarakstījis augstvērtīgus literāros darbus savas tautas valodā, kura dzejoļi folklorizējušies, tik vien domājis, kā nodot savu tautu mūžīgā vācu kungu kalpībā?

Pats Andrievs Niedra trimdā rakstītajās publicistiskajās apcerēs šādu pieņēmumu noraida, viņš raksta, ka daudzreiz iestājies par latviešu interesēm, iemantodams to vai citu vācu aprindu nelabvēlību. 1942.gada martā uzrakstītajā apcerē “Atbilde sen mirušai” Andrievs Niedra norāda: “Viss mans politiskais darbs tik vienkārši un pārredzami raksturojams pāra vārdos, ka tur nav iespējams nekāds pārpratums: lieliniecisms ir latvju tautas nāve; latvju tautu var glābt tikai pilsoniska diktatūra. Un tomēr iznākums atkal bij tas pats: Niedra ir tautas nodevējs, kas pārdevies vāciešiem.(..) Sākot ar “Līduma dūmiem” un “Zemi” es rakstos un darbā divdesmit gadus biju strādājis priekš iekšējās kolonizēšanas, priekš latviešu un vācu izlīgšanas tā, ka arī latviešu zemnieka jaunākam dēlam lai rastos iespēja atpirkt daļu no muižas zemes sev, kur sakņoties (..) un tomēr tautas vārdā tika nospriests, ka es esot nodevējs, kas pūlējies baroniem glābt muižas.

Tautas spriedums tas nebij. Tas bij tās koalīcijas spriedums, kas apvienojās demokrātiskā kampaņā uz Latvijas veidošanu. Šai demokrātijai es stāvēju ceļā. Es biju domājis, ka arī zemnieka jaunākais dēls iegūs sev zemi tai pašā ceļā, kā to bija darījis viņa tēvs, saviem sviedriem atpirkdams sev pusi no Latvijas (domāta zemnieku māju izpirkšana no muižām dzimtsīpašumā — E.P.). Bet kādēļ demokrātija lai pirktu to, ko viņa varēja paņemt par velti? Tās tautas dēls es tiešām nebiju un nevaru būt, kas svešu mantu ņem par velti.”16

Niedra uzskatīja, ka Latvijā īstenotā agrārreforma bijusi amorāla un tikusi īstenota ar boļševistiskām metodēm — atņemot zemi muižniekiem.

Niedra uzskatīja, ka 18.novembra akts nav īsti tiesisks, tāpēc Latvijas kā neatkarīgas valsts statuss vēl ilgi pēc tam, viņaprāt, ir nenoteikts.

Niedra uzskatīja, ka Latvijas valsts 1918.gada 18.novembrī kļūmīgi dibināta uz nenobriedušu un savtīgu partiju savstarpējās vienošanās pamata kā “ideju valsts”, taču šo valsti esot vajadzējis dibināt tādu, kas iespējami labi iekasē nodokļus. Pārejas periodā no ražas (naturālās) saimniecības uz naudas saimniecību jeb “maznaudas saimniecības” apstākļos šo funkciju vislabāk varot veikt diktators jeb patvaldnieks, bet demokrātija šādos apstākļos esot neiespējama.

1935.gadā tapušajā rakstā “Latvijas nelaimes” Niedra saka, ka Latvijā nesaprotot, kas ir valsts iekārta, kas ir nauda un kas ir ražīgs darbs, bet trīs tik smagus pārpratumus neviena valsts nevarot ilgi izturēt. Trimdinieka nīgrumā un drūmā gaišredzībā Andrievs Niedra tālāk raksta: “Latvijas pirmais mēģinājums (demokrātija — E.P.) sabruka piecpadsmit gados. Lepno dziesmu izdziedās jau piecos gados. Tad nāks atmoda…bet tāda ar paģirām.”17

Andrievs Niedra atšķirībā no Pētera Stučkas nevērsās pret pilsonisko iekārtu kā tādu, taču viņš sacēlās pret pamatvērtībām, kas tautas lielākajai daļai šķita neapšaubāmas pirmās Latvijas brīvvalsts laikā un kuras mēs godinām atjaunotajā Latvijas Republikā. Zīmīgi ir tas, ka 1925.gada septembrī viņš pabeidz lugu “Kangars”, kurā Koknesis ir varaskārs un vārdlauzīgs despots, kurš aplaupa pa Daugavu kuģojošos krievu tirgoņus un no tā pārtiek, Lāčplēsis ir truls viņa pavēļu izpildītājs, bet vienīgais godavīrs ir par nodevēju uzskatītais Kangars, kurš, mīlēdams savu tautu, tomēr nespēj līdzdarboties tautasbrāļu nemorālajās izdarībās.

Taču neapšaubāms ir fakts, ka Andrieva Niedras vadītā valdība pēc 1919.gada 16.aprīļa puča bija uzurpējusi varu, balstoties uz Latvijas neatkarībai naidīgā vācu ģenerāļa grāfa Rīdigera fon der Golca pakļautībā esošo karaspēku. Šī tautā nepopulārā valdība, kuras rīcībā nebija arī spēcīgu bruņoto spēku, nebija spējīga apturēt vācu balto teroru, kas plosījās Rīgā, pēc tam, kad no tās 1919.gada 22.maijā tika padzīti lielinieki. Visā Niedras valdības rīcībā bija jaušamas antidemokrātiskas tendences, jo Andrievs Niedra uzskatīja, ka ļoti aso šķiru pretrunu dēļ demokrātiskas vēlēšanas un demokrātiskā ceļā veidotas institūcijas novedīs pie skaitliskā mazākumā esošās pilsonības politiskās sakāves un kreiso radikāļu uzvaras. Andrieva Niedras vadītā valdība kalpoja par aizsegu vācu militārajai avantūrai Vidzemē, kas noveda pie Cēsu kaujām 1919.gada jūnijā. Cēsu kauju iznākums tad arī noteica Niedras valdības sabrukumu un šīs valdības darbības izbeigšanos 1919.gada 27.jūnijā.

Taču A.Niedram cīņa pret marksismu un boļševismu bija gluži kā tāda brandiska ideja, kurai viņš ziedoja ne vien karjeru, bet arī visu turpmāko dzīvi un beigu beigās arī savu godīgo vārdu. Pēdējās utopiskā cerības uz boļševiku sagrāvi, šoreiz jau pašas Krievijas teritorijā, Niedra lika uz Bermonta armiju, kas 1919.gada jūnija sākumā ieradās Jelgavā. No svara te bija arī Niedras ekonomiskie apsvērumi, kas dažā ziņā sabalsojās ar viņa politiskā pretinieka Pētera Stučkas uzskatiem. Divdesmito gadu sākumā tapušajā grāmatas “Tautas nodevēja atmiņas” III daļā Andrievs Niedra rakstīja: “…bez Krievijas tirgus mēs esam zuduši…tieši tādēļ zuduši, ka pat mūsu bada cietējiem nebūs iespējams nekur izceļot. Mēs panīksim kā karūsas, kad to par daudz savairojies dīķī, kuram nav sakara ar citiem ūdeņiem.

(..) Bez Krievijas rūpniecības un tirdzniecības tranzīta mums nav iespējams dzīvot, un tādēļ mūsu pamatdomai vajag būt tādai, lai Krievija atkal spētu ražot, tas ir, lai tā atkal tiktu pilsoniska, un, otrkārt, lai tās raža un patēriņš ietu caur mūsu zemi.

Kamēr man neviens nebūs parādījis, ka Latvija var uzturēt pati ar savu darbu vien visus savus iedzīvotājus, tikām es nevaru ieraudzīt nedz nodevības, nedz arī politiskas kļūdas mēģinājumā neļaut Latviju padarīt par žogu starp Krieviju un Vāciju, bet ļaut Krievijas saimnieciskai dzīvei plūst caur Latviju.”18 Pretkomunistiski noskaņotā vācu monarhista ģenerāļa R. fon der Golca un pretkomunistiski noskaņotā un sevi par ģenerāli pasludinājušā krievu monarhista P.Bermonta savienība Andrievam Niedram likās piemērota šo mērķu īstenošanai.

Bermonta attieksmi pret Latvijas valsti pietiekami skaidri raksturo viņa 1919.gada 3.novembrī Jelgavā izdotā pavēle nr.65 tā sauktajai Rietumu brīvprātīgajai armijai, kurā, starp citu, sacīts: “Kas notiktu ar mums, ja mēs sev aizmugurē atstātu Ulmani ar viņa nevaldāmo politiku un darbību, kura virzīta par sliktu kopīgajai krievu lietai?

Nenodrošinot un nenostiprinot aizmuguri, mūsu armija saņemtu triecienu mugurā no tiem, kas bija ar mieru noslēgt draudzības un samierināšanās līgumu ar boļševikiem. Tāpēc, likvidējot krievu lietai kaitīgo Ulmaņa varu, mēs vedam latviešu tautas masu apziņu uz nepieciešamo apgaismību un pārliecību, ka mēs un viņi esam viens vesels, latviešu novada un Krievijas vēsturiskā pagātne tos ir nesaraujami saistījusi uz visiem laikiem.

Dzimtenes vārdā mums, viņu karsti un patiesi mīlošajiem brīvprātīgajiem, nav morālu tiesību pieļaut, lai latviešu tauta ieslīgst tik smagos maldos, kādiem to pakļauj Ulmanis ar saviem līdzgaitniekiem.

Nevajag aizmirst, ka Krievija tika nostiprināta no austrumiem, ziemeļiem un dienvidiem, tā tiek nostiprināta arī šeit — rietumos. Mēs esam cīnītāji par tās glābšanu un atdzimšanu, par sākumu tās apvienošanai vienā veselā un lielā valstī no šīs puses — no rietumiem.”19 Kārļa Ulmaņa vadītā valdība Bermonta uztverē bija tikai “varu piesavinājušies cilvēki, kas grib atraut no Krievijas tai izsenis piederošos Baltijas jūras piekrastes apgabalus”.20

Andrievs Niedra, kurš savulaik kā valdības galva bija izteicis gatavību “vest karu pret Krievijas lieliniekiem ar vācu algas zaldātiem zem Latvijas vārda”, tātad piedāvāt savas valsts vārdu kā izkārtni starptautiska pretkomunistiska karagājiena rīkošanai, izrādījās gatavs atteikties no Latvijas neatkarības, lai tikai veicinātu pretkomunistisko spēku vienotību šāda karagājiena sagatavošanā.1919.gada septembrī tapis līguma projekts par Krievijas un Latvijas valstiskajām un politiskajām attiecībām. Andrievs Niedra, kurš bija kļuvis par Bermonta padomnieku, ir rakstījis šī dokumenta variantu. Projektā sacīts, ka “jautājums par Krievijas un Latvijas valstiskajām un politiskajām attiecībām nākotnē var tikt galīgi izlemts tikai Krievijas Satversmes sapulcē un atbilstoša līmeņa Latvijas tautas pārstāvniecībā. Šā līguma dalībnieki tomēr ir pārliecināti, ka gan Krievijas, gan Latvijas interesēs ir apvienoties šādos jautājumos:

a) kopīga ārpolitika,

b) kopējs karaspēks, kurā Latvijas armija ietilpst kā teritoriāla sastāvdaļa,

c) kopīgi dzelzceļa un ostu normatīvi,(..),

d) kopējs pasts un telegrāfs (..),

e) kopēji muitas nodokļi,

f) kopīga likumdošana attiecībā uz a) — f) ietvertajiem jautājumiem”.21

Kā redzam, Pētera Stučkas un Andrieva Niedras redzējums par Latvijas un Krievijas valstiskajām attiecībām ir visai līdzīgs, tikai Niedras gadījumā domāta nevis sarkanā, bet baltā Krievija.

Šiem plāniem pārvilka svītru Latvijas Nacionālās armijas karavīri, nosargājot pret Bermontu Daugavu un Rīgu. Taču varam diezgan viegli iedomāties, kādi būtu bijuši Latvijas likteņi, ja īstenotos Bermonta un Niedras ieceres un uzvaru apreibinātie ģenerāļi ar cara, dzimtenes un ticības vārdiem uz lūpām, baltos zirgos un baznīcu zvaniem skanot iejātu Maskavā. Ir taču zināms, cik grūti nāca Latvijas atzīšana de iure no Antantes valstu puses, kuras bieži vien atkāpās no pašu deklarētā tautu pašnoteikšanās principa un uzsvēra, ka Latvijas un citu Baltijas valstu neatkarības jautājums atstājams izlemšanai nākamai Krievijas Satversmes sapulcei.22

Reālpolitiskie apsvērumi tomēr bija likuši Antantes valstīm 1919.gadā nostāties Kārļa Ulmaņa vadītās Pagaidu valdības pusē, un tā savā ārpolitiskajā darbībā stingri orientējās uz šīm valstīm.23 Savukārt P.Stučkas valdības attieksme pret demokrātiskajām Rietumvalstīm bija klaji naidīga, un arī Andrievs Niedra pret tām nebūt nebija labvēlīgi noskaņots — galu galā ne jau ienīstie boļševiki, bet gan Antantes valstis 1919.gadā paklupināja viņa plānus, sniedzot atbalstu Pagaidu valdībai. Ģenerālis Rīdigers fon der Golcs sapņoja par “Versaļas važu” saraušanu, un šāda vīra ietekmē esoša Latvijas valdība, protams, nevarētu cerēt uz pietiekami sekmīgu integrāciju pēckara Eiropā.

1918.gada 18.novembrī Latvijas valsts pasludināšanas svinīgajā aktā Ministru prezidents Kārlis Ulmanis teica, ka “tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt ne apspiešanas, ne netaisnības”, un drīz pēc valsts neatkarības pasludināšanas Pagaidu valdības loceklis Miķelis Valters vācu okupācijas varas pārstāvjiem norādīja, ka kardinālais jautājums Latvijas valstī ir patiesa demokrātija: nekad un nekādos apstākļos Latvijas valsts neatteiksies no demokrātijas principiem.24 Pētera Stučkas izpratnē, patiesā demokrātija ir tikai proletariāta diktatūra un “ekspluatatoru šķiru” pārstāvjiem nav un nevar būt nekādu demokrātisku brīvību, bet vācbaltu muižnieku dzimtu locekļi savas šķiriskās piederības dēļ vien ir padarāmi par ķīlniekiem un ieslogāmi koncentrācijas nometnēs. Savukārt Andrievs Niedra apkaroja vispārējās vēlēšanu tiesības un turējās pie domām, ka “pilsonības glābiņš meklējams nevis politiskās programmās, bet rīcībā: apvienoties visām pilsoņu grupām kā pilsoņu šķirai uz cīņu pret uzbrūkošo proletariātu”.25

Bezzemnieki nesaņēma zemi ne no Stučkas valdības, ne no Niedras valdības. Kārļa Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība jau savas darbības sākumā, atstādama agrārreformas likuma izstrādāšanu Satversmes sapulcei, veica nepieciešamos priekšdarbus bezzemnieku apgādāšanai ar zemi, sākumā zemi izdodot viņiem nomā.

Latvijā 1919.gadā bija trīs spēcīgu personību vadītas valdības un šķietami bija arī trīs alternatīvas. Taču valsts neatkarību, demokrātiju, zemi bezzemniekiem, sabiedrības integrāciju un iekļaušanos brīvo tautu kopībā varēja piedāvāt tikai viena — Kārļa Ulmaņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība.

16 LVVA, 5479.f., 1.apr., 43.l., 70.lp.

17 Turpat, 24.l., 3.lp.

18 Andrievs Niedra. Tautas nodevēja atmiņas. — Rīga, 1998. — 308.lpp.

19 Dokumenti no Bermonta štāba. — Latvijas Arhīvi, 1994., Nr.4., 78.lpp.

20 Turpat, 77.lpp.

21 Turpat, 71.lpp.; LVVA, 3298.f., 1.apr., 2.l., 3. — 5.lp.

22 Dokumenti par Latvijas valsts starptautisko atzīšanu, neatkarības atjaunošanu un diplomātiskajiem sakariem. 1918 — 1998. — Rīga, 1999. — 28.lpp.

23 E.Andersons. Latvijas vēsture 1914 — 1920. — 376. — 378.lpp.

24 Ādolfs Šilde. Latvijas vēsture.1914 — 1940. — Stokholma,1976. — 261,262.lpp.

25 Andrievs Niedra. Tautas nodevēja…, 39.lpp.